Akadēmiskais centrs
Jau vairākus gadus Latvijas Universitātes tautas deju ansamblis "Dancis" organizē fotosesiju, lai nakamajam gadam izveidotu īpašu un prātā paliekošu jaunā gada kalendāru.
Radošā komanda ir dejotājas Dārta Helēna Jaunalksne, Lauma Šime un fotogrāfs Jurģis Rikveilis. Pēdējos gados radītie kalendāri šai ansambļa tradīcijai ir devuši jaunu elpu un izvērtušies par īpaši aizraujošu, jautru, radošu un arī izaicinošu kopdarbu starp ansambļa dejotājiem un fotogrāfu.
‘’2023.gada kalendāra ideja, ka varētu dejotājus fotografēt ūdenī, radās Jurģim un jau pirms laba laika. Līdz šim tikai nebija izdevies atrast tik atsaucīgu peldbaseinu, kur mums ļautu aizņemt visu baseinu astoņas stundas, turklāt peldēties tajā tērpos. Taču šoreiz tas izdevās, par ko ļoti pateicīgi esam Siguldas Sporta centram par uzņemšanu savās telpās, uzticēšanos procesam un privāta laika rezervēšanu, lai mēs šo visu varētu realizēt.
Otrs grūtākais posms bija pajautāt TDA “Dancis” mākslinieciskajam vadītājam Rolandam Juraševskim, vai drīkstam iegremdēties baseinā ar tautas tērpiem, kas sākotnēji likās kā gandrīz nerealizējams uzdevums. Kalendārā izmantotie, protams, nav tie paši tērpi, kurus ansamblis šobrīd izmanto koncertos, kā arī dažas tērpu detaļas tika specIāli veidotas šim projektam, piemēram, vainagi. “Dancim” ir paveicies ar 75 gadu senu vēsturi un cītīgi glabātu tautas tērpu pūru LU tērpu noliktavā. Tur glabājas tērpi, kas dažādu iemeslu dēļ vairs nav izmantojami ikdienā, tādēļ pirmais uzdotais jautājums no vadītāja bija: “Bet baseinā?” ‘’ – stāsta dejotājas Lauma un Dārta.
‘’Sākām ar jautājumu: “Vai varam paņemt vecos, neizmantotos tērpus uz mājām un pamēģināt izmazgāt?” Daudzas desmitgades stāvējuši taču saputējuši. To atļāva,’’ tādēļ ansambļa dejotājas un klendāra bilžu tērpu un pozu jeb kompozīciju radošā komanda Lauma un Dārta nesa tos uz mājām. Tā kā bija apsolījušas tērpus nesabojāt, mitrumizturības pārbaude notika vairākos posmos - ar dušu, iegremdējot vannās, tikai tad mazgājot. Par spīti tam, ka tērpi ir tik veci, izrādījās, ka visi ir arī mazgājami un gludināmi. Ar priecīgajām ziņām beidzot varēja iet pie galvenā noteicēja - mākslinieciskā vadītāja - un beidzot saņemties pajautāt. “Roland, mēs pārbaudījām - tērpiem nekas ūdenī nenotika. Vai mēs varam ar tiem peldēties baseinā?” Pēc ilga klusuma brīža vadītājs atmet at roku. “Jā! Kāpēc ne!”
Laime pilnīga! Grūtākā saruna visas Danča karjeras vērturē, kā atzīst pašas dejotājas. Rolands un pats Dancis pret tērpiem un deju kultūru izturas ar lielu cieņu un pieturas pie nerakstītiem likumiem rūpēs par tērpi. Visi ansamblī zina, cik stingri tiek pieskatīta un aprūpēta katra tērpa detaļa. Papildus senajiem tautas tērpiem dažās bildēs ir arī “Dancī” tapušās kamerizrādes “No miglas” stilizētie un pilnīgi melnie tautas tērpi (arī radušies “Dancī”, dejotājas Laumas Šimes radīti).
‘’Nākamais, taču ne pēdējais izaicinājums, bija kopīgie iecerēto fotosesijas pozu izmēģinājumi publiskajā peldbaseinā. Bruņojušies ar peldētāju deguna aizbāžņiem un brillēm, devāmies trenēties niršanā. Drīz vien sekoja atklāsme, ka ienirt līdz baseina dibenam, aizturēt elpu nepiepūstiem vaigiem, atbrīvot ķermeni un sejas izteiksmi, atvērt acis, kā arī ieņemt pareizo pozu, kamēr neesi uzpeldējis augšā, ir daudz sarežģītāk nekā šķita, kad skatījāmies uz līdzīgām bildēm internetā. Vismaz meitenēm, jo puišiem lieliski izdevās itin viss!’’ – stāsta Lauma un Dārta.
Ņemot vērā to, ka ideja, cik mums zināms, šādā apmērā un specifikā Latvijā līdz šim nav bijusi realizēta, bažījāmies par pašu norises procesu un gala rezultātu. Lai arī pats fotosesijas sākums bija lēns un sarežģīts no tehniskā viedokļa, ar fotogrāfa un dejotāju neatlaidību un nemitīgiem mēģinājumiem zem ūdens noregulēt gaismas un ieņemt pareizās pozas, process sāka izdoties.
“Tas bija milzīgs izaicinājums, jo ūdenī nestrādā ierastie sauzemes likumi - gaisma atstarojas citādāk, nestrādā raidītāji, no trīs izdomātajām idejām, kā realizēt kameras atrašanos zem ūdens, nostrādā tikai pēdējā. Modeļi mani nedzird un neredz, mēs nespējam ietekmēt ne to, kā svārku malas peldēs pa ūdeni, ne to, kā josta pīsies ap ķermeni. Ūdens mūsu fotosesijā bija tas, kas izdomāja horeogrāfiju un mums atlika tikai ļauties tam, ko tas bija iecerējis.” - stāsta Jurģis.
Šis vienmēr ir bijis mūsu, kā amatieru ansambļa, brīvprātīgs bezpeļņas projekts, tradīcija, kas papildina dejotāju ikdienu un kurā ar fotogrāfa Jurģa un Danča dejotāja vēlmi eksperimentēt, pārsteigt un pārbaudīt robežas, pēdējos 8 gados kalendārs ir ieguvis daudzējādu un netradicionālu formu – stāsta Lauma un Dārta.
*Pārpublicēts no Latvijas Universitātes tautas deju ansambļa "Dancis" mājaslapas.
