Patriks ir Latvijas Universitātes (LU) programmas „Starptautiskā ekonomika un komercdiplomātija“ students, kā arī iltituliem bagāts airētājs, kas sevi pierādījis nacionālā un starptautiskā mērogā. Plašās atbildes ļaus Patriku iepazīt tuvāk, taču plašāk klausies 5. aprīlī, kad viesosies radio raidījumā "Soli priekšā!".

Kurš no visiem sporta veidiem ir iekarojis tavu sirdi?
Es viennozīmīgi varu teikt, ka mans aicinājums ir akadēmiskā airēšana, bet es uzskatu, ka cilvēkam ir jābūt daudzveidīgam. Kopš es nodarbojos ar airēšanu, es uz sportu skatos pilnīgi citādākā gaismā. Jo jebkurā sporta veidā ir savas nianses, tehnikas un stratēģijas – tādas lietas, ko sporta veidos pamana tikai citi sportisti. Es cenšos sevi izglītot ar regulāriem ieskatiem sporta veidos, ko vēl neesmu redzējis caur sportista acīm. Mans šī brīža favorīts ir sumo.

Kā aizsākās tavas gaitas akadēmiskajā airēšanā?
Man šis stāsts ļoti patīk – jāsāk ar to, ka neesmu sportists, kurš savu sporta veidu izvēlējies mērķtiecīgi. Bērnībā, kā jau daudzi puikas, spēlēju basketbolu, taču tas mani īsti neaizrāva. No basketbola aizgāju un gandrīz divus gadus tikpat kā nesportoju. Vasarā, kādu dienu Jelgavas promenādē pamanīju airētājus, kas pa upi mums ar mammu airēja garām. Pajautāju mammai, kas tas tāds par sporta veidu, uz ko viņa atbildēja, ka tā ir airēšana, ar kuru var nodarboties tepat, Jelgavā. Un tas arī bija viss.
Kādu dienu septembra beigās manā istabā ienāca mamma un teica, ka rīt man būs airēšanas treniņš. Būdams vienkāršs cilvēks, liekus jautājumus neuzdevu. Labi. Ja ir jābūt, tad būšu. Paskatīšos, kas tur notiek. Ja nepatiks, sliktākajā gadījumā neiešu. Aizgāju uz veco airēšanas bāzi, kur tolaik vēl notika treniņi, un sapratu, ka tā man ir pilnīgi jauna pasaule. Pirmkārt, es biju sapratis, ka nodarbošos vai nu ar smaiļošanu, vai kanoe, jo tie abi bija vienīgie airēšanas veidi, kurus tolaik zināju. Taču notika citādi – es sāku trenēties akadēmiskajā airēšanā. Man iepatikās! Sākumā mūs, jauniņos, salika kopā ar pieredzējušākajiem airētājiem četriniekos. Jau pēc pirmajiem treniņiem man rokas bija tulznās, kas, protams, sūrstēja. Pirmais, kam pievērsu uzmanību – man ļoti patika sabiedrība, kurā biju nokļuvis. Tā lēnu garu nedēļas pārauga mēnešos, bet treniņi vēl joprojām sagādāja prieku. Un pirmā pusgada laikā trenere mani jau aicināja uz pirmajām sacensībām.

Cik daudz laika ikdienā velti treniņiem?
Īsā atbilde – tikai treniņam 2-5 stundas dienā, bet man airēšana nav tikai pēcpusdienas aktivitāte – tas ir dzīves veids. Pirms treniņiem ir jāiesildās un pēc treniņiem ir jāatjaunojas un jāizstaipās, kas ir vēl pāris stundas pie režīma. Nepieciešamības gadījumā jāveic vēl papildus atjaunošanās pasākumi – masāža, fizioterapeits, muskuļu pistole. Papildus tam es guļu 8-9 stundas, lai pienācīgi atjaunotos. Nedrīkst aizmirst laika plānošanu, kur vēl jāiestarpina mācības, mazliet sociālās dzīves un citas aktivitātes. Es mācos, lai nebūtu parādu, kas traucē trenēties. Rodas jautājums – kāpēc tad es lasu un katru dienu mācos ko jaunu? Labs sportists nav spēcīgs tikai fiziski, tam sevi jātrenē arī garīgi. Kopumā – airēšanai es veltu absolūto lielāko daļu savas dienas, tas ir kā 24/7 režīms, ko izbaudu.

Cik svarīga airēšanā ir izturība, spēks un tehnika? Kurš no šiem aspektiem, tavuprāt, ir vissvarīgākais?
Šis ir vienkāršs jautājums bez vienkāršas atbildes. Airēšana nav standarta izturības sporta veids, jo 2000m distance ir drīzāk izstiepts sprints. Dažkārt junioru airētāji var satrenēt tikai spēku un izturību, vai ļauties ģēnu dotajām dāvanām, un nobraukt pa priekšu, bet airētājiem, paliekot vecākiem, tas nederēs. Ja divus vienlīdz stiprus un izturīgus airētājus noliks uz starta līnijas, uzvarēs tas, kuram labāka tehnika. Ko ar to vēlos teikt? Manuprāt, vissvarīgākā ir tehnika, bet tas nenozīmē, ka tā nedrīkst kļūt par vienīgo, ko airētājs trenē. Ir jāatrod balanss, kur lielāko treniņu daļu sastāda izturības treniņi, bet tie jāapvieno ar spēku un augstas intensitātes intervāliem.

Ko Tu vēlētos sasniegt ārpus sporta pasaules, kad beigsies aktīvā karjera?
Es visticamāk vecumdienās būšu tas trakais airētājs, kurš airēs tik ilgi, kamēr vien varēšu iekāpt un izkāpt no laivas, bet atbildot uz jautājumu – es neuzskatu, ka man jāsagaida karjeras beigas, lai piepildītu savas velmes. Es vēlos iedvesmot cilvēkus. Ir tik daudzi, kas jau manu sportisko aktivitāšu dēļ ir sākuši domāt par sevis uzturēšanu formā vai iedomāto limitu pārvarēšanu – kā maratona noskriešana. Jo ilgāk būšu, jo vairāk cilvēkus iedvesmošu. Uzskatu, ka tas ir mans mērķis – iedvesmot.

Vai jau no agras bērnības zināji, kas vēlies būt, kad izaugsi liels, vai studiju programmas izvēle bija pilnīgi nejauša?
Patiesībā uzskatu, ka nekad nevar droši zināt, kas vēlamies būt. Tikai tāpēc vien, ka katram ir tik daudz vēl nezināma un neizpētīta. Var droši zināt, par ko nevēlamies būt, ja esam ar to saskārušies, bet nevar zināt: “Vai šis ir tas, ko vēlos? Ja nu ir vēl kaut kas?”. Mana filozofija ir tāda, ka dzīves jēga ir meklēt dzīves jēgu – ir jāver vaļā visas durvis un jāpalūkojas, kas aiz tām stāv, jo pat kļūdas mums sniedz daudz vērtīgas mācības.
Par savu studiju izvēli – vēl pirms savas garīgās izaugsmes es pat apšaubīju, vai vispār vēlos studēt, tomēr bija nepieciešams pieteikties “Vītolu fonda” stipendijai. Bija pieteikuma beidzamā diena, bet, lai pieteiktos, bija jānorāda specifiska studiju programma. Tā nu pēdējā vakarā izgāju cauri visām Latvijas augstskolu programmām. Uzdūros savai – “Starptautiskā komercdiplomātija un komercdiplomātija”. Šī programma ir no visa mazliet! Uzņēmējdarbības pamati, informātika, matemātika, ekonomika, valodas, filozofija – visdažādākās nozares. Šī programma rada iespēju pavērt durvis uz visām pusēm, kas iet roku rokā ar manu daudzveidīgās personības ideju.

Kā izskatās tipiska diena, kad ir gan studijas, gan treniņi?
Gluži vienkārši:
Atkarībā no rīta treniņa, celšos 6:00 vai 7:00, lai paspētu visu, pēc tam paēdīšu brokastis.
9:35 vilciens no Jelgavas (ceļā lasīšu, runāšu ar draugiem vai arī socializēšos ar svešiniekiem).
10:30 lekciju sākums.
14:00 paēdu līdzpaņemtās pusdienas.
16:00 augstskolas beigas.
16:35 vilciens uz Jelgavu (ceļā es mācīšos vai lasīšu, lai mājās mazāk jādara).
18:00 treniņš Jelgavas airēšanas bāzē.
20:30 vakariņas savās mājās.
21:00 sagatavošos nākamajai dienai, vajadzības gadījumā izgatavošu maltīti līdzņemšanai.
22:00-23:00 (atkarībā no rītā celšanās laika) dodos gulēt.

Ko uzskati par TOP 3 bonusiem, kuru sportisti iegūst izvēlētos Duālo karjeru?
Manā pieredzē ir vairāki bonusi, bet šie man ir būtiskākie:

  1. Studiju maksas atlaide – Kad pieteicos augstskolā, es netiku budžeta vietā, bet Duālās karjeras iespaidā man piešķīra 50% studiju maksas atlaidi, tas sakrit ideāli ar Vītolu fonda stipendiju, kuras apjoms sedz atlikušos 50%.

  2. Pasniedzēji ir pretīmnākoši. Nupat esmu atgriezies no trīs nedēļu airēšanas nometnes Spānijā. Nometne norisinājās no 28. februāra līdz 23. martam, tas ir būtiski, jo tieši šajā periodā iekrita “Politikas Zinātnes” kurss. Tas gan sākās, gan beidzās pirms esmu atgriezies, bet ar pasniedzēju individuāli sarunājām, kā varu visu procesu veikt attālināti. Lūk, to es patiešām novērtēju.

  3. Tā ir papildus sabiedrības daļa, kas ne tikai saprot un seko līdzi maniem panākumiem, bet arī paši nodarbojas ar sportu – citi Duālās karjeras sportisti. Šī ir fantastiska pieredze iepazīt citus sportistus un dalīties iespaidos.

Kur tu rodi motivāciju veiksmīgām studijām un labiem panākumiem sportā?
Mana motivācija varbūt ir netradicionāla – sev pašam. Es gribu uzzināt, kāds es varu būt nākotnē, pēc daudziem gadiem. Man ir interese redzēt, ko es varu sasniegt, ja es vienkārši pacentīšos vairāk kā citi. Es vēlos uzzināt savus limitus un pārspēt tos tikai tāpēc, lai es kaut kādā mērā varētu iet gulēt ar domu, ka esmu labāks nekā iepriekšējās dienas vakarā.

Novēlējums sev!
Neveiksmu nav – ir tikai daudzpusīga pieredze, tāpēc nav jēga skumt vai dusmoties, kad kaut kas nesanāk. Labāk to pašu enerģiju ieguldīt attīstībā!

Dalīties