Monetārā, fiskālā un tirdzniecības politika Latvijā

Projekta vadītāja: S.Eglīte

Līdz ar iestāšanos ES 2004.gadā noslēdzās svarīgs posms Latvijas ekonomikas attīstībā. Pēc vairāk nekā desmit mērķtiecīgiem darba gadiem ir sasniegti tie mērķi, uz kuriem savā darbā tiecās daudzas valdības: Latvija ir kļuvusi par NATO dalībvalsti un ES pilntiesīgu locekli, kas pavēra Latvijas ekonomikas attīstībai gan jaunas iespējas, gan jaunus izaicinājumus. Šobrīd par valdības ekonomiskās politikas ilgtermiņa mērķi ir izvirzīts 20-30 gadu laikā sasniegt ES vidējam standartam atbilstošu iedzīvotāju labklājības līmeni, nodrošinot stabilu, sabalansētu un ilgtspējīgu izaugsmi un īstenojot pāreju no darbietilpīgas ekonomikas un zināšanu ietilpīgu ekonomiku. Tāpat Latvijai jau tuvāko gadu laikā ir jābūt gatavai kļūt par pilntiesīgu Ekonomikas un monetārās savienības (EMS) dalībvalsti, izpildot Mārstrihtas kritērijus un ieviešot ES vienoto valūtu- eiro, ko 2008.gadā lieto jau 16 ES dalībvalstīs, bet 2009.gadā – 17 ES dalībvalstis.

1989.gadā Džons Villamsons (John Williamson) Starptautiskā Valūtas fonda ekonomists Vašingtonā prezentēja 10 pamatprincipus, kas sākotnēji bija domāts Latīņamaerikas valstīm, bet vēlāk tika nodēvēti pa Vašingtonas vienošanās pamatprincipiem (Washington Consensus). Šie principi noteica:

- fiskālās politikas disciplīna;
- valsts budžeta izdevumu pārstrukturēšana, novirzot tās izglītību, veselības aizsardzību un infrastruktūras attīstību;
- nodokļu politikas reforma – paplašinot nodokļu bāzi un mainot nodokļu likmes;
- procentu likmju liberalizācija;
- konkurētspējīgs valūtas tirgus;
- tirdzniecības liberalizācija – ierobežojumu atcelšana, bet tai pašā laikā tirgus aizsardzība ar likumu un vispārpieņemtiem tarifiem;
- tiešo ārvalstu investīciju liberalizācija;
- valsts īpašumu privatizācija;
- noteikumu atcelšana vai atvieglošana starp tirgus dalībniekiem;
- īpašuma tiesību aizsardzība. [3.]

Aplūkojot šos 10 pamatprincipus viņus varētu iedalīt 4 blokos:

- fiskālā politika;
- monetārā politika;
- tirdzniecības politika;
- valsts īpašumu privatizācija.

Līdz ar to, ka Latvijā privatizācijas process ir praktiski pabeigts var skatīties tikai uz 3 blokiem, un ņemot vērā iepriekšminēto, aktuāls ir jautājums par tādas fiskālās, monetārās un tirdzniecības politikas izstrādāšanu, kas orientētos ne tikai uz īstermiņa mērķu sasniegšanu, bet arī domātu par Latvijas ekonomikas ilgtspējīgu izaugsmi. Tas ļautu Latvijai nākotnē daudz vienmērīgāk attīstīties, novērst radušās disproporcijas, palielināt tās konkurētspēju, kā arī pilnveidot tautsaimniecību jaunās, uz zināšanām balstītas ekonomikas virzienā.

Fiskālā politika ietver sevī nodokļu un valsts budžeta politiku, kas savā starpā ir cieši saistītas un papildina viena otru, jo nodokļi ir galvenais budžeta ieņēmumu avots. Fiskālā politika nosaka:

• valsts lomu ienākumu pārdalē (parasti to norāda valsts konsolidētā kopbudžeta attiecība pret IKP),
• mērķus, kas jāsasniedz ar nodokļu politikas palīdzību,
• budžeta veidošanas nosacījumus,
• ārējā un iekšējā parāda struktūru un apjomus.

Fiskālās politikas galvenie mērķi ir nodrošināt stabilas nodokļu sistēmas, sabalansēta kopbudžeta izveidi, radīt stabilus makroekonomiskos priekšnoteikumus ekonomiskai izaugsmei un nodrošināt resursu sadales efektivitāti un taisnīgumu. Par fiskālo politiku Latvijā ir atbildīga Finanšu ministrija, bet tās realizēšanā ir iesaistītas vairākas citas valsts institūcijas- Saeima, valdība (MK), ministrijas, Valsts ieņēmumu dienests u.c. Latvijā īstenotās fiskālās politikas mērķis ir nodrošināt līdzsvarotu ekonomisko izaugsmi un valsts finanšu stabilitāti. Tādējādi valdība realizē stingru fiskālo politiku, kas saistīts ar nepieciešamību kontrolēt iekšzemes pieprasījuma un inflācijas pieaugumu un samazināt negatīvo tekošā konta saldo. Kā galvenos fiskālās politikas sasniegumus līdz 2008.gada beigām var minēt:

• sakārtota nodokļu un budžeta sistēma,
• stingra finanšu disciplīna, kas vērsta uz budžeta deficīta samazināšanu,
• zema budžeta deficīta un valdības parāda attiecība pret IKP.

Tomēr līdz šim realizētajai fiskālai politikai pietrūkst ilgtermiņa skatījuma, tā ir bijusi procikliska. Par to liecina tas, ka tiek iztērēti visi ienākumi, kas gūti straujas ekonomiskās izaugsmes gados, neveidojot uzkrājumus grūtākiem laikiem. Pie tam budžeta līdzekļi tika novirzīti tieši kārtējiem izdevumiem (darba samaksai un tml.), nevis kapitālieguldījumiem, kas varētu veicināt turpmāko ekonomisko izaugsmi. 2009 gada sākumā var asi izjust šādas budžeta politikas sekas. 2008.gads tika iesākts cerīgi - ar uzstādījumu to pabeigt ar budžeta pārpalikumu 1% no IKP, taču, saasinoties globālai finanšu krīzei, kā arī rūkot iekšzemes pieprasījumam, gads tika pabeigts ar deficītu -2.8% apmērā no IKP (kas aprēķināts saskaņā ar naudas plūsmas metodoloģiju).

Monetārā politika ir ekonomiskās politikas daļa, ar kuras palīdzību tiek regulēts apgrozībā esošais naudas daudzums (naudas piedāvājums), procentu likmes un kredītu apjoms, ar mērķi nodrošināt sabalansētu valsts ekonomisko attīstību un izaugsmi zemas inflācijas un optimālas nodarbinātības apstākļos, kā arī panākt ārējo maksājumu (maksājumu bilances) līdzsvaru un nacionālās valūtas stabilitāti. Latvijā par monetāro politiku ir atbildīga Latvijas Banka (LB). LB darbības galvenais mērķis ir, īstenojot monetāro (naudas) politiku, regulēt naudas daudzumu apgrozībā, lai saglabātu cenu stabilitāti valstī, tādejādi veicinot Latvijas ekonomisko un finansiālo stabilitāti un izaugsmi. Lai sasniegtu savu galveno mērķi, LB izvēlējusies valūtas kursa stratēģiju. Šīs stratēģijas ietvaros LB starpmērķis, kas cieši saistīts ar monetārās politikas galveno mērķi un pietiekami efektīvi ietekmējams ar monetārās politikas instrumentiem, ir nacionālās valūtas ārējā stabilitāte. Kopumā izvēlētā monetārās politikas stratēģija ir veiksmīga un atbilstoša Latvijas apstākļiem, kā arī tā nodrošina galvenā mērķa sasniegšanu. Kopš 2003.gada beigām Latvijā ir vērojams inflācijas pieaugums, tāpēc LB īstenoja ierobežojošu monetāro politiku (vairakkārt paaugstinot obligāto rezervju normu un refinansēšanas likmi). Sākot ar 2007. gada otro pusi notika ievērojama monetāro rādītāju pieauguma tempu samazināšanās, ko ietekmēja 2007. gada martā valdības apstiprinātais Inflācijas samazināšanās plāns, kā arī piesardzīgāka lielāko Latvijas komercbanku kreditēšanas politika un situācija pasaules finanšu tirgos (t.sk. nekustamā īpašuma krīze ASV). Ņemot vērā, ka 2008.gadā līdz ar inflācijas samazināšanos strauji mazinājās arī tautsaimniecības aktivitāte un IKP, LB pieņēma lēmumu mīkstināt stingras monetārās politikas noteiktos ietvarus finanšu tirgum, samazinot obligāto rezervju normu un tādējādi atbrīvojot bankām papildu finanšu resursus kreditēšanai un tā radot labvēlīgākus apstākļus tautsaimniecības izaugsmes nodrošināšanai. Pašlaik LB rezervju normu banku saistībām virs 2 gadiem ir 3% un visām pārējām rezervju bāzē iekļautajām saistībām 5% (gada sākumā bija 8%).

Novērtējot monetārās politikas darbību, svarīgi ir noskaidrot, kādu rezultātu tā atstāj uz:

• kopējo izlaides apjomu (jeb reālo IKP),
• cenu līmeni (jeb inflāciju).

Inflācijas kritums Latvijā deviņdesmito gadu sākumā tika panākts vienlaikus ar būtisku IKP pieaugumu, lai gan naudas piedāvājums (ko raksturo plašās naudas agregāts M2X) pēc latu laišanas apgrozībā 1993.gadā līdz 2000.gadam pieauga 2,8 reizes, inflācijas temps samazinājās no 109,2% 1993.gadā līdz 2,6% 2000.gadā. Tādējādi šajā laika posmā Latvijā neīstenojas kvantitatīvajā naudas teorijā aprakstītā likumsakarība starp naudas daudzuma un cenu pieaugumu. Tas izskaidrojams ar to, ka naudas pieaugumu absorbē reālais sektors, jo pastāv brīvi resursi (darbaspēks, zeme u.c.) ražošanas paplašināšanai, līdz ar to naudas piedāvājuma pieaugums neizraisa spiedienu uz cenām, lai sāktos pieprasījuma inflācija. Tomēr pēc 2000.gada situācija mainās, ko apliecina 1.attēlā atspoguļotie dati.


1.attēls. Inflācijas (PCI – vidēji 12 mēnešos pret iepriekšējiem 12 mēnešiem) un plašās naudas (M3) lielums Latvijā pa mēnešiem no 2004.-2008.gadam septembrim.

Izpētot plašās naudas un inflācijas lielumu kopš 2004.gada, izmantojot regresijas analīzes metodi, var redzēt, ka starp M3 un PCI pastāv pozitīva sakarība- pieaugot plašai naudai, palielinās arī inflācija, kas atbilst kvantitatīvās naudas teorijas likumsakarībām. Kā arī liecina determinācijas koeficients (R2), šī sakarība ir cieša un to apliecina arī dotais regresijas vienādojums, no kura izriet, ka plašās naudas pieaugums par vienu vienību, palielina inflāciju būtiski. Ņemot vērā iepriekšminēto var secināt, ka naudas daudzuma samazināšana (ierobežojoša monetārā politika) atstāj būtisku ietekmi uz inflāciju. Kā zināms CB nevar tieši ietekmēt kopējo naudas daudzumu (plašo naudu), jo naudas daudzums tautsaimniecībā lielā mērā palielinās caur banku sistēmu un tas neļauj būtiski mazināties inflācijai. Bankas var aizņemties naudu ārvalstīs ar zemām procentu likmēm un aizdot to Latvijas iedzīvotājiem tādējādi palielinot kopējās naudas daudzumu tautsaimniecībā un veicinot cenu pieaugumu.

Pētot plašās naudas (M3) un IKP izmaiņas Latvijā, tika konstatēts, ka starp izmaiņām M3 un IKP pieaugumu ir ciešas sakarības, kas ir izskaidrojams ar to, ka naudas piedāvājuma izmaiņas uzreiz neietekmē IKP, ir jāpaiet zināmam laika periodam (parasti 3-6 mēneši), taču ja aplūko IKP un M3 absolūtos skaitļos ir redzama cieša lineāra sakarība. Tā rezultātā var secināt, ka izmaiņas monetārajā politikā (naudas daudzuma samazināšana vai palielināšana) būtiski ietekmē IKP apjomu, taču neietekmē inflāciju.

Pētot monetāro rādītāju dinamiku Latvijā var novērot, ka pastāv saistība starp plašas naudas izmaiņām un maksājumu bilances tekošo kontu. Kopš 2000.gada MB tekošā konta saldo (CAB), ir ievērojami pasliktinājies, tajā paša laikā ir vērojams straujš plašās naudas (M3) pieaugums. Lai gan nevar viennozīmīgi pateikt, vai tekošā konta deficīts ir saistīts ar pieaugošo naudas masu, tomēr tas varētu būt viens no veicinošiem faktoriem. Aplūkojot M3 struktūru, redzams, ka tās pieaugums (līdz 2007.gadam) saistīts ar straujo noguldījumu pieaugumu, kas notiek galvenokārt piesaistot nerezidentu noguldījumus ārvalstu valūtās (2007.gada beigās 46% no visiem noguldījumiem bija nerezidentu), tādējādi notiek ārvalstu kapitālam ieplūde Latvijā, kas savukārt veicina gan investīciju, gan privātā patēriņa pieaugumu. Līdz ar to aug kopējais pieprasījums un arī imports, jo vairāk kā puse no kopējiem izdevumiem tiek tērēti par importēto produkciju. Tas savukārt pasliktina tirdzniecības bilances saldo un palielina tekošā konta deficītu. To apliecina arī tas, ka kopš 2007.gada vidus, kad samazinājās monetāro rādītāju pieaugums, uzlabojās arī tirdzniecības bilance un samazinājās maksājuma bilances tekošā konta negatīvais saldo.

Svarīga nozīme monetārās politikas transmisijas mehānismā ir arī banku sektoram- banku lielumam, nerezidentu īpašuma daļai banku sektorā, banku likviditātei un kapitalizācijai u.c. rādītājiem, kas ietekmē banku sektora attīstību. Izvērtējot banku sektora attīstību, jāatzīmē vairāki riska faktori:

• uzņēmumiem un privātpersonām izsniegto kredītu īpatsvars pret IKP ir gandrīz divas reizes lielāks nekā iekšzemes noguldījumu attiecība pret IKP;
• izsniegto kredītu pieauguma tempi ir straujāki nekā noguldījumu pieaugums (izsniegto kredītu apmērs 2007.gadā palielinājās par 31,8%, bet piesaistīto noguldījumu apmērs tikai par 16,9%),
• dominējošā loma ir pieprasījuma (īstermiņa) noguldījumiem, kuru īpatsvars pārsniedz kopējā noguldījumu struktūrā pārsniedz 50%,
• gandrīz puse no visiem noguldījumiem ir nerezidentu,
• izsniegto kredītu struktūrā dominē kredīti ārvalstu valūtā (eiro),
• liela un arvien pieaugoša nerezidentu īpašuma daļa (78%) apmaksātajā banku pamatkapitālā,
• salīdzinoši viegla pieeja ārvalstu kredītresursiem (caur mātes bankām).

Visi šie faktori būtiski ierobežo LB monetārās politikas darbību un samazina tās iespējas regulēt tautsaimniecībā notiekošos procesus.

Bez fiskālās un monetārās politikas svarīga ir arī tirdzniecības politika, kuras loma Latvijas tautsaimniecības konkurētspējas nodrošināšanai līdz šim ir maz pētīta, lai gan ārējai tirdzniecībai ir nozīmīga vieta Latvijas IKP veidošanā. Latvija kā valsts ar mazu un atvērtu ekonomiku ir ļoti atkarīga no ārējiem apstākļiem. Būtiskākie ārējie ietekmējošie faktori pašlaik ir pasaules finanšu sistēmas krīze, kas saistīta ar varas polu maiņu, valūtas spēku attiecību izmaiņu globālajā telpā, nekustamā īpašuma tirgus krīzi. Tāpat Latviju būtiski ietekmē izejvielu, īpaši energoresursu cenu svārstības, jo dabasgāze un naftas produkti tiek pilnībā importēti, tāpat arī gandrīz trešā daļā no nepieciešamās elektroenerģijas.

Viens no galveniem tirdzniecības politikas jautājumiem ir vienlīdzīgas valstu tiesības pārdot preci citās valstīs jeb, būt spējīgiem piekļūt citu valstu vai reģionu tirgiem. Brīvas tirdzniecības ierobežotājs parasti ir tirdzniecības kvotas, muitas maksājumi, vai preču sertificēšana. Sakarā ar pasaules globalizāciju aktuāls ir ari jautājums par to kādos apstākļos prece tiek ražota, vai tiek ievēroti vides standarti, vai ražošanā netiek pārkāptas cilvēktiesības, vai kā darbaspēku neizmanto bērnus, vai darbinieki saņem pienācīgu samaksu.

Kopumā imports sastāda ap 60% no Latvijas IKP un šādos apstākļos ļoti svarīgi ir domāt par Latvijas preču konkurētspēju ārējos tirgos, kas pēdējos gados līdz ar straujo izejvielu cenu un inflācijas kāpumu ir ievērojami samazinājusies. 2008.gadā gan uzlabojās Latvijas tirdzniecības bilance, jo preču eksports, neskatoties uz ārējā pieprasījuma kritumu turpināja pieaugt, savukārt imports, iekšzemes pieprasījumam rūkot un ekonomikas lejupslīdei paātrinoties, samazinājās. Kopējais preču un pakalpojuma eksporta apjoms 2008. gada 3. ceturksnī bija par 1,9% lielāks nekā 2007. gada 3. ceturksnī, savukārt imports par 9,5 mazāks. Tas uzlaboja arī Latvijas maksājuma bilances tekošā konta saldo, tomēr saglabājoties ārējā pieprasījuma samazinājuma tendencei, Latvijas ekonomiskā situācija vērtējama kā sarežģīta, prasot visu tautsaimniecības stabilizācijā iesaistīto pušu aktīvu un konsekventu rīcību. Par eksporta ilgtspējību mērķtiecīgi jārūpējas, apzinoties, ka turpināsies ārējā pieprasījuma kritums, bet joprojām būs liels izmaksu pieaugums. Tāpēc konsekventi īstenojami valdības plānotie eksporta veicināšanas pasākumi starptautiskās konkurētspējas nodrošināšanai. Uzņēmumu izmaksas (gan darba algas, gan energoresursu cenas) pēdējā laikā būtiski augušas, un tās pakāpeniski sāk atspoguļoties peļņas normu kritumā, t.sk. galvenajā eksporta nozarē - apstrādes rūpniecībā. Tas, kā izdosies pārgrupēt ieguldījumus no netirgojamā sektora (būvniecības, mazumtirdzniecības un nekustamā īpašuma jomas) uz tirgojamo sektoru, t.i., uz eksporta tālāku attīstību, lielā mērā noteiks, cik veiksmīgi izdosies mazināt ekonomikas pārkaršanas sekas un atsākt sabalansētu tautsaimniecības izaugsmi.

Ir pagājuši jau gandrīz divdesmit gadi Wašingtonas pamatprincipu prezentēšanas, tomērt šis modelis vēl aizvien ir aktuāls sakarā ar pasaules globālās situācijas izmaiņām. Globālās krīzes apstākļos ir svarīgi:

- rīkoties savlaicīgi, lai ar valsts instrumentu palīdzību veicinātu ekonomisko attīstību, nevis bremzēšanu, jo ekonomiskās uzplaukuma periodā ar ekonomiskas instumentom to savukārt var bremzēt;
- sociālā taisnīguma īstenošana, nodrošinot iedzīvotāju sociālo aizsardzību;
- nodrošināt finanšu sektora stabilitāte
- nodrošināt ILGTSPĒJĪGU ekonomisko izaugsmi.

Secinājumi

1. Kopš Latvijas pievienošanās ES bija vērojama strauja ekonomiskā izaugsme. No 2004.-2007. gadam IKP ik gadu pieauga vidēji par 10,5 procentiem, tomēr līdz ar straujo izaugsmi izveidojās un padziļinājās ekonomiskās disproporcijas – būtisks inflācijas pieaugums un liels maksājumu bilances tekošā konta deficīts.
2. 2007. gada otrajā pusē izaugsmes tempi Latvijā sāka samazināties, un to noteica kā iekšējie (iekšējā pieprasījuma stimulu pavājināšanās), tā ārējie (globālās izaugsmes tempu samazināšanās) ekonomiku ietekmējošie procesi. Vienlaikus ir vērojama arī inflācijas un tekošā konta deficīta samazināšanās.
3. Latvijas valdība realizē stingru fiskālo politiku, kas saistīts ar nepieciešamību kontrolēt iekšzemes pieprasījuma un inflācijas pieaugumu un samazināt negatīvo tekošā konta saldo, tomēr tai pietrūkst ilgtermiņa skatījuma un tā ir procikliska. Par to liecina tas, ka tiek iztērēti visi ienākumi, kas gūti straujas ekonomiskās izaugsmes gados, neveidojot uzkrājumus grūtākiem laikiem. Tā rezultātā 2008. gads tika pabeigts ar budžeta deficītu -2.8% apmērā no IKP, kas nākotnē var apdraudēt Mārstrihtas kritēriju izpildi un eiro ieviešanu.
4. Lai nodrošinātu cenu un valūtas kursa stabilitāti kopš 2003.gada LB īstenoja ierobežojošu monetāro politiku (vairakkārt paaugstinot obligāto rezervju normu un refinansēšanas likmi), taču 2008.gadā LB pieņēma lēmumu mīkstināt stingras monetārās politikas noteiktos ietvarus finanšu tirgum, samazinot obligāto rezervju normu un tādējādi atbrīvojot bankām papildu finanšu resursus kreditēšanai un tā radot labvēlīgākus apstākļus tautsaimniecības izaugsmes nodrošināšanai.
5. Pētot naudas daudzuma, PCI un IKP mijiedarbību tika konstatēts, ka izmaiņas monetārajā politikā (naudas daudzuma samazināšana vai palielināšana) būtiski ietekmē IKP apjomu, taču neietekmē inflāciju. CB nevar tieši ietekmēt kopējo naudas daudzumu (plašo naudu), jo naudas daudzums tautsaimniecībā lielā mērā palielinās caur banku sistēmu un tas neļauj būtiski mazināties inflācijai.
6. Izvērtējot banku sektora attīstību, jāatzīmē vairāki riska faktori, kas ierobežo LB monetārās politikas darbību un samazina tās iespējas regulēt tautsaimniecībā notiekošos procesus -uzņēmumiem un privātpersonām izsniegto kredītu īpatsvars pret IKP ir vairāk nekā divas reizes lielāks nekā iekšzemes noguldījumu attiecība pret IKP, izsniegto kredītu pieauguma tempi joprojām ir straujāki nekā noguldījumu pieaugums, salīdzinoši augsts (vairāk kā 40%) nerezidentu noguldījumu īpatsvars kopējā noguldījumu apjomā, liels ārvalstu valūtās izsniegto kredītu īpatsvars kredītu struktūrā (latos izsniegto kredītu apjoms rezidentiem ir tikai ~20%), liela un arvien pieaugoša nerezidentu īpašuma daļa apmaksātajā banku pamatkapitālā (2007.gada beigās tā bija 78%).
7. Latvijas tautsaimniecības attīstība lielā mērā ir atkarīga no ārējiem apstākļiem, jo imports veido vairāk kā 60% no Latvijas IKP. Īpaši Latviju ietekmē energoresursu cenu svārstības, jo dabasgāze un naftas produkti tiek pilnībā importēti, tāpat arī gandrīz trešā daļā no nepieciešamās elektroenerģijas, tāpēc ļoti svarīgi ir domāt par Latvijas preču konkurētspēju ārējos tirgos, kas pēdējos gados līdz ar straujo izejvielu cenu un inflācijas kāpumu ir ievērojami samazinājusies.
8. 2008.gadā gan uzlabojās Latvijas tirdzniecības bilance, jo preču eksports, neskatoties uz ārējā pieprasījuma kritumu turpināja pieaugt, savukārt imports, iekšzemes pieprasījumam rūkot un ekonomikas lejupslīdei paātrinoties, samazinājās, līdz ar to uzlabojās arī maksājumu bilances tekošā konta saldo.

Literatūra:
1. LR Centrālās statistikas pārvaldes datu bāze [Elektronisks resurss] http://data.csb.gov.lv/Dialog/Saveshow.asp
2. Monetārie rādītāji un procentu likmes / Latvijas Banka [Elektronisks resurss] http://www.bank.lv/lat/main/all/statistika/banku-stat/dati20064/
3. Washington Consensus [Elektronisks resurss] http://en.wikipedia.org/wiki/Washington_Consensus