"Zinātnes kafejnīca". Vai ejam sabiedrības infantilizācijas un pedagoģizācijas virzienā?

“Zinātnes kafejnīca” ir LU un Radio NABA veidots raidieraksts ar mērķi runāt par zinātni saprotami, aktuāli un saistoši. Katras epizodes centrā – LU zinātnes personība, kurai nesen uzsākts vai pabeigts aktuāls pētījums, kas spējis satricināt ne tikai Latvijas, bet arī pasaules zinātnes āres, pierādot, ka Latvijā ir spēcīgi zinātnieki, kuru ieguldījums zinātnē ir neatsverams. Lai sarunas viegli raisītos, raidierakstam nebūs pastāvīga vadītāja, bet katrai epizodei savs vadītājs, kurš tēmā jūtas kā zivs ūdenī. Tāpēc raidījuma tandēms būs katru reizi citāds, vadītāja lomu uzņemoties arī studentiem.

Otrās raidieraksta sērijas viesis būs fiziķis, zinātnieks, LU Padomes priekšsēdētājs profesors Mārcis Auziņš, kuru iztaujās LU fizikas students Rūdolfs Pikšens. 

Pirmās epizodes viesis – prof. Zanda Rubene, kurai martā iznākusi grāmata “Digitālā bērnība”. Prof. Z. Rubenes zinātniskās intereses jau vairāk kā desmit gadus ir saistītas ar mediju pedagoģiju un bērnības jautājumiem. Saruna video ierakstā skatāma LU Youtube kontā, bet audio klausāma Radio NABA arhīvā.

Ivars Austers: Es Tavā grāmatā atradu burvīgu citātu: “Cilvēks ir paradumu dzīvnieks”. Un tā filozofijā ir viena no tēzēm, kam es ļoti piekrītu. ”Cilvēks ir slinks, tehnoloģijas tika radītas, lai dotu mums papildu iespējas, bet jau 20.gs. otrajā pusē, vēl pirms interneta kļūšanas par mūsu ikdienas dzīves daļu, Herberts Maklūens ir teicis, ka “tehnoloģijas mums ir dotas, lai rokas kļūtu garākas, kājas veiklākas un galva – uztvert spējīgāka”. Taču esam nonākuši situācijā, kad tehnoloģijas drīzāk draud kļūt par šo locekļu amputāciju. Tieši tāpēc, ka mēs esam slinki.” Tas tā ir?

Zanda Rubene: Jā, tas tā ir, jo pētījumi visā pasaulē liecina, ka mēs zaudējam savu aktīvo pozīciju un darbošanos reālajā pasaulē un pārceļamies uz “aizspoguliju”, uz digitālo vidi. Ko mēs tur darām? Mēs tur neko īpaši jēgpilnu nedarām. Man ļoti patika teiciens, ka mēs esam pazaudējuši spēju kvalitatīvi atpūsties.

2017.-2018. gadā sāka parādīties pirmie pētījumi par tehnoferenci – tā ir komunikācijas pārtraukšana tehnoloģiju izmantošanas dēļ. Pētnieki sāka zvanīt trauksmes zvanus, sakot – attopieties! Mēs esam pārstājuši sarunāties, mēs esam pārstājuši komunicēt!

Es lekcijās šo situāciju raksturoju tā. Ir vakariņu galds. Ir 20. gadsimta pirmā puse – 20. – 30. gadi. Visa ģimene sēž ap vakariņu galdu, tas ir kā rituāls, paradums. Cilvēki sanāk kopā un sarunājas. Tad 60. gadu beigās viņi ienes šajā ēdamistabā televizoru. Tad viņi pārceļ krēslus puslokā, ēd klusēdami un skatās, kā citi sarunājas ekrānā. 90. gados jau parādījās vairāki televizori mājās un mēs sadalījāmies pa istabām. Kāda realitāte ir tagad? Vismaz manā mājā – pienāk pie galda, uzliek uz šķīvja, aiziet ēst uz savu istabu, uzliek austiņas. Arī pasaukt vakariņās ir ļoti grūti, jo ir jāatver katras istabas durvis, jo ir austiņas uz ausīm un nedzird. Tad ir jāslēdz ārā – iekšā gaisma vairākas reizes, lai cilvēks pagriež galvu, un tad es saku “Nāc ēst!”. Un vēl es varu visiem aizsūtīt WhatsApp ziņu “Nāciet uz virtuvi ēst!”.

Ir daudz piemēru par jaunu lietu ienākšanu dzīvē. Grāmatā es aprakstu, kā Latvijā bija ar kino. Tolaik pie Izglītības ministrijas bija Kinematogrāfa cenzūras komisija, kas, piemēram, aizliedza uz gadu vispār cilvēkiem līdz 18 gadu vecumam iet uz kino, bet pēc tam apdomājās un teica: “Labi, cenzēsim, kuras filmas tur ir derīgas, kuras mazāk derīgas, bet līdz sešiem gadiem nē!”

Ekrānmediji ir tie, kas ietekmē cilvēku paradumus vairāk nekā, piemēram, patafons un radio – tie tādu efektu neradīja. Bet bija taču tā, ka visi apsēžas ap radio un klausās, piemēram, basketbola spēli vai ziņas, kur karalis runā. Tomēr radio nekļuva par socializācijas spēlētāju, bet kino un televīzija kļuva. Klišejiski mēdz teikt, ka viedtālruņu izgudrotāji nenojauta, kā tas ietekmēs un izmainīs mūsu ikdienu.

Ivars Austers:  Vēlreiz citēšu “Digitālo bērnību”: “19. gadsimta beigās bērns sabiedrībā tika uztverts kā nepilnīgs cilvēks, kā nevainīga un ievainojama, bet nepietiekami izglītota, civilizēta un kulturāla, nesaprātīga un emocionāla būtne”. Te uzreiz skaidrs, ka tas ir kaut kas ievainojams, vārgs, nesaprātīgs, kur daudz jāliek iekšā izglītības nozīmē. Kas ir krasā pretrunā ar to, kas rakstīts, piemēram, par viduslaikiem, kad par bērniem vispār īpaši nelikās ne zinis. Tie bija mazi pieaugušie. Te ir daudz paralēles ar internetu – cik daudz drīkst lietot, ko drīkst skatīties, vai tas ir pietiekami labi, lai izglītotu. Kā īsti ir – zinu, ka ir gana daudz pētījumu par šo, vai tā diskusija ir pietiekami aktuāla? Visi saka, ka tagad bērni jāaizsargā no pornogrāfijas, no vardarbības, nāves utt.

Zanda Rubene:  Filips Arjē, franču vēsturnieks, 1962. gadā uzrkastīja grāmatu “Bērnības vēsture”. Tur viņš raksta par bērnību līdz franču revolūcijai. Viņa tēze ir tāda, ka bērnība būtībā kā sociāla konstrukcija sāka veidoties, pateicoties industrializācijai. Jo labklājīgāk sabiedrība dzīvo, jo vairāk bērnība kā tāda parādās. Kāpēc? Aiz tā vienkāršā iemesla, ka cilvēki un bērni bija pārāk mirstīgi. Līdz modernās medicīnas uzvaras gājienam nomira ļoti daudz bērnu. Kāda pētījuma laikā atradu disertāciju, kas rakstīta Latvijā – arheoloģijā. Precīzi nepateikšu, bet, piemēram, 1700. gados kādā kapsētā Ikšķilē 48% no mirušajiem ir bijuši bērni līdz gadu vecumam.

Un Arjē saka tā – cilvēks, īpaši bērns, bija pārāk mirstīgs, lai pret viņu izturētos ar sentimentu. Pēc viņa teiktā – kamēr nebija sentimenta, nebija bērnības. Bērnības nebija, jo pret bērniem izturējās kā pret līdzvērtīgiem pieaugušajiem. Protams, viņiem tāpat kā pieaugušajiem bija jāstrādā no septiņu gadu vecuma, bet viņi bija daudz brīvāki, jo viņus neviens neierobežoja un neteica “tas uz tevi neattiecas, jo tu esi pārāk mazs”.

Ivars Austers:  Kas būtu tagad, ja būtu mūsdienu medicīna kopā ar šo attieksmi? Kāds ir vismaz mēģinājis tādu modeli būvēt? Attieksme, uzvedība pret bērniem kā viduslaikos, bet no medicīnas viedokļa – moderni.

Zanda Rubene: Mēs šobrīd esam tieši šajā pozīcijā. Bērnība ir vislaimīgākais dzīves posms. Tu esi tāds priecīgs un dumjš, un skrien pa pļavu, osti puķītes, neko nezini ne par slimībām, ne par nāvi, ne vardarbību, ne seksu. Bērnus atrod kāpostos un atnes stārķis, ja kāds nomirst, tad bērniem nesaka utt. Bet te ir viena diezgan būtiska blakne, vācu valodā ir labs jēdziens, ko varētu tulkot kā “būtne ar trūkumiem”. Tas ir – ja viņš nav saprātīgs, tad vienīgais veids, kā  viņam kaut ko iemācīt, ir viņu fiziski sodot, jo citādi viņš nesaprot, viņš nav saprātīgs.

Joprojām mēs sabiedrībā diskutējam, kas notiek, piemēram, ar seksuālās izglītošanas jautājumiem. Joprojām tiek mēģināts bērnu pasargāt no informācijas, kas viņam nav vēlama, tā vietā, lai dotu viņam instrumentus un viņš mācētu saprast, kas ir un kas nav vēlams.

Ivars Austers: Gribi teikt, ka mēs tagad ejam uz tiem viduslaikiem?

Zanda Rubene:  Ja viduslaikos bērns bija līdzvērtīgs pieaugušajiem, tad šobrīd bērncentrētā sabiedrībā bērnam ir tas pats tiesību komplekts, kas pieaugušajiem. Un mēs nedrīkstam diskriminēt bērnu tāpēc, ka viņam ir mazāk gadu. Un es vecākiem saku – kamēr bērns nepiekļuva informācijai, kas domāta pieaugušajiem, un internets jau nav radīts bērniem, tikmēr viņus varēja mēģināt tajā laimīgajā nezināšanā noturēt. Bet situācijā, kurā viņam ir iespēja piekļūt jebkādai informācijai, nezināšana viņa dzīvi drošāku nepadara.

Ir tāds izglītības filozofs Nils Postmens un viņam ir dažādi sacerējumi, viens no tiem – “Tilts uz 18. gadsimtu”. Viņš saka – viss, bērnība ir beigusies. Televīzijas fenomens būtībā padara bērnu līdzvērtīgu pieaugušajam, jo viņš var piekļūt tādai pašai informācijai. Un to viņš rakstīja pirms interneta. Bērnības pētījumos tiek uzsvērts – bērns principā atšķiras no pieaugušā. Un tad ir kritēriji – pieaugušais mūsdienās strādā, bērni – mācās un spēlējas, bērniem ir veltīts īpašs rūpju tīkls, īpašs izglītības tīkls un pats galvenais ir atbildības uzņemšanās. Mēs sociāli un kulturāli to bērnību pagarinām un pagarinām. Tagad alkoholu var pirkt no 21 gada vecuma. Tātad cilvēks, kuram pubertāte ir iestājusies jau 13 gadu vecumā, bioloģiski viņš ir pieaudzis, pats nav tiesīgs uzņemties atbildību, vai viņam pirkt vīnu vai nepirkt vīnu līdz 20 gadiem.

Ivars Austers: Doktorantūra arī ir bērnības pagarināšana?

Zanda Rubene: Savā ziņā jā. Izglītības vēsturnieki runā par sabiedrības infantilizāciju un pedagoģizāciju. Pedagoģizācija nozīmē mūžizglītību. Mēs cilvēkus arvien ilgāk iesaistām izglītības procesos, viņi nekad nav gatavi, pabeigti un kompetenti, jo viņiem visu laiku jāmācās, jāmācās un jāmācās.

Klasiskajā skatījumā bērns mācās, pieaugušais strādā. Viduslaikos bērni strādāja un pieaugušie spēlējās. Pēc tam vairs tā nebija. Pamazām sāka attīstīties juridiskais ietvars – labklājības valsts ir tā, ka maziem bērniem neliek strādāt. Šobrīd bērni ļoti labprāt iesaistās darbā un pelna naudu. Savukārt pieaugušie spēlējas.

Mēs, nonākot komunikācijā ar saviem vecākiem, ļoti bieži atgriežamies iepriekšējās varas pozīcijās un uzvedamies bezatbildīgi un gaidām to atbildību no viņiem. Tas ir jautājums par briedumu. To jau Imanuels Kants 18. gadsimtā teica, ka cilvēka briedums nozīmē uzdrošināšanās pašam lietot savu prātu.

Ivars Austers:  Es gribu pajautāt par universitātes nozīmi. Vajag daudziem cilvēkiem universitātes grādu? Reizēm saka – jo vairāk cilvēku sabiedrībā ar universitātes grādu, jo labāk. Tā ir?

Zanda Rubene:  Tas ir atkarīgs no izglītības sistēmas, kāda tā ir uzbūvēta. Kā piemēru var minēt Vāciju – tur 4. vai 5. klasē tu saproti, kas tu būsi – “zilā apkaklīte” vai “baltā apkaklīte”? Ja tu esi ticis ģimnāzijā, tad tu varēsi iestāties universitātē un būsi “balta apkaklīte”. Bet, ja tu esi palicis reālskolā, tad, iespējams, tomēr būs jāmācās tehnikumā.

Ivars Austers:  Bet vai tas nav traki?  Man liekas jauki, ja tev ir 30, 40 gadi un tu saproti, ka tev vajag kaut ko mācīties?

Zanda Rubene:  Šobrīd arī mūsu Izglītības un zinātnes ministrijas mērķis ir 50:50 – lai 50% pusaudžu mācās vidusskolās un ģimnāzijās un 50% iet uz profesionālo izglītību. Tas dotu līdzsvaru.

Visiem augstākā izglītība nav nepieciešama. Bet kas ir standarts vai normalitāte Latvijā? Pajautā jebkuram vecākam, es domāju, ka būs statistiski nozīmīga izlase vecāku, kuri teiks: “Loģiski, augstākā izglītība ir norma!”. Un mēs nonākam pie tā, ka aizejam uz lielveikalu un tur ir meitene pārdevēja ar vārda zīmīti, ka viņa pārzina trīs – četras valodas, bet strādā par pārdevēju. Tas ir paradokss.

Kopumā, protams, jo izglītotāka sabiedrība, jo tā ir lemtspējīgāka un atbildīgāka sabiedrība. No otras puses, ja mēs skatāmies no darba tirgus perspektīvas... Mana studiju biedre, filozofe, pašlaik dzīvo Nīderlandē, viņai ir divi maģistra grādi, viens no tiem iegūts Amerikā. Viņa nevar dabūt darbu, jo viņai saka, ka viņa ir pārāk augsti kvalificēta, lai viņu pieņemtu tajos amatos, kuros viņa valodas nezināšanas dēļ var strādāt.

No vienas puses kopumā sabiedrībai ir labāk, ja tā ir izglītotāka, lai gan nepiedēvēsim izglītībai pārāk daudz. Izglītība nevar atrisināt visas sabiedrības problēmas.

Ivars Austers: Ko tā var atrisināt?

Zanda Rubene: Izglītības filozofi pēdējos gados bieži izmanto tēzi, ka izglītībai valstis liek risināt tās problēmas, kas radušās ārpus izglītības. Valsts gribas par maz? Ieviesīsim jaunu mācību priekšmetu. Finanšu pratības nav? Jauns mācību priekšmets. Veselības pratība klibo? Jauns mācību priekšmets.

Mēs visu laiku mēģinām tās problēmas, kas sabiedrībā radušās, risināt caur izglītību, bet izglītība to nespēj. 18. gadsimta utopisms, ka izglītība ir visspēcīga. No otras puses – mēs nevar teikt, ka izglītība nav spēcīgs instruments. Tas ir spēcīgs ideoloģisks instruments, dažādas totalitāras varas caur izglītību savus mērķus ir sasniedz.

Ivars Austers:  Vai Latvijas izglītības sistēma šobrīd ir pierādījumos balstīta?

Zanda Rubene: Jautājums – vai ir pietiekama saikne starp pētījumiem un izglītības politiku? Vai izglītības politiķi izmanto tos pētījumus, kas ir bijuši iepriekš?

Es kopā ar Vidzemes augstskolas kolēģiem piedalos pētījumā par zinātnisku skolas kultūru. Tur ir interesanti. Skolotāji, ja vien viņi nav STEM skolotāji, sevi neuzskata par saistītiem ar zinātni. Vēstures vai latviešu literatūras skolotājs sevi neuzskata par zinātnieku. Viņš neinteresējas par jaunākajiem sasniegumiem, viņš drīzāk sevi uzskata par kultūras nesēju, mākslinieku un tamlīdzīgi. Mēs esam izpētījuši piedāvājumu, kas ir skolotājiem tālākizglītībā. Tur drīzāk ir izklaide ļoti bieži, nevis pierādījumos balstīta mācīšanās.

Ivars Austers:  Man šķiet, ka ar politiku kopumā ir traki. Parasti tiek izvēlēti tie risinājumi, kas ir viegli pamanāmi, kur var uzreiz teikt: “Redz, mēs darījām, mēs mēģinājām, bet, nu, nesanāca”. Īstās lietas ir lēnas, ilgtermiņa, un būs pamanāmas labi ja pēc 10 gadiem. Arī pēc 20.

Zanda Rubene: Saeimas Izglītības komisijā runājām, vai aizliegt skolās izmantot viedtālruņus principā. Izglītības un zinātnes ministrija piedāvāja risinājumu, ka šis lēmums tiek atstāts skolas ziņā. Gatavojoties šai sēdei, mēs papētījām jaunākās publikācijas. Un ir tieši tā, kā tu saki – ļoti daudzas Eiropas Savienības dalībvalstis un Lielbritānija ir atteikušās vai aizliegušas viedtālruņu izmantošanu skolās. To izdarīja arī Zviedrija. Pēc diviem gadiem viņi veica lielu pētījumu un secināja, ka skolēnu akadēmiskie sasniegumi nav uzlabojušies. Būtībā ietekmes no šī te aizlieguma nav bijis.

Francijā iemesls, kādēļ aizliedza viedtālruņus, nav akadēmiskie sasniegumi, bet gan politiskās peripetijas – starpreliģiju konflikti, propaganda utt. Lai mazinātu spriedzi starp skolēniem skolā. Citā valstī ir minēti kibernoziegumi u.c. Mācības tā, starp citu. Zviedri saka tā – mēs 45 gadus esam strādājuši pie tehnoloģijām bagātinātas mācīšanās, mūsu skolotāji ir ļoti prasmīgi. Mēs aizstāvējām ministrijas domu, ka tās skolas, kurās ir strukturēta šī tehnoloģiju bagātināta mācīšanās – lai viņi izmanto! Tajās skolās, kur nav – var pieņemt lēmumu aizliegt.

Raidieraksts  “Zinātnes kafejnīca” klausāms Radio NABA reizi mēnesī, pēc tam arhīvā, kā arī Latvijas Universitātes sociālo mediju kontos.