LU absolvente Kristiāna Pandere: Drukātām grāmatām ir pievienotā vērtība

Kristiāna, tu ieguvi pirmo vietu starptautiskā dizaina konkursā. Pastāsti, kāds bija tavs darbs?

Es iesniedzu savu diplomdarbu ar nosaukumu „Bērnu grāmatu dizaina vizuāli stilistiskie aspekti”. Diplomdarbā veidoju pētījumu par bērnu grāmatām, kas veidotas akvareļu tehnikā. Gala rezultātā arī es pati izveidoju bērnu pasaku grāmatu.

Kādi bija pētījuma rezultāti?

Pētīju tendences, kas bērnu grāmatās ir vērojamas no 2000. gada līdz mūsdienām. Es analizēju tieši līdzīgas tehnikas grāmatas, kas radītas akvareļu tehnikā ar rapitogrāfu. Vai arī tādas, kas noteiktā veidā mani iedvesmo radīt tieši savu darbu. Līdz ar to apskatīju gan latviešu, gan ārzemju grāmatas.

Kā kopumā veicās šajā konkursā?

Godīgi sakot, man tas viss nāca kā liels pārsteigums. Ar diplomdarba vadītāju sazinājāmies teju dienu vai divas pirms darba iesniegšanas termiņa beigām, kaut kā tā novēloti viss sanāca. Darba vadītāja man ieteica pieteikties, jo darbs bija atbilstošs konkursam. Nodomāju: „Ko tad es zaudēšu?!” Tajā dienā sarīkoju spontānu fotosesiju izveidotajai grāmatai – aizgāju uz mežu, salasīju sēnes, sūnas – atbilstoši tematikai. Pēc tam to visu sakomplektēju un nosūtīju konkursam. Tā arī es neko daudz vairs nezināju, pat ne to, kad būs zināmi rezultāti.

Pēc maza laika aizgāju atvaļinājumā. Mana darba vadītāja piezvanīja un apsveica ar pirmās vietas iegūšanu un paziņoja, ka rītdien jāierodas uz apbalvošanu. Es tajā brīdī nebiju Latvijā, un man bija tik žēl… Tas tomēr ir tāds patīkams rezultāts savam ieguldītajam darbam. Man sanāca ielidot Latvijā tikai pāris stundas pēc tam, kad pasākums bija sācies. Bet diplomu un medaļu ieguvu mazliet vēlāk no Latvijas Universitātes vadības, un nepiedalīšanās apbalvošanas ceremonijā, protams, to prieku par panākumiem nemazināja.

Kādas ir šīs tendences, ko varēja novērot bērnu grāmatās pētniecības laikā?

Nonācu pie secinājuma, ka gandrīz 20 gadu laikā pēc būtības grāmata nav mainījusies, bet ir noteiktas mainīgās lietas un nianses. Piemēram, šobrīd kā tendence ir izveidojusies dažādu burtu veidu pielietojums grāmatās, lai panāktu noteiktu mērķi apmācības procesā. Es pētīju akvareļu grāmatas, bet pieļauju, ka mani secinājumi ir attiecināmi arī uz citu tehniku grāmatām. Proti, šobrīd ļoti aktuāli ir grāmatas veidot iztēli rosinošākas, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem. Tās ir daudz dinamiskākas. Mākslinieki un dizaineri strādā pie tā, lai grāmata būtu kā vesels piedzīvojums. Ilustrācijas tiek veidotas tik krāšņas, ka pat es, kaut gan man nav bērnu, diplomdarba ietvaros arī nopirku dažas grāmatas, jo tiešām iedvesmojos no skaistā attēlu klāsta.

Kuras apskatītās grāmatas darba veidošanas procesā ir spilgtāk palikušas atmiņā?

Tie noteikti ir Gundegas Muzikantes darbi. Tie patiešām uzrunā ar savu tādu… īpatnēju skatījumu, tie apkopo ne tikai akvareļu gleznojumus, bet arī apvieno fotomontāžu kopā ar gleznojumiem, vai rada vēl citas, interesantas tehnikas un jauninājumus. Bet visvairāk mani pārsteidza kaimiņvalstu grāmatas no Igaunijas un Lietuvas. Dažas no tām ir nopērkamas pat Latvijā savu īpašību dēļ. Iesaku visiem!

Vai arī esi izveidojusi arī vēl citu grāmatu?

Līdz šim esmu izveidojusi vēl logopēdisko grāmatu – spēli maziem bērniem. Šobrīd strādāju pie tā, lai drīzumā iznāktu arī mana bakalaura darba ietvaros izveidotā grāmata. Paralēli sadarbojos ar dažādām Latvijas izdevniecībām. Ļoti gribu un vēlos strādāt šajā jomā.

Bērnu vai sirdslietas dēļ?

Es teiktu – gan, gan. Viss noteikti sākās ar manām sirdslietām – zīmēšanu un gleznošanu. Es kaut kā atradu to veidu, kā sevi un savu personību izpaust. Tās ir dažādas lietas – uzgleznot kaut ko un likt pie sienas, vai savu darbu nodod citam, kurš kaut ko no tās mācīsies un apgūs. Nu ka tu zini, ka tā grāmata tiks lietota vēl un vēl – no tās iegūs, no tās mācīsies, attīstīsies un veidos savu iztēli. Tas ir milzīgs ieguvums tiešā veidā gan bērnam, gan man pašai, protams.

Kāda bija misija, veidojot logopētisko grāmatu?

Logopēdiskā grāmata bija mazliet citādāka, nekā pasaku grāmata. Tai bija iedots konkrēts rāmis, kura ietvaros man bija jāturas un jādarbojas. Bija izstrādāts metodiskais apraksts, taču mans uzdevums bija ilustrēt grāmatā esošās kartītes, kas kalpo kā spēle un izglītojošs materiāls vienlaikus. Strādājot ar pašu grāmatas autoru, mēs centāmies spēli radīt tā, lai bērnam nav tā sajūta, ka tagad ir darbs, jāmācās tie burti, jādara, jādara… Vēlējāmies izveidot spēli kā īstu, patīkamu izklaidi ar krāsainām, prieku raisošām bildēm. Tā, lai izglītība būtu iepīta spēlē.

Lai izveidotu pareizu mācību literatūru, jāņem vērā daudz psiholoģisku aspektu. Kā notika sagatavošanās tik svarīgam posmam?

Sākumā par darba izstrādes bāzi kalpoja laba akadēmiskā literatūra. Pētīju, kāpēc bērniem vispār ir svarīgas grāmatas, kāpēc vajadzīgas ilustrācijas. Nedaudz pieskāros arī pasaku terapijai un skatījos to no tāda psiholoģiskā viedokļa. Vēl pētīju un meklēju pareizo grāmatas tehniku un izkārtojumu, lai bērnam tas būtu vieglāk uztverami un salasāmi, kā arī konsultējos ar saviem pasniedzējiem, kuriem ir pieredze šādu grāmatu ilustrāciju veidošanā.

Iepriekš minēji sēnes un sūnas – par ko šī grāmata ir?

Mana pasaku grāmata bija par meža zvēriem. Tajā es iekļāvu piecas latviešu tautas pasakas. Grāmatas beigās ir divi atvērumi ar izglītojošo daļu, kur tuvplānā redzami dažādu kukaiņu un sūnu veidi. Attēlotie kukainīši ir paslēpti arī citviet grāmatā, kas nozīmē spēli – bērns var kukaiņus meklēt gan grāmatā, gan doties ārā un vērot tos dabā. Sūnas ir motivācija arī doties ārpus mājas – pļavā, mežā, dārzā – jebkur, un meklēt, kur tad tās redzamas.

Kā atlasījāt īstās pasakas?

Gāju cauri visām latviešu tautas pasakām. Atlasīju tās, kuras manam grāmatas konceptam derēja vislabāk. Pati tās arī ilustrēju un liku kopā, kā arī domāju izglītojošo daļu.

Kāpēc tieši grāmata un meža tematika?

Šķiet, ka uz to virzījos tā dabīgi un lēnām, nemaz neapzinoties. Studiju laikā izgāju praksi izdevniecībā, kur izveidoju logopēdisko grāmatu spēli. Tad, kad bija jāizlemj, ko diplomdarbā izstrādāšu. Man bija daudzas idejas, bet es sapratu, ka man jādara to, kas sagādā prieku, un ko gribas darīt vēl un vēl, un vēl! Es nonācu līdz grāmatai, pateicoties pozitīvajai pieredzei izdevniecībā, bet līdz sūnām nonācu procesā. Kad jau strādāju pie materiāla, nostādīju sev uzdevumu, ka man jāizveido grāmata citādāka, nekā pierasts. Ieejot grāmatnīcā vai bibliotēkā, var redzēt, ka ir grāmatu pilni plaukti. Domāju: „Kāpēc lai cilvēks ņemtu konkrēti manu grāmatu?” Domāju par lietām, kas grāmatai sniegtu pievienoto vērtību. Un kaut kā loģiski nāca klāt izglītojošā daļa, lai bērns vēlētos vēl un vēl atvērt to grāmatu un ne tikai pasaku dēļ, bet ka viņš tiešām no tā kaut ko gūst un mācās. Tie kukaiņi un sūnas… Kukaiņi saslēdzās kopā ar ilustrācijām, jo sāku tos ievietot grāmatas lappusēs kā mazas niansītes. Tas, starp citu, ir ļoti svarīgi bērnu grāmatās – veidot tās pēc iespējas detalizētākas, lai bērns ilgāk pie tām uzkavētos. Piemēram, kādā lappusē ir ne tikai lācis, bet viņam uz galvas ir mazs kukainītis. Taču sūnas bija manas grāmatas kopējais koncepts. Grāmatas nosaukums ir „Ar ķepu sūnās”, un kaut gan pašā grāmatā to sūnu ilustrāciju daudzums nav tik izteikts, bet tā doma ar ķepu sūnās ir tas, kā bērns, kurš pats ar savu ķepu apskata un izbauda dzīvi mežā. Sūnas šajā gadījumā ir gluži kā abstrakts skaidrojums tam, kas tad gaidāms grāmatā.

Otrā virzienā skatoties ir tā, ka, tuvāk apskatot sūnas un to uzbūvi, var ieraudzīt, ka tā ir pavisam cita pasaule.

Kā notika ilustrāciju veidošana grāmatai?

Visi attēli manis izveidotajā grāmatā ir zīmēti ar roku, akvareļu krāsām un rapidogrāfu. Tad to visu skenēju iekšā, apstrādāju un izgriezu. Tur, protams, ļoti daudz ir arī montēts kopā. Nereti fons, tēls vai kāds dzīvnieks ir zīmēti atsevišķi, lai viss attēls izskatās vienots. Tas ir ne tikai fizisks, bet arī laikietilpīgs darbs. Kopumā pagāja kādi 2-3 mēneši tīram grāmatas zīmēšanas darbam?

Lai izveidotu grāmatu par dabu, noteikti nepieciešamas padziļinātas zināšanas bioloģijā. Kā notika sagatavošanās process pirms materiāla veidošanas?

Par sēnēm un sūnām manā darbā izpētes nebija. Es vairāk iedvesmojos no tā, ko pati redzu dabā – mežos un dārzos. Manuprāt ir svarīgi bērnam redzēt tās sūnas nevis kā mistisku augu no Āfrikas, bet kā bieži sastopamu augu mūsu pašu zemē. Galvenais ir tas, ka grāmatā redzamais ir te pat, un, izejot ārā, mēs to redzam.

Vai nav šaubu, ka drukātā grāmata ar laiku izzudīs?

Par izzušanu… Man šķiet, ka tas tomēr nenotiks, jo drukātām grāmatām ir vērtība. Protams, ir arī digitālas grāmatas un citi pieejami materiāli, bet, es nedomāju, ka vecāki vēlas trīs gadu vecumā bērnam visu laiku dot datoru, planšeti vai citu elektronisko ierīci. Ja paskatāmies grāmatnīcās, tad redzam, ka katru gadu taču iznāk tik daudz dažādu grāmatu, un vecāki tiešām ir gatavi ieguldīt bērnu izglītībā. Un nevis tāpēc, ka vienkārši smuki izskatīties, bet tāpēc, ka tas ir bērna izglītības pamats un tas, kā bērns vispār nākotnē skatīsies uz grāmatām, kā izglītosies. Es domāju, ka tuvākajos gados par to nebūs jāuztraucas.

Ko plāno darīt turpmāk profesionālajā jomā?

Grāmatas no savas darba ikdienas es izslēgt negribētu, jo tās man ir īpaši tuvas. Mani interesē vispār daudz dažādas lietas, piemēram, dizaina produkti, kurus ļoti labprāt arī veidoju. Man ļoti patīk, kad nāk kāds jauns radošais izaicinājums, kura ietvaros varu mācīties kādas jaunas tehnikas, piemēram.

Tas, uz ko eju – zīmēšana un gleznošana nekur nepazudīs. Vēlos arī veidot dažādus dizaina produktus, un šobrīd strādāju pie tā, lai izveidotu savu veikalu/uzņēmumu, kura ietvaros varu gan savus zīmētos oriģināldarbus izlikt apskatei, gan arī veidot dažādus dizaina produktus maziem un lieliem. Šī projekta ietvaros noteikti būtu gan grāmatas un spēles, gan vēl citi produkti, kuros varu radoši izpausties ar savām sirds lietām - mākslu un grafisko dizainu.