Latvijā meklē iespējas ūdeņraža potenciāla izmantošanai

Ūdeņradis kā enerģētisks resurss ir gan būtiska, gan populāra tēma, kas ir sazobē ar Eiropas Savienības izvirzītajiem ambiciozajiem mērķiem klimata jomā. Šis konteksts mudina organizācijas un uzņēmumus meklēt risinājumus šo mērķu, piemēram, Green Deal (Zaļā vienošanās) definēto mērķu, sasniegšanai. Ūdeņradis ir viena no šādām iespējām – piemēram, lai uzglabātu no saules un vēja iegūto enerģiju. Proti, nav noslēpums, ka šī uzglabāšanas problēma ir ļoti aktuāla, jo, vienkāršoti izsakoties, vēja un saules enerģijas īpatnība ir tā, ka var nesakrist laiks, kad šīs enerģijas ir daudz, un laiks, kad mums enerģija ir visvairāk nepieciešama.

Ar Latvenergo mums ir jau ilgstoša sadarbība – piemēram, regulāro sacensību 5.–12. klašu skolēniem Saules kauss organizēšanā. Sarunās izkristalizējās, ka  interesē arī ūdeņradis kā enerģētikas sastāvdaļa un uzņēmums vēlas labāk saprast, kas tas ir un ko ar to var darīt. Tā mēs tikām līdz apmācības programmai. Paralēli nobrieda viedoklis, ka interese un nepieciešamība ir plašāka par vienu lekciju ciklu, un mēs nonācām līdz hakatonam, kurā kā partneri piedalījās Rīgas brīvostas pārvalde, lidosta Rīga, Zaļo un viedo tehnoloģiju klasteris un Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras Tehnoloģiju biznesa centrs. Pirms hakatona notika arī, ja tā var teikt, iesildošs pasākums – World Turns Deep Tech –, kurā vairāk tika runāts par to, kas šajā tēmu lokā notiek zinātnē. Proti, CFI pētnieki pastāstīja par pieciem projektiem, kas saistīti ar nākotnes enerģiju, tostarp ar ūdeņraža, klātbūtni.

Skaidrs, ka ūdeņradis ir “karsta tēma” – “The Economist” 2023. gada 8. jūlija numurā minēts, ka pasaulē šobrīd ir apmēram 1000 ar ūdeņradi saistītu projektu, no tiem vairāk nekā 350 sākti 2022. gadā vien. 2030. gadā investīcijas tajos var sasniegt 320 miljardus ASV dolāru. Tātad jūsu un sadarbības partneru pievēršanās šai tēmai ir loģiska. Savukārt es gribētu saprast, kādā stadijā šī domāšana un viedokļu apmaiņa ir. Jo ūdeņradi var iegūt dažādi. To var iegūt veidā, kas klimatam izmaiņu mazināšanas izpratnē neko nedod, tad ir “zilais” ūdeņradis, kura iegūšanas procesā oglekļa dioksīda izmešu apjoms ir būtiski samazināts, un tad ir “zaļais” ūdeņradis, kur faktiski oglekļa nav, jo, teiksim, ūdens sadalīšana ūdeņradī un skābeklī – es tagad vienkāršoju, protams – notiek, izmantojot atjaunojamo enerģiju.

Jāsāk ar to, ka zinātnē ūdeņradis patiešām nav nekas jauns, mēs esam ar to strādājuši. Mums CFI ir jau bijusi laboratorija – tagad tā saucas Enerģijas iegūšanas un uzkrāšanas materiālu laboratorija –, kas šajā virzienā darbojas. Pieļauju, ka zināt zinātnieku Jāni Kleperi, kurš to vadīja. Īsi sakot, tēma mums kā pētniekiem nav pilnīgi jauna. Savukārt, ja runājam par uzņēmumiem, tad diezgan saprotami, ka tie vēl vērtē, skatās – viens ir saražot, cits – saražoto jēdzīgi izmantot.

Tas gan. Savulaik bija lielas cerības ūdeņradi izmantot transportā, bet cerības izrādījās nedaudz pārspīlētas. Piemēram, amerikāņu “Nikola” solīja, ka būs ar ūdeņradi darbināmi kravas auto, bet tas beidzās ar samānīšanos un tiesu darbiem. Tātad nu uzsvars ir enerģētika?

Tostarp. Tomēr kopumā jāsaka, ka iespējas vēl tiek apzinātas, turklāt tas attiecas ne tikai uz Latviju. Proti, ir deklarēti mērķi, ir izpratne par potenciālu, bet detalizētāka izpēte vēl notiek. Jo neaizmirsīsim arī to, ka viens aspekts ir, teiksim, fizika kā zinātne, bet ir arī ekonomiskā izdevīguma aspekts. Vai un kad tas parādās.

Protams. Jo izmaksas var diezgan būtiski atšķirties – cik saprotu, amplitūdā no 2,4 līdz 7 ASV dolāriem par ūdeņraža kilogramu.

Tāpēc uzņēmumi definē mērķus atbilstoši savām specifiskajām interesēm. Piemēram, lidosta Rīga runā par “maza izmēra ūdeņraža ieleju”. Zaļo un viedo tehnoloģiju klasteris hakatonam izvirzīja tēmu – Biznesa modelis Zaļajam amonjakam Latvijā un Eiropā. Latvenergo lieto formulējumu – Pakalpojumi, biznesa modeļi un tehnoloģijas AS “Latvenergo” ūdeņraža biznesam.

Tomēr būtiski, ka šie uzņēmumi runā ar jums, ar institūtu. Jo principā var gaidīt, kamēr kaut kur citur pasaulē, piemēram, spāņu “Iberdrola”, kas ļoti nopietni strādā ar ūdeņradi, izdomās kaut ko labu, un tad pārņemt.

Jā, pastāv arī šāds variants – ja kaut kāds izcils risinājums radīsies citur, to izmantos, turklāt visur. Tomēr būtu aplami neizmantot tās iespējas – piemēram, zinātni –, kas jau ir Latvijā. Turklāt jāņem vērā, ka konkrētai valstij vai reģionam vajadzību un iespēju konteksts var atšķirties no, teiksim, Dienvideiropas konteksta. Tas ir viens no argumentiem par labu šādam hakatonam Latvijā. Mēs pirmo – Deep Science Hackathon – organizējām 2018. gadā, sākotnēji lielāks uzsvars bija uz informācijas tehnoloģijām. Sapratām, ka tas ir labs veids, kā mudināt pētniekus padomāt par komercializējamām idejām. Proti, skaidrs, ka zinātnisku ideju vienā nedēļas nogalē radīt diez vai iespējams, toties ir iespējams padomāt par biznesa plānu kādai idejai. Rezultāti, protams, ir dažādi. Piemēram, vienā no pirmajiem hakatoniem mūsu pašu zinātniece Ilze Aulika nāca klajā ar domu, ka varētu izveidot robota “ādu”, kas ļautu robotam strādāt ar ļoti trausliem priekšmetiem. Tobrīd tā bija tikai ideja, bet ap to izveidojās komanda, pētniece no idejas neatteicās. Un – projektā Apvārsnis Eiropa pērn tika apstiprināts četru miljonu eiro projekts Sestosenso, kurā kopā ar CFI šo ideju attīstīs arī citu valstu zinātnieki, cik zinu, piemēram, no Itālijas. Pagāja būtībā trīs gadi, bet iznākums ir ļoti labs.

Jebkurā gadījumā gan apmācības programma, gan hakatons nav vienreizēji pasākumi – mēs esam priecīgi, ka saruna ar uzņēmumiem ir sākusies, un abas puses plāno ilgtermiņā. Tāpat ir pamats uzskatīt, ka šis ilgtermiņa skatījums parādās arī valsts politikā, un tas ir apsveicami. Piemēram, ir Latvijas Zinātnes padome, ir Inovāciju fonda nozaru pētījumu programma. Tā iedalās divos lielos blokos, viens no tiem – Fotonika un viedie materiāli, tehnoloģijas un inženiersistēmas. Es neapgalvošu, ka viedo materiālu daļā uzsvars ir tieši uz ūdeņradi, tomēr šī tēma ir.