Akadēmiskais centrs
Eiropas Savienība (ES) vēlas attīstīties, balstoties spēcīgos, saimnieciski saliedētos, ar kopējām vēstures un kultūras saknēm vienotos reģionos. Valstis ap Baltijas jūru – un to akadēmiskās aprindas – ir atsaucīgas šai vīzijai. Bez šaubām, spēcīga motivācija sadarboties ir iespēja piesaistīt reģionam un tā zinātniekiem vēl vairāk ES līdzekļu.
Šī sadarbība nenozīmē reģiona valstu akadēmiju un augstskolu saplūšanu, to novienādošanos vai "kopējas Baltijas jūras zinātnes" darināšanu. Rīgas deklarācija, kas 2020.gada februārī, pateicoties LZA un LU sadarbībai, tika izstrādāta reģiona zinātņu akadēmiju kopējā konferencē, nosaka vienkāršus un praktiskus sadarbības principus. Mēs "nemetīsim naudu vienā cepurē" kopīgiem grandioziem projektiem – katra valsts turpinās īstenot savas prioritātes tajās zinātņu nozarēs, kas tai ir raksturīgas.
Protams, Latvijas un abu baltiešu kaimiņu IKP rādītāji un cita statistika ir skarba, tā nevairo pašpārliecinātību. Grūti līdzināties zemēm, kur ieguldījumi izglītībā un zinātnē pārsniedz 120 procentus no ES vidēja līmeņa – Zviedrijai, Somijai, Dānijai. Mums ir sasniegti vien 70 procenti, Igaunijai un Lietuvai – ap 80 procentiem.
Tomēr Latvijas sabiedrībai un valstij būtu kļūmīgi raudzīties uz starptautisko akadēmisko sadarbību kā mūsu trūcīgās zinātnes iespēju tikt pie "humānās palīdzības". Pirmkārt, akadēmiju un augstskolu savstarpējie sakaros "tā tas nedarbojas". Otrkārt, Latvijas pētnieku, augstskolu un zinātnisko institūtu reputācija kaimiņos ir pietiekami augsta. Mēs pie viņiem nedodamies – un pie sevis neaicinām – ne "ar izstieptu roku", ne "tukšām rokām".
Valsts finansējums un arī ES līdzekļu piesaiste ļauj Latvijas zinātniekiem ar saviem pētījumiem nodrošināties ar globālo atpazīstamību: ir viņu publikācijas, ir atsauces uz tām, Hirša indekss uzrāda patīkamus rezultātus un apliecina, ka piešķirtie līdzekļi dod rezultātu.
Latvija ir viena no ES dalībvalstīm, kurā valsts finansē zinātni ļoti lielā apjomā, rēķinot procentuālo attiecību pret IKP, esam pat pirmajā pieciniekā. Taču Latvija ir priekšpēdējā vietā, rēķinot finansējumu, ko zinātnei dod privātais kapitāls. Tā ir milzīga un nacionāla problēma, ko izjūt sabiedrība – mūsu labklājības pieaugums ir pārāk lēns.
Valstīs ar attīstītu industriju bizness pasūta zinātnei lietišķos pētījumus, lai pelnītu ar tiem un inovācijām. Tādejādi gūtā peļņa baro fundamentālās zinātnes. Tāpēc arī Zviedrijas Inženierzinātņu akadēmija ir tik bagāta institūcija, jo tās institūtos veiktie pētījumi balsta valsts rūpniecību. Akadēmijas prezidente profesore Tuula Teeri varēja man lepni teikt: Zviedrija ir 2.vietā pasaulē – aiz Dienvidkorejas – inovāciju ieviešanā ražošanā.
LZA mērķis – ko es, protams, kolēģei neuzdrošinājos tik atklāti atzīt – ir panākt, ka mūsu zinātnieku inovācijas sasniedz mūsu ražotājus. Taču te ir "inovatīvā plaisa", pat bezdibenis starp pētniekiem un biznesu. Protams, ir izņēmumi. Ir mums arī daži privāti uzņēmumi ar saviem zinātniekiem. Tomēr – man ir rūgti šo teikt – Latvijas industrija kopumā vēl ir tādā līmenī, kad pievienotā vērtība ir pārāk niecīga, apstrādātais produkts ir pārāk "jēls". Tas nedod tik lielu peļņas atlikumu, lai privātais bizness varētu finansēt turpmākos lietišķos pētījumus. Kur nu vēl fundamentālo zinātni... Latvijas valstij ir jāatrod politiskā griba ieguldīt attīstības līdzekļus, lai likvidētu bezdibeni starp mūsu zinātnes potenciālu un industrijas nespēju pārņemt tās izstrādāto. Kamēr šis darbs nav iesākts, Latvijas sabiedrībai ir jārēķinās, ka mūsu zinātnieki sev izeju meklēs reģionālā un starptautiskā sadarbībā. Viņu atklājumi, joprojām veikti šeit, tiks pārdoti ārzemēs un arvien plašāk atradīs praktisku pielietojumu Zviedrijas, Vācijas vai Kanādas uzņēmumos.
Šādos apstākļos kādai valsts institūcijai, atbildīgai par inovāciju politiku, ir jākļūst par sava veida finanšu instrumentu. Par "biržas mākleri", kas spēj novērtēt Latvijas pētnieka veiktā– un valstij piederošā – darba potenciālu pelnīt, ja tā rezultātus pārņem citu valstu industrija. Zinātnieka veikumam ir jābūt ierēķinātam kā strikti noteiktai daļai no uzņēmuma paredzamās peļņas. Valstij ir jāuzņemas Latvijas modernāko uzņēmējdarbības virzienu atbalstīšana un jāfinansē Latvijas zinātne, lai pārvarētu "inovāciju bezdibeni".
Kādam šāds uzdevums ir proaktīvi jākoordinē. Finansējums noteikti nāks no Ekonomikas ministrijas vai tās paspārnē veidota Inovāciju departamenta, LIAA, bet zināšanas par to, kā šo funkciju veikt, ir atrodamas Zinātņu akadēmijā. Valsts izpildvaras pārstāvjiem, negribu nevienu aizskārt, tam nav pietiekamu zināšanu.
Ar Latvijas akadēmiskās saimes intelektuālo potenciālu vēlamies kalpot par ekspertu un zinātnes politikas instrumentu – Latvijas ekonomikas stiprināšanai, sadarbībai starp zinātnisko inovāciju un uzņēmēju.
, Latvijas Universitātes (LU) un citas mūsu augstskolu zinātnieki savas izaugsmes perspektīvas saredz arvien plašākā sadarbībā ar kolēģiem citās Baltijas jūras reģiona valstīs. Tāpat arī Ziemeļvalstīs, Vācijā, Polijā ir jūtams gan entuziasms par savstarpēju tuvināšanos, gan lietišķa pārliecība par tās izdevīgumu.){kind=link}