Akadēmiskais centrs
Par Viktoru Grāvīti (1925-2001) jau rakstīts daudz. Samērā pilnīgu biogrāfiju var atrast zemāk norādītajās saitēs. Nesenajos Jāņos atkal atcerējāmies V. Grāvīti ne tikai kā ģeologu un paleontologu, zinātnes popularizētāju, jauno ģeologu pulciņu vadītāju, dabas un pieminekļu aizstāvi, bet arī kā entuziastu, kas aizrāvās ar saulgriežu tradīcijas apzināšanu un, aptaujājot ap 400 tautas teicēju, ir apzinājis vairāk kā 120 dažādu darbu un izdarību, kas lauku sētā darīti šo svētku laikā. (To pirmais uzskaitījums atrodams 1988. gada Dabas un vēstures kalendārā.)
Šoreiz jūlijā kā mēneša priekšmets izvēlēts V. Grāvīša rakstāmgalds.
Rakstāmgalds ir specializēts - tā ir labiekārtota darba vieta, kas pielāgota tām dažādajām vajadzībām un iespējām, kādas bija 20. gs. otrajā pusē. Šādi vai līdzīgi specializēti galdi tolaik Padomju Savienībā bija retums.
Pēc V. Grāvīša stāstījuma, institūtam (tas bija Latvijas Ģeoloģijas institūts no 1961. līdz 1967. g., bet pēc tam - Vissavienības Jūras ģeoloģijas un ģeofizikas zinātniski pētnieciskais institūts) septiņdesmitajos gados “kādreiz pāri palikusi nauda”, un viņam radusies iespēja pasūtīt īpašu galdu pēc paša iecerēm un vēlēšanās. Galds izgatavots, uzlabojot un papildinot standarta rakstāmgaldu. Pārbūvi veicis galdnieks pēc V. Grāvīša projektētiem rasējumiem un ieteikumiem.
Vispirms pamanāms, ka galds ir kodināts (“beicēts”) tumšs, un tā sānu virsmas pārklātas ar tumšu saplāksni. Bet estētiski izskaistinājumi te nav galvenais. Galda virsmas stūri manāmi noapaļoti. Virsmas lielums ir 150 x 75 cm, tas ir apmēram tāds, kā mēdz būt standarta rakstāmgaldiem. Kreisajā malā izvelkama 30 x 44 cm pagarinājuma plāksne, kas ļauj derīgo virsmu palielināt. Tolaik ģeologiem nereti bija jāstrādā ar liela formāta papīra shēmām, rasējumiem, kartēm, kam bija vajadzīgs liels galds.
Galdam ir divas aizslēdzamas durvis, aiz katrām 5 atvilktnes. Augšējā atvilktne papildināta ar dažāda lieluma nodalījumiem rakstāmpiederumiem un citiem nelieliem priekšmetiem.
Galda virsmā iestrādāta 10 x 8 x 4 cm tērauda lakta, kas, kā redzams, arī krietni tikusi lietota: tās darba virsma ir stipri saskrambāta. Paleontoloģijā nereti nepieciešama ne pārāk masīvu paraugu sadalīšana, skaldīšana, plēšana, kas tad arī uz šīs laktas ticis darīts. Uz laktas sāniem iecirsti skaitļi “1966.6.12”, kas, iespējams, ir priekšmeta izgatavošanas datums. (Un, starp citu, varētu būt saistīts arī ar V. Grāvīša dzimšanas dienu 14. decembrī.) Arī galda atvilktnēs ir daudzi instrumenti, kas noderīgi nelielu paraugu preparēšanai – kaltiņi, mazs aptiekā pirkts āmurītis, standziņas un knaiblītes, dažāda lieluma īleni, visādi cieta tērauda, šķiet, zobārstniecībai paredzēti instrumenti, dažāda palielinājuma rokas lupas. Arī alumīnija folijas gabaliņi un plastilīns – sadalītā ieža gabala sastāvdaļu atkalsavienošanai vienā gabalā. V. Grāvītis bija pazīstams paleontologs, specializējies uz devona pleckāju (toreiz tos parasti sauca par brahiopodiem) pētniecību.
Atvilktnēs atrodami arī liels daudzums mazu kārbiņu, kas izmantotas paleontoloģisko objektu glabāšanai. Uz tām rakstīti ieguves dati, iekšā atrodas dažus gramus smaga fosilija un etiķete ar sīkāku aprakstu. Bieži izmantotas diapozitīvu filmiņu kārbiņas, negatīvo fotofilmiņu papīra iesaiņojumi, sērkociņu kastītes.
V. Grāvītim patika saistīt dažādu zinātņu principus. Te raksturīgs piemērs – matemātiska līkņu salīdzināšana ļāva saskatīt atšķirības visai līdzīgu un vienveidīgu bezslēdzes pleckāju morfoloģijā, un monogrāfijā “Baltijas devons un karbons” 1981. gadā V. Grāvītis publicēja 10 jaunu, līdz šim pasaules paleontologiem nepazīstamu sugu aprakstus.
Interesanta ir neliela gaismas lūka rakstāmgaldā (par gaismas galdu lūku tomēr nevar nosaukt nelielo izmēru - 24 x 34 cm dēļ): galda virsmā iestrādāta 10 mm bieza stikla plāksne koka rāmī. Viru mehānisms ļauj stikla plāksni arī atvāzt, pacelt virs galda virsmas dažādos leņķos. No apakšas to izgaismo 5 kvēlspuldzes; pēc vajadzības, ieslēdzamas visas piecas, divas vai trīs no tām. Zem spuldzēm ievietots spogulis, kas pastiprina augšup vērto gaismu un arī samazina spuldžu telpas sakaršanu. Elektrības slēdzis atrodas galda virsmas apakšā, turpat blakus arī pāris rozešu, kur pieslēdzama, piemēram, galda lampa vai mikroskopa apgaismotājs. Gaismas galdus lietoja, lai manuāli veidotu kopijas, resp., pārzīmētu dažādus zīmējumus. Tolaik (un vēl ilgi, līdz 90. gadiem) kseroksa vai citādu kopētāju pie mums vēl nebija, un daudz ko nācās pārzīmēt. Ja tas nebija bieži un daudz, varēja mēģināt iztikt arī ar loga rūts stiklu. Vai koppapīru – arī tas atrodams V. Grāvīša rakstāmgalda atvilktnēs. Ilgāku laiku – t.i., nepārtraukti vairāk kā 10 minūtes strādājot pie šī gaismas loga ar kvēlspuldzēm, stikls tomēr manāmi uzkarsa, LED gaismiņas vai kriptona spuldzītes, ja tādas tolaik būtu, šeit būtu visai noderīgas.
Gaismas galda stikls lietots arī kā paliktnis, domājams, papīra griešanai, tajā ir daudzi asu instrumentu – skalpeļu vai žilešu, jo tapešu nazīšus vēl nepazinām – atstāti iegriezumi.
Uz galda atrodas Viktora Grāvīša lietotais polarizētās gaismas mikroskops MIN-8. Viens no V. Grāvīša interešu virzieniem bija paleontoloģija, bet viņš pārzināja arī citas ģeoloģijas – un ne tikai ģeoloģijas - jomas. Mikroskops viņam noderēja mineraloģiskos pētījumos. Par svarīgu veikumu zinātnes jomā V. Grāvītis pats uzskatīja savus pētījumus par Latvijas kramiem.
Rakstāmgaldā glabājas arī ģeoloģijas vēstures un paleontoloģijas iespieddarbu kopijas - to negatīvi fotofilmās, kas papildinājuši grāmatu iespaidīgo krājumu. V. Grāvītim bija grāmatas par ģeoloģiju, paleontoloģiju, dabas zinībām, un ne tikai zinātniskas - daudz vairāk bija populārzinātnisko, jo viņam bija svarīga zinātņu sasaite ar lasītāju, lasītāja izglītošana. Uz to bija galvenais uzsvars V. Grāvīša iedibinātajā un veidotajā (ap 20 gadu - atbildīgā redaktora amatā) Dabas un vēstures kalendārā. Otra sirdslieta – dabaszinātņu vēsture Latvijā, ar uzsvaru uz ģeoloģiju. Jāņem vērā, ka V. Grāvītis dzīvoja laikā, kad pie mums bija visai zems kompjuterizācijas līmenis. Un internets tikai sāka attīstīties. Nebija iespēju ātri sameklēt vajadzīgo informāciju, pārlasīt vienreiz izlasīto. Potenciāli vajadzīgā informācija, reiz iegūta, bija jāpatur savā tuvumā - konspektos, kartotēkās, fotokopijās, mikrofilmās un mikrofišās. V. Grāvītis daudzas grūti atrodamu rakstu kopijas bija sameklējis dažādās bibliotēkās, kur varēja pasūtīt to pārfotografēšanu. Fotokopijas parasti bija filmu veidā, sarullētos rullīšos, kas glabājās arī rakstāmgalda atvilktnēs, taču to lasīšanai bija vajadzīgs īpašs projektors.
Atvilktnē atrodams arī Latvijas Universitātē rets Nikolaja Delles sastādītās ģeoloģiskās kartes 1942. gada izdevums. V. Grāvītis šad tad mēdza pastāstīt, kā, vēl būdams skolnieks, ticies ar N. Delli, zinošu ģeologu, ļoti laipnu un atsaucīgu cilvēku. Šī karte, tolaik jau gandrīz 50 gadus veca, V. Grāvītim joprojām noderēja izbraukumos; šis līdzņemamais eksemplārs bija īpaši salocīts tā, lai ērti ievietotos ģeologa planšetē (planšete - tā ir stipri plakanā apmēram 20 x 20 cm liela uz pleca nēsājama dokumentu soma), un turklāt, lai apceļojamais reģions kartē būtu apskatāms bez liekas atlocīšanas.
V. Grāvītis labi pieprata valodas. Bez latviešu un franču, kas it kā skaitījās dzimtā, runāja un daudz lasīja tekstus ne tikai krieviski, bet arī angliski, vāciski; ja bija lietota latīņu valoda - zinātniskos sugu aprakstus un senos tekstos lasīja tajā (vien, ja vajadzēja smalkākas nianses, tad gan lūdza tulkot kādam labākam pratējam). Prata sarunāties arī igauņu un lietuviešu valodās.
Jau atverot V. Grāvīša grāmatu plauktā esoša izdevuma vāku, bieži bija redzamas norādes –titullapā un satura rādītājā ierakstīti lapaspušu numuri, pasvītroti šajā darbā svarīgie raksti, arī tekstā būtiskās vietas bija pasvītrotas. Parasti atzīmes veiktas ar krāsainu, visbiežāk rozā kopēšanas zīmuli “Pobeda”, tā kodols mitrumā nedaudz šķīda, un otrs zīmuļa gals bija zils. Tieši tādas pašas rozā atzīmes izlasītajos rakstos atstājis Jānis Greste. Ar J. Gresti toreizējais skolnieks V. Grāvītis bija iepazinies jau 14 gadu vecumā, vēlāk viņiem bija kopīgas darba gaitas Ģeoloģijas institūtā un muzejā.
V. Grāvīša pierakstos, kaut rokraksts nebija kaligrāfisks, tomēr viss ir rakstīts rūpīgi un līdzeni, tāpēc tie viegli lasāmi; tekstā nav gramatisku kļūdu. Visbiežāk pieraksti veikti ar zīmuli - sekojot uzskatam, ka visādas tintes, arī lodīšu pildspalvas, var izplūst, izšķīst, izbalēt un ir mazāk drošas. Atvilktnē atrodams arī V. Grāvīša diplomdarbs, kas rakstīts Tartu Valsts universitātē 1956. gadā. Interesanti, ka arī diplomdarbs ir rokrakstā un satilpināts trijās 48 lapu kladēs.
Varētu domāt, ka V. Grāvītis lielākoties strādāja kamerālos darbus ērti un pie šī īpašā galda. Nebūt nē. Ļoti daudzi ģeologa darbi veikti izbraukumos, brīvā dabā vai šķūņos iekārtotās pagaidu noliktavās. Ģeologu un arī skolēnu nometnēs dažreiz nedēļām ilgi V. Grāvītis dzīvoja brezenta teltī, šad tad pasildoties pie ugunskura. Neaizmirstot rūpīgi, pat pedantiski, pierakstīt un uzskicēt novēroto. Un naktis pavadot guļammaisā uz piepūšama gumijas matrača - tāds tolaik bija aprīkojums, iespējas un kārtība. Tādu viņu pazinām, un tāpēc šis labiekārtotais galds drīzāk šķiet nedaudz pārsteidzošs un nesaderīgs ar V. Grāvīša ekskursijām, pat ļoti bagātām dzīves un darba gaitām.
Šis īpatnējais, V. Grāvīša projektētais galds atrodas LU Muzeja Ģeoloģijas kolekcijās. Pēc atjaunošanas, ko veicis restaurators - meistars Andrejs Vilciņš, galds atrodas pastāvīgajā ekspozīcijā Kronvalda ielas 4. numura 321. telpā un piesaista daudzu apmeklētāju uzmanību.
Literatūra:
Rudzītis M. Zemes bagātību pētīšanas institūta (1936-1946) materiāli LU Muzejā.
Сорокин В.С., Лярская Л.А., Савваитова Л.С. и др. “Девон и карбон Прибалтики” Редкол.: Сорокин В.С. (отв. ред.) и др. ; ВНИИ мор. геологии и геофизики. Рига : Зинатне, 1981. 502+ cmp.
