Literatūras, folkloras un mākslas institūta apgādā klajā nācis epigrammu krājums "Sarkanā paradīzē"

Zem sirpja un zem āmura
Es slepen rakstu šīs dzejas,
Jo ka mums vārda brīvība,
Tur rūgti man jāpasmejas.

6.1.41.

Viens no sava laika dzēlīgākajiem un asākajiem cīnītājiem dzejā, 19. un 20. gadsimta mijā populārais dzejnieks Edvards Treimanis-Zvārgulis (1866–1950) ir spilgts epigrammas žanra pārstāvis latviešu dzejas vēsturē līdzās Kažoku Dāvim, Līvu Jurkam, Skuju Frīdim, Kārlim Dzelzkalnam, Aspazijai un Rainim. Nepublicētās dzejas krājums “Sarkanā paradīzē” sarakstīts no 1939. līdz 1944. gadam un ir pēdējais zināmais Edvarda Treimaņa-Zvārguļa pilnais manuskripts. 

Otrā pasaules kara gados darbs pie krājuma Edvardam Treimanim-Zvārgulim kalpo kā viens no retajiem bezierobežojumu pašizpausmes veidiem, kā kompensēt liegto iespēju atklāti paust savus uzskatus publiskās vai pat privātās sarunās, sarakstēs un publicēšanai paredzētos literāros jaundarbos. Manuskripts, visticamāk, sākotnēji tapis bez skaidra uzstādījuma par tā uzbūvi, apjomu vai struktūru, autoram nenojaušot, par ko viņš lasīs un attiecīgi – rakstīs jau nākamajā dienā. Kā noprotams no manuskriptā ievietotajām atsaucēm, laikraksti “Jaunākās Ziņas” un “Padomju Latvija” bijuši starp biežāk izmantotajiem Edvarda Treimaņa-Zvārguļa informācijas avotiem. Tajos meklējamas ziņas, kas kalpojušas par ierosmes avotu daļai no krājumā “Sarkanā paradīzē” iekļautajiem dzejoļiem. Rezultāts ir savdabīga dienasgrāmata epigrammas žanrā, kas mūsdienās kalpo kā necenzēts ieskats neatkarīgās Latvijas laika rakstnieka uzskatos. Edvarda Treimaņa-Zvārguļa dzejā atklātās sajūtas, iespējams, nav krasi atšķirīgas no kopējās inteliģencē valdošās noskaņas, bet to unikalitāte slēpjas neparastajā formā, tiešā un ļoti atklātā ironijā un dzelošā satīrā, ciešajā saiknē ar sava laika realitāti un personībām.

Pēc astoņdesmit klusēšanas gadiem dienasgaismu ieraudzījušais E. Treimaņa-Zvārguļa krājums “Sarkanā paradīzē”, ko papildina dzejnieka mazmazdēla Oskara Treimaņa ievads, uzskatāms par tematisku turpinājumu LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta apgādā izdotajam epitāfiju krājumam “150 epitafu jeb kapuzrakstu”, kas nāca klajā 2016. gadā uz dzejnieka 150. jubileju.

Edvarda Treimaņa-Zvārguļa dzejā sarakstītā dienasgrāmata par Otrā pasaules kara laika notikumiem ir saistošs izziņas avots ikvienam lasītājam. Autora spalva netaupa nedz pasaules un Latvijas politiķus, nedz okupantus, nedz arī kolaborantus, vienlaikus ilustrējot procesus, kas satrauca Latvijas sabiedrību. 

Vēsturnieks Kaspars Zellis

Jaunībā Edvardu Treimani-Zvārguli populāru padarīja skatuve un kuplejas. Publikai patika Zvārguļa satīra un izaicinājums. Vecumdienās epigrammas kļuva par dzejnieka politisko kabarē – bez skatuves un klausītājiem, bez iespējas tās publicēt. “Leukādiju” mājas slēpa tās vēl ilgi pēc tam, kad autors atdusējās zem paša stādītajām ābelēm. 

Literatūrzinātnieks Raimonds Briedis

Ko lai vēl rakstu? Mūsu dienās notikumi rit kā uz kino lentas… Bet lai kā – es esmu sirdī diezgan mierīgs un visu vēroju aukstasinīgi. Mūžīgā Vara zina labāk, kas mūsu tautai vajadzīgs.

Edvards Treimanis-Zvārgulis vēstulē 1940. gada 16. augustā