Māksla var ļoti daudz palīdzēt zinātnei

Kā zinātne sadzīvo kopā ar mākslu? Un ko māksla var pastāstīt par zinātni?

Manuprāt, tas varētu būt salīdzinoši jauns virziens mākslā tādā izpratnē, ka mēs to apzināmies diezgan nesen, bet patiesībā tas bijis ļoti, ļoti sen. Es nesen biju konferencē ASV un viesojos arī Hārvardas Medicīnas skolā un Hārvardas dabas vēstures muzejā tūlīt pēc konferences. Tur uzzināju par ļoti interesantu faktu, ka pirms laika, kad vēl nebija pieejamas fotogrāfijas, zinātnieki sūtīja māksliniekus uz lauka, lai no stikla izpūstu trīsdimensionālus zieda attēlus. Hārvardas botāniķiem nepietika tikai ar to, ka kāds aiziet un uzzīmē, viņi gribēja trīs dimensiju reprodukciju, un bija noalgojuši labākos stikla pūtējus. Miniatūrā varēja izpūst dažādu savvaļas ziedu formas. Tā ir ļoti fascinējoša apņemšanās, kur tika noalgoti labākie meistari. Šī kolekcija ir saglabājusies arī līdz mūsdienām, un ir īsts pasaules muzeju retums. Tiešām apbrīnoju tās detaļas.

Būtībā māksla sasaistē ar zinātni ir bijusi jau ļoti, ļoti sen. Pirmās grāmatas anatomijā, zooloģijā, botānikā – visās bija ilustrācijas, tie ir mākslas darbi, piemēram, vācu biologa Ernesta Hekla (Ernst Haeckel) darbi. Pirmās mikroskopijas attēli bija nevis fotogrāfijas, bet ar roku zīmētas gravīras un grafikas. Un tur ir tādas detaļas, ka tu vari vienkārši apbrīnot, kā cilvēks to ir uzzīmējis, vai tiešām viņš to nav izfantazējis! Šī sadarbība ir tiešām jau daudzus gadsimtus veca, bet tikai mūsdienās tā ieņem arvien modernāku formu uz izpaužas bieži arī digitāli – filmās un fotogrāfijās. Māksla var ļoti daudz palīdzēt zinātnei. Tā var palīdzēt izcelt mazās lietas, palīdzēt ieraudzīt pasauli un komunicēt.

Un kā tieši jūs ar mākslas palīdzību stāstāt par savu zinātni?

Mana aizraušanās ir fotogrāfija. Man patīk dabas fotogrāfija, makro fotogrāfija, ieraudzīt mazas, sīkas lietas, ieraudzīt skaisto tajā. Savos darbos esmu attēlojis augu, kukaiņu un baktēriju mijiedarbību dažādos veidos. Nodarbojoties ar zinātni, īpaši doktorantūras un pēcdoktorantūras laikā, un strādājot ar interesantiem augiem, kukaiņiem un viņu radītajiem efektiem, rodas vēlme to kaut kā mākslinieciski ietērpt un prezentēt. Un, ja vēl apkārt ir cilvēki, kas arī to dara un iespaido, tad tas ir labs sākums. Mans galvenais atspēriena punkts bija tieši Lozannas Universitātē Šveicē, kad tika dibināta organizācija Figure1A. Viņi radīja atvērtu platformu, kur zinātnieki var iesūtīt savus darbus, konkursā tos vērtē žūrija – mākslinieki, muzeja kuratori, kas, teiksim, ar pilnīgi citu aci izvērtē māksliniecisko vērtību, pūles un vēstījumu. Šī kustība gadu no gada aug, un tagad tā ir kļuvusi par starptautisku konkursu ar organizētām izstādēm un mākslas galerijām.

Un cilvēks, atnākot uz izstādi, iegūst ne tikai māksliniecisko baudījumu, bet arī uzzina daudz ko par zinātni, vai ne tā?

Es domāju, ka jā. Darbi, kas parasti tiek izstādīti, iet ārpus viena projekti vai eksperimenta robežām. Zinātnieku mērķis nav atspoguļot specifisku eksperimentu rezultātus, jo tas parādīsies publikācijā, ko mūsdienās var brīvpieejā izlasīt. Darba mērķis ir vairāk parādīt kaut kādu konceptu vai interesantu fenomenu, vai, kā zinātnieks skatās uz dzīvo dabu. Piemēram, es savos darbos strādāju ar tādu kukainīti kā kāpostu baltenis, kas ir augu kaitēklis, dēj olas uz augiem, un no šīm olām izšķiļas kāpuri, kuri augus grauž. Laboratorijā mēs pētījām, kā augi reaģē molekulārā līmenī uz kukaiņu kaitējumu un to skaitā arī kukaiņu olām, kā viņi atpazīst, ka kāpostu baltenis ir uzdējis olas uz tā, un patiesībā augs to var, un mēs esam aprakstījuši iesaistītos gēnus un procesus. Mērķis nav tik daudz stāstīt par detaļām, bet parādīt – paskaties uz šo kukainīti no cita skatu punkta, parādīt, kā es to redzu, pievērst uzmanību. Ja cilvēks ir redzējis šo spēcīgo attēlu, kas viņu ir uzrunājis – te ir kukainis, redz, kā viņš attīstās, ir attēlots dzīves gājums, kā tas iekļauts manā darbā “Metamorfozes mandala”, tad tev ir vieglāk pēc tam pastāstīt par savu publikāciju, ka mēs pētām ļoti specifisku aspektu šajā mijiedarbībā.

Otrs aspekts, kas mani interesē, ir augu mikrobioms, tātad visu baktēriju, sēņu un citu mikroorganismu kopums, kas dzīvo augā iekšā vai ciešā asociācijā ar augu. Un atkal mēs varam mākslinieciskā veidā, piemēram, paņemt lapu, uzlikt uz agara barotnes un skatīties, kas no viņas izaug ātrāk, uzņemt fotoattēlus un pēc tam tās kombinēt, parādīt to, ko cilvēks, tajā skaitā arī pētnieks, nevar redzēt ar neapbruņotu aci. Mēs to varam izcelt ārā mākslinieciskā veidā vienā attēlā.

Viens no Jūsu interesantākajiem darbiem ir “Metamorfozes mandala”. Ko tā attēlo un kā to izveidojāt?

Tā ir foto kolāža, kompozīcija, kurā ir vismaz 20 atsevišķi fotoattēli un uzņēmumi, katrs ir uzņemts dažādos laikos, dažādās kukainīša attīstības stadijās. Beigās tas viss mērķtiecīgi likts kopā ar domu parādīt, kā kukainis attīstās no olas ar visām kāpura stadijām uz kūniņas un uz pieaugušu īpatni. Un to esmu salicis mandalas rakstā, ar to domājot, ka arī katrā mazajā, mazajā dzīvajā radībā, kas mums citreiz vienkārši palido vai parāpo garām, patiesībā ir vesels dzīvesstāsts, vesels Visums un Kosmoss iekšā. Un kā pētnieki mēs pētām, kādi signālprocesi notiek augu šūnās, viņš sastopas ar vienu molekulu, kas atrodas kukaiņu olas šūnapvalkā. Pētnieki šādos pētījumos pavada 10–20 gadus, cits veselu karjeru, kā mans iepriekšējais priekšnieks profesors Filips Reimonds (Philippe Reymond) Šveicē, viņš visu savu karjeru ir pētījis, kā pāris molekulas mijiedarbojas ar receptoru augu membrānā un kas notiek pēc tam. Tajā mazajā mijiedarbībā ir vesels Visums, vesels kosmoss, kur mēs varam iet iekšā molekulārā līmenī un pētīt. Mandala ir sava veida manifests, ka katrā sīkākajā radībā un mijiedarbībā mēs varam pavadīt veselu mūžu.

Pastāstiet par ScientificArtLab, kurā piedalīsities. Kā tas notiks, ko radīsiet tieši jūs?

Tā kā es vairākus gadus biju aktīvi piedalījies konkursā, ko organizē Figure1A un arī guvis tur panākumus un atzinību, par ko man tiešām bija gan patīkams pārsteigums, gan liels prieks, tad organizatori piedāvāja vairākiem zinātniekiem no dažādām pasaules vietām piedalīties arī nākamajā projektā. Ideja ir tāda – mēs esam pieci pētnieki un pieci mākslinieki, katrs no savas jomas, un mēs sadarbosimies savā starpā pa pāriem. Principā dosim no sevis to, ko mēs darām ikdienā zinātnē un mākslinieks radīs galveno mākslas darbu pašās beigās kopā ar mums: instalāciju, skulptūru, mākslas darbu, fotogrāfiju vai ko citu. Par pašu procesu taps arī maza dokumentāla filma. Protams, pirms tas viss ir noticis, man ir grūti pastāstīt, kas tieši tur taps, bet, cik man zināms, tas notiks pirmo reizi, pasaulē nav daudz zināmu tādu precedentu.

Vai māksla sadarbosies ar zinātni arī Jūsu pētījumā “Pazemes bioloģiskais internets”?*

Man noteikti to gribētos, bet tam ir jāatlicina laiks papildu visiem eksperimentiem un projekta plānošanai. Pats projekta sākums ir bijis ļoti aizņemts ar zinātnisko pusi. Tomēr tas būs iedvesmas avots  minētajam mākslas projektam nākamajā vasarā. Mērķis varētu būt komunicēt un parādīt tieši augu savstarpējo signālu apmaiņu un to, ka viņi ir saistīti pazemes tīklā ar sēnēm. To dara teju 90 % no visiem sauszemes augiem, ieskaitot daudzas nozīmīgas lauksaimniecības kultūras.

Daļa zinātnieku ir norādījuši, ka viņiem neatliek laika zinātnes komunikācijai, ka nespēj tam atrast resursus, vēlmi un spēku. Kāpēc tomēr jums ir svarīgi meklēt interesantus veidus, kā par zinātni stāstīt?

Man liekas, ka tas ir ļoti svarīgs faktors. Kāpēc mēs to darām? Ir tāda cilvēka iekšējā nepieciešamība izzināt pasauli, tā ir zinātkāre vistīrākajā veidā, ko mēs darām, un par šo mēs gribam pastāstīt. Tas ir viens ļoti, ļoti spēcīgs aspekts, ko nevajadzētu apspiest zinātnē, it sevišķi fundamentālajā zinātnē. Mēs pētām ļoti mazas vai citreiz ļoti lielas un tālas lietas, izmantojam ļoti sarežģītas tehnoloģijas, lai iegūtu rezultātus. Svarīgi ir cilvēkiem pastāstīt, ko mēs esam atklājuši un jaunu uzzinājuši. Tās ir ļoti fundamentālas lietas – izzināt un par to komunicēt.

Otrkārt – mēs dzīvojam tādā sabiedrībā, kur mēs nesam arī atbildību par dažādām lietām. Mums uzticēta pētījuma nauda, kas ir publiski līdzekļi, un mums ir arī pienākums pastāstīt, ko mēs grasāmies darīt un kāda tam ir jēga arī ārpus fundamentālā aspekta, kur mēs to varēsim pielietot, vismaz ieskicēt to lietu sabiedrībai.

Treškārt – aizraut cilvēkus un piesaistīt. Mums visiem nepieciešami studenti, speciālisti, kas palīdzēs mums zinātni īstenot, kur mums arī, protams, jāiegulda laiks, par to stāstot un viņus mācot un izglītojot, jo paši esam gājuši galu galā tam cauri. Tāpēc trešais aspekts ir noteikti ieinteresēt cilvēkus, lai viņi zinātu, par tevi, ko tu dari un ka pie tevis pēc tam var nākt darboties un piedalīties šajos procesos, palīdzot arī man kaut ko atklāt. Šobrīd arī veidoju savu zinātnisko grupu un man ir ļoti svarīgi, lai šie jaunie cilvēki ir motivēti, ka viņi grib un ka esmu ieinteresējis ar to, ko kādreiz esmu stāstījis.

Un tad vēl divas piebildes par laika trūkumu. Latvijā zinātniekiem, vadot zinātniskos projektus, ir ļoti liels birokrātiskais slogs, pildot dažādas lietas, veidojot iepirkumus un tā tālāk. Pats studiju laikā, doktorantūrā un pēcdoktorantūrā esmu darbojies ārpus Latvijas un zinu, ka ārzemēs birokrātiskais slogs ir mazāks. Ja tā nebūtu, potenciāli tev būtu vairāk laika izpausties, brīvi komunicēt, par to, ko dari. Diemžēl daudz pētnieku to uzskata par mazu ķeksīti, kas jāaizpilda, jo projektos ir tāds nodevums. Mans kolēģis, ar ko esam sadarbojušies, nesen tikāmies arī Šveicē, ir izveidojis savu pētniecības grupu Cīrihes Tehnoloģiju universitātē. Viņš pēta klimata pārmaiņas, kas šobrīd ir ļoti aktuāls temats, un viņš piesaista līdzekļus ne tikai no Šveices Nacionālā zinātnes fonda, bet arī no privātiem līdzekļiem. Viņa grupā ir divi pilna laika komunikācijas speciālisti. Jūs varat uz rokas pirkstiem saskaitīt, kuram pētniekam visā pasaulē vēl tā ir, tas ir milzīgs retums. Viņam ir divi cilvēki, kas par tevi raksta tviterī, jūtūbā liek video ar animācijām, ar visu. Brīnišķīgs veids, uz ko daudzi gribētu virzīties.

* Pētnieku atbalsta mecenāts “Mikrotīkls”, un ziedojumu administrē LU fonds.