Akadēmiskais centrs
Kā tapa šī izstāde? Man vienmēr ir licies, ka roze ir tāda īpaša puķe. Dālijas ir ļoti skaistas, un lillijām ir brīnišķīga smarža, un pat vienkāršās magones rudzu laukā ir fantastisks skats. Bet roze tomēr ir īpaša puķe.
Kad 2000. gadu sākumā es tiku pie sava dārza, plāns bija minimāls – zālājs un kādas rozes loga priekšā, lai nekas daudz nav jāravē. Tajā pirmajā dobē es iestādīju dažas lielveikalā nopirktas rozes, bet sajūsmu tās neradīja. Tad es nejauši ieraudzīju Centrāltirgū rožu stādu pārdevēju ar visādām skaistām rozēm. Viena man īpaši iepatikās, tā vairāk atgādināja peoniju un tik spēcīgi smaržoja! Protams, es to nopirku. Izpētīju, ka tā ir angļu krūmu roze. Sāku skatīties, vai var dabūt vēl ko līdzīgu. Tā es iepazinos ar rožu stādu tirgotājiem, katalogiem, apmeklēju stādu tirdziņus un izstādes. Iegādājos vecās pārbaudītās vērtības – tādas rozes, kā ‘Gloria Dei’, ‘Augusta Luise’, vai ‘Duftwolke’, kuras bija pazīstamas pat trūcīgajos padomju gados. Angļu rozēm sekoja vācu rozes, arī labi piemērotas mūsu klimatam. Bet tad Latvijā parādījās franču rozes ar košām krāsām un interesantas formas ziediem. Vairākas iegādājos, bet diemžēl dārzā palika ne visas – dažas nebija mums piemērotas, jo bez siltumnīcas nīkuļoja, vai arī katalogos bija skaistas fotogrāfijas, bet dabā izrādījās nekā īpaša. Kad dažus gadus atpakaļ pie mums parādījās japāņu rozes, es vairs nesteidzos, tikai šogad iegādājos pārīti, kad man likās, ka tie stādi pie mūsu audzētājiem jau būs stabili ieaugušies un aklimatizējušies.
Man bieži jautā, cik tad man to rožu tagad ir, ja es katru gadu kādas jaunas iegādājos. Jau kādu laiku skaits ir stabils un daudz nemainās – ap 125, jo vairāk brīvas vietas dārzā nav... Kad jaunie stādi atnāk, es kritiski skatos uz esošajiem – kas labi neaug un nīkuļo, kas kārtējo reizi bildēs izskatījās krāšņi, vai nesmaržo tik izcili, kā tika reklamēts, pa kādai reizēm nosalst. Tā tā vieta jaunajiem stādiem vienmēr atrodas…
Par fotografēšanu. To pirmo skaisto rozi es bildēju ar telefonu, bet 2000. gadu sākumā telefona kamera bija vāja. Tās bildes ir saglabājušās, bet labāk uz viņām lieku reizi neskatīties. Pēc tam nāca tā sauktais „ziepju trauks”, neatceros vairs kādas firmas ražojums tas bija. Krāsas bija diezgan neizteiksmīgas, bet dažas bildes no tā perioda iznāca labas, īpaši jāizceļ izstādē redzamais attēls roze ‘Nicole’. Ģimene un draugi bildi slavēja un tad es sāku pieiet šai lietai nopietnāk. Turpmāk fotografēt jau gāju ar domu – šodien laba gaisma, vakarā ziedi skaisti izskatās saulrietā, no rīta vēl ar rasu. Gaidīju, kad atvērsies pumpurs, skatījos, kā izkārtosies ziedlapiņas, un šķendējos par pārmērīgu lietu vai karstumu, kas bojāja ziedus. Visi attēli uzņemti dabā, negriežot rozi nost. Dabūju Pentax spoguļkameru, kas izcēlās ar asumu un īpaši sulīgām krāsām, lai ari tā vairāk vilka uz brūno toni un rozā rozes sanāca tādas nedaudz dīvainas. Tai sekoja Canon spoguļkamera, tagad tai jau ir nākošā paaudze ar speciālu tuvplāna objektīvu. Nu attēlu krāsu gamma ir ļoti dabīgos toņos. Izņemot spilgtumu vai gaišumu un apgriešanu es attēlos neko vairāk nemainu – ja tai rozei ir tārpa izkosts caurums ziedlapā, vai nosēdusies muša, tas viss paliek.
Ziedēšanas sezonas beigās veicu nežēlīgu labāko attēlu atlasi, kas nemaz nav viegli – skaistu attēlu parasti ir diezgan daudz, bet glabāt visus – datora atmiņā vietas nepietiks. Nolēmu dalīties savā hobijā arī ar jums – varbūt kāds šajā izstādē ieraudzīs rozi savam dārzam.
Vairāk var redzēt Instagram #guntasrozes
