Panākumspēja sabiedrības ilgtspējīgai un integrālai attīstībai kustības "Atdzimšana un atjaunošana" gadījuma kontekstā

Projekta nosaukums: Panākumspēja sabiedrības ilgtspējīgai un integrālai attīstībai kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” gadījuma kontekstā

Projekta līguma numurs: 1.1.1.2/VIAA/3/19/498
Projekta īstenošanas termiņš: 2020.gada 1.marts – 2023.gada 28.februāris
Projekta kopējais finansējums: 133805.88 EUR, tai skaitā LU finansējums 6690.31
Projekta mērķis: Radīt jaunas un pilnveidot esošās zināšanas baznīcas vēstures un praktiskās teoloģijas jomā, veicinot valsts un sabiedrības ilgtspējīgu attīstību un nodrošinot zinātniskās kapacitātes palielināšanu

Projekta rezultāti:

1. Pētniecības kompetenču pilnveidošana, veicot pētījumu un sagatavojot monogrāfiju praktiskās teoloģijas un baznīcas vēstures nozarē “Atdzimšana un atjaunošanās. Vai kristietība 21.gadsimtā var kļūt par sabiedrības integrālas attīstības celmlauzi un vizionāru?” (1 monogrāfija, 2 zinātniskie raksti, 2 konferenču tēzes vai abstrakti, 5 komandējumu atskaites, 2 publikācijas, 5 sabiedrības informēšanas pasākumi).
2. Jaunu zināšanu attīstīšana un aprobācija, veicot izglītības darbību pētījumu “Kristīgās kopienas panākumspēja, veidojot jaunu sabiedrības ilgtspējas modeli 21.gadsimtam”: izstrādāta vīzija (vadlīnijas) par Latvijas kristīgās kopienas panākumspēju, lomu un pienākumiem pilsoniskas sabiedrības veidošanā valsts ilgtspējīgai un integrālai attīstībai (1 vadlīnijas, 2 zinātniskie raksti, 1 konferenču tēze vai abstrakts, 3 komandējumu atskaites, 3 sabiedrības informēšanas pasākumi).
3. Jaunu prasmju attīstīšana un aprobācija, veicot izglītības darbību pētījumu par Latvijas kristīgās kopienas ietekmi sabiedrības attīstībā 20. un 21.gadsimta mijā
   (1 publikācija, 2 komandējumu atskaites, 3 bakalaura vai maģistra darbu vadīšana, recenzēšana, 3 sabiedrības informēšanas pasākumi).

Projektā ietvaros veiktie pētījumi pirmo reizi apzinās kristīgās kopienas lomu Latvijas Trešās atmodas nevardarbīgajā raksturā un kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” izvirzīšanos par no šo pārmaiņu virzītājspēkiem (inovācija), kā arī kristīgās kopienas pēdējo 30 gadu attīstību Latvijā, lai balstoties Eiropas valstu pieredzē par kristīgās kopienas nozīmi un pienesumu ilgtspējīgai valsts attīstībai un kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” fenomenā, izstrādātu vīziju (vadlīnijas) Latvijas kristīgās kopienas lomai un pienākumiem pilsoniskas sabiedrības veidošanā valsts ilgtspējīgai un integrālai attīstībai. Vadlīniju izstrāde radīs priekšnoteikumus jauna veida sadarbībai un savstarpējai mijiedarbībai kristīgās kopienas un sabiedrības vidū, radot jaunus jēgpilnus sadzīvošanas modeļus, kristīgai kopienai iegūstot kompetences, zināšanas un prasmes kļūt par vienu no sabiedrības attīstības virzītājspēkiem, daudz izteiktāk atklājot kristīgās kopienas transformējošo raksturu sabiedrības kopējā labuma veicināšanai.

Projekta vadītājs:  Linards Rozentāls, Dr.theol., vadošais pētnieks, LU docents praktiskā teoloģijā

Pārskata periodā no 2020.gada 1.marta līdz 31.maijam:

Pilnveidoju pētniecības kompetences, veicot pētniecības darbu, izstrādājot monogrāfiju praktiskās teoloģijas un baznīcas vēstures nozarē “Atdzimšana un atjaunošanās. Vai kristietība 21.gadsimtā var kļūt par sabiedrības integrālas attīstības celmlauzi un vizionāru”. Pirmais posms šajā pētniecības darbā saistās ar garīdznieku un laju kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” izveidošanās un darbības vēstures izpēti Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīcā 1987.-1989.gados, ko veicu Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhīvā, kā arī strādājot attālināti ar privātarhīvos esošajiem dokumentiem un ar vietnē www.periodika.lv atrodamajām publikācijām trimdas un Latvijas PSR izdevumos par kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” aktivitātēm. 

Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca 20.gadsimta 80.gados bija nonākusi savdabīgā situācijā. Tās vadība atradās padomju režīmām paklausīgu un ilglaicīgi savos amatos esošu vadītāju rokās, kuri gadu gaitā bija izveidojuši ar padomju varas iestādēm saskanīgu baznīcas eksistēšanas veidu, un arī no saviem padotajiem, jo īpaši mācītājiem, pieprasīja paklausību saviem rīkojumiem un bezierunu atbalstu tās politikai. Ja vēl 80.gadu sākumā iebildumi un protestu iniciatīvas pret vadības kursu varēja iztulkot kā nesaskaņas un spriedzi baznīcas iekšpusē, tad 80.gadu otrajā pusē un beigās baznīcas vadības spītīgā turēšanās pretī nacionālās, garīgās un politiskās Atmodas tendencēm kļuva absurda. Tas noveda pie kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” dibināšanas 1987.gada 14. jūnijā, kuru paši tās dalībnieki izprata kā kristīgu cilvēku reliģiski-ētisku atbildes reakciju Padomju valdības veicinātajiem pārkārtošanās un atklātības procesiem, tās locekļiem izjūtot dziļu nepieciešamību kristīgi izprastiem atjaunošanās un atklātības procesiem ienākt arī Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas dzīvē.[1]

Līdz ar to kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” izveidošanās 1987.gadā bija daļa no 80.gadu sākumā Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīcā izveidojušās protesta un opozīcijas grupas darbības paplašināšanās un attīstības, ko īstenoja sākumā neliels garīdznieku loks (A.Beimanis, E.Bikše, A.Kavacis, M.Plāte, J.Rubenis. A.Vaickovskis, J.Dzeguze), bet vēlāk viņiem, sākot ar 80. gadu vidu, piebiedrojās arvien vairāk mācītāji, kuri apzinājās baznīcas vadības nespēju, neprasmi un nevēlēšanos atsaukties sava laika cilvēku garīgajam vajadzībām un padarīt baznīcu nozīmīgu sabiedrībai, kurā, perestroikas un demokratizācijās ietekmē, sāka parādīties pirmie pārmaiņu asni un Trešās Atmodas priekšvēstneši. Pārskata periodā pētītie arhīva dokumenti (Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Konsistorijas plenārsēžu un prezidija sēžu protokoli, kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” izveidotie dokumenti un kustības pārstāvju sarakste ar baznīcas vadību) liecina par 80.gadu vidū arvien pieaugošo baznīcā plaisu starp režīmam paklausīgo un no tā atkarīgo garīdznieku daļu un jaunajiem (ne vienmēr gados, bet garā) vizionāriem, uz pārmaiņām vērstajiem, liturģisku un cita veida inovāciju izmēģinātājiem, kuri izmisīgi meklēja ceļus, ka uzrunāt nevis tikai esošos mazskaitlīgos un skaitā sarūkošos draudžu locekļus, bet visu sava laika sabiedrību, kurā modās interese par garīgiem jautājumiem un garīgu dzīvi. Baznīcas vadība atradās sadarbīgās ar padomju varu pozīcijās, tās nostāja un rīcība bija izdevīga varas interesēm, kurām tā ar savu darbību tām kalpoja, tāpēc nespēja adekvāti reaģēt nedz uz sabiedrībā notiekošo, nedz uz ideoloģiskajām un politiskajām izmaiņām arī padomju valsts dzīvē, tādā veidā pakāpeniski zaudējot cieņu un uzticēšanos sabiedrības acīs

Kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” veidotāji bija saņēmuši nosodījumu un pretestību no baznīcas puses jau kopš 80.gadu sākuma. Tomēr attiecības īpaši saāsinājās pēc Ērika Mestera ievēlēšanas par arhibīskapu 1986.gadā. Baznīcas vadības represijas pret citādi domājošajiem savu kulmināciju sasniedza 1987.gada pirmajā pusē. Par nesadarbošanos un konfliktēšanu ar vietējās padomju varas pārstāvjiem baznīcas vadība uz gadu no amata atcēla mācītāju Modri Plāti, kas izraisīja asus iebildumus lielā mācītāju daļā un šaubas par arhibīskapa atbilstību savam amatam. Pēc kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” nodibināšanās, par līdzdalību tajā  un atteikšanos no tās izstāties baznīcas vadība no baznīcas teoloģijas augstskolas (Teoloģijas semināra) rektora amata atcēla Robertu Akmentiņu, no prāvesta amata Aivaru Beimani. Kustības pārstāvji šo darbību rezultātā uzsāka, cik vien tas bija iespējams padomju varas apstākļos, meklēt sabiedrotos Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīcā trimdā, saņemot morālu un praktisku atbalstu, vērsās pie starptautiskām baznīcu organizācijām, aicinot pārtraukt sadarbību ar baznīcas vadību Latvijā. Tā, piemēram, kustība izsūtīja draudzēm Ziemassvētkos savu “vēstījumu”, aicinot nolasīt no kanceles tradicionālā arhibīskapa vēstījuma vietā. Tikai 1988.gada sākumā, nespējot tālāk pretoties pieaugošajai kritikai un noskaņai sabiedrībā, baznīcas vadība sāka atzīt savu kļūdaino vēršanos pret kustības pārstāvjiem, taču tas jau bija novēloti. 

Kustība “Atdzimšana un atjaunošanās” galvenie sākotnējie ierosinājumi bija vērsti uz to, lai baznīcas vadībā sāktos diskusija par izmaiņām  dažos Nolikuma par reliģiskajām apvienībām Latvijas PSR (apstiprināts 1976.gada 28.oktobrī) punktos, kuri neatbilst realitātei un traucē demokrātizācijas procesam baznīcā. Tā, piemēram, kustība aicināja diskutēt jautājumu par aktīvā karadienesta kristiešiem aizstāšanu ar celtniecības darbiem vai darbu sociālās palīdzības dienestā, dot baznīcai tiesības veikt kristīgo audzināšanaa darbu, juridiskas personas tiesības, tiesības uzstāties masu medijos, izdot kristīgo literatūru, darboties veselības un sociālās aprūpes institūcijās un citus, kas iestājas par pārmaiņām baznīcas situācijā valstī un sabiedrībā, kļūstot par integrālu daļu no nevalstiskā un neformālā aspekta sabiedrības un valsts kontekstā. 

Kristietības lomu sabiedrības integrālās attīstības procesā dziļāk izprast bija iespējams, no 27. līdz 31.maijam piedaloties Eiropas integrālajā tiešsaistes konferencē "Global Integral Awakens" (Budapešta, Ungārija), kur ieguvu jaunas zināšanas tādās tēmās kā globālās integrālās kopienas nepieciešamība, integrālā veselības aprūpe COVID-19 pandēmijas izraisītās krīzes laikā, sinerģijas īstenošana transformatīvajā pārveidē, spirāldinamikas pieeja darbā ar organizācijām, integrālo teoriju un tās pielietojamību, kā arī iepazinos ar daudzskaitlīgo radošo darbnīcu materiāliem.

Stagnatīvās tendences Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīcā 20. gadsimta 80. gados un luteriskajā baznīcā valdošās liberālās teoloģijas tradīcijas nomaiņa ar fundamentālismā balstītiem ieskatiem laikā no 1993.gada līdz 2000.gadam rosināja pieteikt LU Teoloģijas fakultātes kolektīvajai monogrāfijai  tēmu par šo procesu iemesliem, priekšnoteikumiem, virzību un tendencēm. 

Diemžēl Covid -19 krīzes dēļ bija jāpārceļ uz vēlāku laiku paredzētais pētniecības darbs Berlīnes Brīvās universitātes Austrumeiropas institūta bibliotēkā (Vācija) un piedalīšanās ar prezentāciju par savu pēcdoktorantūras pētījuma tematu tematisko diskusiju grupai "Jauni risinājumi sabiedrības attīstībai PostDoc pasākuma publicitātes ietvaros 7. aprīlī paredzētajā forumā jauniešiem "Zinātnes daudzveidīgums un potenciāls Latvijā".

 

Pārskata periodā no 2020.gada 1. jūnija līdz 31. augustam:

Īstenoju pētniecības kompetenču pilnveidi, veicot pētniecības darbu, turpinot izstrādāt monogrāfijas praktiskās teoloģijas un baznīcas vēstures nozarē “Atdzimšana un atjaunošanās. Vai kristietība 21.gadsimtā var kļūt par sabiedrības integrālas attīstības celmlauzi un vizionāru” pirmo daļu, pievēršoties garīdznieku un laju kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” aktivitātēm laikā līdz 1989.gada aprīlim, kad kustības dalībnieki pēc vēlēšanām Ģenerālā Sinodē pilnībā nomainīja līdzšinējo luterāņu baznīcas vadību - Konsistoriju, ieskaitot arhibīskapu, par kuru ievēlēja kustības izvirzīto kandidātu Kārli Gailīti. Pētniecības darbu veicu, iepazīstoties ar līdzšinējiem pētījumiem šajā tēmā, strādājot ar Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) arhīva avotiem, kā arī iepazīstoties ar materiāliem, kas atrodami Latvijas Tautas frontes muzeja fondos, līdztekus turpinot iepazīstieties arī ar vietnē periodika.lv atrodamajām publikācijām trimdas izdevumos par notikumiem Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīcā 80.gadu beigās.

1987.gada pirmajā pusē masu informācijas līdzekļos bija vērojama padomju režīma un LELB kopīga tendence - mērķtiecīga vēršanās pret garīdzniekiem, kuri aicināja baznīcā uz demokrātiskām reformām. Jaunie progresīvie mācītāji sadarbojās ar cilvēktiesību aizstāvju grupu “Helsinki 86”, kura pieprasīja valsts varas iestādēm pārtraukt ticīgo diskrimināciju, baznīcas atkarību no valsts un dot tai pilnīgu brīvību tās reliģiskajā darbībā. LELB vadības vēršanās pret kustību “Atdzimšana un atjaunošanās”, kas nodibinājās solidarizējoties ar “Helsinki 86” grupu, izraisīja baznīcā protestus un nemierus pret baznīcas autoritāro vadības stilu. Tā, piemēram, draudzes, no kurām baznīcas vadība atcēla mācītājus - kustības dalībniekus, nelaida baznīcās arhibīskapa nozīmētos mācītājus, Teoloģijas semināra audzēkņi un mācībspēki boikotēja jauno, baznīcas vadībai lojālo semināra vadību. Kad arhibīskaps E.Mesters 1987.gada Ziemassvētku dievkalpojumā Jaunā Sv.Ģertrūdes baznīcā sprediķī stāstīja par “Dievam tīkamajām PSRS miera iniciatīvām iepretī ASV sātaniskumam” daudzi dievnamu pameta un ap 200 draudzes locekļi parakstīja protesta vēstuli. Par notikumiem LELB regulāri ziņoja tādi mediji kā radio “Brīvā Eiropa” un “Amerikas Balss”. LELB tika pārmesta nerēķināšanās ar garīdznieku un draudžu viedokļiem, to garīdznieku nosodīšana, kuri centās ateistiskās sabiedrības kontekstā kalpot pēc labākās sirdsapziņas, baznīcas vadības nostāšanās konfliktu gadījumos padomju režīma pusē. Garīdznieku un baznīcas vadības vidū valdīja parlamentārā ceļā vairs nepārvarama uzticēšanās krīzē. 1987.gada novembrī Reliģijas lietu pārvalde atzina, ka kustība “Atdzimšana un atjaunošanās” kaitē baznīcas un sabiedrības interesēm, tā ir vērsta uz nacionālistisku un pretpadomju rīcību, uztur sakarus ar naidīgiem pretpadomju spēkiem Rietumos un pieprasīja nekavējoties pārtraukt kustības darbību, piedraudot ar to, ka kustības dalībniekiem tiks atņemtas mācītāja tiesības. Tajā pat laikā varēja vērot, ka režīma drošības iestādes nebija ieinteresētas atklātai konfrontācijai ar kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” dalībniekiem, nevēloties izraisīt vēl lielāku starptautisku rezonansi. Diemžēl kustības dalībniekus Māri Ludviku un Jāni Kārklu valsts iestādes piespieda Latviju pamest, līdzīgu spiedienu vērsa arī pret Juri Rubeni. 1988.gada sākumā saspīlējums kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” attiecībās ar LELB vadību mazinājās, taču līdz atklātam dialogam nenonāca. Kustībā iesaistījās ar citu neformālo kustību aktivitātēs. Par svarīgu jautājumu 1988.gada otrajā pusē kļuva kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” dalībnieku iesaistīšanās Latvijas Tautas frontē. Tās valdē 1988.gadā tika ievēlēts Juris Rubenis. Savukārt, Rīgas Lutera draudzes mācītājs un Konsistorijas kanclers Kārlis Gailītis iesaistījās Latvijas Nacionālās neatkarības kustības (LNNK) darbā. 1989.gada aprīlī LELB Ģenerālā Sinode ievēlēja jaunu baznīcas pārvaldi - Konsistoriju, nomainot visus iepriekšējos tās locekļus. Tās gaitā kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” pārstāvis Modris Plāte ierosināja arī arhibīskapa Ē.Mestera pārvēlēšanu, par ko nobalsoja pārliecinošs sinodāļu vairākums. Vēlēšanu rezultātā ar četru balsu pārsvaru Ē.Mestera vietā par arhibīskapu tika ievēlēts kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” kandidāts Kārlis Gailītis. Gandrīz visi kustības dalībnieki bija demokrātiskā veidā ievēlēti baznīcas pārvaldē, un kustība “Atdzimšana un atjaunošanās” savus mērķus baznīcā un sabiedrībā varēja īstenot pavisam citādākā veidā kā līdz šim. Tika reorganizēts baznīcas pārvaldes darbs, izveidotas darba nozares, Konsistorijas sēdes notika reizi nedēļā un tās sēžu protokoli tika publicēti, sākās intensīva jauno mācītāju un teologu sagatavošana Teoloģijas seminārā. Baznīca aktīvi iesaistījās Trešās Atmodas procesos, pavisam citā kvalitātē attīstījās sadarbība ar luterāņu baznīcu trimdā, abām pusēm apliecinot, ka sākusies abu baznīcu - Latvijā un trimdā - atkalapvienošanās, sākās darbs pie padomju režīma atņemto baznīcas ēku atgūšanas. Līdztekus daži iepriekšējās baznīcas vadības pārstāvji asi kritizēja jauno baznīcas vadību, boikotēja tās lēmumus un centās pat pārstāvēt baznīcu starptautiskās kristīgajās organizācijās.

Pirmo posmu jaunu zināšanu attīstīšanā un aprobācijā, veicot izglītības darbību pētījumu “Kristīgās kopienas panākumspēja, veidojot jaunu sabiedrības ilgtspējas modeli 21.gadsimtam”, veicināja Covid-19 vīrusa krīzes radītā situācija, kurā kristīgā baznīca tika konfrontēta ar daudziem eksistenciāliem izdzīvošanas un jēgas jautājumiem. Piepeši esošie gadsimtiem lietotie tradicionālie evaņģēlija komunikācijas mediji un kristīgā reliģiskā prakse – dievkalpojums, rituāli, pasākumi, kā arī to noturēšanai speciāli izveidotās telpas: dievnami un draudzes nami, kļuva neizmantojami. Arī draudžu darbs ar mērķa grupām, kas balstās savstarpējā saskarsmē, piepeši vairs ierastajā veidā nebija iespējams. Līdzšinējā kristietības forma, kas balstījās uz cilvēku sanākšanu kopā, piepeši saskarās ar savām robežām. Kristīgās kopienas digitalizācija ir viens aspekts tās panākumspējā un ieguldījumā sabiedrības ilgtspējas modeļa veidošanā. Šos jautājumus padziļinātāk pētīju, organizējot un 1.jūlijā vadot LU Teoloģijas fakultātē domnīcu “Vai liekam punktu? Kā reliģiskas draudzes pārdzīvo Covid krīzi”, gatavojot un iesniedzot rakstu krājum“ āCeļš” publicēšanai zinātnisko rakstu “Vai liekam punktu? Digitālie pasludināšanas formāti Covid krīzes laikā”, kā arī gatavojoties diskusijai “Postcovid kristietība” sarunu festivāl“ āLampa”. Būtiski dati tika iegūti, augusta mēnesī organizējot un veicot aptauju un analīzi Latvijas kristīgajās draudzes par digitāliem pasludināšanas formātiem Covid krīzes laikā, pielāgojot mūsu kontekstam līdzīgas aptaujas jautājumus, kuru veica Vācijas Evaņģēliskās baznīcas Socioloģijas institūts, kā arī vadot LU Teoloģijas fakultātes bakalauru studentu virtuālo praksi kursa “Ievads praktiskā teoloģijā” ietvaros. Populārzinātniska rakstura rakstu par šo tēmu publicēju Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas izdevumā “Svētdienas Rīts” augusta numurā.

Jaunas zināšanas tika iegūtas, 15. jūnijā piedaloties Izglītības un zinātnes ministrijas un Latvijas zinātnes padomes organizētā tiešsaistes seminārā "Pētniecības komunikācija politikas veidotājiem", kurā piedalījās pētnieki un zinātnisko institūciju pārstāvji, kā arī 32 akadēmisko stundu apjomā apgūstot intensīvo kursu “Zinātniskās darbības publicēšanās prasmes” laikā no 16. jūnija līdz 3. jūlijam, kas bija daļa no ESF projekta Nr.8.2.2.0/18/I/004 "Latvijas Universitātes studiju virziena "Izglītība, pedagoģija un sports" motivēts, mūsdienīgs un konkurētspējīgs akadēmiskais personāls" un Nr.8.2.2.0/18/A/010 "Akadēmiskā personāla atjaunotne un kompetenču pilnveide Latvijas Universitātē" 3.3. aktivitātes.

Pārskata periodā vadīju Teoloģijas fakultātes bakalaura programmas studentes Airas Līcītes bakalaura darbu “Dieva tēla uztveres ietekme uz bērna neizārstējamības pieņemšanu bērnu onkoloģijas paliatīvās aprūpes kontekstā”, kā arī recenzēju bakalaura programmas studentes Lienes Sandalānes bakalaura darbu “Katoļu garīdznieku apostāze Latvijas PSR kā daļa no Ņ.Hruščova režīma (1953-1964) antireliģiskās propogandas”.

Diemžēl Covid-19 krīzes dēļ bija jāpārceļ uz vēlāku laiku paredzētās klātienes konsultācijas ar integrālās kristietības eksperti Marionu Kistenmaheri un pētniecības darbs Augsburgas universitātes Katoļu teoloģijas fakultātē un konsultācijas ar 21.gadsimta garīguma eksperti, profesori Katarīnu Cemingu.

Pārskata periodā no 2020.gada 1.septembra līdz 30.novembrim
īstenoju pētniecības kompetenču pilnveidi, veicot pētniecības darbu, izstrādājot monogrāfijas praktiskās teoloģijas un baznīcas vēstures nozarē “Atdzimšana un atjaunošanās. Vai kristietība 21.gadsimtā var kļūt par sabiedrības integrālas attīstības celmlauzi un vizionāru” otro daļu, pievēršoties laika posmam Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) vēsturē pēc 1989.gada aprīļa Ģenerālās Sinodes, kad garīdznieku un laju kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” dalībnieki tika ievēlēti baznīcas pārvaldes institūcijā Konsistorijā un, nomainot Satversmi, izmantoja iespēju pārvēlēt arhibīskapu, kā rezultātā līdzšinējā arhibīskapa Ērika Mestera vietā tika ievēlēts kustības atbalstītais kandidāts - Kārlis Gailītis. Pētniecības darbu veicu strādājot ar LELB arhīva avotiem, līdztekus turpinot iepazīties arī ar vietnē www.periodika.lv atrodamajām publikācijām trimdas izdevumos par notikumiem LELB 80.gadu beigās un relevanto zinātnisko literatūru.

            Pirms 1989.gada aprīļa Ģenerālās Sinodes lielai daļai LELB vadības bija radies maldīgs priekšstats par kopējo situāciju baznīcā, kuru tā arī izplatīja saviem ārvalstu partneriem, nenovērtējot kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” aktivitāšu nozīmi nedz baznīcas, nedz sabiedriskajā kontekstā, un dēvējot kustību par “apdzisušu ugunskuru”, uzskatot, ka tā savā darbībā ir pierimusi, nekritiski ticot padomju masu komunikāciju līdzekļu un varas iestāžu pieņēmumam, ka kustība ir ļoti neliela un savu publicitāti iegūst ar rietumvalstu mediju starpniecību. Par galveno kustības ideju arhibīskaps Ē.Mesters izprata nostāšanos pret patriarhālo sistēmu un paklausību vecākās paaudzes mācītājiem, līdz ar to pārprotot kustības vēlmes, uzdevumus un misiju baznīcas un nācijas kontekstā. Tomēr baznīcas vadības locekļu un pārvaldes darbinieku vidū valda arī pretēji uzskati. Īsi pirms Ģenerālās Sinodes Konsistorijas loceklis un kanclers K.Gailītis visiem mācītājiem un Sinodes dalībniekiem izsūta vēstuli, kurā atspēko anonīmus apmelojumus, kuros “Atdzimšana un atjaunošanās” kustības dalībnieki apsūdzēti, ka Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Amerikā (LELBA) materiālo atbalstu izmantojot savas personiskās bagātības vairošanā, salīdzinot šo “baltiem diegiem šūto” vēstījumu ar Interfrontes uzbrukumu Marinai Kosteņeckai pirms Augstākās Padomes vēlēšanām. K.Gailītis aicina Sinodei kļūt par “lūzuma” Sinodi,  baznīcai nostājoties kopā ar tautu “šajā tautas nacionālās un politiskās atmodas laikā”. Viņš raksta: “Ir jāzūd tam baznīcas vadības un darbības stilam, kāds bija raksturīgs t.s. stagnācijas laikam, kad visi nozīmīgākie baznīcas dzīves jautājumi (..) tikai jau iepriekš izlemti un saskaņoti “citās sfērās. (..) Nometiet veco bailības un piesardzības garu!” K.Gailītis aicināja Sinodē ierasties visiem mācītājiem un tās sākumā lemt par padomju laikā radītās baznīcas Satversmes maiņu, dodot balsstiesības visiem mācītājiem, lai “lemtu par mūsu baznīcas tālāku demokrātisku attīstības gaitu, (..) iekļaujoties un dodot savu ieguldījumu latviešu tautas garīgajā atmodā”. Šis aicinājums kļūst par izšķirošu iespēju nomainīt pastāvošo baznīcas vadību. Ģenerālā Sinodē arhibīskapa un Konsistorijas darbu smagi savā atzinumā kritizē Revīzijas komisija, minot nepamatotās represijas pret mācītājiem, locekļu izslēgšanu no Konsistorijas nelikumīgā veidā, Satversmes pārkāpšanu, pilnvaru pārsniegšanu, arī izteikti vēršoties pret Cēsu iecirkņa prāvestu J.Bērziņu, kura vadības stils ir “pilnīgi nepieņemams”. Sinode atzina, ka iepriekšējā Sinodē par Ē.Mestera ievēlēšanu arhibīskapa amatā, ir balsojis nelikumīgi reducēts sastāvs un vēlēšanas notikušas padomju režīma spiediena rezultātā, līdz ar to pieņēma lēmumu par arhibīskapa pārvēlēšanu. Rezultātā tika ievēlēts jauns arhibīskaps K.Gailītis un jauna Konsistorija (A.Ālers, E.Bikše, J.Dreiblats, R.Feldmanis, A.Kavacis, M.Plāte, J.Priednieks un J.Rubenis). Tiek pieņemta arī rezolūcija “Par Baznīcu sabiedrībā”, kurā izsaka “gandarījumu par to, ka tauta saista savas cerības ar mūsu Baznīcu un saskata, ka tās vērības, ko Baznīca nes, ir lielas un nozīmīgas mūsu tautas nākotnei un ikviena cilvēka dzīvei un liktenim (..), apzinoties, ka pagājušos gadu desmitos ne apstākļi, dažviet Baznīcas pašas nostāja nav veicinājusi šo vērtību atzīšanu un pieņemšanu.” Līdzšinējā baznīcas vadība ar atsevišķiem izņēmumiem un amatā nepārvēlētais Ē.Mesters šo pārmaiņu pieņēma un netraucēja tālākajam baznīcas darbam. Savās vēstulēs ārvalstu partneriem, kuras datētas ar Sinodes dienu, Ē.Mesters atsakās no atbildības par turpmāko LELB darbu.

            Pēc 1989.gada aprīļa Sinodes situācija baznīcā un baznīcas loma sabiedrībā būtiski mainījās, ne tikai atsevišķiem tās garīdzniekiem, bet arī baznīcai kā sabiedriski reliģiskai institūcijai iesaistoties Trešās Atmodas norisēs, piedaloties sabiedrisko organizāciju darbībā - Tautas Frontē, Latvijas Nacionālās neatkarības kustībā, Pilsoņu komitejā. Sākas sadarbība ar Latvijas Valsts universitāti par Teoloģijas fakultātes atjaunošanu, jo viena no lielākajām problēmām, kas apgrūtināja baznīcas darbu jaunajos apstākļos, ir akūts mācītāju trūkums. Baznīca vēršas tieši pie jaunajiem draudzes locekļiem, aicinot atsaukties darbam mācītāja amatā, tiek uzsākta intensīvi teoloģiskās izglītības programma, kas ļauj īsā laikā darbam draudzēs ordinēt par palīgmācītajiem jaunus studentus. Kopējais baznīcas stāvoklis ir finansiāli, ekonomiski, kā arī emocionāli grūts - trūkst mācītāju, nav atbilstošu ēku Konsistorijai un Teoloģijas semināram, ir draudzes, kuras nepieņem jaunos mācītājus vai arī nepiekrīt Sinodes lēmumiem un uzskata, ka “Konsistorija strādā negodīgi, ar viltu, meliem un ubagošanu Dzimtenē un ārzemēs” (Cēsu sv.Jāņa draudze, kuras mācītājs bija bijušais Konsistorijas loceklis J.Bērziņš) un pieņem lēmumu izstāties no baznīcas un “anulēt jebkādas saistības ar patreizējo “nekristīgo Latvijas Ev. lut baznīcas vadību” vai domā par to” (Liepājas sv.Trīsvienības draudze un mācītajs S.Sproģis, bijušais Konsistorijas loceklis). Strauji atjaunojas un pieaug baznīcu un organizāciju trimdā atbalsts LELB. 1989.gada aprīļa Sinode arī pieņem rezolūciju par Latvijas baznīcu, kurā deklarē, ka “mūsu Baznīca ir viena un savā būtībā nedalāma, kaut arī ārēji vēsturiskas netaisnības un varmācības sadalīta.”

            Veicot izglītības darbību pētījumu “Kristīgās kopienas panākumspēja, veidojot jaunu sabiedrības ilgtspējas modeli 21.gadsimtam”, 2020.gada 3.septembrī Sarunu festivālā “Lampa” ietvaros vadīju un piedalījos Latvijas Universitātes (LU) Teoloģijas fakultātes un Centra Cilvēka izaugsmei “Torņakalns” rīkotajā diskusijā “Post-covid kristietība”, kurā piedalījās mācītāja Aija Greiema (ASV) un mācītājs Juris Cālītis (Latvija), un kuras laikā tika aplūkoti dažādi prakses piemēri, kas atspoguļo baznīcas centienus piemēroties Covid 19 krīzes izraisītajām pārmaiņām un refleksiju par nepieciešamajām pārmaiņām līdzšinējās kristietības formās un saturā. Pārskata periodā esmu iesniedzis publicēšanai izdevumā “Ceļš” (LU Teoloģijas fakultātes teoloģisks, reliģijpētniecisks un kultūrvēsturisks recenzēts izdevums ar starptautisku redakcijas kolēģiju, kura raksti atrodami arī EBSCO datubāzē) kopā ar Ievu Salmani-Kuļikovsku (Rīgas Stradiņu universitātes docente) un Ilzi Ūdri (LU Teoloģijas fakultātes studente) izveidotu zinātnisku rakstu “Vai liekam punktu”, kurā, balstoties pētījumu rezultātos Vācijā un Latvijā, analizēta digitalizācijas attīstība kristīgās baznīcas iekšienē, ko ievērojami paātrināja Covid-19 izraisītās krīzes ietekme. Esmu turpinājis iepazīties ar jaunāko zinātnisko un populārzinātnisko literatūru attiecībā uz pandēmijas izraisīto ietekmi baznīcā un tās radītajām iespējām kristietības transformācijā formas un satura kontekstā. Tās saistās ar tādām tēmām kā jaunas liturģiskas iespējas Svētā Vakarēdiena pasniegšanā, eklezioloģiskā perspektīva epidemioloģisko prasību kontekstā, sociālās distancēšanas ietekme uz dievkalpojumu norisi un citām.

            Izglītības darbību pētījuma “Kristīgās kopienas panākumspēja, veidojot jaunu sabiedrības ilgtspējas modeli 21.gadsimtam” veikšanai pārskata periodā esmu iepazinies un analizējis pētījumam nepieciešamo relevanto zinātnisko un populārzinātnisko literatūru (H.J.Braun, K.P.Joerns, H.Halbfas, M.Koeger, E.Biser, R. Heinzemann, E.Hauschild, U.Pohl-Patalong, C.Grethlein, L.Friedrich, W.Jaeger, A.Ebert, M.Kuestenmacher).

            2020.gada 29.oktobrī piedalījos Tautas frontes muzeja sadarbībā ar Konrāda Adenauera fondu Facebook tiešsaistē rīkotajā diskusijā „Atmodas priekšvēstneši”, kas bija veltīta žurnālistam, publicistam un rakstniekam Artūram Snipam (1949–2020).

2020. gada 9.novembrī piedalījos “Radio Marija” rīkotajā tiešsaistes diskusijā “Patriotisms” radioraidījuma ciklā “No konflikta uz kopību” (raidījums atskaņots 2020.gada 18.novembrī) un 2020.gada 9.novembrī piedalījos Sv.Pestītāja Anglikāņu draudzes Rīgā rīkotajā diskusijā “Ko likt uz altāra? Ziedošanās reliģijā un sekulārā sabiedrībā”, popularizējot pēcdoktorantūras pētniecības projekta pētniecības darbu attiecībā uz kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” nozīmi baznīcā un sabiedrībā Latvijas Trešās Atmodas laikā.

            2020.gada 16. un 17. novembrī piedalījos Vācijas Evaņģēliskās baznīcas organizācijas “MIDI” (Baznīcas misionāriskas attīstības un diakonijas profesionālās izglītības centrs) rīkotajā tiešssaistes konferencē “Das gefuehlte Corona” (Izjustā Korona), kas bija veltīta baznīcas darba pieredzei pandēmijas laikā un tās ietekmei uz baznīcas un diakonijas praksi.

            2020. gada 21.novembrī piedalījos uzņēmuma Centrs Cilvēka izaugsmei “Torņakalns” tiešsaistē rīkotā semināra “U-teorija: Ievads fundamentālā sociālā, vides un personīgā transformācijā” prakses dienā.

            2020.gada 23.novembrī un 30.novembrī piedalījos LU Open Minded attālinātajās Mārča Auziņa kursa “Kvantu fizika lielpilsētas iedzīvotājiem” lekcijās “Saruna par to, kā radās kvantu fizika” un “Stāsts par paradoksu cienītāju Nīlsu Boru un lirisko Luiju de Brojī”.

            Pārskata periodā esmu uzlabojis savas angļu valodas zināšanas LU organizētajā studiju kursā “Akadēmiskā personāla profesionālās angļu valodas prasmju pilnveide darbam studiju vidē” (kursa kods ValoT249).

            Diemžēl Covid-19 krīzes dēļ uz 2021.gadu jāpārceļ paredzētās klātienes konsultācijas ar integrālās kristietības eksperti Marionu Kistenmaheri, pētniecības darbs Augsburgas universitātes Katoļu teoloģijas fakultātē, konsultācijas ar 21.gadsimta garīguma eksperti, profesori Katarīnu Cemingu, pētniecības darbs Berlīnes Brīvās universitātes Austrumeiropas institūtā un paredzētais pētniecības darbs Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcās Amerikā arhīvā Čikāgā (ASV).

 

• Pārskats par 01.12.2020–28.02.2021. 

• Pārskats par 01.03.2021–31.05.2021.

Par periodu 01.06.2021 - 31.08.2021.

Pārskata periodā no 2021. gada 1.jūnija līdz 2021. gada 31. augustam turpināju pilnveidot pētniecības kompetences, veicot pētniecības darbu Latvijas Valsts arhīvā par Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) stāvokli 1987.-1989. gadā, saraksti ar Reliģijas lietu padomes pilnvaroto, pretdarbību kustības "Atdzimšana un atjaunošanās" iniciatīvām no baznīcas un valsts puses un Potsdamas Leibnica Laika vēstures pētniecības centra bibliotēkā (Vācija) par izmaiņām padomju politikā pret reliģiskām organizācijām "perestroikas" un "glasnostj" kontekstā, Austrumeiropas baznīcu (Vācijas Demokrātiskā republikā, Čehoslovākijā, Ungārijā) situāciju 1985.-1989.gados, LELB un kustības "Atdzimšana un atjaunošanās" kontekstu Austrumeiropas sociālistisko valstu sabiedriski politisko pārmaiņu un revolūciju ietvarā 1989. gadā.

Pētniecības darbā uzmanību pievērsu sabiedriski politiskajiem un ideoloģiskajiem apstākļiem, kas veicināja dažādu neformālu sociālu kustību izveidi PSRS sastāvā esošajās nacionālajās republikās, to starp, tādu kustību kā “Helsinki-86” un “Atdzimšana un atjaunošanās” Latvijā. Šāda veida sabiedriskas iniciatīvas kļuva iespējamas ar 1986. gada sākumu, kad Mihaila Gorbačova iekšpolitiskais kurss iegūst ideoloģisku raksturu, un publiskajā telpā parādās nojēgumi “perestroika” un “glasnostj”. Jauno, uz reformām vērsto politiku veidoja utopiskas idejas, un tas bija pēdējais mēģinājums īstenot sociālismu ar “cilvēcisku seju”. Tā bija ideoloģiska pārbūve, savienota ar ticību, ka ir iespējams atgriezties “atpakaļ pie Ļeņina” un tādā veidā koriģēt gadu desmitiem ilgo novirzīšanos no sociālisma sākotnējā kursa. M. Gorbačovs un viņa domubiedri un līdzgaitnieki nebija zaudējuši ticību, ka Krievijā varētu uzcelt sociālistisku sabiedrību. Pirmajos reformas gados šai pieejai bija panākumi - attiecību saraušana ar staļiniskajām dogmām radīja priekšstatu, ka ir iespējama liberāla valsts komunistiskā ietvarā. Attiecībā uz Austrumeiropu un Baltijas republikām M.Gorbačovs uzskatīja, ka sociālisms vairāku desmitu laikā ir tik dziļi iesakņojies cilvēku apziņā, ka viņi brīvprātīgi vēlēsies to uzturēt pie dzīvības. Tas gan liecina, cik maz viņš pazina savu “impēriju”. 1986. gadā uzsāktā “glasnostj” politika pamazām iepludināja padomju sabiedrībā jaunu garu. Parādījās pirmās plurālistiskās formas medijos. Laikrakstos varēja atklāti debatēt par dažādiem jautājumiem, tika tiražētas iepriekš aizliegtas filmas un grāmatas, strauji sakustējās arī politiskā dzīve. Taču situācija 1987. gada beigās, pieaugot dažādu neformālu kustību skaitam, kuras esošā valsts struktūra nespēja vairs kontrolēt, reformu ideologiem lika sākt nojaust, ka komunistiskā partija no pārmaiņu avangarda pārvēršas to kavēklī, ņemot vērā neviennozīmīgo attieksmi pret reformām pašas partijas iekšienē. Reformu stratēģijas izpausmes bija disidentu amnestijas, “glasnostj” izplatība sabiedrībā un daļēji brīvās vēlēšanas 1989. gadā. Taču M.Gorbačovs un viņa līdzgaitnieki neapzinājās, kādus spēkus viņi atraisa. Nevienam no viņiem nebija nekādas pieredzes ar demokrātiskas un plurālistiskas sabiedrības veidošanu. Viņi joprojām domāja, ka sabiedrību var vadīt paternāli, un nebija nobrieduši savu reformas konsekvencēm un nevarēja tādi būt - savas socializācijas padomju sistēmā dēļ. “Glasnotj” un politiskā pluralizācija kļuva neatkarīga no to sākotnējā iniciatora - partijas. Jo vairāk tika diskutēts par padomju režīma noziegumiem, jo vairāk kritās partijas autoritāte. Pirmo reizi kopš 1920. gada attīstījās dažādi politiski virzieni. Strauji samazinājās Maskavas ietekme uz atsevišķajām padomju republikām, kurās, izmantojot centra vājumu, to elites nostiprināja savu ietekmi. Partijas lielākajā daļā pieauga M.Gorbačova pretinieku skaits, ko palielināja arī ekonomiskās situācijas pasliktināšanās. Reformas padomju valsti noveda nevis pie cerētā ekonomiskā paātrinājuma, bet gan ieveda jaunā krīzē.

Ja vēl 1987. gada 4. septembrī Reliģijas lietu padomes pilnvarotais Latvijas PSR E.E.Trops rakstīja Latvijas Kompartijas CK Propogandas un aģitācijas nodaļai, ka  “(..) Latvijas PSR situācijā notiek lēna, pakāpeniska, bet noturīga ticīgo skaita samazināšanās, kā rezultātā notiek pakāpeniska reliģisko apvienību sairšana”, tad nākamais, jaunizveidotās un no PSRS centrālās varas ne tik daudz atkarīgā, Latvijas PSR Ministru Padomes Reliģijas lietu departamenta, vadītājs A.Kublinskis, informatīvajā atskaitē par reliģisko organizāciju darbību 1989. gadā raksta, ka, salīdzinot ar 1988. gadu kristības pieaugušas par 75%, laulības par 94%, kristīgas izvadīšanas par 12% un ka “reliģisko organizāciju autoritātes pieaugumu ir sekmējusi to politiskā aktivitāte un līdzdalība nacionālās pašapziņas atjaunošanā”, īpaši norādot, ka vislielākais aktivitātes pieaugums ir tieši luterāņu baznīcā.

Tomēr, līdzīgi kā arī citās Austrumeiropas sociālistiskajās valstīs, kurās baznīca spēlēja nozīmīgu lomu sabiedriskās iekārtas pārveidē, arī Latvijā Atmodas laikā cilvēku pilnās baznīcas kopumā neizraisīja ilgtspējīgas un noturīgas izmaiņas cilvēku reliģiozitātē un garīgumā. Piemēram, Rietumu medijos bieži tajā laikā izplatītās fotogrāfijas ar cilvēku pārpilnajām baznīcām Vācijas Demokrātiskajā republikā 1988. -1989. gadā saistījās ar to, ka baznīcas, kurām Ē.Honekera režīms sniedza ievērojami lielāku autonomiju nekā Latvijā, jau kopš 80. gadu vidus atvēra savas durvis visdažādākajām sabiedriskajām iniciatīvām, diskusijām, grupām, kam tiešā veidā bija mazs sakars ar draudzi un kristīgo ticību, un tieši mācītāji bija vieni no aktīvākajām politisko reformu balsīm. Piemēram, tieši baznīcas pārstāvji 1989. gada beigās -1990. gada sākumā bieži vadīja tā saucamos “Apaļos galdus” (Runder Tisch) - diskusiju un lēmumu pieņemšanas forumus gan valsts, gan pašvaldību līmeņos (VDR, Polijā, Ungārijā, Bulgārijā), kas ar savu antihierarhisko sēdēšanas kārtību simbolizēja visu dalībnieku vienlīdzību, kas sekmēja krīžu pārvarēšanu un visām pusēm pieņemamu kompromisu atrašanu. Šī metode, galvenokārt, leģitimācijas trūkuma dēļ, sevi izsmēla, kad brīvu vēlēšanu rezultātā šajās valstīs tika ievēlēti jauni parlamenti un izveidotas jaunas valdības.  “Apaļā galda” pārvaldes modelis joprojām tiek idealizēts kā parlamentārās demokrātijas alternatīva.

Pētniecības kompetenču pilnveidi īstenoju arī veicot tīklošanās aktivitāti ar LELB pasaulē arhibīskapu emeritus E.E.Rozīti par trimdas luterāņu baznīcas lomu pārmaiņu īstenošanā luterāņu baznīcā Latvijā padomju režīmā pēdējā desmitgadē un par trimdas sabiedrības un baznīcas lomu kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” atbalstīšanā un tās pozīciju stiprināšanā LELB 20. gadsimta 80. gadu beigās.

Pārskata periodā attiecībā uz kustības “Atdzimšana un atjaunošanas” vēsturi un kontekstu esmu iepazinies ar tādiem releventās zinātniskās literatūras darbiem un autoriem kā “Baznīca sociālismā” (Wolfgang Thumser), “Pēdējie ģenerālsekretāri. Komunistiskā kundzība vēlīnajā sociālismā” (Martin Sabrow, Susanne Schattenberg), “Revolūcija uz kanceles, Politiskā vara un teoloģiskais vēstures vērtējums evaņģēliskajos sprediķos Vācijas apvienošanās laikā” (Birge-Dorothea Pelz), “Baznīca un revolūcija. Kristietība Eiropas centrālajā un austrumu daļā pirms un pēc 1989” (Hans Joachim Veen, Peter Maerz, Franz-Josef Schlichting), “Vēstures politika paplašinātajā Baltijas jūras telpā un tās aktuālie simptomi” (Oliver Rathkolb, Imbi Sooman), “Atmiņas un vēstures politika - kolektīvās kultūras atmiņas analīzes eiropeiskais modelis” (Oliver Rathkolb), “Padomju pagātne Baltijas valstīs: galvenās tēmas un problēmas kolektīvajā atmiņu un vēstures pētniecībā” (Elena Zubkova), “Ieslodzīti padomju domāšanas musturā? Piezīmes pieejā padomju pagātnei Igaunijā un Latvijā” (Karsten Brueggemann), “Apslēptie ievainojumi. Politiskās traumatizācijas vēlīnās sekas VDR un to starppaudžu pārnese” (Stefan Trobisch-Luetge, Karl-Heinz Bomberg), “Mēs piemērojāmies. Izdzīvošana VDR” (Roland Jahn), “Dzelzs priekškara bērni” (Sabine Rennefanz), “Darīt normālo. Pretošanās telpas VDR baznīcā” (Christa Sengenspeick-Roos), “Pašapliecināšanās un opozīcija” (Wolfgang Benz), “Reālsociālisma beigas. Opozīcija VDR no 70.gadiem līdz SED partijas varas sabrukumam” (Eberhard Kuhrt), “Sveču vara: atmiņas par miermīlīgo revolūciju” (Wener Kraetschell), “EDSO process un perestroika Padomju Savienībā: demokratizācija, vērtību maiņa un atrisinājums 1985-1991” (Yuliya Saal), “Pārskats par VDR baznīcu vēsturi” (Peter Zillmann), “Baznīcas VDR. No padomju iebrukuma līdz miermīlīgajai revolūcijai” (Andreas Stegmann). Savukārt, attiecībā uz integrālās baznīcas un sabiedrības veidošanu - “Kāpēc mums ir jābeidz glābt baznīcu?” (Burkhard Hose), “Godbijīgā necieņa” (Tom Thresher), “Kolektīvās traumas dziedināšana: saprast personiskās un globālās krīzes un izmantot tās kā iespējas” (Thomas Huebl), “Reliģijai rītdienai: Lielo tradīciju nākotnes vīzija - iekļaujošāka, visaptverošāka, pabeigtāka” (Kens Vilbers).

Veicot izglītības darbību pētījumu “Kristīgās kopienas panākumspēja, veidojot jaunu sabiedrības ilgtspējas modeli 21. gadsimtam” īstenoju tīklošanās aktivitāti ar teologu, autoru, integrālās kristietības un baznīcas vizionāru un ekspertu Andreāsu Ebertu par kristietības lomu sabiedrības integrālā un ilgtspējīgā attīstībā; ar mācītāju, autoru, bijušo garīgās aprūpes sniedzēju Vācijas Evaņģēliskās baznīcas (EKD) starpkonfesionālā projektā “Minhenes sala”, integrālās teoloģijas pārstāvi Tilmanu Habereru par vadlīnījām baznīcām, lai tās īstenotu mūsdienu cilvēka apziņas attīstības pakāpei 7.0 relevantus uzdevumus un vienlaikus integrētu visas attiecīgā sabiedrībā esošās apziņas attīstības pakāpes; izstrādājot kopīgi plānu T.Haberera priekšlasījumu ciklam par integrālās teoloģijas aprobēšanu reliģiskās kopienās, kā arī priekšlasījumam konferencei par pēckovidlaika kristietību Rīgā, 2021. gada novembrī; ar evaņģēlisko teoloģi un literatūrzinātnieci, autori, sertificētu “Spiral Dynamic Integral” treneri un integrālās kristietības eksperti Marionu Kistenmaheri par vadlīnījām baznīcas 7.0 uzdevumu izstrādāšanā 21. gadsimta sabiedrībās esošās dažādības miermīlīgai līdzās pastāvēšanai un reliģiskās daudzveidības savstarpējai mijiedarbībai; ar mācītāju, mākslinieku un autoru Verneru Tiki Kistenmaheru par alternatīvu sabiedrības attīstības modeli, kas balstās sabiedrības locekļu kooperācijā, kā arī par jaunu, pozitīvu cilvēka izpratni kristietībā.
Izglītības darbību pētījuma “Kristīgās kopienas panākumspēja, veidojot jaunu sabiedrības ilgtspējas modeli 21.gadsimtam” īstenošanai iniciēju regulārām tikšanās reizēm Integrālā foruma iniciatoru grupu, kura diskutētu par integrālas un pasaulcentriskas baznīcas un draudzes aspektu iedzīvināšanu esošajās reliģiskajās kopienās vai arī ārpus to struktūrām.

10. un 11. jūnijā piedalījos starptautiskā tiešsaistes konferencē “Soviet Sprituality: the Phenomen and its Reserach Possibilities”, ko organizēja Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūts starpdisciplināra pētniecības projekta “Padomju garīgums” Latvijā: attīstība, iezīmes un ietekmes modeļi” ietvaros, kā arī turpināju konferences par pēckovidlaika kristietību organizēšanu, kas ir plānota 2021. gada 4.-5. novembrī, noturot vairākas darba sēdes tiešsaistē. 20.augustā piedalījos sarunu festivālā “Lampa” paneļdiskusijā “Garīguma nozīme krīžu pārvarēšana” par integrālā garīguma spēju palīdzēt cilvēkam nenoteiktības laikā, kurā informēju arī par pētniecības rezultātiem.

Pārskata periodā kā līdzautors piedalījos raksta “To exist is to change: The Latvian experience of Holy Communion during Covid-19” tapšanā publicēšanai recenzētā izdevumā “Me, Myself and I: Isolation, Community and Religion” izdevniecībā “Routledge”, savukārt kā darbu vadītājs piedalījos sekojošu bakalaura un maģistra darbu aizstāvēšanās LU Teoloģijas fakultātē: Judītes Zušmanes bakalaura darba „Militārā dienesta aicinājums – Teoloģijas antropoloģijas un psiholoģijas kontekstā”, Ilzes Ūdres bakalaura darba “Vakarēdiena prakse LELB Covid-19 pandēmijas laikā”,     Kristīnes Bērziņas maģistra darba “Cerība un tās nozīme smagu slimu pacientu aprūpē”, Ivara Baula maģistra darba “Covid krīzes apstākļi kā katalizators garīgai izaugsmei”, Diānas Grīnvaldes maģistra darba “Evaņģēliski luteriskās baznīcas sovjetizācija: Igaunijas un Latvijas piemērs (1946-1968)” un kā recenzents - Annas Marlēnas Mekšas bakalaura darbam “LELB jauniešu ticības krīzes pieredze”.

Vienlaikus veicu plānošanas darbu vienas vienības izmaksas ietvaros paredzētajam komandējumam uz Vāciju, lai veiktu pētniecības darbu Leibnica Laika vēstures pētniecības centra bibliotēkā Potsdamā (Vācija), Austrumeiropas pētniecības centrā Brēmenē (Vācija) un Berlīnes Brīvās universitātes Austrumeiropas institūta bibliotēkā (Vācija).

 

Par periodu 01.09.2021 - 30.11.2021.

            Pārskata periodā no 2021.gada 1.septembra līdz 30.novembrim īstenoju pētniecības kompetenču pilnveidi, izstrādājot monogrāfiju praktiskās teoloģijas un baznīcas vēstures nozarē  “Atdzimšana un atjaunošanās. Vai kristietība 21. gadsimtā var kļūt par sabiedrības integrālas attīstības celmlauzi un vizionāru””. Veicu pētniecības darbu Potsdamas Leibnica Laika vēstures pētniecības centra bibliotēkā (Leibniz-Zentrum für Zeithistorische Forschung Potsdam), Austrumeiropas pētniecības centrā Brēmenē (Forschungsstelle Osteuropa an der Universität Bremen), Berlīnes Brīvās universitātes Austrumeiropas institūta bibliotēkā (Bibliothek für Sozialwissenschaften und Osteuropastudien der Freien Universität Berlin) un tīklošanās pasākumu un konsultāciju par baznīcas teoriju ar Kristiāna Albrehta universitātes Ķīlē Teoloģijas fakultātes (Theologische Fakultät der Christian-Albrechts-Universität zu Kiel) profesori praktiskajā teoloģijā Utu Polu-Patalongu (Uta Pohl-Patalong).

            Pētniecības darba ietvaros analizēju žurnālā “Auseklis” (1987.-1988.), izdevuma “G2W” (Glaube in der 2.Welt, Zeitschrift fur Religionsfreiheit und Menschenrechte) un “Religion in Communist Lands” publicētos rakstus par luteriskās baznīcas stāvokli vēlīnajā sociālismā Latvijā un kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” aktivitātēm, par baznīcu stāvokli sociālismā Ungārijā un Čehoslovākijā, uzmanību pievēršot paralēlēm un analoģijām ar situāciju luterāņu baznīcā Latvijā un tās attiecībām ar padomju režīmu un sabiedrību, kā arī baznīcas lomu protestos pret režīmu Ungārijā 1956.gada, Čehoslovākijā 1968.gada, bet Latvijā 1987.-1988.gada notikumos. Analizēju žurnāla “Ogoņok” rakstus par notikumiem Baltijas padomju republikās 1987.-1989.gadā. Pētniecības darba ietvaros iepazinos arī relevanto zinātnisko un populārzinātnisko literatūru: “Publiskā reliģija: aicinājums perspektīvas maiņai baznīcās un reliģiju vēsturē” (Frank Bösch), “Reliģiskās un baznīcas pārmaiņas Austrumvācijā 198-1999“ (Detlef Pollack, Gert Pickel), “Pret straumi” (Klaus Hartmann, Detlef Pollack), “Baznīciskums un reliģiozitāte Vidus- un Austrumeiropā” (Olaf Müller), “Nodotais pravietojums. Čehoslovākijas pagrīdes baznīca starp Vatikānu un komunismu” (Erwin Koller, Hans Kueng, Peter Križan), “Sadalītā pagātne, kopīgā nākotne. Upuri, opozīcija un pretošanās” (Vācijas Bundestāga izmeklēšanas komisijas “Sociālistiskās vienības partijas diktatūras Vācijā vēstures un seku apstrādāšana” (1992-1994) materiāli), “Farizeji. Evaņģēliskā baznīca, sociālisms un Sociālistiskās vienības partijas režīms” (Jens Motschmann), “Nav nekāda Dieva. Baznīcas un komunisms. Konflikta vēsture” (Nadezhda Beljakova, Thomas Bremer, Katharina Kunter) un “Sociālistiskās vienības partijas valsts un baznīca. Piemērošanas ceļš” (Gerhard Besier).

            Veicot izglītības darbību pētījumu “Kristīgās kopienas panākumspēja, veidojot jaunu sabiedrības ilgtspējas modeli 21.gadsimtam”, īstenoju pētniecības darbu Kristiāna Albrehta universitātes Ķīlē Teoloģijas fakultātes bibliotēkā un Praktiskās teoloģijas institūtā (Institut für Praktische Theologie), un tīklošanās pasākumu un konsultāciju, tai skaitā, par nākotnes sadarbību, ar Kristiāna Albrehta universitātes Ķīlē Baznīcas vēstures institūta (Institut für Kirchengeschichte) direktoru, profesoru Andreāsu Milleru (Andreas Mueller). Pētniecības darba ietvaros iepazinos ar relevanto zinātnisko un populārzinātnisko literatūru un veicu labās prakses piemēru identificēšanu: “Tautas baznīca pēcsekulārajā laikmetā” (Sonja Beckmayer), “Draudzes izdomāšana no jauna. Garīgie orientieri pieraugošā kompleksitātē” (Isabel Hartmann, Reiner Knieling), “Draudze uz laiku” (Bubmann, Fechtner, Merzyn, Nitsche, Weyel), “Iedarbīga baznīca. Socioteoloģiski pētījumi” (Gerhard Wegner), “Singularitāšu sabiedrība” (Andreas Reckwitz), “Dzīves vieta visiem. Draudzi izprast no jauna” (Herbert Haslinger), “Tīklojuma perspektīva evaņģēliskās draudzes darbā” (Straus, Dill, Hoefer, Gmuender), “Reliģija pilsētā. Telpiskas konfigurācijas un teoloģiska interpretācija” (Christopher Zanow, Birgit Klostermeier, Ruediger Schau), “Reliģijas un baznīcas sociālais pārklājums” (Detlef Pollack, Gerhard Wegner)., “Tautas baznīcas izpratne turpmāk” (Bernd-Michael Haese, Uta Pohl-Patalong), “Draudze kā patvērums. Baznīca 21.gadsimtā - konkrēta utopija” (Jan Hendriks), “Baznīcas struktūras daudzskaitlī” (Uta Pohl-Patalong), “Saprast baznīcu” (Uta Pohl-Patalong, Eberhard Hauschildt), “Jēzus faktors. Iedvesmojoša pārmaiņu teoloģija” (Kester Brewin), “Reliģijas un baznīcas nākotne Vācijā” (Patrick Becker, Ursula Diewald), “Vedot baznīcu. Kā izdosies nākotne?” (Uta Pohl-Patalong), “Baznīcas kurss. Ceļš uz līdzdalības baznīcu” (Christian Hennecke, Gabriele Viecens), “Nākotnes baznīca. Baznīcas nākotne” (Ferenc Herzig, Konstantin Sacher, Christoph Wiesinger).

            Izstrādājot vadlīnijas par Latvijas kristīgās kopienas panākumspēju, lomu un pienākumiem pilsoniskās sabiedrības veidošanā valsts ilgtspējīgai attīstībai izstrādāju 8 nodarbību semināra materiālus un priekšlasījumus par integrālo kristietību “Kristietība šim gadsimtam”, kas balstās integrālās teorijas pieejā. Priekšlasījumi un tiem sekojošās diskusijas tika organizētas secīgās  tiešsaistes nodarbībās, no kurām 5 īstenoju šajā pārskata periodā - 2021.gada 28.oktobrī, 4., 11., 16. un 25.novembrī, bet parējās 3 nodarbības tiks īstenotas nākamajā pārskata periodā. Priekšlasījumi interesentiem ir pieejami Rīgas Lutera draudzes YouTube kanālā. Pārskata periodā sagatavoju divus priekšlasījumus sabiedrības informēšanai par baznīcas un draudzes nākotnes modeļiem, ar kuriem iepazīstināju Rīgas Lutera draudzes dzīves veidotāju komandu 2021.gada 4.decembrī. Priekšlasījumi tiks publicēti Rīgas Lutera draudzes YouTube nākamā pārskata periodā.

            2021.gada 14.oktobrī uzstājos ar priekšlasījumu Rīgas Augstākā reliģijas zinātņu institūta rīkotajā starpdisciplinārajā tiešsaistes seminārā un diskusijā “Kovidnogurums un baznīca. Kā izskatīsies sabiedrība pēc pandēmijas” un 13.novembrī piedalījos kā dalībnieks Rīgas Adventistu draudzes tiešsaistes diskusijā “Kas sagaida kristietību nākamajās desmitgadēs”.

 2021.gada 15.novembrī piedalījos Vācijas Evaņģēliskās baznīcas Socioloģijas institūta rīkotājā tiešsaistes konferencē “Skats atpakaļ uz priekšu - kā pandēmija ir mainījusi cilvēku dzīves izjūtu?”

 Pārskata periodā turpināju konferences par pēckovidlaika kristietību “Baznīca krustcelēs” organizēšanu, pārceļot konferences norises laiku uz 2022.gada 3. un 4.martu, un noturot 6 darba sēdes tiešsaistē.

 Pārskata periodā, 2021.gada 8.oktobrī, veicu interviju ar kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” starptautisko atbalstītāju, Radio “Brīvā Eiropa” korespondentu 80.gados - Pāvilu Brūveru.

 Jaunas zināšanas tika iegūtas, 2021. gada 8., 9. un 10.novembrī piedaloties Latvijas Universitātes mācību kursā (studiju kursa kods IzglT005) “Praktiskie ieteikumi darbojoties digitālajā vidē”.

Par periodu 01.12.2021 - 28.02.2022.

Pārskata periodā no 2021.gada 1.decembra līdz 2022.gada 28.februārim īstenoju pētniecības kompetenču pilnveidi, turpinot strādāt pie monogrāfijas izstrādes praktiskās teoloģijas un baznīcas vēstures nozarē “Atdzimšana un atjaunošanās. Vai kristietība 21. gadsimtā var kļūt par sabiedrības integrālas attīstības celmlauzi un vizionāru”.

Austrum- un Viduseiropas komunistisko režīmu sabrukumu pamatiemesls joprojam ir strīdus jautājums politikā, zinātnē un baznīcā. Tikpat maz vienotības ir jautājumā, vai šos visu Eiropu aptverošos procesus dēvēt par “pārmaiņu” (Wende, vāc.) vai “miermīlīgo”, ”samta” vai “dziedošo revolūciju” (VDR, ČSSR, Latvija un Igaunija), vai arī tie ievadīja ļoti ilgstošus postsociālistisko sabiedrību transformējošus procesus. Kāda loma sabiedrisko pārmaiņu procesos bija baznīcām, nav iespējams viennozīmīgi atbildēt, jo nepastāvēja nedz vienots pārmaiņu process, nedz arī vienota baznīcu rīcība. Kopumā baznīcu, bet, jo īpaši tās oficiālo pārstāvju, ciešā sadarbība ar valsti noteica baznīcu distancēto un nogaidošo pozīciju iepretī politisko pārmaiņu procesiem. Ja baznīcas Austrumeiropā, tai skaitā arī Latvijā, vairāk būtu identificējušās ar savu tautu vai nāciju, un valsti apzinātos kā daļu no kontroles un apspiešanas mehānisma, tās būtu vairāk gatavas iesaistīties politiskajās pārmaiņās. Valstis, kuru baznīcas politiskajos demokratizācijas procesos iesaistījās visaktīvāk, bija VDR un Polija. Katoļu baznīcu Polijā tā arī neizdevās pakļaut kontrolei, allaž bija jāņem vērā baznīcas spēju mobilizēt miljoniem poļu, kas arī noteica tās lomu politisko pārmaiņu procesos 80.gadu beigās un spēju uzņemties politisku atbildību. Lai arī VDR Evaņģēliskās baznīcas ietekme sociālisma laikā pastāvīgi samazinājās, sociālās un politiskās atbildības līmenis Austrumvācijas kristiešu vidū palika augsts, un baznīca sevi apzinājās, k“ ābaznīcu sociālismā”, kura spēj ietekmēt un uzlabot aktuālo sociālisma modeli. Tas veicināja to, ka laikā, kad VDR valdība joprojām stingri turējās savās pozīcijas, tieši baznīcas kļuva par uzticamiem vidutājiem valsts un sabiedrības starpā, ko veicināja daudzu gadu praktizētā leģitīmā iespēja draudžu un baznīcu paspārnē pulcēties dažādām alternatīvām un ar opozīciju saistītām grupām, kas deva iespēju baznīcai iziet no mazākuma pozīcijas un spēt uzrunāt lielu sabiedrības daļu. Lai arī šāda baznīcu loma, kāda tā bija VDR un Polijā, palika izņēmums, tomēr kristieši 80.gadu beigās visās komunistisko režīmu valstīs dažādā veidā uzņēmās politisko atbildību, riskēja, piedalījās savu valstu politisko sistēmu maiņā un režīmu sabrukumā. Latvijā šo lomu un atbildību visas luteriskās baznīcas vārdā uzņēmās kustība “Atdzimšana un atjaunošanās”, nostājoties opozīcijā lielā baznīcas un sabiedrības daļā uzticamību zaudējušajai baznīcas vadībai, kas aktīvī sadarbojās ar padomju režīmu un paklausīgi izpildīja tā norādījumus.

Pētniecības darba ietvaros iepazinos ar P.Brūvera privātarhīvā esošajiem materiāliem, kas satur informāciju par to, kā ziņas par situāciju Latvijas Evaņģēliski luteriskajā baznīcā (turpmāk – LELB) un tās represijām pret kustību “Atdzimšana un atjaunošanās” nonāca radio “Brīvā Eiropa” rīcībā un tika izplatīta tālāk pasaulē, vairojot starptautisko spiedienu pret baznīcas vadību Latvijā.

Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīcā Amerikā un tās prezidents Vilis Vārsbergs bija vieni no tiem, kas visaktīvāk ziņoja pasaules sabiedrībai par notikumiem Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcā, aizstāvot mācītāju Modri Plāti un Māri Ludviku, bet vēlāk arī kustību “Atdzimšana un atjaunošanās” kopumā, strikti un noteikti vēršoties pret LELB baznīcas vadītājiem. To ietekmēja un veicināja V.Vārsberga personiskās attiecības ar M.Plāti. 1987.gadā V.Vārsbergs izsūtīja plašai starptautiskai baznīcas sabiedrības daļai rakstu sēriju par notikumiem Latvijā. Jau 1987.gada 2.aprīlī V.Vārsbergs, acīmredzot daudz plašākai baznīcas sabiedrības daļai kā tikai trimdas latviešu draudzēm, angļu valodā izplatīja aicinājumu palīdzēt mācītājam M.Plātem. Vēstules saturs liecina, ka šī ir pirmā reize, kad plašāka baznīcas starptautiskā sabiedrība tiek iepazīstināta ar situāciju LELB. 1987.gada 22.maijā līdzīg“ āapkārtrakstā” angļu valodā V.Vārsbergs ziņoja par bezprecedenta gadījumu, ka vairāk nekā 20 mācītāji 1987.gada 8.maijā ir parakstījuši petīcīju, prasot sasaukt Ģenerālo Sinodi un lemt jautājumu par arhibīskapa Ē.Mestera atbilstību amatam un par iespējamu viņa atcelšanu. V.Vārsbergs raksturoja Ē.Mesteru kā tādu, kuram “ir nepietiekama teoloģiska pieredze, tādēļ viņām ir drošāk atrasties konservatīvo veco Konsistorijas locekļu pusē”, kas rada labvēlīgos apstākļus tam, ka “nejūtoties drošs savā pozīcijā, iespējams, viņš daudz vieglāk pakļaujas

Pilnvarotā spiedienam”. V.Vārsbergs nosūtīja arī vēstules Reliģisko lietu pārvaldes pilnvarotajam E.Kokaram-Tropam, PSRS Reliģijas lietu padomes priekšsēdētājam K.Harčevam, bet 1987.gada 3.septembrī izsūtīja apkārtrakstu visiem LELBA mācītājiem, draudžu priekšniekiem un Dāmu komiteju priekšniecēm, pirmo reizi visai Amerikas latviešu trimdas sabiedrībai liekot pievērst uzmanību satraucošajai attīstībai LELB, ar šo apkārtrakstu arī paužot visas LELBA attieksmes maiņu iepretī norisēm LELB: “Līdz šim es domāju, ka pēdējā laika konfliktos Latvijas baznīcā mēs, brīvībā esošie, nedrīkstam nostāties ne vienā, ne otrā pusē. Bet nu vairs tādu neitralitātes luksu nevaram atļauties. Tā taču ir mūsu Baznīca, kura plosa pati sevi un noasiņo”. Ziņas par satraucošo situāciju LELB V.Vārsbergs nodeva arī citu baznīcu vadītājiem. 21.septembrī Paulim Kļaviņam no Bonnas (VFR) notiek 50 minūšu gara telefonsaruna ar Jāni Rožkalnu, Juri Rubeni un Māri Ludviku, kuras būtiskais saturs vēlāk tiek noformēts teksta veidā un nosūtīts pa faksu radio “Brīvā Eiropa” korespondentam P.Brūverim. Šādās telefonsarunās tika nolasītas vēstules un pieņemtie lēmumi. Satraukumu par LELB vadības lēmumiem pauda arī ASV Pārstāvju palātas un Helsinku komitejas loceklis Edvards Feigens (Edward F.Feighan). Viņš 1987.gada novembrī ar Amerikas Latviešu apvienības sabiedrisko attiecību vadītāja Ojāra Kalniņa atbalstu nosūtīja vēstuli PSRS Reliģijas lietu padomes priekšsēdētājam K.Harčevam, par ko Apvienotā Baltijas Amerikas nacionālā komiteja izplatīja preses relīzi. E.Feigens pieprasīja bez nosacījumiem atcelt visus kalpošanas aizliegumus R.Akmentiņam, A.Beimanim, M.Plātem, savukārt preses relīze aicināja visus atbalstīt šo inicatīvu ar saviem parakstiem, lai “pievērstu uzmanību latviešu luterāņu nožēlojamajam stāvoklim padomju okupētajā Latvijā”.

1988.gadā kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” locekļi arvien biežāk sāka runāt par iekšējo pārmaiņu nepieciešamību cilvēkā un sabiedrībā, bez kurām nebūs iespējamas ilgtspējīgas pārmaiņas sabiedrībā un padomju domāšanās un realitātes uztveres modeļu ietekmētas un veidotas sabiedrības transformācija.

1988. gada jūlijā žurnāl“ āAvots” publicēta Lailas Brunovskas intervija M. Plāti. Viņš saka: “Tagad ļoti vēlētos, kaut varētu iekustināt mūsu tautas aizmigušo daļu. Mūsu tauta dzīvo bez Lielās idejas. (..) Saprast, kā dzīvot, kādēļ dzīvot. Kur un kā iegūt spēku pareizai, īstai dzīvošanai. Paradoksāli, bet tad jāmaina domāšanas virziens: ne sev, ne uz sevi, bet prom no sevis. Es pats nespēju izkļūt no strupceļa, no egoisma, no pragmatiska aprēķina. Bet pamanīt, ka ap šo Zemi pulsē kas ļoti neparasts, dzīva, tīra upura strāva. Lai tas veido. Cauri visai vēsturei tā top Cilvēks. (..) Un lai Baznīca spētu šajā procesā palīdzēt, būt ceļvedis, tilts.(..) Es neaicinu baznīcā tikai sēdēt. Vispirms mums būtu jāatrod kāds kopīgs pamats, kāpēc jūs esat šeit: jums būtu jāsajūt iekšēja vajadzība.” (..) “Mēs meklējam izeju no sabiedrības totālas krīzes, un šajā nolūkā atgriežamies pie morāles un ētikas vispārcilvēciskajām vērtībām. Mēs sākam atzīt, ka ekonomisko un citu problēmu risinājuma atslēga slēpjas pašā cilvēkā, viņa iekšējā sakārtotībā, gaismā un stiprumā. Un tad mēs pārsteigti apstājamies un attopāmies: bet ar to visu taču gandrīz jau divus gadu tūkstošus ir nodarbojusies kristietība! Kristietība kā cilvēka pārvērtības un iekšējās atbrīvošanās skola. Kristietība kā izeja no garīguma krīzes, no faktiskā bezgarīguma.”

Baznīcas izšķirošo lomu cilvēka iekšējās pasaules un garīguma attīstībā apliecināja arī mācītājs J.Rubenis: “Mēs sākam apjaust, ka svarīgākā daļa ir cilvēka iekšējā pasaule. (..) Tātad ārējā fenomenu pasaule ir cieši atkarīga no cilvēku iekšējās sakārtotības, harmonijas. Pasaules un civilizācijas nākotne patlaban vairāk nekā jebkad kļuvusi par ētikas un morāles problēmu.(..) Baznīcas funkcija saskaņā ar tās virsuzdevumu, kas izsacīts Jaunajā Derībā, ir palīdzēt cilvēkam pārtapt par pilnvērtīgu, garīgi līdzsvarotu būtni, atbrīvojot to no visa ierobežojošā, atverot tam jaunu dzīves perspektīvu, citiem vārdiem pārmainīt cilvēku iekšēji. Baznīcas pienākums nav mainīt iekārtas vai veidot jaunas valdības, bet palīdzēt mainīties cilvēkam”.

Nācijas iekšējās attīstības mērķi 80.gadu beigās ir nožēlošana, rīkošanās pēc savas sirdsapziņas, neticēšana dogmām, klišejām, aizspriedumiem, godīga izskaidrošanās ar pagātni, žēlsirdības kultivēšana - par to runā M.Plāte, J.Rubenis, A.Prēdele, M.Kosteņecka un daudzi citi.

2022.gada 4.februārī veicu interviju ar kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” locekli Arvīdu Bobinski (Latvija), gūstot ieskatu par kustību “Atdzimšana un atjaunošanās” no ierindas locekļa

perspektīvas, kurš kustībai pievienojās pēc 1987.gada 14. jūnija, atsaucoties kustības līderu aicinājumam, kas bija adresēts visiem LELB mācītājiem.

Pārskata periodā sagatavoju šķirkli Latvijas Nacionālās enciklopēdijai par kustību “Atdzimšana un atjaunošanās”.

Veicot izglītības darbību pētījumu “Kristīgās kopienas panākumspēja, veidojot jaunu sabiedrības ilgtspējas modeli 21.gadsimtam”, analizēju iniciatīvu “Iekšējās attīstības mērķi“ (Inner Development Goals), kura uzskata, ka bez cilvēka iekšējās attīstības nav iespējams sasniegt ANO nospraustos ilgtspējīgās attīstības mērķus un nodrošināt ilgtspējīgu pasaules attīstību. Iniciatīva ir izveidojusi 23 iekšējās kompetences un mērķus, kas nepieciešami cilvēces ilgtspējīgai attīstībai. Šo iekšējo pārmaiņu cilvēkā veicināšanā neatsverama loma ir kristietībai un reliģijai kopumā. Viens no uzdevumiem nākotnes baznīcai ir kļūt par daļu no cilvēka iekšējo mērķu sasniegšanas programmas, saskaņot ar to savas darbības, kā arī izveidot šo mērķu sasniegšanai nepieciešamas struktūras. Tādejādi rastos sinerģija, kurā baznīcas un draudzes, kā arī visas citas reliģiskas kopienas, kļūtu par cilvēces ilgtspējīgas attīstības vienu no dzinējspēkiem, sava veida "tautskolām" jaunas apziņas dzimšanai, un iegūtu jaunu relevanci visas sabiedrības mērogā.

Attiecībā uz šo tēmu izstrādāju un 2022.gada 17.februārī piedalījos ar priekšlasījumu “Draudze no jauna un citādāk - reliģijas potenciāls pieaugošas kompleksitātes apstākļos” LU 80.starptautiskās zinātniskās konferences teoloģijas un reliģijpētniecības sekcij“ āReliģijas loma mainīgajā pasaulē”. Pārskata periodā esmu sagatavojis publicēšanai tēzes šīs konferences tēžu krājumam.

Pētniecības darba ietvaros veicu labās prakses piemēru identificēšanu, analizējot Vidusvācijas Evaņģēliskās baznīcas inovāciju “Izmēģinājuma telpu” projektu, kas tiek īstenots kopš 2017.gada.

Izstrādājot vadlīnijas par Latvijas kristīgās kopienas panākumspēju, lomu un pienākumiem pilsoniskās sabiedrības veidošanā valsts ilgtspējīgai attīstībai, pārskata periodā īstenoju 3 priekšlasījumus un diskusijas par integrālo kristietību “Kristietība šim gadsimtam”, kas balstās integrālās teorijas pieejā, tiešsaistes nodarbībās 2021.gada 2., 9. un 14.decembrī. Vienlaikus sagatavoju trešo priekšlasījumu sabiedrības informēšanai tiešsaistes nodarbību ciklā par baznīcas un draudzes nākotnes modeļiem Latvijā, ar kuriem iepazīstināju Rīgas Lutera draudzes dzīves veidotāju komandu 2021.gada 4. decembrī un 2022.gada 29.janvārī.

2022.gada 20.janvārī un 26.janvārī veicu tiešsaistes konsultācijas ar Andreāsu Ebertu un Tīlmani Hābereru (Vācija) par draudzes nākotnes modeļiem

Par periodu 01.03.2022. - 31.05.2022.

Pārskata periodā no 2022.gada 1.marta līdz 2022.gada 31.maijam īstenoju pētniecības kompetenču pilnveidi, turpinot strādāt pie monogrāfijas izstrādes praktiskās teoloģijas un baznīcas vēstures nozarē “Atdzimšana un atjaunošanās. Vai kristietība 21. gadsimtā var kļūt par sabiedrības integrālas attīstības celmlauzi un vizionāru”.

Pārskata periodā veicu darbu pie zinātniskā raksta “Kustība “Atdzimšana un atjaunošanās” un Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas loma Latvijas Trešās Atmodas procesos” (darba nosaukums) izstrādes.

Pētniecības darba ietvaros iepazinos Latvijas Evaņģēliskās luteriskās baznīcas Amerikā (LELBA) arhīvā esošajiem materiāliem. Pētniecības gaitā analizēju arhīva materiālus lietā “Hronoloģiski dokumenti par plaisu dzimtenes Baznīcā 1987.g. I un II”, “Vilis Vārsbergs” un citās, t.sk. LELBA prezidenta V.Vārsberga, LELBA ģenerālsekretāres A.Pūliņas, Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) trimdā arhibīskapa A.Lūša, LELB arhibīskapa Ē.Mestera, mācītāju U.Cepures, E.Ķiploka, M.Plātes, Helsinki-86 grupas, kustības “Atdzimšana un atjaunošanās”, Latvijas PSR Reliģijas lietu Pilnvarotā E.Kokara-Tropa, radio “Brīvā Eiropa” žurnālista P.Brūvera, Kuldīgas draudzes pārstāves J.Rimmas un citu draudzes pārstāvju, mācītājas V.Bitēnas, prāvesta J.Bērziņa, J.Barkana, J.Ziemeļa, Ā.Tomsona, prāvesta J.Liepiņa, mācītāju J.Rubeņa, J.Cālīša, R.Feldmaņa, K.Gailīša, ASV Kongresa senatora E.Feigena (E.F.Feighan) saraksti, rakstus, citus materiālus. Pētniecības darbā analizēju ziņojumus par trimdas baznīcu pārstāvju braucieniem uz Latvijas PSR, LELBA 5.Sinodes rezolūciju par baznīcu Latvijā (1987.gada 11.oktobrī), 1988.gada 17. un 18.oktobra LELB Mācītāju konferences protokolu un Satversmes projektu, LELB mācītāju iesniegumus LELB Satversmes komisijai 1987.gadā, LELBA Pārvaldes darba grupas “Par palīdzību Latvijas baznīcai” konsultācijas sanāksmju protokolus, M.Plātes Latvijas Ev.lut. Baznīcas Teoloģijas semināra nobeiguma darbu “Cilvēka apziņas struktūra un Svēto Rakstu interpretēšana” (1982), LELBA Palīdzības nozares atskaites par LELB mācītājiem un baznīcas darbiniekiem no ASV līdzi paņemtajām un Rīgā iepirktajām mantām (1988-1989), laikraksta “LELBA Ziņas” izdevumus, LELB Virsvaldes prezidija sēžu, LELBA Pārvaldes sēžu, LELBAs Palīdzības nozares darba grupas sēžu protokolus.

Veicot izglītības darbību pētījumu “Kristīgās kopienas panākumspēja, veidojot jaunu sabiedrības ilgtspējas modeli 21.gadsimtam”, turpināju iepazīties ar iniciatīvu “Iekšējās attīstības mērķi“ (Inner Development Goals) un digitāli apguvu iniciatīvas pirmā starptautiskā samita videoierakstus un materiālus, kurš notika 2022.gada 29. aprīlī Stokholmā un attālināti. Iniciatīva uzskata, ka bez cilvēka iekšējās attīstības nav iespējams sasniegt ANO nospraustos ilgtspējīgās attīstības mērķus un nodrošināt ilgtspējīgu pasaules attīstību. Tā ir izstrādājusi izveidojusi 23 iekšējās kompetences un mērķus, kas nepieciešami cilvēces ilgtspējīgai attīstībai. Ja reliģiskās kopienas tos redzētu kā daļu no savas darbības stratēģijas, tad draudzes un baznīcas varētu kļūt par cilvēces ilgtspējīgas attīstības vieniem no dzinējspēkiem.

Izstrādājot vadlīnijas par Latvijas kristīgās kopienas panākumspēju, lomu un pienākumiem pilsoniskās sabiedrības veidošanā valsts ilgtspējīgai attīstībai, 2022. gada 4.martā ar referātu “Kā veidot baznīcu nākotnei” piedalījos Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes un Rīgas Lutera draudzes organizētajā attālinātajā konferencē “Baznīca krustcelēs: pielāgot, transformēt, ļaut nomirt?” un pārskata periodā veicu vairākas konsultācijas par baznīcas nākotnes modeļiem ar autoru, teologu, integrālās kristietības ekspertu Tīlmani Habereru (Vācija) - tiešsaistē 2022.gada 1.martā, klātienē 2022.gada 28.martā Minhenē.

2022.gada 1.aprīlī iesniedzu LU 80. zinātniskās konferences Teoloģijas un reliģijpētniecības sekcijas sēdes "Reliģijas loma mainīgajā pasaulē" priekšlasījuma "Draudze no jauna un citādāk - reliģijas potenciāls pieaugošas kompleksitātes apstākļos" tēzes publicēšanai tēžu krājumā.

2022.gada 10.martā atrados komandējumā Jēkabpilī, kur veicu interviju ar kustības "Atdzimšana un atjaunošanās" garīgo līderi, mācītāju Modri Plāti par kustības "Atdzimšana un atjaunošanās" izveidošanās priekšnoteikumiem 1981.-1987.gados, aktīvo kustības darbības posmu 1987.-1989.gados, kā arī par tās darbības izbeigšanas iemesliem pēc 1989.gada aprīļa.

Laikā no 2022.gada 26.aprīļa līdz 23.maijam atrados Vašingtonā, Čikāgā, Lansingā, Kalamazū (ASV). Komandējumā laikā piedalījos Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca pasaulē (LELBP) Virsvaldes plenārsēdē Vašingtonā un uzstājos tajā ar priekšlasījumu “Kā šodienas cilvēki ienāk baznīcā? Kā saglabāt viņos piederību draudzei?” un vadīju diskusiju par tēmu "Baznīcas nākotnes modeļi ilgtspējīgas sabiedrības attīstībai”, diskutējot par baznīcas patreizējo stāvokli un tās nākotnes prognozēm. Veicu konsultācijas ar A.Vārsbergu-Pāži par V.Vārsberga un LELBA ieguldījumu starptautiskā atbalsta sniegšanā kustībai "Atdzimšana un atjaunošanās" 1987.-1989.gados, veicu konsultācijas ar LELBP arhibīskapi L.Zušēvicu par baznīcas nākotnes modeļiem un LELBA atbalstu pārmaiņām luteriskajā baznīcā Latvijā 20.gs.80.gadu beigās, kā arī LELBP ilgtspējīgiem darbības modeļiem Latvijā. Līdztekus veicu konsultācijas ar Čikāgas Ciānas draudzes (ASV) mācītāju G.Puidzu, Klīvlandes (ASV) draudzes mācītāju S. Eglīti, Bostonas (ASV) draudzes mācītāju I.Safinu, LELBP Lielbritānijas pārstāvi U.Torsteri un Lansingas, Kalamazū un Grandrapidu (ASV) draudžu mācītāju A.Greiemu par baznīcas nākotnes modeļiem, kā arī konsultācijas ar LELB arhīva vadītāju J.Pūliņu. Komandējuma laikā veicu pētniecības darbu LELBA arhīvā Čikāgā. Praksē iepazinu un aktīvi tajās līdzdarbojos, analizējot to adaptācijas iespējas Latvijā, vairākas laikmetīgas dievkalpojuma formas (Vašingtonas, Čikāgas Ciānas, Kalamazū latviešu draudzēs).

Iepriekšējā pārskata periodā sagatavotais otrais priekšlasījums sabiedrības informēšanai tiešsaistes nodarbību ciklā par baznīcas un draudzes nākotnes modeļiem Latvijā, ar kuru iepazīstināju Rīgas Lutera draudzes dzīves veidotāju komandu 2022.gada 29.janvārī, ir publicēts www.youtube.com/user/Rigasluteradraudze.

Pārskata periodā ievietoju savā Facebook profilā aicinājumu atsaukties aculicieniekiem, kuri atceras no savas pieredzes 20. gadismta 80.gadu beigas luterāņu baznīcā vai kaut ko precīzāk saistībā kustību “Atdzimšana un atjaunošanās” ar lūgumu savas atmiņas uzrakstīt un atsūtīt līdz šī gada 1.septembrim.

Par periodu 01.06.2022. - 31.08.2022.

 

            Pārskata periodā no 2022.gada 1.jūnija līdz 2022.gada 31.augustam īstenoju pētniecības kompetenču pilnveidi, turpinot strādāt pie monogrāfijas izstrādes praktiskās teoloģijas un baznīcas vēstures nozarē “Atdzimšana un atjaunošanās. Vai kristietība 21. gadsimtā var kļūt par sabiedrības integrālas attīstības celmlauzi un vizionāru” un zinātniskā raksta “Kustība “Atdzimšana un atjaunošanās”   un Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas loma Latvijas Trešās Atmodas procesos” (darba nosaukums)  izstrādes.

            Pētniecības darba ietvaros iepazinos ar Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas pasaulē arhibīskapa emeritus Elmāra Ernsta Rozīša privātarhīva Eslingenē (Vācija) materiāliem:

• analizēju Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Latvijā, Eiropā un Amerikā izveidotās koordinācijas komisijas darbu 1990.-1993.gados, kas, radot savstarpēju uzticēšanos un saprašanās gaisotni abu baznīcu starpā (okupētajā un vēlāk, no 1991.gada, neatkarību atguvušajā Latvijā un ārpus Latvijas), koordinēja un saskaņoja abu baznīcu darbību, pārstāvniecību un rīcību starptautiskās baznīcu sanāksmēs, strādāja pie kopīgiem teoloģiskiem viedokļiem, veidoja kopīgu platformu teoloģiskās izglītības darbam, veicināja māsu draudžu attiecību veidošanos un mācītāju apmaiņu abu baznīcu draudžu starpā, kā arī, pats svarīgākais, izveidoja stratēģiju un plānu kopīgas baznīcas struktūras izveidei, atjaunojot vienu administratīvi vienotu Latvijas Evaņģēliski luterisko baznīcu ar draudzēm Latvijā un ārpus tās, tādā veidā pārvarot okupācijas izraisīto un uzpiesto stāvokli, kas sašķēla luterisko baznīcu Latvijā divās daļās;
• iepazinos un analizēju cēloņus, kāpēc abu baznīcu sinodēs un augstākajā vadībā arhibīskapu līmenī, kā arī vairumā draudžu un mācītāju pozitīvi novērtētā un tiesiskā veidā ar pārliecinošu vairākumu atbalstītā abu baznīcu apvienošanās un ar tik lielām cerībām caurstrāvotā sadarbība abu baznīcu starpā 1993.gadā cieta neveiksmi un - kā vēlāk izrādījās ne tikai uz laiku iedragāja uzticēšanos un sadarbību abu baznīcu starpā, bet arī katalizēja abu baznīcu atsvešināšanās procesu un radikāli atšķirīgu redzējumu izveidi teoloģiskos, morāli ētiskos un citos jautājumos, kas bieži robežojas ar pilnīgu saišu saraušanu oficiālā līmenī daudzās jomās, abu baznīcu savstarpēju konkurenci vienās un tajās pašās teritorijās, kā arī Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas pasaulē draudžu veidošanos Latvijā un divu, ļoti atšķirīgu luterāņu baznīcu pastāvēšanu Latvijā no 2022.gada.  Šo tēmu plašāk izvērtīšu zinātniskā rakstā “Nepiepildītās cerības - baznīca, kāda tā varēja būt. Pārmaiņu procesi Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīcā 1983.-1993.gados.”

            Izstrādājot vadlīnijas par Latvijas kristīgās kopienas panākumspēju, lomu un pienākumiem pilsoniskās sabiedrības veidošanā valsts ilgtspējīgai attīstībai, pārskata periodā sagatavoju un iesniedzu publicēšanai LU Teoloģijas fakultātes izdevumam “Ceļš” zinātnisko rakstu "Draudze no jauna un citādāk - reliģijas potenciāls pieaugošas kompleksitātes apstākļos”. Raksts tiks publicēts šī gada nogalē.

Laikā no 2022.gada 24.septembra līdz 8.septembrim, atrodoties komandējumā, veicu konsultācijas ar Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas pasaulē arhibīskapu emeritus Elmāru Ernstu Rozīti (Eslingena, Vācija) par Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas trimdā lomu atdzimšanas un atjaunošanās procesos baznīcā okupētajā Latvijā, kā arī par abu baznīcu izveidotās Koordinācijas komisijas darbību, izstrādājot vienas Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Latvijā un ārpus tās darbības principus un apvienošanās plānu. Līdztekus veicu konsultācijas par baznīcas nākotnes modeļiem ar Tīlmani Habereru un Marionu Kistenmaheri (Minhene, Vācija).

Pārskata periodā analizēju Vidusvācijas Evaņģēliskās baznīcas projekta “Izmēģinājuma telpas” (Erprobungsraeume) izstrādi un norises gaitu laika posmā no 2015.gada līdz šodienai, veicot relevantās literatūras un projekta atspoguļojumu mediālajā telpā izpēti. Šī projekta izveides sākumā Vidusvācijas Evaņģēliska baznīca bija pirmā, kas izveidoja sistēmisku ietvaru citādāku draudžu formu attīstībai. Izmēģinājumu telpas darbojas pēc produktu vadības principa, izmēģinot rezonanses rašanos vai novērojot tās trūkumu un ir specifiskas, izmērāmas, rezultatīvas, relevantas un terminētas. Tā kā Izmēģinājumu telpās tiek izmēģinātas jaunas baznīcu un draudžu sociālās formas, tajās norisinās darbība un darbošanās, kuru raksturo kļūdīšanās kultūra, uzdrīkstēšanās, rezultatīvo rādītāju neparedzamība, mācīšanās darot, atklājējgars, neaprēķināmi un neieplānojami rezultāti. Izmēģināšana sagaida uzticēšanos, neveiksmju, strupceļa situāciju, kļūdu apzināšanos un pieņemšanu. Izmēģinājuma telpas darbojas saskaņā ar 7 kritērijiem:

• Izmēģinājumu telpās draudzes rodas un formējas no jauna, veidojoties vēl nekad un nekur nebijušai jaunai un oriģinālai draudzes formai;
• Jaunā draudzes forma pārspēj kopbaznīcas (tautas baznīcas) konceptu vismaz vienā no sekojošiem pastāvošo draudžu principiem - parohijas sistēma (vietējās draudzes teritorija), algotie darbinieki, baznīcas ēka. Jaunajai formai ir kā minimums vismaz vienā veidā patiešām jābūt citādākai. Tā var būt bez mācītāja, draudžu ēkām, strikti noteiktām algotām pozīcijām;
• Izmēģinājumu telpās baznīca sasniedz līdz šim Evaņģēlija nesasniegtus cilvēkus un aicina tos sekot Kristum. Tiek sagaidīts, ka Izmēģinājumu telpas pārspēs un paplašinās baznīcas komunikācijas un sociālās darbības radiusu;
• Izmēģinājumu telpas piemērojas kontekstiem un tiem kalpo. Šajā kritērijā misija mijiedarbojas ar diakoniju, kas būtiski sekulārā kultūras kontekstā. Draudzes izveidošana nav tikai liturģisks notikums un cilvēku ievešana jaunā dievkalpojuma formā. Izmēģinājumu telpa darbojas vairāk produktu vadības nekā projekta vadības paradigmā. Vispirms cilvēki tiek uzklausīti un saprasti, apzinātas to vajadzības, tikai pēc tam kļūst skaidrs, kā tieši var notikt kalpošana.
• Brīvprātīgajiem darbiniekiem Izmēģinājumu telpās tiek uzticētas atbildīgas pozīcijas. Tas saskan ar protestantisko principu, ka atsevišķajam kristietim nav nepieciešams priesteris kā starpnieks pie Dieva un ka katrs cilvēks pats ir atbildīgs par savu ticību un ir spējīgs to kritiski izvērtēt. Šo teorētisko nostādni ilgstoši ir bremzējusi uz mācītāja amatu orientētā baznīcas forma. Līdz ar to Izmēģinājumu telpas veicina katra cilvēka garīgo pašnoteikšanos un pašatbildību. Izmēģinājumu telpās no jauna tiek atzītas katra cilvēka Gara dāvanas un atjaunots vispārējās priesterības koncepts;
• Izmēģinājumu telpās tiek attīstīti alternatīvi pašfinansējuma avoti. Kopbaznīca sniedz tikai 50% finansējumu “izmēģinājuma telpu” darbībai, pārējos izdevumus tām ir jāsedz pašām, ideālā gadījumā ārpus esošajiem draudžu un baznīcu finansējuma modeļiem;
• Izmēģinājumu telpās centrālo lomu ieņem ar pieredzi saistītas garīguma formas. Izmēģinājumu telpu iniciatīvas sakņojas dievkalpojumu dzīvē (liturģijā) un Evaņģēlija sasniegtie cilvēki tajā integrējas, mainot liturģijas valodu, izpausmes un veidus. Tādejādi notiek liturģijas inkulturācijas process - ilgstošs, bet daudzsološs process.

            Veicot izglītības darbību pētījumu “Kristīgās kopienas panākumspēja, veidojot jaunu sabiedrības ilgtspējas modeli 21.gadsimtam”, 23.augustā attālināti piedalījos Rīcības un kontemplācijas centra (Center for Action and Contemplation) rīkotajā vebinārā “Kristietības nākotne”.

            Pārskata periodā recenzēju LU Teoloģijas fakultātes studentes Sindijas Bergmanes bakalaura darbu “Bērnu un jauniešu līdz 18 gadu vecumam iesaistes prakse evaņģēliski luteriskās baznīcas norisēs un liturģijā” un novērtēju žurnālā ”Latvijas Zinātņu akadēmijas vēstis“ publicēšanai iesniegto manuskriptu (rakstu).

            Pārskata periodā tika publicēts Latvijas Bībeles biedrības izdevums “Sotēra dialogi. Nag-Hammadi III papirusu kodeksa 5.traktāts (NHC III,5)”, kuram sagatavoju pēcvārdu, kā arī 2022.gada 20. jūnijā vadīju diskusiju izdevuma atvēršanā Latvijas Universitātes bibliotēkā.

Par periodu 01.09.2022. - 30.11.2022.

Pārskata periodā no 2022.gada 1.septembra līdz 2022.gada 30. novembrim veicu pētniecības kompetenču pilnveidošanu, veicot pētījumu un izstrādājot monogrāfiju “Atdzimšana un atjaunošanās. Vai kristietība 21.gadsimtā var kļūt par sabiedrības integrālas attīstības celmlauzi un vizionāru?” (darba nosaukums) praktiskās teoloģijas un baznīcas vēstures nozarē un zinātnisko rakstu “Kustība “Atdzimšana un atjaunošanās” un Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas loma Latvijas Trešās Atmodas procesos” (darba nosaukums). 30.septembrī LU Zinātnieku naktī-2022 sniedzu prezentāciju par kustības «Atdzimšana un atjaunošanās» un Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas lomu Latvijas Trešās Atmodas un sabiedrības transformācijas procesos 20. gadsimta 80. un 90. gadu mijā un par kristietības potenciālu šodien un tuvākajā nākotnē līdzdarbojoties ilgtspējīgas sabiedrības veidošanā. “ Jaunu zināšanu attīstīšana un aprobācija, veicot izglītības darbību pētījumu “Kristīgās kopienas panākumspēja, veidojot jaunu sabiedrības ilgtspējas modeli 21.gadsimtam” ietvaros kopā ar teologu Tīlmani Habereru izstrādāju un izdevum“ āPorvoo Communion: a Way Forward” iesniedzu recenzēšanai zinātnisko rakstu “Adapt - transform - let die. On the future of the church after postmodernism”, saskaņā ar recenzenta norādījumiem papildināju zinātnisko rakstu “Can a virus destroy the sacred? The Latvian experience of Holy Communion in pandemic times” (iesniegts publicēšanai grāmatā izdevniecīb“ āRoutledge”), 2.novembrī piedalījos MIDI (Evangelisches Werk für Diakonie und Entwicklung e.V., Vācijas Evaņģēliskās baznīcas nodibinājums Diakonijas un baznīcas attīstībai) organizētajos pasākumos - tīmekļseminār“ ā#wärmewinter - Kirchengemeinden als Orte sozialer Wärme in der Energiekrise” un 14. un 15.novembrī rudens tīmekļkonferenc ē“Balsam für die Seele”. Pārskata periodā tika turpināts darbs pie vadlīniju par Latvijas kristīgās kopienas panākumspēju, lomu un pienākumiem pilsoniskas sabiedrības veidošanā valsts ilgtspējīgai un integrālai attīstībai izstrādes. 22.septembrī veicu attālinātu konsultāciju ar Toronto Sv. Andreja draudzes mācītāju D.Demandtu un 5.novembrī ar Toronto Sv. Andreja draudzes Nākotnes komiteju par ilgtspējīgiem draudzes attīstības virzieniem un modeļiem. Gatavojoties apvienības “future2.e.V” 7.-8. decembrī rīkotajam 7.baznīcas stratēģijas kongresam “Iziršana. Baznīcu reformēt, pārtraukt, izbeigt?” par baznīcas un sabiedrības stratēģiju un attīstību, iepazinos ar kongresa protagonistu Detlefa Polaka, Matiasa Drobinski, Gerharda Vegnera un Marlēzes Kalthofas videointervijām.

Vienlaikus turpināju izstrādāt melnrakstu zinātniskajam rakstam “Nepiepildītās cerības - baznīca, kāda tā varēja būt. Pārmaiņu procesi Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīcā 1983.-1993.gados.”

Laikā no 2022.gada 24.augusta līdz 8.septembrim, atrodoties komandējumā Vācijā, analizēju Vidusvācijas Evaņģēliskās baznīcas projekta “Izmēģinājuma telpas” (Erprobungsraeume) izstrādi un norises gaitu laika posmā no 2015.gada līdz šodienai, veicot relevantās literatūras un projekta atspoguļojumu mediālajā telpā izpēti un iepazinos ar Vidusvācijas Evaņģēliskās baznīcas draudžu Izmēģinājumu telpu (Erprobungsraeume) projektiem Erfurtē, Jēnā un Gotā un to apkaimē.

21.septembrī piedalījos Latvijas Zinātnes padomes (LZP) Starptautiskās sadarbības programmu projektu departamenta Pēcdoktorantūras programmu nodaļas organizētajā tīmekļseminārā "Zinātnes komunikācija klātienē un tiešsaistē jauno zinātnieku kompetenču pilnveidošana".

---

[1] Kristīgās kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” pamatprincipu 1.p.

Par periodu 01.12.2022. - 28.02.2023.

Pārskata periodā no 2022.gada 1.decembra līdz 2023.gada 28.februārim veicu pētniecības kompetenču pilnveidošanu:

1. veicot pētījumu un izstrādājot monogrāfijas “Atdzimšana un atjaunošanās. Vai kristietība 21.gadsimtā var kļūt par sabiedrības integrālas attīstības celmlauzi un vizionāru?” (darba nosaukums) melnrakstu praktiskās teoloģijas un baznīcas vēstures nozarē;
2. izstrādājot un 21.02.2023. iesniedzot recenzēšanai un publicēšanai Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures Institūta žurnālā (žurnāls iekļauts datubāzēs EBSCO “Academic Search Ultimate” un Scopus) zinātnisko rakstu “Vai mēs spēsim būt ticami?” Modris Plāte - pārmaiņu vizionārs luterāņu baznīcā un sabiedrībā Latvijā 20. gadsimta 80. gados”;
3. izstrādājot un 27.02.2023. iesniedzot publicēšanai Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes izdevumā “Ceļš” zinātnisko rakstu “Tīlmaņa Hāberera “Pestīšana 7.0” koncepts rokgrupas U2 dziesmā “Greisa” (Grace) un kinofilmā " Visvarenais Brūss” (Bruce Almighty)”;
4. izstrādājot “Vadlīnijas baznīcām un draudzēm, reliģiskajām organizācijām un nevalstiskajām organizācijām, kuru darbības mērķi ir saistīti ar cilvēka garīgo izaugsmi un aprūpi, ilgtspējīgas sabiedrības attīstībai 21. gadsimtā”;
5. turpinot strādāt pie zinātniskā raksta “Nepiepildītās cerības - baznīca, kāda tā varēja būt. Pārmaiņu procesi Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīcā 1983. - 1993.gados” melnraksta. Tiek plānots rakstu iesniegt publicēšanai LU Teoloģijas fakultātes vadošā pētnieka pētāmās tēmas “Praktiskā teoloģija, kristīgās kopienas attīstība un ietekme sabiedrības attīstībā Latvijā un pasaulē 21.gadsimta pirmajā pusē, tās loma un pienākumi pilsoniskas sabiedrības veidošanā integrālas sabiedrības ilgtspējīgai attīstībai lokālā un globālā kontekstā” ietvaros pēc pēcdoktorantūras projekta beigām.

2022.gada 1.decembrī Latvijas Universitātes Humanitāro un sociālo zinātņu padomē sniedzu prezentāciju par pēcdoktorantūras projektā sasniegtajiem rezultātiem.

Laikā no 2022.gada 6. līdz 9.decembrim atrados komandējumā Vācijā un piedalījos Vācijas Evaņģēliskās baznīcas biedrības “futur2 e.V.” organizētajā kongresu cikla “Baznīcas un sabiedrības stratēģijas un attīstības” 7. kongres“ āIziršana. Baznīcu reformēt, pārtraukt, izbeigt” un īstenoju tīklošanās ar kongresa organizētājiem un dalībniekiem. Kongresa laikā apguvu inovatīvu pasākuma organizēšanas un vadīšanas metodi - “Circle Work” ar sešiem viens otram sekojošiem tematiskiem sektoriem - baznīcas konteksta analīze, patreizējo struktūru un satura reproducēšana, un šīs reproducēšanas pārtraukšana, tukšuma izturēšana, baznīcas un ticības identitātes pamatu apzināšanās, miršanas procesa un eksnovācijas pieņemšana un jaunu baznīcas un draudžu formu uzmetumi un skices. Iepazinos ar jaunākajām starpdisciplinārajām atziņām un analizēju kongresa protagonistu Detlefa Polaka (Detlef Pollack), Marlēzes Kalthofas (Marliese Kalthoff), Matiasa Drobinska (Matthias Drobinski), Gerharda Vegnera (Gerhard Wegner), Esteres Gēbeles (Esther Goebel), Andreā Kvalbrinkas (Andrea Qualbrink), Stefena Šrama (Steffen Schramm), Hārdija Leha (Hardy Lech), Sandras Bilas (Sandra Bils), Marēnas Kokskemperes (Maren Kockskaemper), Jana Lofelta (Jan Loffelt), Karla Bitšnava (Karl Bitschnau), Andreāsa Detlefsena (Andreas Dethleffsen), Jena Ebrehta-Cumzanda (Jens Ehebrecht-Zumsande), Emīlijas Handkes (Emilia Handke), Mihaēla Šlussera (Michael Schlusser) un Dāvisa Šulkes (Davis Schulke) tēzes un materiālus.

Vienlaikus pārskata periodā turpināju iepazīties ar aktuālāko relevanto literatūru:

• Hahmann, Ursula Valentin Dessoy und Frank Reintgen. “Zur Zukunftsfaehigkeit der Kirche - Ergebnisse der Befragung von Fach- und Fuerungskraeften beider grossen Kirchen.” https://www.futur2.org/article/zur-zukunftsfaehigkeit-der-kirche/ 
• Joas, Hans. Warum Kirche? Selbstoptimierung oder Glaubensgemeinschaft. Freiburg, Basel, Wien: Herder Verlag, 2022.;
• Loffeld, Jan. Der nicht notwendige Gott. Die Erloesungsdimension als Krise und Kairos des Christentum inmitten seines saekularen Relevanzverlustes. Wuerzburg: Echter Verlag, 2020.;
• Pohlig, Matthias, Detlef Pollack, hg. Die Verwandlung des Heiligen: Die Geburt der Moderne aus dem Geist der Religion. Wiesbaden: Berlin University Press, Verlagshaus Roemerweg, 2020.;
• Sloterdijk, Peter. Nach Gott. Berlin: Suhrkamp Verlag, 2020.;
• Stein, Zachary. Education in a Time Between Worlds. Essays on the Future of Schools, Technology and Society. Bright Allaince, 2019.;
• Stein, Zachary. “Education must make History Again.” 27.02.2022. https://systems-souls-society.com/education-must-make-history-again/ 

2023.gada 16.janvārī Rīgas Lutera evaņģēliski luteriskās draudzes brīvprātīgo darbinieku pasākumā uzstājos ar priekšlasījumu par inovatīviem draudzes modeļiem Vācijas Evaņģēliskajā baznīcā.

2023.gada 19.janvārī veicu attālinātu konsultāciju un interviju ar mācītāju Ievu Graufeldi (Zviedrija) par jautājumiem, kas saistīti ar I.Graufeldes iesaistīšanos kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” atbalstīšanā 1987.-1989. gados un darbošanos informācijas par notikumiem LELB nodošanas sistēmā no Latvijas PSR uz Rietumiem, kā arī par baznīcu un draudžu nākotnes ilgtspējīgiem modeļiem sabiedrības garīgā attīstībā.

Pārskata periodā sabiedrības informēšanas pasākumu ietvaros sagatavoju un 2023.gada 3.februārī iesniedzu publicēšanai populārzinātnisku rakstu “7 nedēļas bez” žurnāla “Kā būt laimīgai” pavasara izdevumam, kā arī 2023.gada 20.februārī sniedzu interviju žurnālam “Annas psiholoģija” par baznīcas un draudžu iesaisti ilgtspējīgas sabiedrības attīstības veidošanā.

Laikā no 2023.gada 30.janvāra līdz 12.februārim atrados komandējumā Toronto un Hamiltonā (Kanāda) un Čikāgā (ASV). Komandējumā laikā veicu konsultācijas ar teologiem un mācītājiem Ģirtu Grietiņu (Kanāda, Toronto), Dāgu Demandtu (Kanāda, Toronto), Dāvi Kaņepu (Kanāda, Hamiltona), Gundegu Puidzu (ASV, Čikāga), Ilzi Kuplēnu-Juarti (Kanāda, Toronto) un Toronto Sv. Andreja draudzes Nākotnes komiteju par patreizējo baznīcas situāciju globāli un latviešu sabiedrībā un ilgtspējīgiem draudzes un baznīcas modeļiem nākotnē, kā arī par kustības "Atdzimšana un atjaunošanās" starptautisko atbalstu 80.gadu beigās. Veicu pētniecisko darbu Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Amerikā arhīvā Čikāgas Ciānas latviešu draudzes telpās. 2023.gada 1.februārī uzstājos ar priekšlasījumu "Baznīcas pārvēršanās. Reformēt, pārtraukt, beigt. Ko un kā?" Toronto Sv. Andreja un Sv. Jāņa draudžu locekļiem, kā arī ieguvu pieredzi, piedaloties un uzstājoties Toronto Sv. Andreja draudzes dievkalpojumā lauku īpašumā "Sidrabene", kas bija paredzēts arī angliski runājošiem bērniem un latviešu sabiedrības locekļiem.

2023.gada 24.februārī uzstājos Latvijas Universitātes Teoloģijas un Humanitāro zinātņu konferencē "Literatūra un reliģija, grēks un Pestīšana” ar referātu “Tīlmaņa Hāberera “Pestīšana

7.0” koncepts rokgrupas U2 dziesm“ āGreisa” (Grace) un kinofilmā "Visvarenais Brūss” (Bruce Almighty)”;