Akadēmiskais centrs
Pētījumā atklāts, ka cilvēka prātā darbojas vismaz divi principi attāluma uztverē – proksimālo vai peripersonālo telpu lieto gadījumos, kad tiek runāts par objektiem, kurus var redzēt, satvert, ar kuriem var veikt kaut kādas darbības, latviešu valodā attiecīgi izmanto vārdus “šis”, “šī” un “šie”. Savukārt distālo jeb ekstrapersonālo telpu lieto tajos gadījumos, kur objektus nevar satvert, tie ir attālināti, latviešu valodā izmanto vārdus “tas”, “tā”, “tie”.
“Nevienam pasaulē līdz šim nebija izdevies uztaisīt dažādu kultūru aptverošu eksperimentālu pētījumu, kur tiktu salīdzinātas 29 valodas. Konstatējām, ka ir vismaz divas semantiskas un uztveres universālijas, kas ir kopīgas visām valodām un kultūrām, cik tālu varam vispārināt izejot no mūsu datiem. Tas nozīmē, ka mūsu attāluma uztverē ir ļoti stingri pamati, kas ir kopīgi mums kā cilvēkiem, neraugoties uz kultūras atšķirībām, vecumu un dzimumu,” skaidro J. Šķilters.
2014. gadā Nobela prēmiju medicīnā saņēma Džons O'Kīfs, Meja Brita Mozera un Edvards Mozers. Zinātnieki atklāja, ka cilvēka smadzenēs ir specifiskas neironu šūnas, kas atbild par telpas uztveri. Kopš 2014. gada veikti vairāki būtiski atklājumi neirozinātnēs un arī uztveres pētniecībā. Ar “Nature” publicētā pētījuma rezultātiem sperti nākamie soļi telpisko procesu izpētē.
“Rodas jautājums, kas ir tie pamatprincipi ikdienas dzīvē, lai veidotu veiksmīgu telpisko komunikāciju un izpratni. Šis lielais pētījums ļoti skaidri demonstrēja, ka ir divas telpiskās uztveres sistēmas, kas pamatā telpiskai interakcijai, un tās ir pamatā neatkarīgas no kultūratšķirībām; kultūratšķirības eksistē, taču ne tādā nozīmē, ka būtu pretējas divām atklātajām telpiskās uztveres sistēmām,” turpina profesors.
Pētījums aizsākās jau 2016. gadā, un tā galvenais iniciators ir Austrumanglijas Universitātes profesors Kenijs Koventrijs, ar kuru J. Šķilteram ir izveidojusies ļoti laba un ilggadēja sadarbība. Savulaik profesors arī viesojies Latvijā.
Eksperimentālajā pētījumā, kurā piedalījušies vairāk nekā 1000 dalībnieku, tika apskatītas 29 valodas. Visās 29 valstīs tika izmantota viena un tā pati eksperimentu vide, kur tika variēta objekta satveramība, un pārbaudīts, kā cilvēki reaģē uz tveramiem vai attālākiem objektiem.
“Norādāmie vārdi (un tie ne vienmēr ir vietniekvārdi) un citas norādāmās izteiksmes ir mūsu komunikācijas un valodas senākās komponentes. Sākotnēji cilvēkiem acīmredzot bija svarīgas norādāmās izteiksmes, un šī pētījuma pienesums ir, ka mēs varam pateikt – lūk, tieši senākās valodas komponentes, norādāmās izteiksmes arī mūsdienu kultūrās ir tās, uz kā balstās liela daļa no telpiskās valodas un telpiskās komunikācijas un, kas ir svarīgi, principi, pēc kuriem darbojas norādāmās izteiksmes, ir kopīgi dažādām kultūrām,” saka profesors.
Viņš akcentē, ka šis atklājums var kalpot kā “lietussargs” citiem pētījumiem – tas ir nozīmīgs uztveres pētniekiem, komunikācijas pētniekiem, neirozinātniekiem, psihologiem un valodniekiem. Zinot, kādi algoritmi darbojas cilvēka prātā brīdī, kad viņš uztver telpu sev tuvumā un tālumā, uz tā pamata var veidot arī dialogu un mākslīgā intelekta sistēmas un navigācijas rīkus.
