Akadēmiskais centrsKo Jums nozīmē vārds ‘sports’?
"Tas ir interesants jautājums. Es bieži vien šo jautājumu uzdodu arī studentiem, un katrai paaudzei ar šo terminu varētu būt savas asociācijas, bet manā uztverē sports vairāk vai mazāk ir dzīvesveids un manā gadījumā arī darbs. Jebkādas aktivitātes fiziskās un garīgās veselības saglabāšanai un uzlabošanai, kā arī panākumu gūšanai sporta sacensībās atbilstoši savām spējām”
Ar kādiem sporta veidiem Jūs agrāk nodarbojāties?
"Bērnībā atceros, ka sportojām daudz. Ar draugiem rīkojām dažādas sacensības, čempionātus... katrs bijām citas valsts pārstāvis, bija turnīra tabulas sarakstītas, viss bija kā jābūt. Ja tagad atskatos uz to laiku, tad principā varu teikt, ka jau bērnībā sākās organizatoriskais darbs sportā. (smejas) Viens no populārākajiem sporta veidiem bija futbols, protams. To mēdzām spēlēt dažādos sastāvos un dažāda mēroga sacensībās, sākot ar pagalma turnīriem un beidzot ar skolas sacensībām. Tāpat spēlējām arī hokeju un basketbolu. Pēc tam jau vēlāk arī sākās pirmās treniņu nodarbības un tā tālāk. Skolā līdz 4. klasei sportā es nebiju no tiem ātrākajiem un labākajiem, bet vēlāk, padsmitnieka gados rezultāti strauji sāka augt un tad es vairāk pievērsos vieglatlētikai. Principā kā 7. klasē sāku, tā vēl līdz augstskolas laikam - kādiem 25 gadiem nodarbojos ar vieglatlētiku. Atskatoties uz jaunības rezultātiem, jāsaka, ka bijušas godalgotas vietas Latvijas, kā arī Baltijas mēroga sacensībās. Vieglatlētikā man padevās sprints. Atceros savu pirmo startu 400m distancē, kurā man trāpījās 8. celiņš. Izskan starta signāls un es skrienu, skrienu, skrienu un pēc 200m skatos, ka blakus neviena nav un tad nedaudz sāku justies, kā uzvarētājs, bet pēc mirkļa skatos, ka visi skrien garām. Pēc finiša es sapratu, ka startā stājāmies ar lielām atstarpēm un pirmajos metros varbūt par daudz izliku enerģiju un beigās rezultāts nebija kā cerēts. Interesants pavērsiens bija apmēram 7. vai 8. klasē, kad mani aicināja uz kamaniņu sportu. Es no šī piedāvājuma atteicos, bet tagad domāju, ka varbūt vajadzēja pamēģināt, bet viss notiek tā, kā tam jānotiek. Pēc augstskolas bija neliela pauze, kad atpūtos no sporta, bet tad es atcerējos, ka treneris mums agrāk teica, ka ar katru gadu vairāk jākustas. Jauni būdami mēs par to iesmējām, bet vēlāk, ap 30 gadiem es sapratu, ka tiešām trenerim bija taisnība. Pēc tā es atkal sāku aktīvāk darboties.
Kā Jūs sportojat un ar kādām sportiskām aktivitātēm nodarbojaties šobrīd?
"Sports arī šobrīd man nav pazudis, visu laiku atrodu kādas aktivitātes. Es pat teiktu, ka man sports ir neatņemama dzīves sastāvdaļa. Iespēju robežās sportoju – soļoju, vienu brīdi arī amatieru hokeju spēlēju. Patīk braukt ar velosipēdu. Piedalos Vienības braucienā. Kustības un aktivitātes ir visu laiku."
Kādiem sporta veidiem jūs jūtat/sekojat līdzi?
"Es cenšos būt daudzpusīgs - no visa pa drusciņai. Nav tā, ka sekoju līdzi kādai konkrētai komandai vai sportistam. Tuvāka, protams, ir vieglatlētika, kurā arī pats esmu iekšā arī no augstskolu savienības puses. Paralēli sekoju līdzi arī hokejam, sieviešu volejbolam, basketbolam, īpaši Latvijas Universitātes komandai. Tas rada patīkamu piederības sajūtu, ka var sekot līdzi LU komandām un viņu panākumiem. Futbolā, protams, pasaules čempionātam sekojam līdzi. Mans dēls spēlē futbolu, tad saprotams, ka arī viņa komandas panākumiem sekoju līdzi. Arī kamaniņsportam, riteņbraukšanai un bobslejam sekoju līdzi... kā jau teicu - no visa pa drusciņai."
Ko sports Jums ir devis?
"Šajā jautājumā droši vien jāsaka standarta frāzes, ka sports ir attīstījis - koncentrēšanās spējas, fokusu, mērķtiecību, utt., bet tie nav tukši vārdi, jo zemapziņā tas tiešām notiek un paliek. Noteikti vērts pieminēt ir izglītības/mācīšanās un sporta savstarpējo sasaisti. To es pats esmu izjutis. Atceros, ka bija jāraksta lielāks darbs, bet es sēžu un domāju, ko rakstīt, bet īsti nekas nenāk prātā un jūtu, ka neiet uz priekšu. Tajā brīdī domāju - nu ja nav, tad šobrīd arī nekas labāks nebūs. Paņēmu velosipēdu un devos izbraukt kādu līkumu. Tad tiešām jutu, ka prāts bija 'uzkāries' un nevarēju pat īsti pabraukt. Atceros, ka braucu ilgi un mājās atbraucu tikai pēc kādas pusotras stundas, iegāju dušā un vēl joprojām bija tāda nepatīkama sajūta. Nebija prieka ne par braukšanu, ne par rakstāmo darbu. Paēdu, apsēdos dīvānā un pēkšņi saprotu, ka kaut kāda ideja ienāk prātā! Uzreiz piesēdos pie datora, pierakstīju un tici vai nē, bet uzrakstīju 10 lapas. To sajūtu pat ir grūti aprakstīt, jo idejas vienkārši nāca prātā pašas no sevis un tad es sapratu, ka tā ir taisnība un garīgo pārslodzi var pārvarēt ar sportiskām aktivitātēm, jo sportojot uzreiz uzlabojas asinsrite, vairāk pieplūst skābeklis. Tas būtiski uzlabo smadzeņu darbību, uzreiz domas raisās un smadzenes sāk darboties efektīvāk. Vēlāk veicot pētījumu par duālo karjeru, to apstiprināja viens no olimpiešiem, kuru es intervēju. Viņš stāstīja, ka viņam bija jāgatavojas diplomdarba aizstāvēšanai un paralēli jāgatavojas uz Olimpiskajām spēlēm. Tajā momentā bija dilemma - ņemt akadēmisko gadu un turpināt studijas pēc gada vai pabeigt visu līdz galam jau tajā brīdī. Viņa treneris uzskatīja un viņam teica, ka lietas ir jānoved līdz galam un nedrīkst apstāties. Tā tiks panākts labāks rezultāts. Beigās šis sportists aizstāvēja savu diplomdarbu un piedalījās Olimpiādē ar jaunu Latvijas rekordu. Lūk arī vēl viens gadījums, kurš apstiprina, ka sports ļoti labi mijiedarbojas ar mācībām un brīžos, kad šķiet, ka kaut kas neiet uz priekšu, atliek tikai aiziet uz treniņu un domas pēc treniņa atkal sāk rasties pašas."
Kādu ieteikumu vai padomu varētu dot tiem, kuri ir nolēmuši sportot vai tikai plāno to darīt?
"Tas ir interesants jautājums. Es teiktu tā - ja kāds ir izdomājis sportot, tad neatlikt uz vēlāku, bet sākt jau šodien! Protams, ka tajā brīdī var atrast iemeslus kāpēc labāk darīt rīt, bet labāk ir sākt šodien! Un nevajag uzriez arī skriet daudz kilometrus, bet sākt pamazām ar iešanu. Tur pat nevajag īsti nekādu sporta apģērbu. Vienkārši saģērbties ikdienas drēbēs un pusstundu ātrā tempā nostaigāt šo laiku. Ja to sanāk izdarīt kādas 3 reizes nedēļā un izturēt 1 mēnesi, tad pēc mēneša tajā staigāšanas mirklī radīsies laba sajūta un vēlme darīt to vēl, tas kļūst par ieradumu. Ar laiku, kad staigāšana kļūs pašsaprotama, tad var mēģināt jau paskriet. Šādā veidā dabiski radīsies vēlme attīstīt gan savas fiziskās, gan garīgās spējas, kā arī iegādāties sev labāku ekipējumu. Svarīgi ir sākt un darīt to jau šodien!"
 valdēs un The European Athletes as Student (EAS) valdē. Agrāk Ilvis aktīvi nodarbojās ar vieglatlētiku, bet šobrīd atrod laiku izbraukt ar velosipēdu, uzspēlēt hokeju un izkustēties citos veidos.){kind=link}