Akadēmiskais centrs„Tas, ka Ziemassvētku vecītis pastāv, zina visi, taču tas, ka viņš nav reāls, arī ir taisnība,” stāsta Latvijas Universitātes profesors Ilgvars Misāns. Kas tad īsti ir Ziemassvētku vecītis, un kā tas radies? Lai to saprastu, mums jāielūkojas vēsturē un jāatkāpjas pat līdz Viduslaikiem un pat senāk.
Ziemassvētku vecītis ar baltu, garu bārdu un sarkanā apģērbā ir kļuvis jau par populārās kultūras neatņemamu sastāvdaļu. Viņš ir iedomājams nu jau visās dzīves situācijās kā reāls personāžs. Mēs arī zinām, kā mums justies, ja vecīti satiekam uz ielas – mēs smaidām, un vairojas pozitīvas emocijas un svētku noskaņa. Taču pats vecīša tēls cēlies no Svētā Nikolaja.
Svētā Nikolaja vārdam grieķu valodā ir divi skaidrojumi – nico – uzvara un laos – tauta jeb tas, kas tautai palīdz uzvarēt, kā arī nitor – spožums un laos – tauta jeb tās, kas tautai palīdz spīdēt.
Nikolajs ir viens no svētajiem Austrumu un Rietumu kristietībā. Ar viņu salīdzināms vēl varētu būt, piemēram, svētais Juris jeb Georgs vai svētais Kristofors. Tāpēc vēsturiskā tradīcija, kas saistīta ar Nikolaja pielūgšanu, ir ļoti plaša.
Pirmās autentisko avotu ziņas par Svēto Nikolaju
Tiek uzskatīts, ka Svētais Nikolajs ir bijis bīskaps Miras pilsētā Līkijā, mūsdienās tā ir Turcijas pilsēta Kale. Nav pieņemts konkrēts Nikolaja dzimšanas datums, tas varētu būt 280. vai 286. gads, savukārt Nikolaja miršana vai apbedīšana tiek saistīta ar 6. decembri.
Bīskapam tiek piedēvēta piedalīšanās slavenajā 325. gada Nīkajas koncilā, kurā risinājās strīds starp ariānismu un Svētās Trīsvienības mācību piekritējiem, taču mūsdienu pētnieki uzskata, ka viņa dalība šajā konsulā nav droši pierādīta. To personu sarakstā, kas ir parakstījuši konsula lēmumus, viņa vārds neuzrādās, un līdzdalības apstiprinājums uzrādās pierakstītā stāstā, kas tapis ap 700. gadu. Stāstā rakstīts, ka Svētais Nikolajs tur ir piedalījies un bijis tik aktīvs, ka diskusijas laikā pret Āriju esot pacēlis roku.
Lai arī cik maz vēsturnieku zinātu par Nikolaju, ar lielu apbrīnu jāmin, cik daudz viņš nozīmēja vēlo Viduslaiku cilvēkiem. Viņu kolektīvais priekšstats par Svēto Nikolaju bija ļoti personīgs – eksistence nebija apšaubāma, jo Nikolajs paveicis daudz brīnumlietu un palīdzējis cilvēkiem izķepuroties no grūtībām.
Svētais Nikolajs ir tik izplatīts, jo viņš tiek saistīts ar daudzām cilvēku rūpēm un dzīves situācijām. Viņu piesauc mazu bērnu, dzemdētāju, mīlētāju, topošo vīru un sievu, tirgotāju un pat cietumnieku un zagļu kontekstā. Nav brīnums, ka par savu svēto viņu izvēlējās daudzas ģildes un cunftes.
Leģendas par svēto Nikolaju
Svētā Nikolaja kultu aizsāk leģendu pirmkodols – stāsts par izglābtajiem, nepamatoti uz nāvi notiesātajiem trim karavadoņiem. Skaitlis „3” kristietībā ir kanonisks skaitlis, kas atbilst Trīsvienībai, tātad, pilnība. Leģenda pierakstīta Bizantijā 6. gadsimtā. Īsumā imperators Konstantīns ir aizsūtījis trīs komandierus kopā ar kareivjiem apspriest sacelšanos Frīģijā – Mazāzijas provinces vidienē. Bet vējš viņus aizpūtis uz Līkiju netālu no Miras. Tur draudēja izcelties konflikts starp vietējiem karavīriem, bet tuvumā parādījies Svētais Nikolajs, novērsis sadursmi un ieguvis karavadoņu uzticību. Kad visi trīs tiek apsūdzēti uz nāvi, viņi dedzīgi sākuši aizlūgt par Svēto Nikolaju, un bīskaps palīdzējis apsūdzētajiem izglābties, parādoties vien sapnī, kas padara viņu par tādu kā eņģeli. Tas skaidro Nikolaja pielūgsmes kulta popularitāti kristietībā.
Otrā leģenda ir par palīdzēšanu trim jaunavām. Leģendā kāds cildens vīrs nonācis trūkumā un nevarējis izprecināt savas meitas atbilstoši kārtai, un izmisumā bija gatavs sūtīt meitas pelnīt naudu uz ielas. Svētais Nikolajs, par to uzzinājis, trīs reizes pēc kārtas nakts melnumā ielavījies pie tēva mājās un iemetis katras meitas gultā pa zelta lodei, vai, saskaņā ar citu versiju, maisiņu ar naudu. Ar šīs leģendas palīdzību Nikolajs kļūst par mīlošo un precēties gribošo patronu ar savu atribūtu – trim zelta lodēm.
Vēl viena leģenda tapusi viņa dzīves laikā, kad jūrasbraucēji nonākuši vētrā un izmisumā saukuši pēc palīdzības. Pēkšņi uzradies kāds profesionāls jūrasbraucējs, pamācījis, kā pareizi burāt tādos apstākļos un noremdējis vētru. Kad jūrasbraucēji nonākuši Mirā, viņi ieraudzījuši Svēto Nikolaju un sākuši kaislīgi pateikties. Tā Nikolajs kļuvis par jūrasbraucēju talismanu.
Ir vēl daudzas citas leģendas par Svēto Nikolaju, kas iezīmē viņa labās un cēlās personības iezīmes.
Svētā Nikolaja kulta attīstība
Nikolajs ir paveicis apbrīnojami daudz darbu. Protams, viņš ir plašas pielūgsmes objekts, tomēr ir grūti definēt laiku, kad pielūgsme sākusies. No 6. gadsimta jau konstatējamas drošas ziņas, un līdz 9. gadsimtam viņa kults piedzīvo strauju attīstību.
Ļoti populārs Svētā Nikolaja kults ir Neapolē, kur atrodamas ziņas, ka 9. gs. pirmajā pusē 6. decembrī pirmo reizi svinēta Nikolaja diena, un tā ir senākā norāde uz šīs dienas svinēšanu pasaulē. Jau 11. gs. Bizantijā Nikolajs ir tik populārs, ka viņa vārdā sāk celt daudz baznīcas.
Viens ļoti būtisks moments, kas ļauj Nikolaja kultam izplatīties arī ārpus Bizantijas kultūrtelpas, ir brīdis, kad Svētais meklē savam dēlam Otonam līgavu. Kad meitene, kas atrasta ārpus Bizantijas robežām, apņemta, viņas pūrā tiek atrasta Nikolaja svētbilde. Tas ir kults stūrakmens. Pēc tam Nikolaja attēlu sāk pielāgot arī citur un mazliet vienkāršot, lai apkārtējiem tas būtu saprotams.
Īstu bumu svētā Nikolaja kults piedzīvo laikā no 13. līdz 16. gadsimtam, kad 1222. gadā baznīcas svētki tiek iedalīti trīs kategorijās pēc nozīmes, un 6. decembris, svētā Nikolaja diena, nonāk pirmajā kategorijā. Līdz pat 1500. gadam Rietumeiropā tiek ierīkotas 4–5 tūkstoši viņam veltītas baznīcas, kapelas vai altāri, no tām liela daļa tieši ostu pilsētās.
Svētais Nikolajs gūst popularitāti un maina nozīmi
Ar Svētā Nikolaja popularitāti saistīta vēl viena tradīcija. Viduslaikos klostera skolās bija radusies paraža bērniem spēlēt kādu spēli un pārģērbties par bīskapu. Tā bija viena konkrēta diena gadā – 28. decembris, kas ir nevainīgi nogalināto bērnu diena katoļu baznīcā, vai 6. decembris – svētā Nikolaja diena. Jau kopš 13. gadsimta par bīskapu, visbiežāk Svēto Nikolaju atpazīstamības dēļ, pārģērbies mūks tradīcijas izspēlēšanā nāca pie bērniem viņus sodīt vai apbalvot. Jaunajos laikos paraža izplatījās ārpus klosteriem uz pilsētu skolām, un arī mājās vecāki pa nakti pie bērnu gultas vai kamīna skurstenī 6. decembrī atstāja kādu dāvaniņu. Tā radās leģenda par Ziemassvētku vecīti, kas mājās iekļūst pa skursteni.
Šī tradīcija ļoti labi saskanēja ar Ziemassvētku tuvošanos, un tāpēc atsevišķās vācu zemēs apdāvināšanos pārcēla tieši uz svētku laiku, saistot to ar Dieva bērnu.
Kad ieceļotāji pārcēlās uz Amerikas Savienotajām Valstīm, arī tur pamazām šī tradīcija sāka iesakņoties, un jau 1809. gadā Vašingtonas Ērvings šo tradīciju aprakstīja. Gadu vēlāk, 6. decembrī, Ņujorkas vēsturiskā biedrība rīkoja svinīgas vakariņas, un šim notikumam par godu mākslinieks Aleksandrs Andersons tika lūgts radīt tēlu, kas varētu vizualizēt un popularizēt šo modē nākošo ieražu. Radītais attēls ir stilizēts svētā Nikolaja attēls.
1822. gadā tiek publicēts dzejolis, kurā viņš apraksta savas idejas no bērna skatapunkta, kā viņš gaida dāvanas un brīnumu. Dzejolī pieminēts Ziemassvētku gaidīšanas laiks, klusums, sniegs, piekārtas zeķes. Pēkšņa čaboņa un graboņa iztraucē saldo miegu, un pa logu redzami astoņi ziemeļbrieži un vecītis kā šoferis. Vecīti iedomājās kā apaļīgu resnīti, kurš ir ļoti labsirdīgs, nāk pie bērniem un dāvina brīnumu. Tā veidojās viņa tēls kolektīvajos priekšstatos.
Sākot no šī brīža, tas kļūst par tādu populāru pasākumu, un katru gadu aizvien vairāk tradīcija vērsās plašumā, un dzejolīši skaitīti aizvien biežāk.
Santa Klausa rašanās
Pa to laiku Eiropā, racionālisma un industrializācijas laikmetā, kad no vēstures skaidrojuma tiek izņemts Dievs, sajūsma par svētajiem mazinās. Arī Nikolaja tēlam tiek noņemts viņa mītiskais oreols, bīskapa tēls, zizlis, krusts un specifiskā galvas sega. Tā vietā pasaku grāmatās viņu zīmē pavisam citādu, jau sekularizētu versiju. Ar laiku Nikolajam tiek atņemts arī viņa vārds, nosaucot par Kungu Ziemu. Pirmo reizi viņš attēlots kā vīrs, kas nes egļu zaru ar degošām svecēm.
Tikmēr Amerikā, 1863. gadā, tūlīt pēc Ziemassvētkiem, „Harpers Weekly” laikrakstā Tomass Nasts publicē zīmējums ar vecu, bārdainu vīru, kurš kažokā ar Amerikāņu zvaigznēm no ragavām apdāvina karavīrus ASV pilsoņu kara laikā. Savu iedvesmu viņš smēlies no stāstiem, kas bērnībā viņam stāstīti vācu zemēs par vīru, kurš dāvina bērniem Ziemassvētku dāvanas.
Vecītis pirmo reizi vizualizē nu jau Santa Klausu. 20 gadus vēlāk Nasts rada vēl vienu zīmējumu, kas jau stipri līdzinās tam Ziemassvētku vecītim, kuru pazīstam mūsdienās. Šis personāžs kļūst populārs, viņu sāk apvīt nostāsti. Sākotnēji viņa mētelis ir brūns, pēc tam zaļš, vēlāk sarkans.
Pavērsiena punkts stāstā ir 1939. gadā, kad Ziemassvētku vecīša lietā iesaistījās kompānija Coca-Cola. 20. gadsimta sākumā uzņēmumu kritizēja par kokaīna izmantošanu dzērienā, tāpēc komponentu nomainīja uz kofeīnu. Brīdī, kad dzēriens kļuva pieejams visiem vecuma pārstāvjiem, bija nepieciešams izdomāt pārdošanas stratēģiju, kā atspirdzinošus dzērienus pārdot ne tikai vasarā, bet arī ziemā.
Coca-Cola sāk kampaņu ar dzēriena jauno imidžu. Reklāmas stratēģijas centrā 1931. gadā zviedram Hadonam Sundblomam uzdeva īstenot jauno tēlu. Bija nepieciešams svētais, kurš visiem ir uzticības persona, ienes ģimenē prieku ar Coca-cola palīdzību. Līdz šim brīdim Santa Klausam nebija konkrēta izskata, bet Sundblomam izdevās radīt vecīti tādu, kādu pazīstam šodien visā pasaulē.
Protams, nākuši klāt jauni stāsti, jaunas leģendas. Vecākiem jārod atbildes uz jautājumu par to, kur viņš dzīvo un kā viņš viens to visu spēj paveikt. Atbildes, protams, ir daudz un dažādas. Amerikas un Eiropas Santa dzīvo Ziemeļpolā, bet, piemēram, somi saka, ka viņš dzīvo Lapzemē, bet Dānija aizstāv Grenlandes versiju. Krievijā, Sibīrijā, pat ir oficiāla pasta adrese 410 kilometrus uz Ziemeļiem no Vologdas. Somu versiju pat ANO oficiāli pieņem kā Santa Klausa zemi.
Arī atbildei uz jautājumu, kā tad viņš to visu var paspēt, ir neskaitāmas variācijas. Kaut kur viņš ierodas ar kamanām vai ar ziemeļbriežiem, kaut kur viņam ir palīgi – Sniegbaltīte vai melnais Pēteris. Mūsdienu radītais Ziemassvētku vecītis ir reklāmas triks, un tūkstošiem gadus vecais kults pārvērties par reklāmas mašinēriju.
Raksts tapis, izmantojot LU Vēstures un filozofijas fakultātes profesora Ilgvara Misāna lekcijas „Svētais Nikolajs un Santa Klauss - no viduslaiku pielūgsmes objekta līdz mūsdienu kičam” materiālus.
