Akadēmiskais centrs
Ko Jums nozīmē vārds ‘sports’?
Sports man asociējas ar 3 lietām – pirmkārt raksturu, otrkārt audzināšanu un treškārt ar mācīšanos sasniegt mērķi. Es uzskatu, ka nevienā citā jomā, kā sportā, nevar sevi pieradināt sasniegt mērķi. Sports savā ziņā ir skola un vienīgais veids, kā saprātīgi dzīvot, jo cilvēks nav radīts sēdēšanai, cilvēks ir radies lai skrietu, kustētos un svarīgākais – darīt to gudri. Tagad ir citi laiki – mums ir jāsēž, daudz laika jāpavada pie ekrāniem un tas liek vēlreiz padomāt par kāpēc ir jākustas. Ja mēs būtu radīti sēdēšanai, tad mums būtu lieli sēžas muskuļi maza kājiņas, bet ir pretēji – vairumam ļaužu ir relatīvi slaidas kājas un salīdzinoši mazāka dibena muskulatūra. Tāpēc es uzskatu, ka tā mums ir dabas sūtība – kustēties.
Ar kādiem sporta veidiem Jūs agrāk nodarbojāties?
Skolas gados es esmu izmēģinājis visdažādākos sporta veidus – vingrošanu, volejbolu, distanču slēpošanu, ūdens polo, bet apstājos pie basketbola. Es lepojos, ka basketbolā man ir sanācis trenēties un spēlēt kopā ar tādiem vīriem, kā Valdis Muižnieks, Tālis Freimanis, Aleksandrs Zabello u.c. Rīgas ASK. Puslīdz nopietni trenējos tikai līdz otrajam kursam, kad sāka pietrūkt laika. Brīvs laiks atkal parādījās pēc 50 (!) gadiem, tad atsāku regulāri trenēties.
Teikt, ka 50 gadus nesportoju gan nedrīkst. Cietvielu fizikas institūtā mēs 2x nedēļā uzspēlēju basketbolu. Uz Universitātes sporta zāli Lāčplēša ielā devāmies pirms darba, ap plkst. 7:00 un jau pulksten 9:00 bijām katedrā. Ar institūta puišiem kopā trīs reizes pieveicu Tartu 60 km maratonu distanču slēpošanā, piedalījos “privāta” slaloma kalna izveidē Lorupes gravā. Ko tik tolaik nemēģinājām! Lielā mērā mēs visi bijām sportiski ļaudis, ziemā, kad nespēlējām basketbolu, mēs devāmies slēpot, bet kopumā varu teikt, ka basketbols bija centrālais elements. Jāatzīst, ka arī laikā, kad biju rektors (no 2000.gada – 2007.gadam), arī tad sanāca uzspēlēt basketbolu ar laikabiedriem.
Basketbols man bija sporta veids nr1. Nedaudz vēlāk es sāku izmēģināt garās distances – orientēšanās sportā. Ar orientēšanos sāku nodarboties 51 gada vecumā ar magnētu. Mans lielākais sasniegums šajā sporta veidā ir 2009.gada vienā no sacensību posmiem, izcīnīju 1.vietu 60+ gadu grupā! Paralēli tam, pēdējos 25-30 gadus mani ļoti piesaista kalnu slēpošana. Pēdējos 15 gadus pat ir izdevies aizbraukt uz lielajiem kalniem. To izdarīju arī šogad – pēc divu gadu pārtraukuma, paņēmu savas slaloma slēpes un priekš sava vecuma, ieguvu kārtīgu adrenalīna devu un spilgtas emocijas!
Kā Jūs sportojat un ar kādām sportiskām aktivitātēm nodarbojaties šobrīd?
Patlaban, galvenokārt nodarbojos ar soļošanu. Precīzāk to es saucu par ziemeļu soļošanu, jo internetā pētot dažādas soļošanas tehnikas ar nūjām tā man iepatikās vislabāk. Interesanti ir tas, ka tad, kad jānoiet 12km pa smilšainām taciņām, kopā ar savu mazdēlu un dēlu, kuri abi ir sportiski un skrien garās distances, viņi ejot soļos man netiek līdzi! (smejas) Soļošanu es šobrīd uzskatu arī par savu sporta veidu un tas ir arī tas, kas palīdz ‘turēt mani pie prāta’. Tai varu veltīt laiku vidēji 5-6 treniņiem nedēļā – principā katru dienu. Man ir ļoti svarīgi, lai tekošajā gadā man nebūtu pieveikti mazāk kilometru nekā iepriekšējā gadā. Soļošanai man ir uzstādīts vēl viens mērķis – pēc pensionēšanās man ir jāpagūst apiet apkārt zemeslodei. Ja šobrīd es skatos kopējo distanci, ko esmu nosoļojis, nobraucis ar velosipēdu un arī nostaigājis pļaujot zāli, tad principā var teikt, ka lielo pusi jau esmu pieveicis, bet ja ņem tikai tīros soļošanas kilometrus, tad vēl ir jāiespringst.
Cik km gadā Jūs nosoļojat?
Pagājušajā gadā līdz februāra beigām man bija sakrāti 2356km un šogad jau ir noieti 2385km, tā kā viss būs kārtībā!
Jūs minējāt, ka aktīvi sekojat līdzi soļiem, kilometriem, tad attiecīgi rodas jautājums – kādas jums attiecības ar tehnoloģijām?
Es lietoju Garmin pulksteni. Iepriekš man bija divi Polar pulksteņi, kuri iespējams bija advancētāki, bet beigās tomēr es pārgāju uz Garmin. Lietošana ir ērtāka un arī vairākiem no maniem kolēģiem, partneriem ir Garmin pulksteņi un aplikācijas, kurās mēs viens otru varam izaicināt un sekot līdzi rezultātiem. Aktivitāšu laikā es sekoju līdzi pulsam, cenšos kustēties tā, lai būtu aerobā sliekšņa robežās. Reizi gadā cenšos uztaisīt sirdsdarbības un elpošanas testu slodzes laikā, lai saprastu, kādā formā es esmu. Līdzšinējie rezultāti parāda, ka sava veida mērena stabilitāte ir iegūta, tā kā viss ir labi.
Kādiem sporta veidiem jūs jūtat/sekojat līdzi?
Tikko bija Olimpiskās spēles, tām es noteikti sekoju līdzi. Mūsu sportistu sasniegumi bija gana labi, viņi parādīja adekvātu sniegumu. Ārpus olimpiādes sekoju līdzi basketbolam, renes sportiem, biatlonam. Kopā ar kundzīti pārdzīvojam Patrīcijas Eidukas cīņas uz slēpēm.
Ko sports Jums ir devis?
Uz šo jautājumu man atbilde ilgi nav jādomā – pirmkārt, sportojot izstrādājas laimes hormoni – endorfīni. Nav jau viegli saņemties iziet mežā, ja ārā līst un tu zini, ka pēc 20 minūtēm būs slapjas kājas, taču jau pēc 40 minūtēm sāk parādīties gandarījuma sajūta. Soļojot, var sapņot un ģenerēt jaunas idejas.
Kādu ieteikumu vai padomu varētu dot tiem, kuri ir nolēmuši sportot vai tikai plāno to darīt?
No savas pieredzes varu pateikt, ka sports palīdz tikt galā ar lielām nelaimēm. Es iedvesmojos no riteņbraucēja Lensa Ārmstronga. Kad es noskatījos filmu, kā viņš atkopās pēc visām operācijām un atkārtoti nonāca līdz Tour De France, nodomāju, ka ja to varēja Ārmstrongs, tad to var arī kāds cits. Kopumā intensīvi gan fiziski, gan garīgi ar sevi strādājot, var pozitīvi pārveidot imūnsistēmas darbību. Es par to pats esmu pārliecinājies.
Sports palīdz tik galā ar dažādām grūtībām. 2020.gadā slēpojot Alpos, izdevās salauzt 2 muguras skriemeļus, ar diezgan mērenām sekām. Ķirurgs pēc laika atļāva man lēnām staigāt, tad vēl 2km noiet, bet tad es sapratu, ka mani tas nepamierina. Ar fizioterapeitiem izstrādājot vingrošanas sistēmu un tagad katru dienu vingrojot 35 minūtes, 2 gadu laikā es janvārī atkal biju atpakaļ uz kalna. Tas bija mans mērķis. Respektīvi sports var palīdzēt atrisināt dažādas ķezas arī vecumdienās.
Varbūt Jums ir kāda atziņa, ko esat ieguvis sportojot?
Ļoti svarīgi ir sportot kopā ar bērniem un mazbērniem. Ar saviem bērniem man tas īsti neiznāca. Tagad es saprotu, ka tā bija kļūda. Manam dēlam iznāk krietni labāk. Ar mazbērniem sportot var un vajag un līdz kādiem 10 gadiem viņiem pat ir interesanti ar tevi sportot. Šo posmu noteikti vajag izmantot un izbaudīt!
