Žaņa Lapuķa vārds atbalsojas Latvijas un pasaules garīdzniecībā

Apustulis Pāvils rakstījis, ka “mēs zinām, ka tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu, tāpēc ka tie pēc Viņa mūžīgā nodoma ir aicināti” [Rm 8:28]. Šie vārdi atspoguļo Latvijas Universitātes (LU) teoloģijas un reliģiju zinātnes studentu misiju – dzīvi saistīt ar kalpošanu cilvēkiem visapkārt, draudzē, baznīcā.

Šo lielo dzīves virsuzdevumu – spēcināt garīgumu un gara mācību Latvijā – veicināja Kanādas latvietis Žanis Lapuķis (1913-2008), kurš Latvijas Universitātei novēlēja 500 000 Kanādas dolāru LU Teoloģijas fakultātes atbalstam. Zelta mecenāta Ž. Lapuķa dāsno novēlējumu, pateicoties Hamiltonas Kristus draudzes un Latvijas Universitātes fonda rūpēm, 8 gadu garumā saņēmuši 49 talantīgi, apdāvināti LU Teoloģijas fakultātes studenti.

Garīguma un filantropijas vārdā

Dzīvodams īsta kristieša dzīvi, Lapuķis vēlējās, lai viņa pārliecība turpina dzīvot arī tad, kad viņš jau devies uz savām mūža mājām. Tagad to piepilda un īsteno Žaņa Lapuķa piemiņas stipendijas ieguvēji, kas jau šodien var piepildīt savus sapņus – kalpot baznīcās un mācīt skolās. Saskaņā ar mecenāta gribu Ž. Lapuķa piemiņas stipendijas saņēmuši LU studenti, kuri kalpo Latvijas evaņģēliski luteriskajās draudzēs vai strādā par reliģijas un ticības mācības skolotājiem skolās Latvijā.

Ž. Lapuķis dzimis Skrundā, Kurzemē, ilgus gadus dienējis kara dienestā un ieguvis neaizvietojama darbinieka statusu, līdz 1944. gadā devās bēgļu gaitās uz Kanādu. Jau kara laikā izpaudās Žaņa Lapuķa filantropijas iedīgļi – viņš kā brīvprātīgais piedalījies Tautas palīdzības rīkotajā ziedojumu vākšanā.

Atrodoties trimdā, Lapuķis piedalījies Hamiltonas Kristus draudzes dibināšanā un bija tās darbinieks, kā arī padomes loceklis. Tur mācītāja Jura Cālīša vadībā piedalījās ALPHA jeb Alfas kursos un stiprināja garīgās vērtības un pārliecību. Ž. Lapuķim rūpējusi jauno teologu izglītība Latvijā, viņš tiem bija sniedzis atbalstu jau savas dzīves laikā un, atstādams novēlējumu, vēlējies, lai tas notiktu arī pēc viņa nāves, lai dzimtenē netrūktu garīdznieku.

LU Teoloģijas fakultātes absolvents, mācītājs Oskars Smoļaks. Foto no personīgā arhīva.

Stipendija – vērtīga dāvana visai dzīvei

Pirmo reizi Žaņa Lapuķa vārdā nosauktās stipendijas LU studentiem piešķirtas 2011./2012. akadēmiskajā gadā. Stipendijas četrkārtējs ieguvējs (no 2011. līdz 2015. gadam) un spožs, patiess virzienrādis visiem līdzgaitniekiem ir LU Teoloģijas fakultātes absolvents un garīdznieks Oskars Smoļaks. Studējot LU Teoloģijas fakultātes maģistratūrā, O. Smoļaks paralēli uzsāka studijas arī LELB Lutera Akadēmijā. 2014. gadā tika iesvētīts evaņģēlista amatā un uzsāka kalpošanu Bolderājas Evaņģēliski luteriskajā draudzē. Savukārt 2015. gada Reformācijas dienā tika ordinēts, un 2016. gadā saņēma mācītāja amata krustu. Šobrīd Oskars Smoļaks kalpo kā draudzes mācītājs Rīgas Vecajā Sv. Ģertrūdes un Bolderājas draudzē kopā ar mācītājiem Rinaldu Grantu un Kristu Kalniņu, kas, kā atzīst pats Oskars, ir iedvesmojuši un kalpojuši kā piemērs, padomdevēji un vadītāji viņa ceļā. Tāpat arī O. Smoļaks šobrīd vada Diakonijas nozari, un viņš ir iesaistīts LELB Diakonijas centra darbā.

“Esmu bezgala pateicīgs Latvijas Universitātes fondam par iespēju saņemt Ž. Lapuķa piemiņas stipendiju laikā, kad studēju LU Teoloģijas fakultātē. Tāpat arī dziļi novērtēju mecenāta vēlmi atbalstīt topošos garīdzniekus viņu teoloģijas studiju procesā,” stāsta Oskars un turpina dalīties pieredzē, ka, pateicoties iespējai saņemt stipendiju, savu teoloģijas studiju laikā viņš varēja tiešā vārda nozīmē būt pilna laika students un veltīties studiju procesam, nesatraucoties par to, kā izdzīvot galvaspilsētā. “Tas pavēra arī iespējas un laiku brīvprātīgai kalpošanai draudzē, kas bija iespēja jau studiju laikā praktiskā veidā lietot iegūtās zināšanas un veidoja pieredzi, kas ir noderīga arī šobrīd.”

Svētīgāk ir dot nekā ņemt

O. Smoļaks pauž savu pārliecību: “Domāju, ka mēs lēnām veidojamies par sabiedrību, kas savas dzīves laikā iegūto un uzkrāto kā garīgo, tā materiālo mācāmies pārvērst par dāvanām citu labumam, kas īstenībā ar laiku top par mūsu kopīgu labumu. Šajā ziņā ārzemju latvieši, atjaunojoties Latvijas neatkarībai, ir bijuši neatsverams atbalsts, kā arī piemērs un iedvesma dalīties un stiprināt citus. No sirds paldies par to! Izglītība nenoliedzami ir būtisks pamats cilvēka personīgai un arī kopīgai sabiedrības izaugsmei un stabilitātei. Tāpēc tik būtiski, ka studenti var saņemt atbalstu un piedzīvot kvalitatīvu studiju procesu.”

“Kristīgajā tradīcijā ziedošanai ir būtiska loma, un tā ir viena no kristiešu garīgām praksēm. Svētajos Rakstos varam lasīt: “Svētīgāk ir dot nekā ņemt.” (Apd 20:35b) Tas ir aicinājums mums katram ieraudzīt un apzināties, kā es ar savu dzīvi, vārdiem, darbiem un to, kas man ir dots, varu būt tas, kurš svētīgā veidā ietekmē citus un pievieno vērtību citu dzīvei. Tas ir apliecinājums, ka patiesībā mēs esam savstarpēji atkarīgi un atdodot no sevis, es saņemu arī atpakaļ. Liels cilvēks ir tas, kurš ne tikai spējis daudz savā dzīvē iegūt, bet spējis ar prieku daudz atdot. Līdz tam, lai atbalstītu studentus ar stipendiju man personīgi ceļš vēl ejams, bet savā ikdienas veidā, kas man ir iespējams, mācos, kā ar to, kas man dots, varu kalpot un būt par svētību citiem. Un jo vairāk mēs to spējam, jo vairāk sabiedrība, kurā dzīvojam, tiek pārmainīta un stiprināta. Lai mums kopā izdodas veidot šo pasauli par labāku vietu, kurā mājot un tādējādi būt līdzstrādniekiem Dieva darbā!”

LU Teoloģijas fakultātes absolvente, kapelāne Estere Pumpura. Foto no privātā arhīva.

Gara cilvēki tiecas pēc gara lietām

Savukārt 2015./16. akad. gada stipendijas ieguvēja, LU Teoloģijas fakultātes absolvente, virsleitnante Estere Pumpura ir pirmā sieviete Latvijā, kura kļuvusi par kapelāni armijā. Arīdzan Estere atzīst, ka jūtas ārkārtīgi pagodināta kā Žaņa Lapuķa piemiņas stipendijas ieguvēja un uzsver, ka tas bijis nozīmīgs atbalsts, lai turpinātu iesākto, lai sevi pilnveidotu un sasniegtu vēl nesasniegto. “Ir ļoti iepriecinoši, ka mans ieguldītais laiks un centieni tika pamanīti un šādā veidā stiprināti. Saku paldies visiem – mecenātam, Latvijas Universitātes fondam, stipendijas komisijas pārstāvjiem un maniem vissatriecošākajiem LU TF pasniedzējiem! Paldies par man piešķirto stipendiju un iespēju piedzīvot studenta dzīvi, tajā kļūstot par pilnīgāku, dodošāku un gaišāku cilvēku!” ar prieku saka E. Pumpura.

“Vai ir iespējams būt apmierinātiem un laimīgiem, nedodot, nepalīdzot, neatbalstot tos, kam, tas nepieciešams?” jautā Estere un turpina, ka “students mūsdienās ļoti atšķiras no studenta pagājušajā gadsimtā vai vēl agrāk. Tehnoloģiju laiks ir ieviesis fundamentālas korekcijas mūsu domāšanā, mūsu uztverē, un tas atspoguļojas mūsu ikdienas gaitās: kā to pavadām, kā komunicējam ar apkārtējo pasauli, kā plānojam savu dzīvi un uz kādiem pamatiem to balstām. Dzīvs cilvēks kā sataustāms ķermenis, sadzirdama balss un izstarojošs siltums ar katru dienu arvien straujāk un straujāk kļūst par vēstures fenomenu. Fiziskais cilvēks sabiedrībā sāk izzust, bet arvien lielāku popularitāti ieņem virtuālais cilvēks, un šo tendenci mums nav pa spēkam apstādināt”.

Labie darbi vairojas eksponenciāli

Estere Pumpura turpina uzsvērt došanas kultūras un filantropijas nozīmību talanta izkopšanā: “Latvijas Universitātes mecenāti ir fenomens, kuri paveikuši apbrīnojamu ieguldījumu. Ir ļoti svarīgi atbalstīt, studentus, jo katram no viņiem ir zelta izteiksmes vērtība, ko ne vienmēr pamanām un ne vienmēr tas mums šķiet svarīgi, bet, lai viņi ar drosmi un šaubām reizē apzinātos to, cik daudz viņi ir izdarījuši un cik var izdarīt, ir nepieciešami mecenāti un studentu sirdīs dēstīta doma, ka katrs students nākotnē var būt mecenāts.” 

“Katram no mums ir jāmācās visas dzīves laikā kļūt par pilnīgāku cilvēku. To var, tikai mācoties dot, mācoties uzticēties un mācoties priecāties par otra sasniegumiem, un tā mēs ar mazu lietu paveicam lielus darbus, bet vissvarīgākais, ka darām to kopā, jo mācēt dzīvot kopā un būt kopā, ļaujot katram būt par sevi, ir liels, jo liels uzdevums, kas jāmācās kopā un katram atsevišķi.”

Mīlēsim paši sevi un tapsim mīlēti

“Mēs mēdzam domāt par dažādiem jautājumiem, piemēram: vai es esmu pietiekami izglītots, kompetents, atbilstošs? Cik lielā mērā esmu izkopis savu personību? Cik apzinājies savu spēju būt? Atkarībā no tā, kā mēs atbildam uz šiem jautājumiem, mēs esam vai neesam ar sevi apmierināti. Ja cilvēks grib izzināt savas spējas kādā jomā, tam nevajadzētu izraisīt skaudību, neticību vai tieksmi raudzīties uz visu ar aizdomām, bet drīzāk mēģināt izvērtēt savas iespējas un mācīties dot, dāvināt un – vissvarīgākais – uzticēties cilvēkiem.

Piemēram, apustulis Pāvils rakstīja: “Sekojiet tiem, kas ar ticību un pacietību iemanto apsolījumus.” [Ebr. 6:12]

Garīgi nobriedušu cilvēku raksturo gatavība sadarboties, vienotība un mīlestība, nevis skaudība, neuzticēšanās un sāncensība. Mēs vēlamies izturēties labi pret cilvēku, kuru mīlam, un mēs priecājamies, kad viņš ir laimīgs un viņam viss veicas.  Šajā gadījumā ir viegli dot, iepriecināt un atbalstīt. Bet, kā ir citos gadījumos?

Cilvēku spējas un apstākļi ir ļoti atšķirīgi, un vienmēr būs kāds, kas kaut ko darīs labāk, kaut ko iegūs vairāk, kaut ko spēs dot vairāk, bet, ja nebeigsim salīdzināt, tad nekad nevarēsim būt gana labi. Tāpēc mums nevajadzētu salīdzinoši skatīties uz to, ko spēj citi, bet gan jāmīl sevi tieši tādu, kādi esam, jāmācās patiesi priecāties par citu panākumiem, un tad arī paši spēsim būt veiksmīgi un laimīgi par to, ko darām un par to, kas mums pieder. Cilvēkam patīk apzināties, ka viņam klājas tikpat labi kā citiem. Mēs mēdzam skatīties uz citiem un, ja viņi ir tādi paši kā mēs (vismaz mēs tā viņus redzam – kā sev līdzīgus), ja viņi dzīvē ir kaut ko sasnieguši, tad mēs pieļaujam, ka arī mums tas ir pa spēkam, jo spējam iemiesot un pielāgot sev citu veiksmes.

Apustulis Pāvils rakstīja: “Bet ikviens lai pārbauda pats savus darbus, tad viņam pašam būs prieks un viņš nelielīsies citu priekšā.” [Gal. 6:4]

Latvijas Universitātes fonds ir patiesi priecīgs, ka sadarbībā ar labdariem un mecenātiem var gadu no gada sniegt atbalstu sekmīgākajiem studentiem un jaunajiem pētniekiem, tādējādi ļaujot turpināt iesākto, lai sevi arvien attīstītu un pilnveidotu teoloģijas studiju procesā, izvirzīto mērķu sasniegšanā un redzesloka paplašināšanā. Un patiesi – viss labais atgriežas, jo agrāk vai vēlāk ieguldītās pūles tiek pamanītas un atalgotas dāvanās – gan materiālās, gan, kas ir svarīgāk, garīgās vērtībās.

Par Latvijas Universitātes fondu

Jau kopš 2004. gada Latvijas Universitātes fonds nodrošina iespēju mecenātiem un sadarbības partneriem atbalstīt gan LU, gan citas vadošās Latvijas augstskolas, tā investējot Latvijas nākotnē. LU fonda prioritātes ir atbalstīt izcilākos studentus un pētniekus, veicināt modernas mācību vides izveidi, kā arī universitātes ēku būvi un rekonstrukciju.