Akadēmiskais centrs
Ceļotāji un ceļošana arvien ir piesaistījusi sabiedrības uzmanību: stāstos un aprakstos, kas vēsta par tālām vietām, tām tipisko veģetāciju, dzīvniekiem un cilvēku dzīvesveidu, ceļā piedzīvotām grūtībām un sastaptiem brīnumiem. Savukārt stāsti, kurus sacer citi par ceļotājiem, ir īpašs veids, kā tiek uztverts ceļošanas fenomens. Īpašais šajās refleksijās par ceļošanu ir neikdienišķa pieredze un zināšanas: par neparasto un svešādo, arī par eksistenciāli svarīgo – jauniem maršrutiem, prasmēm un garīgām atklāsmēm, kas ir ļāvušas vērtēt ceļošanu kā jēgpilnu un apzinātu rīcību. Šāda apziņa, kas veidojusies pirms un pēc ceļojuma vai esot ceļā, atšķir, piemēram, tūristu no bēgļa. Ceļošanai ir daudz formu, ceļotājiem – dažādas sejas un identitātes: svētceļotājs, tirgotājs, karavīrs, spiegs, algotnis un mākslinieks… tūrists.
Taču ne katra došanās prom no ierastās vides ir ceļojums, ne katrs cilvēks, kurš atstāj mājas, būs ceļotājs. Apzināta vai piespiedu izvēle doties tālā vai tuvā ceļā vēl nepadara cilvēku par ceļotāju.
Vai mērķis un motivācija rada ceļotājā apziņu, ka piedzīvotais ir ceļojums? Vai zināšanu dēļ – izpētīt, uzzināt un saprast, lai tādējādi mazinātu profesionālās un eksistenciālās vajadzības, kāds kļūst par ceļotāju? Esot ceļā varot labāk saprast sevi un pat mainīt dzīvi, un kāds vēlāk teiktu: tas bija mans ceļojums. Kurā brīdī un kādu faktoru ietekmē cilvēks pievērš uzmanību savai prombūtnei un vērtē to kā ceļojumu? Kā indivīds / kolektīvs vērtē savu vai svešu ceļošanas pieredzi?
Šie un citi jautājumi ļaus fokusēt konferences vēstures sekcijas skatījumu uz ceļotāju un ceļošanu kā vēsturisku – kultūrvēsturisku un sociāli antropoloģisku – fenomenu senajās un modernajās sabiedrībās.
