Mihails Kozlovs: Kur esam ceļā uz ES klimata politikas mērķu sasniegšanu?

Atbildot uz jautājumu: “Kur esam ceļā uz ES klimata politikas mērķu sasniegšanu?”, vai atbilde būtu – pusceļā?

Esam uz pareizā ceļa, bet ar riskiem atpalikt un nesasniegt laikā, kā arī apjomā mūsu pašu izvirzītos mērķus. Klimata politika ir viens no Eiropas stratēģiskiem virzieniem, kur mēs esam līderi globālā mērogā un kur mēs vēlamies būt līderi, un arī noteikt zināmus standartus gan regulējumā, gan arī zaļo tehnoloģiju jomā. Mums tiešām ir jāvirzās uz priekšu ne tikai ātrāk, bet arī efektīvāk no finanšu līdzekļu izmantošanas viedokļa, kurus mēs atvēlam šim mērķim. Mūsu Eiropas Revīzijas palātas darbs parāda, ka ne visi līdzekļi, kas tiek novirzīti no Eiropas budžeta šim mērķim tiek izmantoti lietderīgi un ar to atdevi, ko mēs cerējām.

Transports ir viena no emisiju ietilpīgākajām nozarēm un daļa cilvēku nemaz nevēlas mainīt paradumus, iet kājām vai izmantot sabiedrisko transportu. Arī minējāt, ka elektroauto īpaši neatrisina situāciju. Kā tomēr motivēt cilvēkus pievērsties zaļākam dzīvesveidam?

Runājot par autotransportu, kā piemēru izmantoju kravu pārvadājumus Eiropā, proti, kravu plūsmās ar autotransportu mēs redzam nevis samazinājumu, bet pieaugumu. Intuitīvo secinājumu apstiprina mūsu revīzijas darbs. Faktiski mērķis ir pārvirzīt kravu pārvadājumus uz dzelzceļu, vai, kur tas ir iespējams, uz iekšējiem ūdensceļiem, kas no klimata viedokļa var būt efektīvāk. Tas netiek sasniegts, un te mēs atpaliekam ļoti ievērojami un pat tādā pakāpē, ka rodas jautājums, vai mērķi, kurus kādreiz uzstādīja, bija reālistiski. Bet no otras puses mēs visu laiku investējam šī mērķa sasniegšanā, bet mēs neredzam rezultātu.

Runājot par elektroauto, es neteiktu, ka risinājums nav efektīvs, tas nav bijis efektīvs līdz šim, tāpēc ka elektroauto īpatsvars uz Eiropas ceļiem ir joprojām zem viena procenta. Protams, efekts ir ļoti niecīgs uz kopējo izmešu daudzumu. Kā mainīt paradumus? Jāpanāk tas, ka elektroauto izmantošana ir ērta. Pirms pāris gadiem mums bija revīzija par to, vai uzlādes staciju attīstība notiek tādā veidā, lai cilvēkiem būtu ērti, lai viņi būtu motivēti pirkt elektroauto. Konstatējam, ka, izņemot dažus reģionus, kur iedzīvotāju blīvums ir ļoti liels, piemēram, Holandē, Beļģijā, dažos Francijas un Vācijas reģionos, uzlādes staciju blīvums ir neatbilstošs. Tas nav pietiekošs, cilvēki nevēlas apstāties kaut kur ceļa vidū, un nezināt, ko darīt pēc tam. Otra lieta – cena joprojām izraisa jautājumus.

Elektroauto ir risinājums, bet es saskatu problēmu, ka mēs joprojām neesam radījuši pietiekošus apstākļus, lai cilvēki pirktu, iegādātos elektroautomobiļus vairāk nekā līdz šim. Ja es skatos uz saviem paradumiem, es redzu, ka nevarētu iztikt vien ar elektroauto, vismaz ģimenes vajadzībām. Luksemburgā, pārvietojoties pa pilsētas iekšieni, jā, tas ir iespējams, bet, ja kādai ģimenei ir jautājums par vienu automobili, kas tiek izmantots visām vajadzībām, tad ir ļoti grūti iedomāties, ka tas būtu elektroauto. Vispirms, manuprāt, būtu jāpanāk, ka, piemēram,  sabiedriskais un municipālais transports ir pilnīgi elektrificēts.

Lai šis risinājums dotu pilno efektu, manuprāt, nav radīti visi priekšnosacījumi Eiropas Savienībā kopumā, bet, protams, ir atšķirības starp dalībvalstīm un pat starp reģioniem dalībvalstu ietvaros.

Cik liela iespējamība, ka mērķus neizpildām un būs jāmaksā sods?

Mēs vēl neesam pētījuši šo jautājumu, kā Komisija piemēro vai nepiemēro sodus. Es domāju, ka bailēm no sodiem jābūt motivācijai, jo tad tas nekad nenostrādās. Un vienmēr dalībvalsts atradīs veidus, kā kaut kādā veidā apiet šos soļus. Tā kā es domāju, ka par sodiem mums nebūtu jārunā no politikas viedokļa kā par instrumentu, jo nav vērts piekrist virsmērķim un pēc tam domāt, kā izvairīties no soda.

Jūs uzstājāties ar prezentāciju, kurā izklāstījāt par klimata politikas mērķu sasniegšanas progresu Eiropā kopumā, bet kā Latvija izskatās uz visa šī fona?

Katrā no šiem ziņojumiem faktiski dati ir par visām dalībvalstīm. Bet dati ir vairāk statistiski, lai parādītu kaut kādas atšķirības vai kopējās iezīmes, nevis, lai izceltu, vai kādai dalībvalstij ir liels progress, vai tieši otrādi – lielas problēmas, jo Eiropas revīzijas palātas tvērums ir Eiropas līmenis. Protams, veicot šo darbu, mēs skatāmies arī uz dalībvalsti, bet mēs izdarām secinājumus kopumā par Eiropas Savienību. Secinājumi par dalībvalstīm ir vairāk Valsts kontroles kompetence un dalībvalstis, protams, ļoti rūpīgi vērtē Eiropas Komisija.

Savā prezentācijā es pieminēju nacionālos klimata un enerģētikas plānus, tas ir galvenais instruments dalībvalstīm, kā sasniegt visus šos mērķus. Pirms šos plānus apstiprināt, Eiropas Komisija ļoti rūpīgi analizē katras valsts plānu, vai tas ir pietiekoši ambiciozs, vai ir skaidri redzami finansējuma avoti, un mēs vairāk skatāmies uz to, vai Komisija rūpīgi izvērtējusi visas dalībvalstis, lai visiem būtu vienlīdzīga pieeja.

Kā universitātēm vislabāk iesaistīties šo mērķu izpildē?

Augstākās izglītības iestādēm, manuprāt, ir liela loma un kopš esmu šajā amatā, mēģinu attīstīt sadarbību ar universitātēm, iepazīstinot ar Eiropas Revīzijas palātas darbu gan studentus, gan mācībspēkus. Mums ir svarīgs arī darbs, ko veic pētnieki, jo mēs bieži vien piesaistām tieši akadēmiskos spēkus, lai palīdzētu mums izvērtēt kādu tehniskāku jautājumu, kur mums pašiem nav kapacitātes. Un tieši šāda veida pētījumi mums būtu ļoti noderīgi, ja mēs tos varētu izmantot arī mūsu revīzijas darbā.

Tagad esmu atbildīgs par revīziju, kurā skata, vai pensiju sistēmās, par ko ir Eiropas regulējums noteiktiem mērķiem, esam pavirzījušies uz priekšu, lai šis trešais pīlārs būtu pilnvērtīgs papildinājums pirmā un otrā līmeņa pensijām. Ir dažas komponentes, kas ir ļoti tehniskas, tāpēc mēs, Revīzijas palāta, piesaistām akadēmiskos spēkus, kas palīdz mums izvērtēt, un veic pētījumu pēc mūsu iniciatīvas. Tā kā te es redzu to pienesumu no universitātēm.

Vai jums jau ir bijusi sadarbība ar Latvijas Universitāti?

Ar Universitātes rektoru mums bija tikšanās pirms kāda laika – iezīmējām sadarbības iespējas vēstuļu apmaiņas formātā. Pāris reizes prezentēju mācībspēkiem un studentiem mūsu darba rezultātus, kā arī stāstīju par aktualitātēm Eiropā. Potenciāls ir liels, piemēram, starptautiska vasaras skola par publiskās revīzijas jautājumiem. Es arī mēģinu dalīties ar pieredzi, ar mūsu revīzijas darba rezultātiem un arī popularizēju stažēšanās iespējas studentiem. Revīzija nav tikai šaura profesija, tā ir daudz plašāka nozare, kur ir vajadzīgas zināšanas jebkurā jomā, tāpēc Revīzijas palāta regulāri sniedz iespēju studentiem piedalīties un arī reāli strādāt pie konkrētas revīzijas. Tātad pastāv vairāki sadarbības veidi, kurus es mēģinu attīstīt gan ar Biznesa, vadības un ekonomikas fakultāti, gan arī plašāk ar Universitāti.

Jūs esat LU absolvents. Kā vērtējat LU iegūtās zināšanas savā karjerā?

LU maģistra studijās es iestājos 1997. gadā un 1999. gadā absolvēju. Tie bija citi laiki un salīdzinājumā ar šo brīdi, es būtu daudz vairāk izmantojis iespējas, nekā to izdarīju. Tolaik biju jauns, varbūt ne tik motivēts, bet arī tāpēc, ka tolaik vēl nebija tik daudz iespēju. Bet es domāju, ka tā bāze, ko ieguvu te un iegūtais diploms palīdzēja arī tālāk attīstīties un iet uz priekšu, kā arī turpināt mācības pēc tam vēl dažās citās nozarēs.

Man bija prieks studēt vienā no labākajām universitātēm Latvijā, man toreiz vēl arī paveicās iestāties budžeta vietā, jo tomēr biju apzinīgs students. Bakalaura laikā studēju Rīgas Tehniskajā universitātē, kur apmeklēju arī papildu lekcijas, tāpēc mans pieteikums bija gana labs, lai kvalificētos budžeta vietai Latvijas Universitātē. Tas arī bija pierādījums tam – ja tu esi motivēts un iesaisties kādās papildu aktivitātēs un projektos, tad tās dod zināmu atdevi. Bet tagad ir tik daudz vairāk iespēju studentiem gan Latvijā, gan arī sadarbībā ar citām universitātēm, ir vairāki projekti, kuros var iesaistīties. Tā ir vienkārši paradīze – studēt un mācīties!

Vai esat pasekojis līdzi LU zinātniskās konferences norisei? Varbūt kaut kas ieinteresējis?

Protams, mēs sekojam līdzi tam, kas notiek Universitātē, tieši tāpēc mēs te arī esam, mēs interesējamies un redzam, kur varam savu ieguldījumu sniegt. Domāju – jo vairāk šajās konferencēs ir starptautiskā pieskaņa, jo labāk.

Protams, ļoti daudz var dzirdēt par Universitāti, īpaši par jauniem projektiem, jauno infrastruktūru. Ja jautājums ir par to, kā no komunikācijas viedokļa izskatās Universitāte, tad es teiktu, ka tā ir ļoti pamanāma. Tagad ir ļoti daudz iespēju arī universitātēm – Eiropas projekti, divpusējie projekti, visādas programmas un ļoti labi, ka tās tiek izmantotas.

Revīzijas palātā piedāvājam stažēties studentiem un iegūt pieredzi, veicot revīzijas. Kā jau iepriekš minēju, mums ir ideja par vasaras skolu revīzijas jomā kopā ar Valsts kontroli. Tagad ir gan jauns valsts kontrolieris, gan arī Universitātei jauns rektors, tāpēc šis ir labs brīdis atsākt sarunas par sadarbību.