No 1922. līdz 1944. gadam Latvijas Universitātes Astronomiskajā observatorijā jau pastāvēja laika dienests. Observatorijas pulksteņi glabāja precīzo laiku un sūtīja laika signālus Latvijas radiofonam un citām iestādēm. Otrā pasaules kara beigās 1944. gada rudenī gandrīz visi observatorijas darbinieki devās trimdā. Uz vietas palika tikai latviešu astronoms un metrologs Fricis Blumbahs (1864 – 1949) un pulksteņmeistars Ernests Vītols (1886 – 1961). Lielā vecuma dēļ vērā ņemamu zinātnisko, mācību un administratīvo darbu F. Blumbahs vairs nevarēja veikt.

Apskatā “Astronomija Padomju Latvijas 25 gados” teikts [1]: „Profesora Blumbaha nodarbošanās šai laikā bija pulksteņa korekcijas noteikšana pēc „Rugby” radiosignāliem. Šo darbu profesors ar lielu dedzību veica katru dienu. Kaut arī profesors F. Blumbahs mainīja pulksteņa gājienu ar atsvariņu palīdzību, nekādi pētījumi vairs netika veikti. Protams, precīzā laika noteikšanas tēmu tādā izpildījumā ilgi nevarēja turpināt”.

1944. gada rudenī Latvijas Valsts universitātes (LVU) Fizikas un matemātikas fakultātē tika izveidota Astronomijas katedra, kuru vadīja F. Blumbahs, bet no 1949. gada – latviešu astronoms Kārlis Šteins (1911 – 1983). Pēc kara augstskolā pakāpeniski veidojās jauna astronomu paaudze. Bija arī nobriedusi vajadzība atjaunot pilnvērtīgu laika dienesta darbību.

Laika dienests darbojās, taču pulksteņa korekcijas noteica tikai pēc Parīzes, Maskavas, un kopš 1946. gada, arī pēc Lielbritānijas Rugby radiostacijas signāliem, nevis pēc zvaigžņu novērojumiem. 1945. gada rudenī Astronomijas katedrā sāka strādāt Jānis Kalnciems (1909 – 1992), viņam tika dots uzdevums uzlabot Laika dienesta darbu. 1947. gada vasarā J. Kalnciems devās komandējumā uz Maskavu, kur mācījās veikt novērojumus ar pasāžinstrumentu (iekārta precīzā laika noteikšanai pēc zvaigžņu novērojumiem) un apstrādāt rezultātus.

Laika dienesta atjaunošanu atbalstīja Maskavas P. Šternberga Valsts astronomijas institūta Laika dienesta vadītājs Pāvels Bakuļins (1908 – 1980), kurš 1947. gada septembrī viesojās Rīgā. 1947. gada 10. septembrī notika LVU Astronomijas katedras un LPSR ZA Fizikas un matemātikas institūta Astronomijas sektora kopīgā zinātniskā sēde (sk. protokolu pielikumā), kurā pēc viņa ieteikumiem tika izstrādāta laika dienesta darba un zinātnisko pētījumu programma, kas ietvēra ne tikai precīzā laika glabāšanu ar pulksteņiem un laika signālu noraidīšanu patērētājiem, bet arī laika noteikšanu, veicot novērojumus [2]. Tas bija pirmais, taču ne pēdējais solis ceļā uz pilnvērtīgu laika dienesta darbību.

Bija paredzēts, ka gada laikā visam jāsāk darboties, tomēr tik raiti negāja [3]. No 1947. gada septembra līdz nākamā gada jūnijam tika izremontēts un novietots novērojumu paviljonā kanālmalā firmas Gustav Heyde Dresden pasāžinstruments, kuru izmantoja kopš 1923. gada, savests kārtībā drukājošais hronogrāfs (iekārta, kas fiksē pulksteņu sekunžu signālus un novērojumu momentus). Notika eksperimentāli novērojumi ar Heides pasāžinstrumentu un otru – mazāku, firmas Askania Werke (Bamberg) pasāžinstrumentu, kas bija iegādāts 1929. gadā [4].

Taču radās grūtības ar galvenajiem pulksteņiem Riefler 403 un Riefler 457, kas atradās pulksteņu pagrabā LU galvenās ēkas Merķeļa ielas spārnā. To gaita nebija pietiekami vienmērīga, tāpēc 1949. gada septembrī E. Vītols remontēja pulksteņu mehānismus. Pakāpeniski pulksteņu gaitu izdevās normalizēt. Vienojās, ka pulksteņus drīkst regulēt tikai E. Vītols, bet novērojumus ar pasāžinstrumentu veiks J. Kalnciems un K. Šteins [5].

Par šo laika posmu latviešu ģeodēzists un astronoms Jānis Klētnieks (1929 – 2021) raksta [2]: „1948. gada 6. oktobrī PSRS Ministru Padomes Mēru un mērierīču komitejas Centrālā zinātniski pētnieciskā institūta Vienotā laika dienesta birojs izdeva rīkojumu LVU Astronomiskajā observatorijā nostiprināt laika dienestu un regulāri veikt novērojumus. Pēc dažiem mēnešiem, 1949. gada 25. februārī, LVU Astronomiskās observatorijas Laika dienests jau tika iekļauts Vissavienības vienotajā laika dienestu struktūrā. J. Kalnciems astronomiskā laika novērošanu ar pasāžinstrumentu turpināja arī 1949. gada vasarā un noteica 12 pulksteņu korekcijas. Laika dienests ar ±0,1 sekundes precizitāti nodrošināja laika signālus Rīgas radiofonam, ko pārraidīja ik stundas, un deva arī precīzo laiku telegrāfam, telefonam un Brīvības bulvāra (tagad Laimas) pulkstenim”.

Tomēr J. Kalnciema darbība nebija pietiekami aktīva. 1949. gada 27. augustā par LVU Astronomijas katedras un Laika dienesta vadītāju apstiprināja K. Šteinu. Viņš ātri uzlaboja Laika dienesta darbu. 1950. gadā K. Šteins ar pasāžinstrumentu veica 27 novērojumus, J. Kalnciems – 15 un jaunā observatorijas darbiniece Ella Detlova (1922—2014) – 21 novērojumu. Uz Vienoto laika dienestu biroju Maskavā nosūtīja 48 pulksteņa korekcijas, kā arī uztverto radiosignālu datus [2].

Pēc otrā pasaules kara PSRS mainījās augstskolu astronomiskās izglītības politika. J. Klētnieks raksta [2]: „1948. gadā PSRS Izglītības ministrija apstiprināja jaunus mācību plānus, kuros agrākā astronomijas specializācija no matemātikas nozarojuma tika pārnesta pie fizikas. 1950. gada beigās Izglītības ministrija arī mainīja LVU specialitāšu un specializāciju nomenklatūru, kurā astronomijas specializācija vairs netika atļauta. Tāpēc 1951. gada sākumā universitāte Astronomijas katedru likvidēja”. Februārī J. Kalnciemu un E. Detlovu atlaida no darba, bet K. Šteinu pārcēla darbā uz Teorētiskās fizikas katedru, kur viņš bija precīzā laika noteikšanas zinātniskās tēmas vadītājs. Laika dienests formāli palika bez novērotājiem.

Tas bija trieciens astronomijas attīstībai Latvijas Valsts universitātē, tomēr K. Šteins nepadevās un turpināja astronomiskos novērojumus, bet laboranti turpināja uztvert laika signālus pa radio. Ironiskā kārtā tieši 1951. gadā laika dienests savā attīstībā pārkāpa nozīmīgu slieksni – 9. janvārī veikto novērojumu rezultāti pirmo reizi tika publicēti PSRS Laika dienestu kopīgajā biļetenā [6]. Šo brīdi var uzskatīt par pilnvērtīgu atjaunotā laika dienesta darbības sākumu.

LVU laika dienests uzsāka regulāru darbu. Bija uzkrāta nepieciešamā pieredze, kā pulksteņu korekciju aprēķinos ņemt vērā pasāžinstrumenta, pa radio uztveramo laika signālu, pulksteņu un hronogrāfu rezultātu labojumus. Novērojumos lietoja iepriekš minēto Askania Werke pasāžinstrumentu un Riefler pulksteņus. Gustav Heyde pasāžinstruments deva nekvalitatīvus attēlus, tāpēc to neizmantoja [7]. Galvenā atšķirība no pirmskara perioda bija tā, ka tagad katru skaidru nakti notika regulāri astronomiskie novērojumi, kas deva iespēju sekot Zemes rotācijas nevienmērībai, nevis tikai dot pareizā laika signālus attiecīgajām iestādēm.

No 1950. līdz 1956. gadam pēc apmēram 3000 zvaigžņu novērojumiem LVU laika dienests noteica 307 pulksteņu korekcijas, no tām 259 korekcijas tika iekļautas Padomju Savienības vienotā etalona laika biļetenā. Gandrīz divas trešdaļas visu novērojumu veica K. Šteins, no 1951. gada beigām novērojumus aktīvi veica arī jaunā observatorijas darbiniece Elga Kaupuša (1926 – 2010) [2].

Latviešu radioastronome Natālija Cimahoviča (1926 – 2019) raksturo LVU laika dienesta darbu šajā posmā [8]: „Novērojumi notika vidēji 60 naktis gadā, turklāt vienā naktī tika novērotas vidēji 10 zvaigznes. Tādējādi katru nakti tika iegūta tikai viena korekcija. LVU Laika dienesta astronomisko novērojumu kvalitāti šajā periodā var raksturot ar astronomiskās pulksteņa korekcijas vidējo kvadrātisko kļūdu ±0,026 s. Iepriecinoši, ka šis rezultāts bija labāks par Padomju Savienības laika dienestu kļūdas vidējo vērtību, lai gan LVU Laika dienestam aparatūra bija sliktāka nekā citiem laika dienestiem. Sevišķi slikts bija astronomiskais pulkstenis, kurš atradās pagrabā un bija pakļauts krasām temperatūras maiņām”.

Latviešu astronoms Matīss Dīriķis (1923 – 1993) raksta [9]: „Tādējādi Astronomiskā observatorija iekļāvās PSRS vienotajā laika dienestu sistēmā. Neraugoties uz jau nedaudz novecojušo aparatūru, mūsu Astronomiskās observatorijas novērojumi tika tur augstu vērtēti, jo izrādījās, ka precizitātes ziņā tie varēja sacensties ar Pulkovas, Maskavas un citiem labākajiem Krievijas laika dienestiem. Tieši augstā precizitāte bija par iemeslu tam, ka, tuvojoties Starptautiskajam ģeofizikas gadam (SĢG, 1957 – 1958), observatorijas dzīvē sākās jauns uzplaukums”.

Bet par to pastāstīsim citreiz.

Vēres:

  1. Autoru grupa. Astronomija Padomju Latvijas 25 gados. Zvaigžņotā Debess, 1965 Vasara, Nr. 28, 1. – 24. lpp.
  2. J. Klētnieks. Astronomiskā observatorija un laika dienests (1944–1959). Latvijas Universitātes Raksti, 2008. 716. sēj. Zinātņu vēsture un muzejniecība, 73. – 80. lpp.
  3. Burtnīca „LPSR ZA Fizikas un matemātikas institūta astronomijas sekcijas un LVU Fizikas – matematikas fakultātes astronomijas katedras zinātniskās sēdes”. Nr. 1. LU Muzeja krājums, F. Candera un Latvijas astronomijas kolekcija.
  4. Mape „Mācību spēku un laika dienesta atskaites, 1947 – 1950”. LU Muzeja krājums, F. Candera un Latvijas astronomijas kolekcija.
  5. Mape „LVU Astronomijas katedra un Laika dienests 1944 – 1950”. LU Muzeja krājums, F. Candera un Latvijas astronomijas kolekcija.
  6. L. Roze. 25 gadi vienotajā PSRS laika dienestu saimē. Zvaigžņotā Debess, 1976 Vasara, Nr. 72, 1. – 8. lpp.
  7. Dokuments „Atskaite par LVU laika dienesta darbību 1952. gadā un 1953. gada darba plāns”. LU Muzeja krājums, F. Candera un Latvijas astronomijas kolekcija.
  8. N. Cimahoviča. Laika dienests LVU. Zvaigžņotā Debess, 1968 Vasara, Nr. 40, 29. – 36. lpp.
  9. Latvijas Universitāte 75. LU, Rīga, 1994, 299. – 305. lpp.

Pielikums:

LVU Astronomijas katedras un LPSR ZA Fizikas un matemātikas institūta Astronomijas sektora kopīgās zinātniskās sēdes protokols, 1947. gada 10. septembris.

Lasi vēl:

Ziņa LU portālā par I. Vilka grāmatu “Zvaigžņu aicinājums. Latvijas Universitātes (LU) astronomijas studentu (1920 – 1949) dzīvesstāsti”.

Latvijas Universitātes Muzeja 2019. gada maija mēneša priekšmets. Shēma, kurā parādīta kādreizējā astronomisko novērojumu paviljona atrašanās vieta.

Ziņa LU portālā par LU Astronomiskās observatorijas subasistenta Sergeja Slaucītāja 1924. gadā rakstīto pārskatu par observatorijas darbību.

Dalīties

Saistītais saturs

MĒNEŠA PRIEKŠMETS. Latvijas Universitātes pulksteņu pagrabam 100
06.11.2024.

MĒNEŠA PRIEKŠMETS. Latvijas Universitātes pulksteņu pagrabam 100

Muzejs aicina apmeklēt LU galveno ēku Eiropas kultūras mantojuma dienās 2024
05.09.2024.

Muzejs aicina apmeklēt LU galveno ēku Eiropas kultūras mantojuma dienās 2024

NEAIZMIRSTAMĀS BIOGRĀFIJAS. Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris Jānis Klētnieks
18.06.2024.

NEAIZMIRSTAMĀS BIOGRĀFIJAS. Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris Jānis Klētnieks

MĒNEŠA PRIEKŠMETS. Astronomiskās observatorijas durvju plāksnīte
03.10.2022.

MĒNEŠA PRIEKŠMETS. Astronomiskās observatorijas durvju plāksnīte

NEAIZMIRSTAMĀS BIOGRĀFIJAS. Skolēnu iedvesmotājai Ellai Detlovai 100
18.07.2022.

NEAIZMIRSTAMĀS BIOGRĀFIJAS. Skolēnu iedvesmotājai Ellai Detlovai 100

NEAIZMIRSTAMĀS BIOGRĀFIJAS. Aizputes astronomijas skolotājai Rotai Saveļjevai 100
21.06.2022.

NEAIZMIRSTAMĀS BIOGRĀFIJAS. Aizputes astronomijas skolotājai Rotai Saveļjevai 100

“Zvaigžņu aicinājums” – jauna grāmata Muzeja sērijā
26.07.2021.

“Zvaigžņu aicinājums” – jauna grāmata Muzeja sērijā

MĒNEŠA PRIEKŠMETS. Bijušā astronomisko novērojumu paviljona novietojuma shēma
13.05.2019.

MĒNEŠA PRIEKŠMETS. Bijušā astronomisko novērojumu paviljona novietojuma shēma