Akadēmiskais centrs
“Ir jātic saviem spēkiem un arī fizikā jāseko savai sirdij”
Promocijas darba nosaukums: Retzemju jonu luminiscence un enerģijas pārnese diaktivētos oksifluorīdu stiklos un stikla keramikā
Ko pētījāt savā promocijas darbā?
Promocijas darbā pētīju luminiscējošus (gaismu izstarojošus) caurspīdīgus materiālus – oksifluorīdu stiklu un stikla keramiku –, ko nākotnē varētu pielietot dažādos gaismas avotos, diodēs un citur. Mērķis bija noskaidrot, kādi fizikālie procesi ietekmē materiāla izstarotās gaismas krāsu, un ar kādiem paņēmieniem to var kontrolēt. Viens no svarīgākajiem uzdevumiem bija izpētīt, kāda ir apkārtne ap luminiscējošiem retzemju joniem materiālā – sakārtota (kristāliska) vai nesakārtota (amorfa), jo šādos materiālos iespējami abi varianti, un tas stipri ietekmē materiāla īpašības. Secināju, kuras ir labākās luminiscējošo jonu un materiāla sastāvu kombinācijas optiskiem pielietojumiem.
Mana darba ietvaros netika radīta jauna tehnoloģija, taču mani iegūtie rezultāti palīdzēs citiem zinātniekiem izvēlēties pareizos materiālus, radot jaunas ierīces. Piemēram, rezultāti parādīja, ka no disprozija jonu izmantošanas šāda tipa materiālos labāk izvairīties, savukārt terbija un eiropija joni sniedz daudz kontroles iespēju.
Kāpēc nolēmāt studēt doktorantūrā? Kas noteica jūsu izvēli?
Lai gan ar fizikas jomu nesaistītiem cilvēkiem doktorantūras studijas fizikā nereti šķiet drosmīgs lēmums, strādājot institūtā, tas patiesībā ir kā dabisks ceļa turpinājums. Maģistrantūras laikā uzsāku darbu Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūtā. Tēma man patika, un nolēmu, ka vēlos palikt institūtā, turpināt izglītoties. Tādēļ iestājos doktorantūrā un sāku strādāt pie promocijas darba, kas turpināja jau iesākto pētniecības tēmu. Kādēļ lai es pārtrauktu izglītību pusceļā?
Kāds bija jūsu ceļš līdz promocijas darbam?
Mans ceļš līdz promocijas darbam bija mazliet ilgāks, nekā es būtu vēlējusies. Apstākļi gan bija labi – netrūka paraugu sintēzei nepieciešamo izejvielu, mērījumu iekārtas vienmēr bija pieejamas. Tomēr paralēli promocijas darba izstrādei es darbojos arī citos pētniecības projektos, tādēļ bija jāiemācās sadalīt laiku un enerģiju starp dažādiem pētījumu virzieniem. Laika gaitā apguvu jaunas mērījumu metodes un sapratu, ka tās būtu ļoti noderīgas manā promocijas darbā. Jaunie eksperimenti mazliet pagarināja ceļu līdz gatavam darbam, taču darba kvalitāte noteikti pieauga.
Kādas galvenās atziņas guvāt doktorantūras laikā?
Man ir grūti nosaukt vienu galveno atziņu vai ieguvumu. Es domāju, ka ieguvums ir visas zināšanas un prasmes, ko apguvu darba izstrādes laikā. Par atziņu varētu uzskatīt to, ka ir jātic saviem spēkiem un arī fizikas jomā jāseko savai sirdij. Bija brīži, kad apkārtējie jau mudināja mani noslēgt darbu, taču man pašai šķita, ka vēl ir ko pētīt. Galu galā priecājos, ka paveicu iecerētos darbus – neviens cits manu darba saturu nepārzina tik labi kā es. Es un tieši es esmu atbildīga par visu padarīto.
Kāds ir bijis spilgtākais notikums studiju vai promocijas darba izstrādes laikā?
Kā spilgti notikumi atmiņā palikuši darba braucieni uz ārzemēm, lai piedalītos zinātniskās konferencēs vai pieredzas apmaiņā – paviesojos Ungārijā un Vācijā.
Kā jūs mudinātu nenobīties pārējiem, kas vēl tikai domā par doktorantūras studijām? Atstājiet spēka vārdus nākamajiem doktoriem.
Doktorantūras studijas katrā nozarē droši vien ir mazliet atšķirīgas, taču man šķiet – ja ir plānots turpināt darbu zinātnē, ja ir vēlme pētīt, tad doktorantūra ir solis pareizā virzienā. Manuprāt, doktorantūras studijas ir ne tik daudz “mācības”, kā pašizglītošanās. Pavisam legāls iemesls nodarboties ar to, kas jūs interesē, un ko jums vēlāk neviens vairs nevarēs atņemt!
“Doktorantūras studijas man iemācīja novilkt skaidru līniju starp iespējamo un neiespējamo”
Promocijas darba nosaukums: Tautas dievbijība Romas katoļu draudzēs Latgales pierobežā
Ko pētījāt savā promocijas darbā?
Promocijas darbā pētīju katoliskajā tradīcijā sakņoto tautas dievbijību Latgales dienvidaustrumu pierobežas Romas katoļu draudzēs Krāslavas un Ludzas novadā. Ja varam atsaukt atmiņā filmu “Cilvēka bērns” (1991), tad atpazīstam dažādas tautas dievbijības formas kā sadzīves lūgšanas vai procesijas ap baznīcu. Tautas dievbijība iekļauj plašu reliģisko prakšu klāstu, ko darbā analizēju piecos līmeņos: liturģiskā gada garumā, Jaunavas Marijas godināšanā, svēto un svētīgo godināšanā, mirušo pieminēšanā un svētceļojumos. Taču tautas dievbijības jēdziens nav acīmredzams, tas iekļauj arī sabiedrības nošķīrumu, kas ļauj Romas Katoļu baznīcai laika gaitā koriģēt šīs izpausmes. Pašu izpētes lauku, Latgales pierobežu, raksturo tukšošanās, kas atbalsojas draudžu dzīvē. Vairākās draudzēs cilvēku skaits nokrities zem desmit. Tieši caur tautas dievbijību vietējie iedzīvotāji pauž savu piederību katolicismam, to pamatojot ar ticības un tradīciju pēctecību. Padomju laikos dažādas tautas dievbijības izpausmes nācās piekopt slepenībā. Sadzīves katolicisms, kādu bija piekopuši cilvēki starpkaru periodā, līdz ar to zaudēja savu pēctecību. Pierobežā rodamas Latvijai vienreizīgas tautas dievbijības izpausmes kā iešana allelujā Lieldienās vai Sv. Donāta svētki Krāslavā. Ja atsevišķas tautas dievbijības izpausmes jau bija pievērsušas pētnieku uzmanību, tad tā līdz šim nav tikusi teorētiski izvērsta un empīriski pamatota kā integrāla tradīciju kopa Latvijā.
Kāpēc nolēmāt studēt doktorantūrā? Kas noteica jūsu izvēli?
Atskatoties atpakaļ, izvēles var šķist racionālas un pamatotas, taču teiktu, ka tās vairāk bija sajūtās balstītas. Pēc pozitīvas pieredzes, ko guvu izstrādājot maģistra darbu antropoloģijas studiju nodaļā, man nebija šaubu, ka vēlos turpināt pētniecisko darbību. Tā kā zināju, ka manas pētniecības centrā būs noteikta tradīciju kopa, nolēmu promocijas darbu izstrādāt folkloristikā. Taču darbs ir starpdisciplinārs, jo tajā atspoguļojas arī robežu studiju pieeja, pētot pierobežas iedzīvotāju dzīvesgājumus, kā arī tiek izmantoti antropoloģijas nozares analītiskie rīki. Šīs nostādnes man bija skaidras, stājoties doktorantūrā, un tās arī palika nemainīgas visu studiju laiku.
Kāds bija jūsu ceļš līdz promocijas darbam?
Ceļš līdz promocijas darbam ilga piecus gadus. Kā jau minēju, sākotnēji man bija skaidrs, ka vēlos veikt lauka darbu (fieldwork) Latgales pierobežā un koncentrēties uz vietējām tradīcijām. Tālākais ceļš bija pakārtots četriem lauka darba posmiem, katru raksturo sava specifika, taču to laikā gūtās atziņas arī palīdzēja strukturēt darbu. Pēc pirmā lauka darba, kur vēlējos izprast tradīciju kopainu, Indras pagasta iedzīvotāji pastāstīja par iešanu allelujā Lieldienās, ko gan uzstājīgi vērtēja kā neesam par tradīciju. Otro lauka darba posmu veltīju tieši tā izziņai, kad arī tapa skaidrs, ka darba fokuss būs katoliskās tradīcijas. Un tad nāca pandēmija. Laicīgi saprotot, ka tā ietekme būs ilgtermiņa, nolēmu pārcelties uz Krāslavas novadu, lai fiziski atrastos tuvāk pētniecības laukam, taču arī dzīve laukos radīja mierīgākus apstākļus promocijas darba izstrādei. Pēdējo lauka darbu veicu jau 2022. gada vasarā, kad apzināju iztrūkstošos datus tautas dievbijības kopainā, un sasniedzu datu saturāciju.
Kādas galvenās atziņas guvāt doktorantūras laikā?
Neiedziļinoties visos grubuļainajos promocijas darba izstrādes posmos, pienāk viens brīdis, kad tu pats apzinies, ka darbs ir jānoslēdz. Doktorantūras studijas man iemācīja novilkt skaidru līniju starp iespējamo un neiespējamo. Manuprāt metodoloģiskais caurspīdīgums un savu datu ierobežojumu apzināšana arī palīdz pētniekam cīņā ar savu nedrošību un bailēm.
Kāds ir bijis spilgtākais notikums studiju vai promocijas darba izstrādes laikā?
Kā spilgtākos brīžus atminēšos katru tikšanos un interviju ar pierobežas iedzīvotājiem. Daži nepacietīgi gaida darba gala rezultātu, taču ir arī tādi, kuru dzīvības jau ir izgaisušas. Atskatoties atpakaļ, aizvien vairāk saprotu, cik esmu pateicīga, ka izraudzījos uzrunāt tieši pierobežas draudzes, jo šķiet, ka šiem cilvēkiem plašāka sabiedrības uzmanība tiek vērsta tikai lai izvērtētu lojalitātes jautājumus vai spēju dzīvot robežas tuvumā.
Kā jūs mudinātu nenobīties pārējiem, kas vēl tikai domā par doktorantūras studijām? Atstājiet spēka vārdus nākamajiem doktoriem.
Ja reiz domas rosās doktorantūras studiju virzienā, tad iedrošinātu neapslāpēt šo domu. Es ieteiktu parunāt ar cilvēkiem, kas šim procesam iet vai ir gājuši cauri, un nebaidīties uzdot visus jautājumus, lai vai cik muļķīgi tie šķistu. Jāapzinās, ka ar izraudzīto pētniecības tēmu būs jāiemācās sadzīvot vairāki gadi. Taču katram, kas sevī sajūt šo vilkmi, tas ir nevis bieds, bet burvīgs ceļa sākums! Atrodoties piecus soļus pirms beigām, varu teikt, ka šis ir bijis viennozīmīgi viens no skaistākajiem dzīves posmiem. Promocijas procesa uzsākšana bija kā bērna palaišana patstāvīgas dzīves gaitās...
“Doktorantūrā studēt ir jāgrib un tai ir jābūt paša izvēlei”
Inga Retiķe, PhD dabaszinātnēs
Promocijas darba nosaukums: Latvijas pazemes ūdeņu ģeoķīmiskā sastāva un piesārņojuma līmeņu raksturojums, to monitoringa un aizsardzības nodrošināšanai
Ko pētījāt savā promocijas darbā?
Promocijas darba ietvaros tika pētīti Latvijas pazemes ūdeņi, to kvalitāte, uzraudzība un apsaimniekošana ES ūdens politikas prasību izpildei. Promocijas darba rezultāti sniedz jaunas zināšanas gan par pazemes ūdeņu izmantošanas iespējām Latvijā, gan atklāj vājās vietas uzraudzības pasākumos un sniedz rekomendācijas šo neatbilstību novēršanai.
Kāpēc nolēmāt studēt doktorantūrā? Kas noteica jūsu izvēli?
Tas likās loģisks solis pēc maģistra studiju beigšanas, jo savu nākotni vēlējos saistīt ar akadēmisko vidi.
Kāds bija jūsu ceļš līdz promocijas darbam?
Ilgs (10 gadi), izaicinājumiem un arī izaugsmes pilns.
Kādas galvenās atziņas guvāt doktorantūras laikā?
Doktorantūrā studēt ir jāgrib un tai ir jābūt paša izvēlei jeb motivācijai, jo 90% no darba ir jāizdara pašam. Doktorantūras laikā esmu no studenta kļuvusi par vadītāju, ieguvusi pašpārliecinātību par sevi un savām spējām. Promocijas darba aizstāvēšana – apziņa, ka mans pētījums ir vērtīgs, ka esmu izaugusi par labu zinātnieku un kolēģi, un ka tieku novērtēta.
Kā jūs mudinātu nenobīties pārējiem, kas vēl tikai domā par doktorantūras studijām? Atstājiet spēka vārdus nākamajiem doktoriem.
Doktorantūra ir smags darbs ar sevi, sevis audzināšana, sevis paciešana un iemīlēšana. Jebkurš ceļš tā sākumā liekas tāls un skaists, ceļa vidū tas šķiet pārāk grūts un pārlieku prasošs, bet beigās – apbalvojošs un visu pūļu vērts. Jebkuram topošajam doktorantam iesaku mēģināt un atrast spēcīgu atbalsta punktu – labu promocijas darba vadītāju, vai pat vairākus.
