Akadēmiskais centrs
Rūdolfs Rubenis ir Latvijas Universitātes (LU) Vēstures un filozofijas fakultātes students un LU fonda E. Felsberga piemiņas stipendijas saņēmējs. Pētījums, ar ko strādā stipendiāts ļaus izprast skaidrāk vācbaltiešu sociālpolitisko aktivitāšu panākumus un zaudējumus parlamentārās Latvijas augstākajā izglītībā (1920-1934), kas līdz šim historiogrāfijā ir pretrunīgi vērtēti. Promocijas darbs tiek izstrādāts Dr. hist. asoc. prof. Raimonda Cerūža vadībā.
Promocijas darbs par tēmu “Vācbaltiešu sociālpolitisko organizāciju ietekme uz augstāko izglītību parlamentārisma periodā Latvijā (1920-1934)” ir veltīts jaunam, novatoriskam jautājumam par vācbaltiešu sabiedrisko un politisko aktivitāšu mēģinājumiem panākt sev labvēlīgu stāvokli parlamentārās Latvijas valsts augstākajā izglītībā, kam šķēršļus lika tā laika Latvijas valsts latviskošanas politika, negatīvi ietekmējot LU autonomijas imunitāti pret politizāciju. Parasti Kārļa Ulmaņa autoritārisma periodu saista ar pilnīgu augstākās izglītības latviskošanu, taču tā aizmetņi jau sāka parādīties parlamentārisma periodā. Lai gan LU rektori Jānis Ruberts un Augusts Tentelis mēģināja rast kompromisu latviešu-vācbaltiešu saspringtajās attiecībās, atļaujot lasīt lekcijas latviešu, krievu un vācu valodās, atteikšanās no vācietības ietekmes ierobežošanas augstākajā izglītībā nenotika. Tas arī liek uzdot jautājumu – cik LU bija savā autonomijā imūna pret politisko varu?
Promocijas darba 1. aspekts formulēts kā vācbaltiešu skolas autonomijas jautājums augstākās izglītības kontekstā. Tiek izvērtēti līdzšinējo vēsturnieku (Leo Dribina, Ineša Feldmaņa, Džona Haidena u.c.) atzinumi par Latviju kā “nacionālajām minoritātēm labvēlīgu valsti”, pretstatā, piemēram, Polijai, kur izcēlās vardarbīgi konflikti starp valsts varu un nacionālajām minoritātēm. Bez šaubām, starpkaru periodā Latvijas valstī nepastāvēja pilsoņu kara draudi vai etniskā vardarbība ar nežēlīgām represijām, tomēr latviešu-vācbaltiešu attiecībās bija vērojams vēsums, starplaikus, izceļoties asām pretrunām, sevišķi studentu organizāciju starpā. Pētījumā tiek apsvērts skaidrāk izskaidrot, cik efektīvi strādāja vācbaltiešu skolu autonomija augstākās izglītības kontekstā.
2. aspekts formulēts kā vācbaltiešu augstākās izglītības iespējas Latvijā, veicot analīzi par vācbaltiešu motivāciju braukt studēt uz Vācijas universitātēm kā alternatīva Rīgas Herdera institūtam. Lai gan mans zinātniskais vadītājs ir pētījis šī institūta vēsturi, konstatējot faktu par tur iegūtā diploma zemo prestižu, līdz šim historiogrāfijā nav tikusi pievērsta uzmanība vācbaltiešu iegūtajai augstākajai izglītībai ārpus Latvijas – Vācijā. Uzskatīt Rīgas Herdera institūtu par nozīmīgu progresu Latvijas nacionālo minoritāšu politikā ir kļūdaini, jo Latvijas Izglītības ministrija to neatzina par līdzvērtīgu LU. Pašlaik ir izstrādāta pamatbāze, kas balstīta uz zinātnisko rakstu Possibilities to Obtain Higher Education in Germany for Latvian Baltic German Students (1920-1034) https://dspace.lu.lv/dspace/handle/7/56728 (1146.-1148. lpp.). Šajā rakstā tiek secināt, ka, neskatoties uz “iesaldēto” valodas jautājumu latviešu-vācbaltiešu attiecībās, pati LU nevarēja atteikties no vācbaltiešu iesaistes Latvijas augstākajā izglītībā, ņemot vērā viņu pieredzi un zināšanas no Rīgas Politehniskā institūta (RPI) laikiem. Tajā pašā brīdī vācbaltiešu sociālpolitiskajām organizācijām, sevišķi studentu korporācijām, bija liela loma, lai pielāgotos esošajām pārmaiņām augstākajā izglītībā, dodot iespējas vācbaltiešiem caur korporantu sakariem iegūt augstāko izglītību Vācijā, kas bija konkurētspējīga ar LU iegūto augstāko izglītību. Pētniecībā šajā aspektā turpinās.
3. aspekts formulēts kā Vācijas ārpolitikas ietekme uz vācbaltiešiem augstākajā izglītībā, kas izpaudās ar Vācijā izveidoto vācbaltiešu sociālpolitisko organizāciju (studentu korporāciju, politisko un sabiedrisko organizāciju) filiālēm, kas veidoja savienojošu tīklu starp vācbaltiešiem Igaunijā, Latvijā un Vācijā. Šajā jautājumā tiek vērtēti Latvijas Iekšlietu ministrijas padotās Politiskās pārvaldes, kā arī Latvijas Ārlietu ministrijas novērojumi un atzinumi attiecībā uz vācbaltiešu sociālpolitisko organizāciju aktivitātēm. Historiogrāfijā plaši pētīts par Vācijas ārpolitikas ietekmi uz vācbaltiešu sociālpolitiskajām organizācijām un viņu stāvokli augstākajā izglītībā, taču abi aspekti nav tikuši saistīti ar viens otru. Pētījumā tiks mēģināt veikt abu aspektu sintēzi, atklājot jaunu skatījumu par Vācijas ārpolitikas ietekmi uz vācbaltiešiem.
Kopumā var teikt, ka, salīdzinot ar doktorantūras I kursu, doktorantūras II kursā ir skaidri noformulēti pētnieciskie aspekti, kam nāk klāt laba pētnieciskā bāze, padarot Promocijas darba izstrādes procesu skaidrāku un mierīgāku. Pašlaik ir grūti spriest, kāds būs Promocijas darba rezultāts, jo, paralēli strādājot pie jaunām publikācijām Promocijas darba ietvaros, kopš I kursa turpinās aktīvs darbs pie arhīva dokumentu studijām. Arī II kursa laikā parādās jaunas iespējas, kas palīdz Promocijas darba izstrādē, piemēram, sakaru veidošana ar latviešu-vācbaltiešu kultūras centru Domus Rigensis. Arī tiek domāts par Promocijas darba ievada un vienas nodaļas sagatavošanu, balstoties uz vienu no iepriekš minētajiem pētnieciskajiem aspektiem.
Rūdolfs aicina: "Aicinu citus talantīgus, centīgus un sabiedriskus humanitāro zinātņu maģistrantus un doktorantus izmantot LU fonda piedāvātās iespējas, lai varētu gūt ilgtermiņa panākumus nākotnē."
Jau kopš 2004. gada Latvijas Universitātes fonds nodrošina iespēju mecenātiem un sadarbības partneriem atbalstīt gan LU, gan citas vadošās Latvijas augstskolas, tā investējot Latvijas nākotnē. LU fonda prioritātes ir atbalstīt izcilākos studentus un pētniekus, veicināt modernas mācību vides izveidi, kā arī universitātes ēku būvi un rekonstrukciju.
