LU Bioloģijas institūts

Latvijas Universitātes (LU) Bioloģijas institūts (BI) dibināts 1951. gadā kā Latvijas Zinātņu akadēmijas pētniecības institūts (direktors prof. Alfrēds Ozols (1952–1965)). Šajā laika posmā tika izveidotas un attīstījās tādas zinātnes nozares un pētījumu virzieni, kā botānika, augu ģenētika, augu minerālā barošanās, augu fizioloģija, bioindikācija, hidrobiontu bioķīmija, dzīvnieku fizioloģija, eksperimentālā entomoloģija, jūras un iekšzemes ūdeņu hidrobioloģija, ornitoloģija, parazitoloģija un radiobioloģija. Turpmākajos gados (direktori prof. A. Valdmanis (1965–1971), prof. G. Andrušaitis (1972–1998)) un prof. V. Melecis (1998-2015). Daži pētījumu virzieni kā parazitoloģija, radiobioloģija un augu fizioloģija tika slēgti, bet izveidoti citi – ģeobotānika, hormonu bioķīmija, magnetobioloģija, genomika un bioinformātika. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991. gadā Latvijas Zinātņu akadēmija transformējās par Eiropas tipa akadēmiju un Bioloģijas institūts kļuva par juridiski patstāvīgu LU struktūrvienību, 2016. gadā iekļaujoties LU kā pamatstruktūrvienība. Institūts ir Latvijā vadošais pētnieciskais centrs bioloģijā. Šobrīd institūts ietver 13 laboratorijas.

Līdz ar jaunās LU Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes izveidošanu no 2024. gada jūlija institūts darbojas kā fakultātes struktūrvienība.

Institūta pētnieciskās aktivitātes ir iedalāmas divos galvenajos pētniecības virzienos:

1. Latvijas dabas resursu izpēte, to racionāla izmantošana, vides un ekoloģijas problēmas, dabas aizsardzība;
2. Augu un dzīvnieku dzīvības norišu un bioloģiskās produktivitātes izpēte.

Institūtā atrodas arī Latvijas Gredzenošanas centrs, Latvijas Herbārijs, Sēklu kolekcija un liela Entomoloģiskā kolekcija. Institūtam ir vairākas pētniecības bāzes: Engures Ornitoloģisko pētījumu centrs, Papes Ornitoloģiskā stacija un Nacionālā ilgtermiņa ekoloģisko pētījumu tīkla Mazsalacas stacija, kas organizētas un intensīvi izmantojamas institūta zinātniekiem un studentiem.