Akadēmiskais centrs
Apjomīgais pētījums tapis deviņus gadus – jau kopš 2014. gada pētnieks iejuties Lielbritānijas latviešu dzīves telpā. Viņu interesējis, kā latvietis Lielbritānijā nonācis līdz apmierinātībai ar dzīvi, jo tieši tāds ir vidējais latvietis Lielbritānijā – apmierināts.
“Protams, man nebija mērķis rādīt rožainu bildi, izstāstot, cik viss tur ir viegli. Lai arī grāmata ir paīsa, salīdzinot ar citām monogrāfijām, tomēr man ir izdevies arī parādīt pietiekami daudzos, varbūt dažkārt pat nepārvaramos šķēršļus ceļā uz to, lai sasniegtu, ko es grāmatā, sekojot citiem antropologiem, saucu par dzīvojamu dzīvi. Kādas ir viņu gaidas, ko viņi patiesībā grib sasniegt un kā iegūt to dzīvojamās dzīves garšu, dzīvojamās dzīves sajūtu. Citiem pirmoreiz to iegūt, citiem atgūt,” skaidro pētnieks.
Pētījumā tiek pievērsta uzmanība gan Latvijas emigrantu individuālai iesakņošanās pieredzei Lielbritānijā – valstī ar ilgu imigrācijas un sociālās stratifikācijas vēsturi, gan globālā neoliberālā kapitālisma ieprogrammētām varas attiecībām, kas caurstrāvo migrantu ikdienu un izvēles.
Liela daļa latviešu pameta Latviju, jo nejutās par sevi droši, taču Lielbritānijā ātri stabilo drošības sajūtu atguva, ar laiku izveidoja ģimeni un iegādājās īpašumus, kas “ir tādi enkuri, kurus tik viegli vairs nevar pacelt, lai tā vienkārši dotos projām”, par Lielbritānijā dzīvojošiem latviešiem saka pētnieks. Savukārt par remigrācijas iemesliem M. Kaprāns min ilgošanos pēc tuviniekiem un nespēju iekļauties jeb atsvešinātību, jo ne visiem ir pieņemama Lielbritānijas multikulturālā vide.
“Valoda ir ļoti svarīgas durvis uz iekļaušanos,” papildina pētnieks, minot, ka dažiem pamudinošs apstāklis iemācīties angļu valodu bijis Latvijā pieredzētais ar krievvalodīgajiem, kuri, dzīvojot Latvijā, nav apguvuši latviešu valodu. “Viņi negribēja būt tādi paši. Pieredze no Latvijas kaut kādā interesantā veidā modificējas, un kļūst par pieredzi un identitātes būvēšanas ķieģelīti, esot tur, Anglijā,” bilst pētnieks.
Lai saglabātu savu nacionālo identitāti, aptuveni 10 % diasporas pārstāvju aktīvi iesaistās pašdarbnieku kolektīvos – koros, tautiskajās dejās, teātros –, bet ir arī citi veidi, kā Lielbritānijā dzīvojošie latvieši saglabā saikni ar Latviju – sociālo tīklu grupās, satiekoties ar citiem latviešiem, piedaloties vēlēšanās un vācot ziedojumus, kuri tālāk novirzīti kādas idejas realizēšanai Latvijā.
“Aptaujas arī parāda, ka t. s. transnacionāļos, kas pietiekami aktīvi saglabā savu saikni ar Latviju un vienlaikus arī jūtas piederīgi Lielbritānijai vai kādai vietējai kopienai, var pamanīt pazīmes, kas liecina, ka viņi jūtas piepildītāki un spēj saglabāt abas kultūrtelpas klātesošas savā identitātē,” uzsver M. Kaprāns.
Kopumā pētnieks secina, ka latvieši Lielbritānijā ir guvuši pašapziņu un spēju demonstrēt savu rīcībspēju, nevis kļūt par daļu no apstākļiem, bet pašiem kuģot cauri, un būt par kapteiņiem savai dzīvei.
Latvijas Zinātņu akadēmijas konkursā par nozīmīgākajiem zinātnes sasniegumiem Latvijā 2023. gadā kopumā tika vērtēti 49 pieteikumi: 17 – dabaszinātnēs, medicīnas un veselības zinātnēs, 14 – materiālzinātnēs un inženiertehniskajās zinātnēs, 14 – humanitārajās, mākslas un sociālajās zinātnēs un 4 – lauksaimniecības un mežzinātnēs. Desmit darbus, kas pārstāv galvenos zinātņu virzienus, LZA nosaukusi par konkursa uzvarētājiem, starp tiem arī Latvijas Universitātes zinātnieku pētījumi.
