Akadēmiskais centrs
Nav grūti iedomāties, ka pašu ieņēmumi – maksa par dārza apmeklējumu – ir ļoti mainīga sadaļa. Kovids šajā ziņā mums pamatīgi iecirta. Tāpēc papildus tam, ko mums dod Alma Mater, ir jāmeklē vēl finansējums. Tas notiek, domājot par konkrētu mērķauditoriju, mēģinot ieinteresēt potenciālo atbalstītāju par kādu konkrētu projektu. Piemēram, Borisa un Ināras Teterevu fonds. Fonds investēja mūsu projektos 2014.–2017. gadā diezgan lielas summas. Ekspozīciju sakārtošana, žogs ap dārzu, dīķa labiekārtošana, alpinārijs, celiņu izbūve un līdzīgi. Tad uz kādu laiku sadarbība apsīka. 2018. gadā mani uzaicināja kļūt par dārza direktoru, un es, zinot, ka ir bijusi laba sadarbība, vienkārši uzturēju pieklājīgas attiecības ar fondu. Apsveikumi svētkos, uzaicinājumi uz dažādiem pasākumiem. Bet es arī neuzbāzos. Līdz 2021. gada beigās mani uzrunāja fonda izpilddirektors Mareks Indriksons, un sadarbība atjaunojās. Kā dažkārt saka, visas vajadzības ir sāpīgas un neatliekamas – sākot ar augu mājām, koka – bijušās muižas – ēkām, kuras galu galā ir kultūrvēsturisks piemineklis, beidzot ar laistīšanas sistēmām. Tomēr traģikomiskā kārtā dzīve diktē savus noteikumus – viens baikers ar savu motocikli “ielikās” mūsu dārza žogā. Ņemot vērā, ka Teteru fonda birojs atrodas netālu, Sēlpils ielā, un Mareks Indriksons acīmredzot šo ķezu ar izgāzto žogu bija pamanījis, piedāvāja mums nelielu atbalstu, un faktiski tas bija pirmais darbs sadarbības atjaunošanā. Pēc tam jau es pats piedāvāju lielāku projektu – sadarbību laistīšanas sistēmas rekonstrukcijā, jo sistēma ir jau pusgadsimtu sena. Teterevu fonds šajā projektā ieguldīja 390 tūkstošus, pamatīgu naudu, un mani patīkami pārsteidza, ka mecenāts dod naudu kaut kam tādam, kas patiesībā tiek apraksts zemē. Pagājušajā gadā mēs šo projektu sākām realizēt. Projektu administrē Latvijas Universitātes fonds, Universitāte arī gādājusi par līdzfinansējumu apmēram 20% apmērā no projekta izmaksām. Domāju, ka šovasar (saruna notika 2023. gada 2. jūnijā – Red.) tas arī veiksmīgi tiks pabeigts.
Vēl gribētu pieminēt, ka aizpagājušā gada beigās mums bija vēl cits interesants sadarbības projekts ar privātu investoru. Grigorijs Lučanskis “uzsauca” Botāniskajam dārzam 50 tūkstošus eiro. 30 tūkstoši tika rododendru selekcijas un izmēģinājumu audzētavas Babīte attīstības plāna izstrādei, šis darbs turpinās. Par atlikušajiem 20 tūkstošiem Botāniskajā dārzā ierīkojām divas jaukas lapenes, cilvēkiem ļoti patīk. Ņemot vērā, ka mums ir kultūrvēsturiski svarīga teritorija, dažāda saskaņošana ar institūcijām, lai šīs divas lapenes “uzliktu”, ilga gandrīz gadu, bet nu darbs ir padarīts.
Aizpagājušā gada beigās sākās sarunas ar Mádara Organic Skincare, kas mums atvēlēja 10 tūkstošus. Tas mums deva iespēja piesaistīt firmu Labie koki Botāniskā dārza kultūrvēsturiskās liepu alejas ansambļa revitalizācijā. Nepieciešamību, lai senā aleja būtu droša apmeklētājiem, savienojām ar to, lai darbi būtu maksimāli saudzīgi, nevis lapotņu “apcirpšana”.
2022. gadā Latvijas Universitātes fonds Botāniskā dārza labā administrēja astoņus projektus. Domāju, ka šāds projektu skaita kāpums ir saistīts arī ar mūsu simtgadi pērn. Saistībā ar simtgadi mums izveidojās arī nedaudz citāds sadarbības projekts – varētu teikt, palīdzība “graudā”. Venden mums dāvāja apmēram divus tūkstošus puslitrīgo dzeramā ūdens pudeļu apmeklētājiem. Karstā vasarā cilvēks nopērk biļeti un saņem bez maksas dzeramo ūdeni. Mums kaimiņos Jūrmalas gatves pusē ir auto tūninga salons, kuri arī piedāvāja interesantu sadarbības formu. Viņi savā teritorijā izveidoja īpašu vietu ziedošanai Botāniskajam dārzam, savukārt mēs devām noteiktu skaitu brīvbiļešu, lai serviss tās piedāvā saviem apmeklētājiem. Tu atbrauc, tev ir stunda laika, kāpēc neapmeklēt turpat netālu Botānisko dārzu, vai ne? Dažkārt šādos projektos palīdz, ja tā var teikt, personīgi kontakti. Piemēram, VB Genum īpašnieks pēc izglītības ir biologs, firma mūs atrada, un mēs ieguvām gandrīz 10 tūkstošus vērtu jaunu raideru mauriņu kopšanai.
Rosīgi. Tomēr man ir arī divi jautājumi papildus šiem un, jācer, vēl citiem projektiem nākotnē. Pirmais – tas, ko mēs varētu saukt par zinātnisko darbību. Proti, parka apmeklētāji droši vien parku uztver pirmām kārtām kā brīnišķīgu un viņiem interesantu pastaigu vietu, bet vispār botāniskajiem dārzi ir ne tikai pastaigu vietas.
Piekrītu. Jebkura botāniskā dārza misija ir augu bioloģiskās daudzveidības saglabāšana un uzturēšana Tostarp ārpus to dabiskajām augšanas vietām. Šobrīd mūsu kolekcijā ir apmēram 5500 taksonu. Mēs arī lielu uzmanību pievēršam vietējo augu sugu stāvoklim. Piemēram, ekspedīcijās ievācot sēklas, augu materiālus. Tāpat jāpiemin sēklu bankas uzturēšana. Sēklu materiāli mēs ievācam katru gadu. Ir platforma Index seminum, sēklu indekss, kuru elektroniskā formā (drukātā formā nu jau minimāli) izdodam katru otro gadu. Pagājušajā gadā informācijas apmaiņa šādi notika ar apmēram 400 botāniskajiem dārziem pasaulē. Dārzi bez maksas apmainās ar tiem nepieciešamajām sēklām. Te jāņem vērā, ka mūsu rīcībā nav tādu dzesēšanas, mitruma uzturēšanas un tā tālāk iekārtu, lai sēklas uzturētu dīgtspējīgā stāvoklī gadiem. Tāpēc šis modelis – ik gadu savu sēklu banku atjauninām, ik pēc diviem gadiem, kā saka, laižam tautās – ir adekvāts.
Otrais jautājums ir par to, kā botāniskajam dārzam strādāt ar plašāku publiku. Piemēram, jau par paradumu ļaudīm Rīgā (un ne tikai) ir ik pa laikam apmeklēt Zooloģisko dārzu. Domāju, ka tur ir, kā dažkārt saka, sava publika. Kā tas ir Botāniskajā dārzā? Skaidrs, ka savi pastāvīgi fani ir arī jums, bet kā šo fanu loku paplašināt, ja jūs nevarat demonstrēt žirafes vai pērtiķus?
Man gan šķiet, ka labāka līdzība būtu ar Dabas vai pat Mākslas muzeju. Ir pastāvīgā ekspozīcija – mūsu gadījumā, piemēram, sezonālās izmaiņas. Un tad ir izstādes – ekspozīcijas. Piemēram, mums gads sākas ar siltumnīcu acālijām aprīļa beigās seko magnolijas, tad sākas rododendri, tad peonijas, rozes, dālijas un tā tālāk. Un ir noteikta sabiedrības daļa, kuru tas interesē. Tāpat mēs strādājam ar dažādām tematiskajām nodarbībām, un telpaugu kopšanai veltītās vienmēr ir uz izķeršanu. Es saprotu tava jautājuma kontekstu – cilvēkiem parādās arvien vairāk izklaidēšanās iespēju, un kādēļ viņiem izvēlēties tiešo to vai to? Virzieni, kuros domāt, ir dažādi. Pirms dažiem gadiem bijām Viļņas Universitātes botāniskajā dārzā, kas ir plašs – apmēram 100 hektāri. Tolaik lietuvieši kolēģi domāja par iespēju botāniskajā dārzā ziemas mēnešos izveidot slēpošanas trasi. Labi, bet kurš var droši prognozēt, kādas tās ziemas mums būs? Mēs varētu paškritiski teikt, ka mums jāuzlabo kontakts ar pašvaldību, un mēs arī pakāpeniski iesaistāmies Rīgas apkaimju kustībā. Mēs strādājam, lai Botāniskais dārzs kļūtu par vienu no apkaimju (Dzegužkalns, Iļģuciems, Zasulauks...) centriem. Es piedāvātu uz situāciju pavērties nedaudz citādi. Skaidrs, ka Botāniskajā dārzā diez vai sagaidāmas tik lielas izmaiņas, kādas mēs redzam šeit, sēžot Torņkalnā, Latvijas Universitātes Akadēmiskajā centrā. Tomēr botānisku dārzu gadījumā varbūt nemaz nevajag kaut ko “no baltas lapas”, varbūt mums zināms konservatīvisms piestāv.
