Akadēmiskais centrsPaul, ko tu studē?
"Studēju bakalaura studiju programmā „Psiholoģija” otrajā kursā. Izvēlējos tieši psiholoģiju, jo man patīk risināt problēmas, it īpaši citu cilvēku (smejos). Tieši mācoties iepriekšējo izglītību, fizioterapiju, es saskāros ar psihoterapijas kursu un sapratu, ka tas ir priekšmets, kas mani aizrauj. Uzskatu, ka mūsu prāts regulē visus mūsu ķermenī notiekošos procesus, pat neapzinātos, un, ja pat kaut mazliet izzinot un izprotot tās daudzās sistēmas, kā prāts darbojas, mēs varam panākt lielas lietas. Tas ir arī lielais mērķis: vēlos šīs zināšanas pielietot, lai palīdzētu citiem tikt pāri grūtībām, attīstīt savu potenciālu un, protams, arī izprast sevi."
Kā tev izdodas un kas tevi motivē apvienot studijas ar sportu?
"Galvenais iemesls, kas mani motivē apvienot šīs divas lielās lietas dzīvē, ir tas, ka man tās no sirds patīk. Esmu atradis zinātni, ar kuru gribu saistīt arī savu turpmāko dzīvi, un sporta veidu, kuru arī visticamāk darīšu kamēr vien varēšu kustēties. Ja dzīvē atrodi to, kas patiešām aizrauj, tad arī ir vieglāk atteikties un novērst uzmanību no dažādiem traucēkļiem, blakus lietām, jo uzmanība vienmēr paliek uz lielo mērķi. To arī novēlu ikkatram – atrast savas kaislības. Pagaidām apvienot abas lietas izdodas veiksmīgi, bet lielā mērā jāsaka paldies LU Sporta centram, kas atslogo studiju maksas rēķinu. Tas noteikti ir iemesls, kāpēc varu koncentrēties uz mācībām un arī turpināt progresēt vieglatlētikā, jo vienkārši ir par vienu lielu raizi mazāk, par ko nav konstanti jādomā."
Kāds ir tavs dzīves moto? No kā tu iedvesmojies?
"Mans moto ir: „Mēs esam dzīvē tieši tur, kur mums ir jābūt – nekur pa priekšu un neko nekavējam”, jo katrs ejam savu ceļu un savā tempā, un cenšos pārlieku sevi nesalīdzināt ar citiem. Mani lielā mērā iedvesmo citi strādīgi, čakli cilvēki, piemēram, mani vecāki un mani labākie draugi: Kristofs, Marija un Elīna. Katrs cenšamies savu labāko, lai tiektos pēc mērķiem, un darām to klusībā – apkārt neplātāmies. Kā arī mani iedvesmo cilvēki, kuri dzīves laikā ir sastapušies ar lielām grūtībām, bet ar savu dzīvesspēku un spītību ir spējuši sasniegt visaugstākās virsotnes. Kuriem ne tuvu nav bijuši tie labvēlīgākie apstākļi sevis attīstībai, bet tas viņus nekad nav nospiedis zemē līdz galam. Tas man liekas fascinējoši, tāpēc šī doma arī mani notur pie zemes – ka es noteikti arī to varu. Jābūt pateicīgam par to, kas ir, un mazāk jāmeklē attaisnojumi."
Kādu padomu no savas pieredzes varētu dot citiem studentiem/sportistiem?
"Pēc pieredzes padomi ir bezjēdzīgi, jo parasti neviens tos neņem vērā, jo katram attiecīgajā dzīves posmā ir savas aktuālās lietas. Bet tas viens cilvēks, kas šo uzklausa, un kuram, iespējams, to vajag dzirdēt, tad iesaku novērtēt dzīvē sīkās un šķietami pašsaprotamās lietas jeb būt pateicīgam. Iesaku nebūt pārlieku nosodošam pret sevi, ja kaut kas neizdodas. Iesaku kā pie jebkura lielas piepūles darba, neaizmirst par regulārām atpūtām, jo sportā tas var novest pie traumām, bet mācībās – pie izdegšanas, slimošanas."
"Vēlos izmantot iespēju arī pateikties LU Sporta centra direktoram Uģim Biseniekam un visiem pārējiem LU Sporta centra darbiniekiem, par lielisko iespēju sportistiem ik gadu pieteikties duālās karjeras stipendijai. Jūs varat būt droši, ka lielā mērā palīdzat uzturēt Latvijas sporta attīstību, jo tieši periods pēc vidusskolas beigšanas un iestājoties universitātē, ir tas sensitīvais laiks, kad daudz sportistu ar lielu potenciālu, pārtrauc savas sportistu gaitas, jo ir jāpelna nauda iztikai un universitātes maksas segšanai. Bet Jūs tieši palīdzat ar svarīgo finansiālo aspektu.Arī piešķirot stipendiju, Jūs parādat ticību sportistam, kas ceļ pašapziņu un kalpo kā papildu motivācija un iemesls nepamest sportu."
LU Sporta centrs lepojas ar sportistiem, kuri spēj apvienot studijas ar sportu.
