Akadēmiskais centrs
Lietām piemīt vēstures atgādināšanas funkcija. Šī gada vasarā, braucot fonda “Viegli” padomes priekšsēdētājas Žanetes Grendes ekspedīcijā pa gleznotāja Vilhelma Purvīša senču vietām Vidzemē, dzirdējām nostāstu par akmens galdu, pie kura sēžot, vācbaltiešu publicists un rakstnieks Garlībs Merķelis (1769–1850) esot sarakstījis savu apcerējumu “Latvieši”, kas 1797. gadā (īstenībā jau 1796. gadā) tika izdots Leipcigā. Dzirdot šo nostāstu, radās vilinājums iegriezties bijušajā Ķēču (vēl senāk Jaunpils, tagad Zaubes) pagasta Annas muižā (Annenhof), kur Merķelis no 1793. līdz 1796. gadam strādāja par mājskolotāju Aleksandra Tranzē ģimenē. Merķeļa ozols pirms vairākiem gadiem, zibens sasperts, bija nogāzies un trunēja, apkārt saaugusi krūmu rinda. Nekas nebija redzams.
7. septembrī, Žanetes Grendes uzaicināti, vietējais uzņēmējs Kaspars Bokta ar palīgiem un tehniku, mūziķis Goran Gora (Jānis Holšteins-Upmanis), arheologs Juris Urtāns, Dzintars Vīņauds (norādīja vietu, kur meklēt) un šo rindu autore cerību pilni ķērāmies darbiem klāt. Taisnību sakot, kamēr no Rīgas ieradāmies, Kaspara Bokta puiši jau krūmus bija novākuši un akmens stūri, no zemzemes lienošu, pamanījuši. Tālākais bija tehnika un pacietība. Galds (1,20 garumā, 65–70 platumā, 10 cm biezumā) vizuāli atgādināja nedaudz brīvas formas rakstāmgalda virsu. Pagaidām tas pārvietots uz Annas muižas (tagad “Annas hotel”) noliktavu. Kur tam stāvēt, kad atklāt, to lems atsevišķi, bet, ja kādam gadās būt Zaubes pagastā, droši var jautāt – parādīs.
Nostāsts par akmens galdu pie mums atnāca nejaušā veidā, bet, iespējams, zīmīgā laikā, jo nākamgad aprit 255 gadi kopš Merķeļa dzimšanas. Žanetei Grendei ir nozīmīgas idejas šai sakarā (pirms laika vēl nav izpaužamas), bet to realizācijā varētu ņemt dalību arī mūsu fakultātes mācībspēki (ar Māru Gruduli priekšgalā) un studenti.
Atraktais akmens galds (“Ūdentiņš, akmentiņš, tie dzīvoja saules mūžu.”) būs ne tikai jauns Latvijas kultūrtūrisma objekts, bet arī vieta, kur vēlreiz pārdomāt Merķeļa “Latviešos” rakstīto par latvieša dabu – vai tā gados, kopš dzimtbūšana atcelta, ir mainījusies, arī to, kas mēs šodien esam un uz kurieni ejam.
"Brīvību pareizi izlietot māca tikai izglītība, un tā rodas vienīgi no labklājības, kas atkal savukārt iespējama tikai ar brīvību un izglītību. Tieksme pēc labklājības nekad nevar kļūt par kādas tautas raksturīgo pazīmi, ja izglītība tai nepaver baudas, kuru dēļ ir vērts censties, un ja brīvība šiem centieniem nenodrošina labus panākumus." (G. Merķelis “Latvieši”)
