Akadēmiskais centrs
I. Daukstes-Silasproģes pētījums sastāv no trīs daļām: par laiku Kurzemē, Gotlandē un Zviedrijā. Grāmatā lasāms par dzīvi Kurzemē, pārvietojoties no vienas zvejnieku mājas uz otru tuvāk krastam un gaidot laivu. Tad seko Gotlande, kur bēgļi pavadīja divas nedēļas slēgtā karantīnas nometnē. Un pati Zviedrija, kur dzīve jāveido no nulles. Visa šī ceļa laikā latviešu bēgļi pārcieta nelabumu, bailes, izmisumu un neziņu. Izjustais un piedzīvotais atspoguļojas latviešu trimdas literārajos darbos, kuru fragmenti arī ir iekļauti pētnieces apjomīgajā grāmatā “Gaidot laivu. Latviešu rakstnieki bēgļu ceļos Zviedrijā”.
Sevi jāapliecina
I. Daukste-Silasproģe ar savu pētījumu vēlējās parādīt, ka literāri teksti, liecības, ko dzejnieki ielikuši savu dzeju vai romānu rindās, bieži ir autobiogrāfisks darbs un ar dokumentējošu iezīmi. 1944. gada atvasarā bēgļu vidū, kas pameta savas mājas un devās uz Zviedriju, bija ļoti daudz rakstnieku un inteliģences pārstāvju, akadēmiski izglītoti augstskolu mācībspēki.
Kad latviešu bēgļi nonāca Zviedrijā, viņiem piešķīra sausas drānas, siltu dzērienu un nelielu maltīti. Drīz vien bēgļus apmeklēja Zviedrijas valdības pārstāvji, kuri rosināja meklēt, kā arī piedāvāja darbus.
“Zviedrijā ļoti ātri gribēja, lai bēgļi paši nodrošina sev iztiku un ja arī kādam kas tika aizdots, tas bija arī jāatdod,” skaidro I. Daukste-Silasproģe. “Neraugoties uz to, kas viņi bija Latvijā, piemēram, Andrejs Eglītis, Veronika Strēlerte, Mārtiņš Zīverts, kura lugas jau bija iestudētas uz latviešu teātra skatuvēm, Artūrs Bērziņš, kurš bijis Nacionālā teātra direktors vai Jānis Grīns, viņi [Zviedrijā] bija tādi paši melno darbu strādātāji,” turpina pētniece.
Latvijas inteliģence, lai nodrošinātu sev iztiku, nonākot Zviedrijā, strādāja kūdras purvā, par vagonu tīrītājiem, trauku mazgātājiem restorānos un kafejnīcās. Tomēr no fiziski smagā darba brīvajā laikā latviešu rakstnieki neatmeta vēlmi kļūt par kaut ko vairāk. Daudzi nodevās studijām augstskolās un ieguva akadēmiskos grādus.
“Kad latvieši Zviedrijā ieradās kā bēgļi, par viņiem neko daudz nezināja un viņiem bija jāapliecina, ka viņi ir kultūras tauta, jāapliecina savas prasmes un zināšanas; viņi spēlēja teātri, rīkoja izstādes, darīja visu ko, lai parādītu, kas viņi ir,” skaidro grāmatas autore.
Mums jābrien jūrā
Lai arī zviedri "skatījās ar šķību aci" uz tiem, kas ikdienā nerunāja zviedru mēlē, latvieši turpināja piekopt savu nacionālo identitāti. Zviedrijā tika izdoti gan latviešu laikraksti, gan latviešu žurnāli, darbojās vairāki grāmatapgādi, tika spēlēts teātris un nodibinātas pat latviešu skolas.
Tomēr latviešu rakstnieki svešumā arvien vairāk novērtēja brīvības cenu un izjuta vientulību. Vientulības motīvs arī pamanāms latviešu literatūras darbos. Kā vienu no trimdas literatūras darbiem pētniece izceļ Ingrīdas Vīksnas grāmatu “Mums jābrien jūrā”, kas vēsta par smago lēmumu pamest dzimteni un doties uz jūras otru krastu.
“Tā ir izšķiršanās, kad vairs nevari tikt ārā [Kurzemē ienāca kara darbība, brīvās teritorijas loks kļuva aizvien mazāks] un tā ir jādara,” uzsver pētniece.
Lielai daļai bēgļu Zviedrija nebija vienīgais galamērķis. Piemēram, operdziedātājs Mariss Vētra kopā ar ģimeni 1947. gadā devās uz Kanādu, daži devās pretī nezināmajam uz Argentīnu. Savukārt 40. gadu beigās, kad beidza pastāvēt bēgļu nometnes Vācijā, daļa pārcēlās uz dzīvi Zviedrijā, piemēram, Ervīns Grīns (pazīstams kā Rihards Rīdzinieks), Alfrēds Dziļums, Kārlis Dziļleja, Jānis Mediņš, Jānis Rudzītis. Tāpēc latviešu skaits, kas dzīvoja Zviedrijā, laika gaitā salīdzinoši nemainījās, jo bija daļa, kas aizbrauca un kas arī iebrauca.
I. Daukstes-Silasproģes pētījums rosina domāt par Latviju 20. gadsimta vēstures konceptā. “Domāju, ka ir ļoti daudzas ģimenes un dzimtas, kuras ir skāris šis liktenis. Tāpēc rosinu padomāt, kas dažu paaudžu griezumā ir piedzīvots un papētīt savu ģimeņu vēstures – varbūt kādi arī ir sagaidījuši laivas un aizbraukuši,” aicina pētniece.
Lai uzrakstītu apjomīgo pētījumu, I. Daukste-Silasproģe veltīja daudz laika darbam dažādos arhīvos. Ražīgs darbs tika pavadīts Akadēmiskās bibliotēkas Misiņa bibliotēkas arhīvā, Latvijas Nacionālajā arhīvā, Rakstniecības un mūzikas muzejā un Piebalgas muzeja apvienībā “Orisāre”.
I. Daukste-Silasproģe ar trimdas literatūras izpēti nodarbojas visu savu pētniecisko mūžu, kopš 20. gadsimta 90. gadu vidus. Lasītājiem jau ir pieejami viņas monogrāfiskie pētījumi par latviešiem Kanādā, Vācijā un Austrālijā.
