Akadēmiskais centrs
Latvijas Universitātes (LU) profesors Normunds Stivriņš, LU asociētā profesore Iluta Dauškane un LU profesore Janīna Kursīte-Pakule piedalījušies Tvnet žurnālista un režisora Jāņa Vingra dokumentālās filmas “Purva mantojums” tapšanā. Dokumentālo filmu var noskatīties Tvnet portālā.
Purvs ir viens no interesantākajiem un daudzveidīgākajiem Latvijas biotopiem. Mūsu senčiem tas saistījās ar mistiku un briesmām, mūsdienās daudzi to uztver vairs tikai kā kūdras ieguves vai, labākajā gadījumā, brīvdienu pastaigas vietu.
Taču purvs spēj arī mazināt oglekļa dioksīda daudzumu atmosfērā, savukārt zinātniekam tas ir gatavs atklāt informāciju par gadsimtiem seniem notikumiem. Par to visu Tvnet režisora Jāņa Vingra dokumentālajā filmā "Purva mantojums".
Jau kopš seniem laikiem purvam ir bijusi nozīmīga vieta gan ticējumos, gan ikdienā. Folkloras un tradīciju pētniece, literatūrzinātniece Janīna Kursīte stāsta: "Latviešu folklorā purvs ir divi vienā. No vienas puses, tā ir veļu valsts: kad meitai vai puikam nomirst tēvs vai māte, tad prasa mīļai Mārai - kā pār purvu pārbridīšu. Tātad tā ir tāda starptelpa, kurai jātiek pāri, lai sastaptu nomirušo māti. Senos rituālos purvā dedzina veļu drēbes. Purvs tātad ir vieta, kas saistīta ar veļu valsti, ar briesmām. Arī ar briesmām tikt maldinātam. Purvā sastapa maldugunis, ko sauca arī par liekajām ugunīm - tu tās ieraugi, un viņas tevi nezin kur aizvedīs."
Kursīte arī uzsver, ka latviešu valodā ir ļoti daudz vārdu, kas apzīmē purvu, turklāt pēc vārda iespējams pateikt, kāda tipa purvs tas ir.
"Tas nozīmē, ka purvs ir ļoti svarīga vieta. Purvs glabā gan pats sevi - kā vienu no nedaudzajām vietām, kas Latvijā vēl cilvēka maz pārveidotas, gan vienlaikus šie nosaukumi ir kā ierakšanās zem dziļiem kūdras slāņiem. Jebkurā gadījumā - tautas tradīcijā purvs bija bīstama vieta, kur varēja riskējot iegūt kaut ko, ko tu kāro, bet varēja arī kaut ko pazaudēt. Tāpēc purvā bija jābūt uzmanīgam."
LU Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu profesors Normunds Stivriņš skaidro, ka purvs Latvijas ainavā ir ienācis pēdējo 15 000 gadu laikā, jo tieši pirms tik ilga laika no Latvijas teritorijas atkāpās ledājs. Sākumā izveidojās ezeri, seklas ūdenstilpes, un tad sāka veidoties pirmie purvi. Intensīva purvu veidošanās notika pirms 10 000 - 8000 gadiem, un tā turpinās vēl joprojām ar mazākiem uzrāvieniem attīstībā.
"Es kā zinātnieks raugos uz purvu arī no kultūrvēsturiskā viedokļa, jo tas sniedz informāciju par cilvēka attīstību, ainavas attīstību un arī klimatu. Purvs sevī ilgstoši saglabā putekšņus, augu atliekas, vulkāna pelnus, dzīvnieku atliekas un pat mikrobus - protams, arī DNS. To visu var analizēt ar zinātniskām metodēm un ekstraktēt informāciju, kāda mums ir nepieciešama."
Ekspertam purvs var sniegt visdažādāko informāciju, saka Stivriņš. "Skaitot putekšņus, mēs varam saprast, kas tobrīd dabā ir audzis. Es ikdienā sēžu pie mikroskopa, skaitu putekšņus, sadarbojos ar arheologiem, ekologiem un biologiem. Pēc tam es pasaku, kas tur ir mitinājies apkārtnē, kādi augi. Balstoties uz to, es varu pateikt, kurā brīdī cilvēki sākuši nodarboties ar lauksaimniecību, kurā brīdī kaut kas ir noticis ar cilvēkiem un viņi vairs tur nedzīvo, un arī rekonstruēt temperatūru Latvijas teritorijā."
Sūnas nodrošina savu augšanu ar fotosintēzes palīdzību - tās no atmosfēras uzņem oglekļa dioksīdu un izdala skābekli. Viss ogleklis krājas purvā. Kad tas tiek nosusināts, kūdra sāk sadalīties un izdalās ogleklis, kurš savienojas ar atmosfēras skābekli un veidojas oglekļa dioksīds.
Stivriņš atzīst, ja Ziemeļu puslodē nebūtu purvu, klimats te būtu par diviem grādiem siltāks. Pateicoties purviem, klimats ir vēsāks.
Stivriņš stāsta, ka interesantākais, ko izdevies atrast purvā, ir bijuši vulkāna pelni no 1875. gada Haski vulkāna izvirduma Islandē. Pēc purvā atrastajiem putekšņiem var pateikt, kas un kā attīstījies ainavā pēc ledāja atkāpšanās - piemēram, kurā brīdī cilvēku populāciju ietekmēja mēris.
Starp citu, purva ūdens ir dzerams, un no tā brūnās krāsas nav jābaidās. Kādreiz arī tālos jūras braucienos ņēma līdzi tieši purva ūdeni, jo tas nebojājās.
LU Bioloģijas fakultātes docente un pētniece Iluta Dauškane skaidro, ka purvs nav tikai kūdras ieguves vieta. "Es uz purvu skatos kā uz pulsējošu dzīvu organismu, kuram ir ļoti būtiska loma jebkura organisma dzīvē. Ja runājam par cilvēkiem, tad purvs nodrošina hidroloģisko procesu norisi tam apkārt un daudz globālākā mērogā. Es uz to skatos kā uz bioloģiskās daudzveidības vietu."
Purvu pētniece Ilze Ozola purvu salīdzina ar dārgumu lādi. "Gan purvi kā tādi, gan arī pati kūdra ir mūsu bagātība. Tās dārgumu lādes vidiņš ir tiešām liels dārgums, kuru nevajag izdāļāt pa labi pa kreisi, bet nevajag arī turēt aizslēgtu. Tad, kad kūdru izstrādā no purva, purvs sāk savu otro dzīvi - sāk veidoties no jauna. Tas nav process, kurš beidzas.
Un tad ir dārgumu lādes virskārta, pa ko mēs staigājam, - ar savu burvību, ar akačiem, rasenēm, andromedām, priedītēm - tā ir vēl viena puse purvam, un arī tā ir mūsu bagātība, ar ko mēs varam lepoties un rādīt citiem. Purvs - tā ir mūsu vēstures grāmata, mēs šķiram un lasām informāciju."
