Akadēmiskais centrs“Sveiciens, visiem! Mani sauc Ieva. Es mācos Latvijas Universitātes bioloģijas fakultātē, otrajā kursā. Ikdienā, Universitātes laikā, ar sportu parasti nodarbojos ejot uz volejbolu, hokeju un arī ik pa laikam vieglatlētiku.
Es piedalījos trīs dienu Endomondo Challenge, ko rīkoja Latvijas Universitātes Sporta centrs. Principā šis bija ļoti interesants piedzīvojums, jo veselu mēnesi es katru dienu sportoju, izņemot divas dienas, jo sākumā, pirmajā dienā es vēl domāju - vai es gribu piedalīties šajā izaicinājumā vai nē, bet tad beigās bija tāds – nu, labi, jāpiedalās, kāpēc gan nē, interesanta pieredze varētu būt. Tad es izdomāju, ka es regulāri varētu pievērsties sportiskajām aktivitātēm. Es izdomāju, ka varētu divas reizes dienā sportot, lai slodze būtu vienmērīgāka. Sākumā es sāku ļoti mierīgi, necerēju uz nekādu rezultātu. Vienkārši galvenais bija piedalīties. Tad sanāca tāds grafiks, ka no rīta es izskrienu 5-10 km, tad es mācos, tad es atkal pēcpusdienā sportoju – nomainīju uz staigāšanu vai arī uz riteņbraukšanu, lai nepaliktu garlaicīgi.
Pirmajā 10 dienās es redzēju, ka galvenā līdere ir Laila Ušacka. Es nezināju, ko viņa darīja, ka viņai tik ātri pieauga un tik veiksmīgi sanāca startēt. Tad pēc nākamajām 10 dienām, tā jau bija kāda 20.diena, kaut kādā brīnumainā kārtā izrādījās, ka apbalvo tos, kas ir nākamajās 10 dienās bijuši labākie, tad es arī saņēmu mazu veicināšanas balvu, kas palielināja manu motivāciju šajā izaicinājumā piedalīties. Es arī ik pa laikam uzaicināju kādu draugu ar mani izbraukt. (Paldies visiem maniem pieciem draugiem, kas ar mani izbrauca tos kilometrus!) Vienu dienu es izbraucu 91 km, tad es domāju – varbūt es varētu izbraukt arī 100 km? Tad kopā ar Paulu [draudzeni] mēs vienu dienu izbraucām 100 km. Protams, apetīte rodas ēdot. Pēc tam arī vairāk braucu – 110 km, 120 km.
Es teikšu, ka pats grūtākais bija pēdējās trīs dienas, jo tad sanāca tā kārtīgi pasportot un tur mēs pirmajā dienā nobraucām kaut kādus 120 km. Pēc tā tad kājas mums bija sagurušas. Nākamajā dienā es gribēju noskriet pusmaratonu, bet man īsti neizdevās. Es noskrēju 17 km, tad mazliet ceļi sāka sāpēt. Tad es domāju – labi, nostaigāšu tos pārējos kilometrus, tad es nostaigāju līdz mājām. Un tajā pašā vakarā izdomāju 70 km ar velosipēdu nobraukt. Bija diezgan vēss. Līdz kaut kādai pusnaktij es braucu. Es sapratu, ka pēdējā diena nāk. It kā tie pirmie divi ir ļoti tālu, bet tajā pašā laikā it kā liekas teorētiski, ka varētu sasniegt. Tad man bija tāds plāns – labi, pēdējā dienā arī izdarīšu maksimālo, ko var izdarīt. Vienīgais, ko es varēju darīt – braukt ar velosipēdu, jo skriet bija mazliet par grūtu, jo celis sāka sāpēt. Tad es vienkārši izdomāju, ka braukšu ar velosipēdu un tik cik varēšu tajā dienā nobraukt, tik arī nobraukšu. No rīta piecēlos, man vēl bija lekcija. Pirms lekcijas es ātri ar sunīti 10 km nostaigāju, noklausījos lekciju, tad kaut kādos vienos es domāju – labi, tad brauks līdz pusnaktij, cik sanāk. Tad braucu ar velosipēdu, aizbraucu līdz Imantai, izmetu tādu smuku loku no Jūrmalas. Izbraucu visu Jūrmalu tur sākot pat no tālā gala, kas ir pie Buļļu ciema, caur visiem Majoriem, Dzintariem, Dubultiem, gar Valteriem, tad aizbraucu līdz savai mājai. Pēc tam tālāk uz Ķemeru Nacionālā parka pusi un tad arī tur tādu aplīti uztaisīju un tā tie kilometri tur saskrējās. [Ieva pēdējā dienā ar riteni nobrauca 180 kilometrus]
Es pat pati brīnījos, ka es varu tik daudz nobraukt, jo tas nebija tāds mērķis nobraukt tik daudz kilometrus. Tas vienkārši tā sanāca. Tajā dienā es domāju arī iet uz to maksimālo tik, cik var nobraukt tik arī var nobraukt. Jā, es pati pat biju pārsteigta, ka es nobraucu tik daudz. Jebkas, ko tu iedomājies, to tu arī vari realizēt. Beigās tāds sacensību gars nedaudz bija un es jau izrēķināju cik man vajag, lai uzvarētu. Tad arī beigās sasniedzu to, ko izdomāju tajā dienā.
Grūtākais, kas tajā dienā bija, bija pirmie kilometri, jo kaut kādi pirmie 15 km likās – ārprāts, veselu mūžību vienkārši braucu. Tie kilometri kā neiet, tā neiet uz priekšu. Pēc tam paskatījos un tad tie kilometri sāka skriet uz priekšu. Pa ceļam ieķēru kādu batoniņu. Skaists laiks bija tajā dienā, saule spīdēja, kaut ko varēja vērot dabā. Beidzot arī izdevās pateicoties šim izaicinājumam vērot pavasari. Pieņemsim, aliči zied ļoti skaisti. Tauriņi, pienenes zied. Brīnišķīgi arī varēju vērot dabu. Nakts braucienā iepriekšējā vakarā man sanāca redzēt stirnas un dzērves, un zaķus. Brīnišķīga Latvijas daba! Šis ir lielisks veids kā var pavadīt laiku pie dabas. Tā kā ir arī karantīna, es domāju ar šādiem līdzīgiem, individuāliem sporta veidiem mēs visi varam piesātināt savu brīvo laiku, izklaidēties. Brīnišķīga pieredze.
Jebkurš var piedalīties šādos izaicinājumos. Sava prieka pēc un arī fiziski var veikt aktivitātes.”
Uz jautājumu, vai Ieva piedalīsies Latvijas Universitātes Open Online pusmaratonā [notiks 23. maijā], viņa atbildēja asptiprinoši: “Protams, ka piedalīšos! Muskuļi ir diezgan uztrenēti, lai piedalītos pusmaratonā vai arī 10 km distancē. Es vēl padomāšu, kurā es piedalīšos.”
Noslēdzoties sarunai, Ievai tika pasniegta izaicinājuma galvenā balva – Nike soma!
Pēc balvas saņemšanas, Ieva bija pateicīga un gatava cīnīties par balvām arī turpmāk: “Paldies Latvijas Universitātei par foršo balvu! Tad jau tiekamies nākamajos izaicinājumos!”
Intervijas video var redzēt šeit
