Akadēmiskais centrs
Viens no vecākajiem Latvijas Universitātes (LU) studentu diplomdarbiem ģeoloģijā, kas saglabājies LU Muzeja Ģeoloģijas kolekcijās ir Astras Dravnieces (1926-2008) Latvijas Valsts Universitātes Ģeoloģijas un ģeogrāfijas fakultātē izstrādātais zinātniskais darbs “Gaujas ielejas klastisko iežu petrografiskais raksturojums posmā starp Virešiem un Cēsīm”, kas aizstāvēts 1950. gadā.
Apjomīgais, vairāk nekā 300 lappušu biezais A.Dravnieces diplomdarbs, arī šodien, pēc 70 gadiem, ir vērtīgs un ievērības cienīgs daudzējādā ziņā. Tas tādēļ, ka pētītā ģeoloģiskā tēma ir aktuāla arī šodien un ievērojams arī tādēļ, ka autore Astra Dravniece (vēlāk - Upīte) ir viena no Latvijas izcilajām zinātnes personībām, gan arī tādēļ, ka viņa ir viena no nedaudzajiem Latvijas mineralogiem ar atzītām zinātnisko darbu publikācijām šajā jomā, gan arī tādēļ, ka A. Dravniece paralēli savam vēlākajam zinātniskajam darbam ķīmijas nozarē, visu mūžu ar ieinteresētu un aktīvu līdzdalību piedalījusies Latvijas ģeoloģijas attīstībā.
No 1945. līdz 1950.gadam ģeologu diplomus Latvijas Valsts Universitātē (LVU) saņem 33 studenti, bet 1951. un 1952. gadā LVU ģeoloģijas studiju programmu absolvē vēl 48 diplomandi. A.Dravnieces diplomdarba titullapā, tāpat kā vēl 14 citu 1949. un 1950.gadā LVU aizstāvētajos ģeoloģijas diplomdarbos ir rakstīts: Ģeoloģijas un ģeogrāfijas fakultāte, bet vēlāka laika (no 1951. gada), arī LU Muzeja Ģeoloģijas krājumā saglabātajos diplomdarbos, jau - Ģeogrāfijas fakultāte. Vēstures kontekstā tas ir pat traģisks fakts, jo no 1951. gada ģeoloģijas studijas LU tiek likvidētas, bet atjaunotas tikai 1989. gadā (Nikodemus, 2000).
A. Dravnieces diplomdarbs ir viens no pirmajiem un nedaudzajiem Latvijā, kas skar devona svītu stratigrāfisko iedalījumu izmantojot retāk sastopamo akcesoro minerālu izplatības likumsakarības, kas konstatētas smiltsiežu mineraloģijas un petrogrāfijas pētniecībā, turklāt tās objektu specifika ir tāda, ka analizējamie minerālu graudi iežos saskatāmi tikai zem lupas vai pat mikroskopā.
Zīmīgi, ka LU docentes Katrīnas Zēbergas un LU vecākā pasniedzēja Jura Bites pirms 70 gadiem atsauksmēs doto pētījuma augsto novērtējumu, kas saglabājies LU Ģeogrāfijas un Zemes zinātnes fakultātes dokumentu materiālos, pilnīgi apliecina turpmākā vēsture.
Ja docente K.Zēberga prognozē, ka A.Dravnieces darbs sniedz daudz vērtīga materiāla, kuru varēs ar sekmēm izmantot citiem zinātniskiem pētījumiem, tad J.Bite uzsver, ka zinātniskie rezultāti ir skaidri saskatāmi, turklāt diplomande pilnīgi pārzina minerālu analīzi un prot atšķirt visus drupu (iežu) minerālus zem mikroskopa. Pētījumā diagnosticēti un detalizēti aprakstīti vairāk nekā 17 Latvijas devona smilšakmeņos atklāto minerālu.
Plaša un vispusīga zinātniskā informācija un diplomandes iegūtie dati apliecina tā laika ģeoloģijas studentu pētījumu augsto profesionālo līmeni. Nodaļā par vissenākajiem zināmajiem ģeoloģiskajiem atklājumiem Latvijā, pat sākot ar 19. gadsimtu, autore min daudzus agrāko gadu pētniekus. Trīs minētie avoti 2020.gadā varētu atzīmēt ļoti zīmīgas apaļas jubilejas Latvijas ģeoloģijas izpētes vēstures kontekstā. Kā vissenākais tiek minēts 1830.gada M. Engelharda un E. Ulprehta darbs ”Igaunijas un Vidzemes iežu struktūru pārskats”, kurā atrodamas pirmās ziņas par Gaujas krastos atsegto smilšakmeņu vecumu. kas gan toreiz kļūdaini tika noteikts kā daudz jaunāku - agrā triasa perioda iežu vecums (kas tagad tiek pieņemts ap 250 milj. gadu), kas ir ar aptuveni 130 milj. gadu kļūdu salīdzinot ar vēlāk zinātniski pamatoto devona perioda Gaujas un Amatas svītu smiltsakmens iežu veidošanos ap 380 milj. gadu atpakaļ (Lukševičs, Stinkulis, 2018). Kā diplomande konstatējusi, kļūda tiek labota jau 1840.gadā, kad L.Buha (1840) darbā Vidzemes smilšakmeņus, arī pie Gaujas atsegtos, jau pamatoti, ņemot vērā daudzos pārakmeņojumu atradumus 180 gadu atpakaļ, pieskaita devona periodam.
Interesanti, ka kāds tekstā minētais gada skaitlis arī tagad ir ļoti svarīgs kā Latvijas, tā visa reģiona ģeoloģiskās vēstures izzināšanai. Tas ir 1861.gads, kad tika izdota K.Grēvinga “Geologie von Liv- und Kurland mit Imbegriff einiger angrenzenden Gebiete”, kur atspoguļoti seno Gaujas un Amatas ieleju pētījumi, uzskaitīti smilšakmens atsegumi starp Valmieru un Cēsīm, pamatiežu atsegumu vietas atzīmētas pievienotajā kartē un dots smilšakmeņu kopprofils, turklāt ģeoloģiskajā griezumā atzīmētas iežu izmaiņas virzienā no ziemeļiem uz dienvidiem.
Savukārt, tikai pirms 85 gadiem Nikolajs Delle rakstā par devona nogulumiem Gaujas baseinā publicē 1935.gadā pilnveidoto stratigrāfisko iedalījumu, dod jaunus apzīmējumus slāņiem un norāda uz daudziem iežu atsegumiem Gaujas krastos, tai skaitā arī augšpus Valmierai. Diplomante atsaucas arī uz minētajā darbā ievietoto Gaujas baseina devona nogulumu pārskata karti. Lai gan ir pieejamas ziņas par šī reģiona iežiem, A. Dravniecei pēc literatūras avotu analīzes nākas konstatēt, ka petrogrāfiski un mineraloģiski pētījumi par tagadējo Gaujas un Amatas svītu nogulumiem Latvijā līdz 1950. gadam nemaz nav publicēti.
Mūsdienās daudzi no pētījumā minētajiem vairāk nekā 40 atsegumiem arvien vērojami dabā, un devona iežu paraugu kolekcijas daudzu Latvijas ģeologu ievāktās redzamas LUM Ģeoloģijas ekspozīcijās.
LU Muzejā saglabātā A.Dravnieces diplomdarba tekstā uzsvērta arī pagājušā gadsimta studiju specifika, ka nākamie ģeoloģijas nozares speciālisti, veicot pētījumus, nepieciešamo faktisko materiālu ievāca cieši sadarbojoties ar nozarē strādājošajiem un pieredzējušu ģeologu vadībā. Interesants ir citāts no A.Dravnieces atmiņām par studiju laiku. Viņa apliecina: “Klausoties Jura Bites lekcijas es iemīlēju ģeoloģiju un mineraloģiju. Līdz tam šaubījos, vai esmu izvēlējusies īsto profesiju” (Grosvalds, 2005). Šie aspekti arī mūsdienu ģeoloģijas programmas studijās un noslēguma darbos ir būtiski.
Svarīgs aspekts ir arī tas, ka pētījuma darbu rezultātu unikalitāte saglabājas ilgā laika posmā un vērtība nav mazinājusies gadu ritumā. Par to liecina vairāki fakti.
A.Dravnieces materiāli izmantoti 1961.gada LPSR ZA Vēstīs publicētajā V.Kurša un A.Stinkules rakstā par Gaujas baseina devona nogulumu titānu un retzemju ķīmiskos elementus saturošu minerālu pētījumu rezultātiem. Lai gan lielas koncentrācijas pētītais griezums nesaturēja, tika atklāts, ka, piemēram, minerāla cirkona (cirkonija silikāta) sīko kristāliņu sakopojumi Gaujas baseina iežos cēlušies no Skandināvijā plaši izplatītajiem magmatiskajiem un metamorfajiem iežiem, bet citus smagos minerālus smilšakmeņi satur mazā daudzumā.
Jau 1963.gadā E.Lauenkrapčas apkopojošajā zinātniskajā publikācijā, raksturojot augšējā devona Franas stāva iežu minerālo sastāvu, dota atsauce uz minēto A.Dravnieces pētījumu par Gaujas baseina nogulumiežiem.
Mineraloģisko analīžu rezultātus izmantojuši kā references materiālu LU Ģeoloģijas institūta (1994 – 2008) vadošā pētnieka, ģeoloģijas doktora V. Kurša un līdzautoru projekta darbā “Devona un karbona terigēno minerālu asociāciju veidošanās apstākļi un izmantošana kliedņu (cirkona, ilmenīta, dimanta) iegulu meklēšanā“ (Kuršs u.c., 1997). A.Dravnieces 1950. gadā iegūto datu kopums tiek integrēts Latvijas ģeoloģijas pētījumu datu kopās. Svarīgi, ka arī šodienas pētniecībā diplomandes iegūtie dati ir nozīmīgi. Piemēram, LU ĢZZF realizējamajā un Latvijas Zinātnes Padomes finansētajā pētījumā par vidējā un augšējā devona klastiskajos smiltsiežos sastopamo minerālu raksturīgajām vai tieši pretēji, unikālajām iezīmēm ir iespējams veikt analītisku salīdzinājumu ar pirms 70 gadiem atklāto un aprakstīto.
Vēlākās darba gaitās Astra Dravniece (Upīte) bija ZA Neorganiskās ķīmijas institūta līdzstrādniece. Ilgara Grosvalda, Māra Rudzīša, Angelīnas Zabeles rakstā teikts, ka: ”Astra Upīte kļuva par ķīmiķi, kura savos pētījumos balstījās uz mineraloģisko un kristalogrāfisko pētījumu metodēm. Viņa LPSR ZA Ķīmijas institūtā izveidoja laboratoriju metālu korozijas un tās apkarošanas metožu pētījumiem” (Grosvalds u.c., 2017).
Astra Dravniece (Upīte) ar mineraloģiskām un rentgenspektrālajām metodēm detalizēti pētījusi Latvijas meteorītu vielu un unikālo zinātnisko pētījumu rezultātus ar detalizētu mineraloģisku informāciju par senajiem meteorītiem publicējusi kopā ar citiem autoriem prestižos tā laika enciklopēdiskos izdevumos (Zavarickis, Kvaša, 1952). Gan grāmata, gan mape ar melnrakstu un citiem materiāliem rokrakstā, saglabāta un pieejama LU Muzeja Ģeoloģijas kolekciju krājumā.
Interesanti, ka viena no retajām tā laika zinātniski populāro izdevumu grāmatām latviešu valodā iznāca ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Ķīmijas institūta gādību. Grāmatas autore bija Astra Upīte, kas pēc studijām LU arvien popularizēja mineraloģijas brīnumainās parādības, stāstot gan par tām, gan arī par ļoti neparastiem minerāliem. Neliela izmēra grāmata ar apjomīgu nosaukumu “Minerālu pasaulē”, kura tika izdota saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Izdevumu un redakcijas padomes 1964.gada 23.aprīļa lēmumu (Upīte, 1964), bija iedvesmojoša lasāmviela daudziem dabas zinātnes studēt gribošiem jauniešiem, kā arī papildus izziņas avots vidējās paaudzes ģeologiem Latvijā. Un zīmīgi ka arī šeit, turpinot diplomdarbā iesākto, autore ir ievietojusi jau senāk pētīto sīko, tikai zem lupas saskatāmo Latvijas minerālu fotogrāfijas. Tādi piemēri ir cirkona, turmalīna un retzemju minerāla monacīta, kas sastopams pludmales smiltīs, vai Apes rupjkristāliskā dolomīta monokristālu fotogrāfijas, kas tika uzņemtas polarizētas gaismas jeb polarizācijas mikroskopā, kuri aplūkojami arī tagad LU Muzeja Ģeoloģijas ekspozīcijā. Protams, minētās ilustrācijas grūti salīdzināt ar mūsdienu tehniskā aprīkojuma dotajām mikroobjektu fotografēšanas iespējām, ko arvien plaši pielieto pētījumos mineraloģijas, petrogrāfijas, paleontoloģijas vai citās dabas zinātņu jomās visā pasaulē.
Vēl izcilās Latvijas zinātnes personības Astras Dravnieces (Upītes) devums dabas zinātņu popularizēšanā un savas pieredzes nodošanā nākamām paaudzēm izpaudās arī kā jauno mineralogu grupas nodarbību vadīšana Latvijas Dabas muzeja Jauno ģeologu interešu izglītības pulciņā pagājušā gadsimta sešdesmito septiņdesmito gadu mijā. Arī raksta autore ir piedalījusies minētajās nodarbībās, kas iedvesmoja un jau skolas gados nostiprināja pārliecību par izvēlētās ģeoloģijas nozares interesantajām un daudzveidīgajām minerālu pētniecības iespējām un tās lietderību un nepieciešamību Latvijas dabas izzināšanā.
Pēc senākas LU Muzeja Ģeoloģijas kolekciju arhīva materiālu dokumentācijas, muzeja darbinieku vēl rokrakstā rakstītajos sarakstos var konstatēt, ka A.Upīte vairākkārt 1993., 1994., 1997. gadā dāvinājusi lielu daļu savas profesionālās ģeoloģiskās bibliotēkas LU Ģeoloģijas muzejam, domājot un rūpējoties par nākamo paaudžu ieinteresētību dabas zinātnēs.
Literatūras avoti
Buch L.1840. Beitrage zur Bestimmung der Gebirgsformation Russlands Karsten’s Arch. F. Mineral., T. XV.
Delle N. 1935. Devona formācijas nogulumi Gaujas baseinā. 1.M. Skolu muzeja “Gaujas izstādes” izdevums.
Lauenkrapča E. 1963. Oblomočnije porodi franskogo jarusa. Grāmatā: Franskije otložeņija Latvijskoj SSR (krievu val). LPSR ZA izdevniecība, Rīga. 95.-141.lpp
Lukševičs E., Stinkulis Ģ. Ģeoloģiskā vide un resursi. 2018. Latvija. Zeme, daba, tauta, valsts II nod: 3.1.
Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultāte gadsimtu mijā. 2000. Sastādītājs O. Nikodemus.
Upīte A. Minerālu pasaulē. 1964. LPSP ZA izdevniecība. Rīga. 154 lpp.
Grosvalds I. 2005. Mineralogs un kristalogrāfs Juris Bite (1919-2005). RTU izdevums ‘’Jaunais inženieris”. 2005 gada 31.augusts. LUM Ģeoloģijas kolekciju krājums A.Upītes fonds.
Grosvalds I., Rudzītis M., Zabele A. 2017. Profesors Boriss Popovs un viņa mineraloģijas un petrogrāfijas skola Latvijas Universitātē. LU Raksti, Zinātņu vēsture un muzejniecība. 818.sējums. 77. – 102.lpp.
Zavarickis A., Kvaša L. 1952. Meteoriti SSSR (krievu val). PSRS ZA izdevniecība, Maskava.
Nepublicēti
Kuršs V, Savvaitova L., Pupils M. 1997. Devona un karbona terigēno minerālu asociāciju veidošanās apstākļi un izmantošana kliedņu (cirkona, ilmenīta, dimanta) iegulu meklēšanā. LUM Ģeoloģijas kolekciju krājums Ģeoloģijas institūta fonds, 6059.
