Akadēmiskais centrs
Pirmie četrkājainie izcēlās no zivīm devona periodā, kas beidzās pirms aptuveni 360 miljoniem gadu. Vairākus gadu desmitus priekšstati par to, kādi bija devona četrkājainie, balstījās tikai uz dažām ģintīm, galvenokārt Ichthyostega un Acanthostega, kas ir zināmas pēc gandrīz pilnīgiem skeletiem. Vairums citu devona četrkājaino (atskaitot Ventastega no Latvijas) ir zināmi tikai pēc dažiem žokļu vai ekstremitāšu kaulu fragmentiem: pietiekami, lai apliecinātu to eksistenci, bet par maz, lai pastāstītu mums vēl ko būtisku. Turklāt Ichthyostega, Acanthostega un Ventastega dzīvoja pašās devona beigās. Daži no fragmentāriem četrkājainajiem ir krietni vecāki, vairāk nekā 373 miljonu gadu seni. Līdz ar to devona četrkājainiem ir sena vēsture, par kuru līdz šim bija zināms ļoti maz. Šī bijusi neiepriecinoša aina, ņemot vērā to, ka runa ir par vienu no svarīgākajiem notikumiem mugurkaulnieku evolūcijā.
Jauna suga, Parmastega aelidae no Krievijas, maina šo ainu. 372 miljonu gadu senas, tās fosilijas ir tikai nedaudz jaunākas nekā senākie fragmentārie četrkājaino kauli. Atliekas iegūtas no Sosnogorskas svītas nogulumiežiem – kaļķakmeņiem, kas veidojās tropu piekrastes lagūnā; tagad tie ir atsegti Ižmas upes krastā pretī Sosnogorskai, netālu no Uhtas pilsētas Komi Republikā. Vairākos izrakumos piedalījās arī dalībnieki no Latvijas: 2009. gadā LU Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes profesors Ervīns Lukševičs un bijušie studenti J. Lukševičs un V. Stūris, bet 2012. gadā “National Geographic Society” atbalstītajā ekspedīcijā vēl reizi piedalījies E. Lukševičs. Izrakumos iegūti ne tikai fragmenti: kad kaļķakmens tika izšķīdināts ar etiķskābi, parādījās pilnīgi saglabājušies kauli no galvas un plecu joslas. To skaits pašlaik pārsniedz 100, un tos līdzīgi puzlei var salikt dzīvnieka trīsdimensiju rekonstrukcijā. Tika atrasti lieli un mazi indivīdi, no kuriem lielākais ir ar apmēram 27 cm garu galvu. Spriežot pēc dažu kaulu līdzības ar tā zivju senču kauliem, šis ir ne tikai agrākais, bet arī visprimitīvākais no labi zināmiem devona četrkājainajiem.
Un cik dīvaina būtne tā ir! Tāpat kā citi devona četrkājainie, arī Parmastega pēc formas neskaidri līdzinās krokodilam, tā acis ir paceltas virs galvas virsmas, bet purna un apakšžokļa izliekums veido savdabīgu “smīnu”, kas atklāj iespaidīgos zobus. Par dzīvesveidu liecina sānu līnijas kanāli, seismosensorie orgāni vibrāciju uztveršanai ūdenī, ko Parmastega mantoja no saviem zivju senčiem. Šie kanāli ir labi attīstīti uz apakšžokļa, purna un sejas sāniem, bet tie neturpinās uz galvas virsas aiz acīm. Tas droši vien nozīmē, ka dzīvnieks daudz laika pavadīja „karājoties” tuvu ūdens virsmai, ar galvu gandrīz ārā, bet acis iesniedzās gaisā. Bet kāpēc? Šodien tā dara krokodili, uzmanot sauszemes dzīvniekus, kurus tie gribētu noķert. Mēs neko daudz nezinām par zemi, kas ielenca parmastegas lagūnu, bet ūdens malā varēja būt bijuši lieli posmkāji, piemēram, daudzkāji vai “jūras skorpioni” (eiripterīdi). Slaidais, elastīgais apakšžoklis noteikti izskatās labi pielāgots upuru “nocelšanai” no sauszemes, bet adatveidīgie zobi kontrastē ar spēcīgajiem augšžokļa ilkņiem, kuri zem mednieka ķermeņa svara būtu viegli iedzīti medību upurī. Turklāt fosīliju materiāls slēpa vēl vienu pārsteigumu: plecu joslu daļēji veidoja skrimslis, kas ir mīkstāks nekā kauls, bet mugurkauls un ekstremitātes, iespējams, pilnībā sastāvēja no skrimšļa, jo šie elementi nav saglabājušies. Tas stingri liek domāt, ka Parmastega ar krokodilam līdzīgo galvu un izvalbītām acīm nekad īsti nav atstājis ūdeni. Vai tas nolūkoja upuri ūdens malā un uzšāvās krastā, lai sagrābtu to žokļos, un tad ieslīdētu atpakaļ ūdenī? Mēs to nezinām. Ja kādreiz četrkājaino izcelšanos attēloja kā sauszemes apstākļiem aizvien labāk pielāgotu dzīvnieku progresējošo virknējumu, tad tagad tā drīzāk sāk atgādināt ekoloģisko eksperimentu mudžekli.
Starptautiskajā pētījumā piedalījās: Latvijas Universitātes profesors Ervīns Lukševičs, Pāvels Beznosovs no Krievijas zinātņu akadēmijas Urālu nodaļas Komi zinātniskā centra Ģeoloģijas institūta, Pērs Ēriks Ālbergs (Per Eric Ahlberg) no Zviedrijas Upsalas Universitātes, Dženifera Klaka (Jennifer A. Clack) no Kembridžas Universitātes un Marčello Ruta (Marcello Ruta) no Lielbritānijas Linkolnas Universitātes.
Pavel A. Beznosov, Jennifer A. Clack, Ervīns Lukševičs, Marcello Ruta & Per Erik Ahlberg (2019) Morphology of the earliest reconstructable tetrapod Parmastega aelidae. Nature, DOI: 10.1038/s41586-019-1636-y
