Akadēmiskais centrs
Neliels ieskats Frīdriha Candera piemiņas saglabāšanas vēsturē.
Nams, kurā auga Frīdrihs Canders, sākotnēji atradās privātā ielā Šampētera muižas teritorijā, ko muižas īpašnieks sauca par Strauta ielu. 1897. gadā ar pilsētas valdes rīkojumu tā tika pārdēvēta par Bārtavas ielu un visu to laiku, kad tur dzīvoja Canderu ģimene, tā arī saucās. 1923. gadā iela tika pārdēvēta par Bārtas ielu, bet 1962. gadā tai piešķirts “padomju raķešbūves pioniera Frīdriha Candera” vārds.
Vēl pirms pēdējās ielas nosaukuma maiņas kā pirmais goda apliecinājums zinātniekam 1960. gada 23. augustā, viņa 73. dzimšanas dienā, pie mājas vārtiņiem tika novietota piemiņas plāksne. Tā bija veidota no cementa un uzraksts uz tās vēstīja: “Šajā mājā 1887. gada 23. augustā dzimis un līdz 1915. gadam dzīvojis padomju raķešbūves pionieris, starpplanētu lidojumu entuziasts Frīdrihs Canders”. Plāksne stāvēja ielas malā kādus 20 gadus, līdz sākās bijušo komunālo dzīvokļu pārvēršana par Frīdriha Candera memoriālo muzeju. Tad tā tika novākta sava ne visai estētiskā izskata un kļūdainā uzraksta dēļ – Frīdrihs nepiedzima šajā namā, ģimene pārcēlās uz turieni dažus gadus pēc viņa dzimšanas. Viņš arī nedzīvoja tur līdz 1915. gadam, Canderu ģimene namu pārdeva 1911. gadā, jo nepietika līdzekļu tā uzturēšanai. Bet minētajā 1915. gadā Frīdrihs Canders pārcēlās dzīvot uz Maskavu. Pēc muzeja atklāšanas pie nama sienas tika piestiprināta jauna vara plāksne, kurai diemžēl bija pavisam īss mūžs, jo tā iepatikās krāsaino metālu zagļiem.
Frīdriha Candera memoriālā muzeja tapšana bija ļoti ilgs un grūts process. Pēc Canderu ģimenes nams piederēja vairākiem īpašniekiem, līdz pirms paša Otrā Pasaules kara to nopirka skolotāja Anna Šmite. Viņa ar ģimeni visiem spēkiem centās saglābt namu kara laikā un tas viņai patiesi izdevās, neraugoties uz dzelzsceļa sliedes gabalu, kas bumbas sprādziena brīdī bija ietriecies nama sienā un visiem zaudētajiem logu stikliem. Padomju gadi A. Šmites kundzei nesa vēl lielākus zaudējumus – nams tika nacionalizēts un sadalīts 4 komunālajos dzīvokļos. A. Šmites kundzei ar vīru un dēlu palika tikai viens no šiem dzīvokļiem.
Pagājušā gadsimta 50. gados Frīdriha Candera māsa Margareta, kura pirms kara bija aizprecējusies uz Vāciju, uzsāka radinieku meklēšanu dzimtenē un Krievijā. Tā uzsākās sarakste starp trim sievietēm, kurām rūpēja zinātnieka piemiņas saglabāšana – māsa Margareta Jirgensene Candere no Vācijas, meita Astra Candere no Krievijas un bijusī Canderu mājas īpašniece Anna Šmite. Tikai pateicoties šo sieviešu neatlaidībai muzejs beigās arī tika atvērts. Bet ceļš līdz tam bija ilgs un grūts. Pirmais solis bija attēlos redzamā plāksne, tad sekoja ielas nosaukuma maiņa, tuvējā skolā parādījās Frīdriha Candera pionieru pulciņš, mājas bēniņos tapa tāds kā zinātnieka piemiņas stūrītis – te krājās Margaretas un Astras vēstules, viņu atsūtītās fotogrāfijas, pionieru savāktie avīžu izgriezumi, veltīti F. Canderam un kosmonautikas tēmai. Tā pagāja 20 gadi, līdz kārtējā Astras vēstule LKP CK pirmajam sekretāram Augustam Vosam nesa kādus augļus un 1980. gadā tika pieņemts lēmums, ka muzejs taps. Margareta un Anna Šmite to nepiedzīvoja, viņas nomira 70. gados. Tika nolemts atvērt muzeju uz zinātnieka simtgadi – 1987. gadā. Tas tika paveikts, bet pirmā ekspozīcija muzejā bija ļoti lakoniska – trūka oriģinālo priekšmetu. Tā uzsākās sadarbība ar Latvijas Universitātes Astronomijas institūtu – gadu pēc muzeja atvēršanas šeit tika izstādīti vecie astronomiskie instrumenti, vēsturiskās grāmatas un zvaigžņu kartes, meteorītu kolekcija. Vēl pēc gada muzejs diemžēl tika slēgts, kā nerentabla mākslas iestāde. Kā Frīdriha Candera memoriālais muzejs pārvērtās par LU Muzeja Frīdriha Candera un Latvijas astronomijas kolekciju - tas jau ir cits stāsts.
Sīkākas informācijas par pašas plāksnes uzstādīšanas brīdi LU Muzeja rīcībā nav, līdz ar to nav zināms, kāpēc kādu laiku tā atradās mājas aizmugurē. Iespējamā versija – kamēr gatavoja pamatu plāksnei paredzētajā vietā, tā tika nolikta citur, lai „nebūtu pa kājām”. Mājas pagalmā to vai nu negribēja vai nevarēja ienest - Annas Šmites atmiņās minēts kāds “kašķīgs” īrnieks, kam Candera piemiņa diez ko nerūpēja. Tās dēļ viņam netika atļauts Canderu vēsturiskajai saimniecības mājai piebūvēt garāžu savas personīgās automašīnas novietošanai... Protams, ka apkārtējo māju iedzīvotāji atnāca plāksni aplūkot uzreiz, negaidot oficiālo atklāšanu, jo tādas lietas klusajā Šampētera rajonā katru dienu vis nenotika.
