Akadēmiskais centrs
Lai uzlabotu ārstu un pacientu saziņu, nepieciešams uzlabot ne tikai spēkā esošos normatīvos aktus, bet arī ārstu ētikas kodeksu. Tāpat ir svarīgi arī ārstu tālākizglītībā paredzēt darba ar pacientiem prasmju pilnveidi, sprieda eksperti.
Piektdien, 7. janvārī, notikušajā diskusijā uzmanība tika pievērsta gan ārstu darba ētikas jautājumiem, gan arī ārstu kļūdu juridiskajam aspektam, meklējot risinājumus, kā veicināt ārstu kļūdu izvērtēšanu, kā noteikt, vai ārsts kļūdījies cilvēcīgi vai tomēr noticis tāds pārkāpums ārstēšanas procesā, kam iestājas juridiskas sekas.
Latvijā nepieciešams pacientu ombuds
Viena no diskusijas atziņām – Latvijā pacientiem trūkst instrumenta, ko izmantot, saskaroties ar ētikas pārkāpumiem ārstniecības gaitā. Daudzviet pasaulē šim mērķim izveidota pacientu tiesībsarga jeb ombuda institūcija, kādas Latvijā pašlaik nav. Kādu brīdi darbojās sabiedriska organizācija, taču tā nespēja nodrošināt savu pastāvēšanu ilgtermiņā.
“Pacientiem Latvijā bieži nav saprotams, kur vērsties, ja nācies saskarties ar neētisku rīcību no mediķu puses,” atzina LU Medicīnas fakultātes profesore Signe Mežinska. Tādēļ nereti pacients izvēlas vispirms vērsties pie medijiem un tikai pēc tam jautājumu risināt ar ārstniecības iestādi vai citām institūcijām. “Mums nevajag troksni, mums vajag uzticēšanos,” sacīja profesore, akcentējot pacientu ombuda institūcija trūkumu. Viņasprāt, diskutējams ir jautājums par to, vai šī institūcija veidojama kā nevalstiska vai valsts institūcija.
Kā norādīja eksperti – ja kāds publiski apsūdz ārstu, ne ārsts, ne viņa darbavieta – ārstniecības iestāde – nevar atbildēt ar konkrētiem faktiem un situācijas izklāstu. Iestāde un/vai ārsts var paust vispārīgu komentāru, taču arī to var uztvert kā informācijas izpaušanu par konkrētu pacientu, kas aizliegta ar likumu. Tādēļ medijiem ir ļoti liela loma šādu gadījumu publiskā atspoguļošanā, izvērtējot abu pušu iespējas paust viedokli par notikušo.
LU Medicīnas fakultātes profesors Viesturs Boka, kurš savulaik vadīja Rīgas Austrumu klīnisko universitātes slimnīcu, atgādināja, ka šajā ārstniecības iestādē savulaik jau bija izveidojusies laba sadarbība ar pacientu tiesību aizstāvjiem, tādēļ viņš atbalsta pacientu ombuda izveidošanu (atjaunošanu). “Valsts vai publiski finansēts – tas ir otršķirīgs jautājums," teica Boka, komentējot priekšlikumu pacientu ombuda darbību veidot Tiesībsarga paspārnē, kā tas ir dažās citās valstīs.
Kļūda vai noziegums?
Analizējot nelabvēlīgus notikumus ārstniecībā, prof. V.Boka akcentēja – ārsta kļūda nav noziegums. Noziegums ir likuma pārkāpums, kam seko likumā noteikts sods. Kā norādīja V. Boka – katru ārsta kļūdu uztverot kā kriminālpārkāpumu, tiek radīta situācija, ka par notikušajām kļūdām ārsti neziņo, jo baidās no soda. “Bet tas neveicina uzticēšanos!” uzsvēra MF profesors.
Medicīnisko kļūdu analīze ir būtiska, jo tā ir “profilakse” turpmāku kļūdu novēršanai. “Analizējot kļūdas, svarīgi katrai no tām atrast pamatcēloņus, kādēļ cilvēks kļūdījās vai pieļāva apzinātu pārkāpumu. Ir skaidri jāsaprot cēloņu un seku savstarpējā saistība un procesa laikā netiek lietots apriori negatīvs sākotnējais apraksts, ka mediķis ir nekompetents, nolaidīgs un tamlīdzīgi,” skaidroja V. Boka. Viņaprāt viens no klupšanas akmeņiem ārstu kļūdu analīzē ir tā sauktā “atpakaļskata kļūda” (angļu val. – hindsight bias), proti – negadījuma seku ietekmē visas iepriekšējās darbības automātiski tiek marķētas kā kļūdainas.
“Prioritāri vainojot personas par kļūdām, kas radušās sistēmisku iemeslu dēļ, netiek novērsti cēloņi un kļūdas atkārtošanās,” skaidroja MF profesors. V. Boka uzsvēra, ka visām institūcijām savas kompetences ietveros ir jāizvērtē katra sūdzība, vienlaikus nodrošinot taisnīgu procesu gan apsūdzētajam ārstam, gan apsūdzības uzturētājam. Valdības, juridiskajām un medicīnas iestādēm, kā arī NVO, ir jāsadarbojas, lai pārorientētos no “vainas kultūras” uz “taisnīguma kultūru”, vienlaikus saglabājot atbildību par ārstniecības procesā notiekošo.
 un Latvijas Ārstu biedrība (LĀB). ){kind=link}