Akadēmiskais centrs
Šodien atkal bija nežēlīgs karstums; grūti pierast pie saules, kas ir tik augstu virs galvas un spēj apspīdēt visu un pārāk daudz. Laikapstākļi atkal izjauc manus plānus… Šodien piegāju pie skapja ar absolūtu pārliecību, ka gribu vilkt savu Versace meloņu krāsas gabardīna mētelīti, bet +26 grādi mēģināja mani no tā atturēt. Nācās paņemt zilpelēko mežģīņu saulessargu un atmest domas par kaut kā pavilkšanu zem mēteļa. Toties atļāvos uzmest uz galvas Prada antīkbalto platmali ar garām perlamutra lentēm un pieskaņot tādas pašas krāsas jērādas cimdus. Mētelis, protams, nebija aizpogājams līdz zodam, bet vien aizsienams ar jostu, tāpēc tagad pārējie kafejnīcas apmeklētāji labprāt skatījās un nosodīja manu krūšturi, kas omulīgi rēgojās ārā, nebēdājot par lieku uzmanību. Es arī nebēdāju, lai jau nabaga slovāki izbauda Victoria’s Secret dzīvajā, tāpat savā nobružātajā ikdienā neko labāku neredzēs. Apmierināti uzstūmu uz acīm savas Hugo Boss tikai mazliet noskrāpētās saulesbrilles un noriju nesvaigas apelsīnu sulas malku. Neapgalvoju, ka man patīk sula no tetrapakām, kas atvērtas iepriekšējā dienā, taču nodriskātā Espresso kafejnīca neko izcili dižu nevarēja piedāvāt un bija no tām nedaudzajām iestādēm Spišska Stara Vesā, kurā varēja atļauties nemācēt gatavot un nenomirt badā. Pati sīkā Slovākijas pilsētele nebija gluži peļama, tai bija daudz labu īpašību – stratēģisks novietojums starp Lielajiem Tatriem un Dunajecas upi, samērā svaigs gaiss, miermīlīgums un zemās cenas, kas diemžēl mijās arī ar zemu dzīves līmeni. Visai piemērots līmenis izbijušai norvēģu teātra aktrisei… Pati es neesmu norvēģiete, taču baltā, gandrīz caurspīdīgā āda lepni norāda uz manu ziemeļniecisko izcelšanos no Igaunijas. Par laimi, vecākus neapmierināja tuvie ziemeļi, un es labprātīgi biju spiesta doties uz Norvēģiju līdzi. Tur es iemācījos iederēties, kļūstot par ievērojamu aktrisi un arī sabiedrības dāmu. Otrs tituls izrādījās daudz nozīmīgāks un arī ienesīgāks, tāpēc pēdīgi nācās atdoties tam, citas izvēles nebija.
Tagad no sabiedrības dāmas titula man palikušas pāri vien atbilstoši augstas prasības un lieliska gaume. Jā, arī šādi tādi iekrājumi, kurus aģents un veselais saprāts ieteica iztērēt vietā, kur naudu apbrīno un ciena daudz vairāk. Tā nu es iemīlējos Slovākijā, kura man laipni dāvāja savas mazpilsētiņas jaukumu pret manām atlikušajām kapeikām. Šo kapeiku bija atlicis pietiekami daudz, tāpēc spēju atļauties mazu namiņu (lai nebūtu pārpratumu – Slovākijā visi namiņi ir mazi un salipuši kopā kā skropstas no draņķīgas lētā gala skropstu tušas) mazā pilsētiņā. Savu jauno mājokli piepildīju ar atlikušajām mēbelēm un skaistumlietiņām, piedienīgi putekļainiem persiešu paklājiem un grāmatām, kuras es tik ļoti mīlu aplūkot un pārkārtot. Tās uzticīgi kalpo kā saikne starp mani un augsto kultūru.
No visām manis uzvilktajām lietām neiederējās vien olas dzeltenuma krāsas sandales ar biezu un plakanu zoli, no tām pat nesāpēja kājas. Biju tās nopirkusi no vienas apmulsušas slovākietes, kad atstāju savas ķiršsarkanās Chanel kurpītes pie poliklīnikas, lai apmierinātu pēkšņo iegribu doties pilsētas ziemeļos basām kājām, bet vairs neatradu pēc atgriešanās… Nevarēju vainot nevienu citu kā tikai zaglīgos slovāku barbarus. Tagad nācās mērot tālos ikdienas ceļus ar jēli dzeltenu apkauninājumu uz katras kājas. Bieži nespēju no tām novērsties. Arī tagad, sēžot jau kārtīgi izsēdētā sēdeklī un domīgi ēdot apmēram pirms pusstundas izkusušu aveņu saldējumu, aizskatījos uz dzeltenumiem un nejauši dabūju sarkanumu no saldējuma uz sava mētelīša. Ak nekas, tas taču ir un paliek Versace.
Tā bija zīme, ka jādodas uz ziemeļiem. Sarkanā krāsa vienmēr bijusi laba zīme, lai dotos uz priekšu. Tā kā Espresso atradās tieši pilsētas vidū, tas nozīmēja, ka man jāmēro uz pusi mazāks ceļš nekā no bēdīgi slavenās poliklīnikas dienvidu galā. Ziemeļos mani vienmēr pacietīgi gaidīja Dunajecas upe. Šajā reģionā tā bija kā šķidra robeža starp Slovākiju un Poliju. Vienreiz nejauši un veiksmīgi iemaldījos starp somu tūristiem, kas bija atbraukuši izklaidēt savas pēcpuses ar plostu braucienu pa upi. Izskatījos pietiekami bāla un nomākta, lai mani pieņemtu arī gide. Iesēdinājusi mani pie pārējiem no silītēm sastiprinātā plostā, kuru airēja sasarkuši un profesionāli slovāku plostnieki ar komiskām cepurītēm un vestēm, viņa ar tīru sirdsapziņu un pašapmierinātību devās atpakaļ uz saķēpāto autobusu. Šīs nejaušās ekskursijas laikā atklāju Slovākijas dabas burvību, konkrētāk – vietas upē, kur ūdens nesniedzās augstāk par vidukli. Kopš tās reizes labprāt devos uz robežupi, lai pabradātu pa maigajiem oļiem. Savu pastaigu laikā mēdzu piesaistīt ne mazums skatienu. Lai jau mazie slovāki izbauda kultūrvēsturisku notikumu, kas graciozi paiet viņiem garām.
Šoreiz nolēmu neatstāt dzeramnaudu, Espresso oficiante nepatīkami nošķielēja uz mani un pat apsauca (ja godīgi, man nav ne mazākās nojausmas, ko tieši viņa teica, jo netaisos mācīties slovāku valodu, lai varētu patērzēt ar viņai līdzīgām vecenēm, bet man izteikti nepatika viņas tonis). Lai tiktu pie ūdens, vajag iet taisni pa gājēju celiņu, kas ir tik tuvu māju logiem, ka bez īpašas piepūles var redzēt namīpašnieku privātās dzīves slēptākos sīkumus. Slovāki jau ir pieraduši skatīties taisni garām logiem, lai ievērotu savu mietpilsonisko pieklājību, bet es neesmu nekāda slovākiete. Dažreiz sanāk redzēt kaut ko interesantu, tad apstājos un veros, līdz mājinieki nesāk mani lamāt. Tā esmu iemācījusies dažus izteicienus slovāku mēlē, bet cenšos tos bieži nelietot, jo citiem acīmredzot tie nepatīk. Ja man būtu kāds jāpamāca, tad droši teiktu, ka tas ir labākais veids popularitātes iegūšanai. Man pat nācās piekarināt pie savas mājas ozolkokā gravētu zīmi ar vārdu un uzvārdu, lai citi mācētu mani saukt īstajā vārdā, nevis par lupeku. Vairs nevaru cerēt uz publikas pārsteigtajiem smaidiem un izsaucieniem: "Ak, Minna Oja, tā ir viņa!", pietiks arī ar ciešiem skatieniem, kas nemitīgi pavada mani kā neglīts krancītis. Varu iztikt ar to, esmu tagad pieticīga.
Šādi gar kabeļtelevīzijas pieslēguma televizoriem, kas vienmēr rādīja to pašu, vajadzēja iet aptuveni 20 minūtes, tad apstāties pie lopkautuves paskata ēkas (tā šobrīd visai nesekmīgi atradās pārdošanā) un griezties pa kreisi. Nē, īstenībā bija jāgriežas pa labi, bet nu jau bija par vēlu. Labi, lai tad ir tā. Kreiso pusi biju iepazinusi, kad netīšām novirzījos no sava ierastā kursa, gluži kā šoreiz. Kam gan negadās sajaukt labo un kreiso pusi? Tā jau nerastos atklājumi. Vai tad tas izteikti nepievilcīgais jūrnieciņš arī nebija sajaucis puses un aizbraucis pie nepareizajiem indiāņiem?
Tā nu ar apņēmīga jaunatklājēja garu devos uz jau tik labi pazīstamo vietu – Lisas ciemu, kurš atradās tieši pie Dunajecas. Ciems sastāvēja no vairākām privātmājelēm, dažām bodītēm, laikam arī vēl kaut kā, bet es nepratu izlasīt. Un man bija vienalga. Jau pēc desmit minūtēm (ierasto četrpadsmit vietā) sasniedzu Lisas robežas. Viena lieta, kuru es mīlēju šajā necilajā ciematā, bija tā sākums ar alkohola bodīti. Tās īpašnieks jau zināja, kam es rādīšu ar pirkstu un ko man vajag atvērt, jo nenēsāju līdzi korķviļķi. Sasarcis, neskūts un smaidīgs viņš pasniedza ne tā elitārākā itāliešu sarkanvīna pudeli. Sacēlās visai stiprs vējš, nācās atstāt saulessargu uz soliņa pie alkobodītes, lai ar vienu roku pieturētu platmali, ar otru vīna pudeli. Mans galamērķis gandrīz bija sasniegts – koka jumts vai tunelis pāri ceļam. Vēl nebiju izlēmusi, kā šo saukt, bet man patika sēdēt zem tā. Ar savu diženumu un bezjēdzību tas atgādināja dārgos Norvēģijas restorānus, kuros mūždien mēdzu uzturēties. Tikai betona vietā bija ar samtu apvilkti krēsli, puņķainu un ņirdzīgu bērneļu vietā lunkani sulaiņi, motoru rūkoņas vietā resna kabarē dziedātāja, bet neskanēja diži labāk. Jā, toreiz manam platīna laulības gredzenam vēl bija visi briljanti… Dažreiz paliek mazlietiņ žēl, ka tos tomēr nācās izbakstīt ārā un pārdot.
Bet skaistumu un izsmalcinātību var radīt, ne tikai nopirkt. Novilku platmali, izpiņķerēju sausās lapiņas no matiem, noliku līdzpaņemto "Makbetu" blakus, lai uz tā novietotu vīna pudeli, no kabatas izvilku Chanel No. 5 smaržu flakoniņu un pavirpināju pirkstos. Atcerēšos padzīvojušās garāmgājējas neslēpti skaudīgo skatienu. Pievirzīju pudelīti tuvāk acīm. Šķiet, ka drīz nāksies nomainīt ābolu sulu tajā, sāk palikt duļķaina. Gribēju iedzert vīna malku, taču laicīgi atcerējos, ka Jēzus asinis man ir aizliegtas. Izlēju pudeles saturu uz ielas, bet pašu pudeli izmetu grāvī pie pārējām. Žēl, ka dažām ķermeņa daļām beigas pienāk ātrāk nekā vēlmēm. Tas bija jauks atgādinājums par Dionīsa cienīgo dzīvi ziemeļos. Toreiz mēs visi dzērām un izlējām Riberas del Duero vīnus. Toreiz… kad mani bildināja Ādams. Režisoru precības ar aktieriem sabiedrībā nav neierasta lieta, arī visai neveiksmīga. Taču no visām četrām laulībām šī man bija visskaistākā, arī pēdējā. Viņa dāvātais gredzens, nu jau izplūkāts kā vecs fazāns, vēl dzīvojās uz mana pirksta. Viņš to nolēma man dāvāt pēc tās "Makbeta" pirmizrādes, par kuru vēl ilgi rakstīja. Piekritu tajā piedalīties kā Lēdija Makbeta. Mani iespaidoja Ādama uzdrošināšanās attēlot lugu tādu, kāda tā radīta, – bez visādām pārnešanām uz mūsu laikiem un šķībām parodijām par mūsdienu politiku, vien asinis, zobens un neprāts! Tie tik bija laiki. Gan Makbetam, gan man. Naktis tika pavadītas smalkākajā sabiedrībā un smalkākajās mašīnās, dienas – mēģinājumos vai cīņā ar paģirām no alkohola, narkotikām un izsmalcinātības vai visa kopā. Nekad nebiju žēlojusies par to, kārtīgai sabiedrības dāmai jābūt izturīgai. Un kā gan var žēloties, ja vienā vakarā var sastapt tik daudz turīgu kungu, kuri gatavi uzdāvināt skaistākās cēlmetālu rokassprādzītes un kaklarotas vien par iespēju noglāstīt ar Hermès iepriekš iesmaržinātu matu šķipsnu. Tamlīdzīgos nakts pasākumos biju iepazinusies ar saviem pirmajiem diviem vīriem. Toreiz biju tik jauna un skaista, neviens nespēja pretoties manām bāli sārtajām lūpām, ziloņkaula krāsas cirtām vai tumšzilo acu rotaļīgajam skatienam. Kāds mani maigi dēvēja par dūjiņu, kāds saistīja ar stirnu slaiduma dēļ, kāds manu skaistumu salīdzināja ar mirstoša gulbja daili. Es priecājos par visiem komplimentiem, tie bija daudz man dāvājuši – gan izpriecas, gan stāvokli sabiedrībā. Gadījās, ka dāvāja arī vienkārši stāvokli, bet es ar to mācēju tikt galā.
Atmiņas nogurdināja, arī tās labākās. Paņēmu "Makbeta" sējumu, kuru man dāvāja Ādams, un devos atpakaļ uz savu midziņu. Ejot garām alkobodītei, tās īpašnieks izskrēja ārā un ilgi sauca. Pēdīgi pagriezos un redzēju, kā viņa milzīgais vēders un zodi klumpačo līdzi viņam pašam. "Prosim!" viņš aizelsies teica un pasniedza manu saulessargu. Uz viņa sarkano un plato smaidu atbildēju ar "mhm" un devos tālāk.
Šodien vajadzēja uzvilkt savu visdārgāko pērli – lavandu sārto brokāta kleitu ar zeltainiem izšuvumiem un kupliem caurspīdīga zīda mākoņiem. Šī bija mana kāzu kleita, Ādama izvēlēta. To nedrīkstēja sabojāt ar dzeltenām sandalēm, tāpēc izmetu tās ārā. Izlaidu matus. Tie bija nedaudz izspūruši, taču tas nebija galvenais, tāpat visi skatīsies tikai uz kleitu.
Diena bija vējaināka un vēsāka nekā parasti. Uzskatīju to par lielisku priekšrocību. Kleitas smagums bija iemesls ātrai pārkaršanai un spēku zudumam. Tā bija iespīlēta viduklī, taču uz leju pakāpeniski kļuva brīvāka, priekšpusē tā sniedzās nedaudz pāri ceļiem, bet aizmugurē apakšējā mala vilkās pa zemi, uzslaukot visu savā ceļā. Kailajiem pleciem uzmestais zīds nosedza visu kleitas aizmuguri un pagarināja apakšējo malu gandrīz par metru. Mīlēju šo kleitu, jo izskatījās, ka man pakaļ lido kāds maigs gars. Arī Ādams mīlēja šo kleitu. Kādreiz, kad vēl mīlēja arī mani.
Pagriezos pa labi. Pārejot šoseju, mani jau gaidīja tiltiņš. Norāpties lejā līdz praktiski neesošajai Dunajecas pietekai ar brokāta kleitu nav nemaz tik viegli, ticiet man. Sanāca mazliet ieplēst zīdu, bet nekas, kleita vēl ir skaista. Sanāca arī noripot līdz izžuvušajai oļu gultnei un savākt ar matiem visus svaigi nopļautās zāles stiebriņus, kas pagadījās ceļā. Nekas, es arī vēl esmu skaista. Ar basajām pēdām noturēties uz oļiem nebija sarežģīti, saule bija tos pietiekami izžāvējusi. Silti un gludi akmeņi kontrastā ar durstīgu zāli matos, lieliska kombinācija. Uz ziemeļiem, pie manas mīļās upes, taisni pret vēso vēju, kas pacēla gaisā matus un zīda apmetni!
Man vienmēr ir paticis ūdens, it īpaši pēc laulību šķiršanām. Pirmās izjauca mana pavecā un situētā vīra bijusī sieva, kura bija par tādu kļuvusi manis dēļ. Pamanījās ielauzties aizkulisēs neilgi pirms izrādes, aptašķījusi mani savām dusmās plūstošajām siekalām un lamām, izgrūstījusi pa visu istabiņu. Par laimi viņu paspēja savākt, neļaujot viņai likt lietā drēbju statīvam norauto stangu. Toreiz visa Skandināvija zināja par šo skandālu un manu varonīgo uzstāšanos uzreiz pēc tā. Lielīja manu pašaizliedzību un drosmi. Uzreiz pēc izrādes atstāju savu vīru vientuļu un ievērojami nabadzīgāku. No viņa vecās sievas paņēmu tās riebīgās un nedabiskās grimases, ko viņa man rādīja, lai es vēlāk ar panākumiem varētu tās rādīt citiem. Otro pametu aiz garlaicības, trešais ļoti vēlējās bērnu. Pēc vairākām neveiksmīgām grūtniecībām tomēr paliku stāvoklī, bet vīru vairs negribēju redzēt, tāpēc veicu abortu un aizgāju prom. Kopš tās reizes un dažiem abortiem no iepriekšējiem gadiem vairs nevarēju kļūt par māti. Dīvainā kārtā apmēram tajā pašā laikā arī sāku dzert, nevis baudīt un apreibināties citādi. Par mīļāko bija jākļūst ārstam. Atceros, ka zaudēju daudz matu sava skumīgā garastāvokļa dēļ.
Izžuvusī pieteka beidzās, tās ūdeņu paliekas pārgāja mierīgajā un vietām straujajā Dunajecā. Vēl bija agrs rīts, tāpēc varēju izbaudīt divvientulību ar upi. Vēl neliels gabals pa krastu līdz vietai, kur ūdens bija seklāks, un nu spēru pirmos soļus uz jau slideniem oļiem. Saltais ūdens patīkami atpūtināja un stindzināja. Devos austrumu virzienā, kur upe bija visgleznainākā – starp tās lokiem slējās kokiem apaugušas klintis. Jāatzīst, ka Norvēģijā klintis bija vienmuļākas savu pelēko akmeņu un zāles dēļ. It īpaši apkārt rehabilitācijas centram, kurā mani iegrūda ar vislabākajiem nodomiem, ka svaigais gaiss un neglītās priedes mani izdziedēs. Tā nu turpināju dziedēties, līdz kļuvu par Ādama sievu. Viņš pats bija mani uzmeklējis, lai no jauna iedegtu manu veiksmes zvaigzni, bet ar vienu nosacījumu – vairs nekad nedrīkst atgriezties šajā vietā. Un es to paveicu. Es atgriezos uz skatuves. Es tēloju kā vēl nekad agrāk nebiju tēlojusi, laikam tāpēc Ādams mani iemīlēja. Ar prieku tēloju arī viņam, tēloju viņa mīļoto, jo biju tik pateicīga šim vēl zaļajam režisoram ar vēl augošiem spārniem.
Upe pakāpeniski kļuva dziļāka, straume spēcīgāka, kleita smagāka. Tikai ieplēstais zīds plivinājās virs ūdens kā mans gars. Drīz nācās atrast līdzsvaru un sākt peldēt. Ar visiem spēkiem mēģināju turēt galvu virs ūdens, ar pirkstgaliem atsperdamās no gultnes. Peldēt pa Norvēģijas teātra skatuvēm bija neizsakāmi vieglāk. Biju gluži kā uz plostiņa, kurš piestāja pie daiļām un vilinošām salām.
Manas rokas sāka pagurt. Arī mugura sāpēja. Viduklis bija pārāk sažņaugts. Gribēju elpu. Visiem spēkiem pagriezos uz muguras. Laikam tagad izskatījos pēc īstas Milē Ofēlijas! Kleitas apakšējā daļa pieplūda ar ūdeni kā bura ar gaisu, un mani aiznesa straume. Žēl, ka ziedu vietā visapkārt bija vien dzeltenīgas lapiņas. Ādamam ļoti patika Šekspīrs, viņš bieži to iestudēja. Man viņš arī patika. Mans tēlotais talants nesa daudz panākumu, Šekspīrs soļoja pāri Ibsenam. Tas lika man piekraut savu plostiņu ar vislabākajiem panākumu salu labumiem. Nakts uzdzīves, dārglietas, pielūdzēji, tas viss ir vajadzīgs. Bet plosts nespēj nest kuģa kravu, agri vai vēlu tas grimst.
Kleitas audums kā enkurs vilka uz leju. Mēģināju pakustināt kājas, bet tās sapinās zīdā, man pagriežoties. Sāku vicināt rokas, sāpīgi atsitu pirkstus pret lielākiem akmeņiem, kuriem garām plūdu. Es varēju tiem pieķeries, bet sapratu to pēc tam, kad tie palika tālu aiz manis. Gluži kā toreiz, kad apjautu, ka varēju nedzert tik daudz pirms "Otello" izrādes. Bet bija par vēlu, Dezdemonai bija jākāpj uz skatuves ar ļodzīgām kājām un sāpošu galvu. Nolēmu būt izturīga un lepna kā pēc skandāla ar pirmā vīra sievu. Taču nabaga Dezdemonai nepaveicās ne vien ar muļķa vīru. Viņai gadījās uziet uz skatuves nelaikā, mazliet paklūpot un pilnībā sajaucot tekstu. Tad viņai gadījās visai pamatoti aplamāt skatītājus, kas sāka riebīgi smīnēt. Un tikt aizvestai prom apsardzes pavadībā.
Straume ierāva ūdenī iekšā. Acis ievaidējās pēkšņā nepatikā. Tikai tagad sajutu savu upes apsaldēto ķermeni. Atsistos pirkstus gan vēl nejutu. Kalnainais skats izplūda groteskos triepienos. Kaklā stipri dedzināja. Es pametu Ādamu. Es pametu savu ceturto un vismīļāko vīru. Pametu, jo biju iznīcinājusi viņa skaisto sapni. Es bēgu no viņa uz šejieni, uz Dunajecu. Dunajecu, kura mani aprija.
Kā pa miegam sajutu spēcīgas rokas. Pēkšņs rīta gaišuma sitiens sejā un sāpīgs rokas sitiens pa muguru. Nezināju, ka cilvēkā ielien iekšā tik daudz ūdens. Rīkle sūrstēja, miesa sala. Es atrados uz plostnieku silītēm. Tās īpašnieki skatījās manī ar izbīli acīs, kaut ko nemitīgi jautāja. Nopratu, ka viņi grib zināt manu vārdu. Iesmējos un atbildēju, ka esmu nāriņa. Jā, zīda tīklos sapinusies nāriņa ar sauszemes zālēm matos. Viņi apjuka vēl vairāk. Ar bakstīšanu kartē parādīju savu dzīvesvietu un strikti atteicos no poliklīnikas apmeklējuma, tā vēl ir parādā manas kurpes. Mājās izvandīju visus plauktus, bet neatradu nekāda apsēja saviem pirkstiem. Saplēsu savu zīda tīklu un uztinu uz rokas to. Pārmērcētās kleitas vietā uzvilku melno gobelēna halātu ar izšūtām zelta puķēm. Atgūlos uz spilveniem starp izmētātajām grāmatām. Nezinu, vai spēšu vairs izķemmēt savus matus.
Rīt iešu uz ziemeļiem vēlreiz.
