MĒNEŠA MECENĀTS. Vaira Pelēķis velta piemiņas stipendiju savai sirdsdraudzenei

2019./2020. akad. gadā pirmoreiz tiks piešķirta Īras Kuhn-Bolšaitis piemiņas stipendija. To saņems LU Humanitāro zinātņu fakultātes (HZF) franču vai vācu filoloģijas maģistrantūras vai doktorantūras talantīgākais students vai studente. Stipendijas apmērs būs 3 000 ASV dolāri.

Vaira – filantropijas turpinātāja

Stipendijas mecenāte, studenšu korporācijas “Dzintra” filistre Dr. med. Vaira I. Pelēķis-Christopher (1936) dzimusi Latvijā. Ar ģimeni devusies bēgļu gaitās uz Vāciju, līdz 1950. gadā nonākusi Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV). Tur iegūta izglītība franču filoloģijā. Vēlāk studējusi Ženēvā, Šveicē, kur ieguvusi doktora grādu medicīnā. Atgriežoties Amerikā, specializējusies patoloģijā. Pašlaik dzīvo Vašingtonas pavalstī, un ir LU fonda sadarbības organizācijas “Friends of the University of Latvia” (dib. 2012) valdes locekle.

Vaira I. Pelēķis-Christopher kļuvusi par mecenāti, jo viņai pašai labi cilvēki savulaik palīdzējuši iegūt izglītību. Vaira atbalsta LU kopš 2006. gada, ziedojot “Ceļamaizes” stipendijām talantīgiem pirmā kursa studentiem. Atbalsts Latvijas jaunatnei ir apliecinājums sava tēva Kārļa Pelēķa piemiņai, jo viņš bija pirmais, kas no ģimenes ieguva augstāko izglītību un ar to lepojās.

Vaira uzskata, ka ikvienam Latvijas Universitātes absolventam, kurš pelna iztiku ar iegūtajām zināšanām, vajadzētu atcerēties savu universitāti, ziedojot tai.

Aizejot pensijā un atstājot darbu patoloģijas jomā, Vaira bija priecīga iesaistīties vairākos labdarības pasākumos un aktivitātēs kā trimdas, tā vietējās organizācijās. Vaira dāsni atbalsta trimdas draudzes darbu, Latvijas Okupācijas muzeju, Mazpulku organizāciju, Latvijas Nacionālo bibliotēku un citas organizācijas.

"Esmu arī ļoti aktīvi iesaistīta Baltijas studiju programmā Vašingtonas Universitātē, kas ir vienīgā universitātē ASV, kura māca visas trīs baltiešu valodas, vēsturi, literatūru un kultūru. Šī programma šogad nosvinēja 25 gadu pastāvēšanu. Esam lepni, ka pie mums tāda iespēja ir," stāsta mecenāte.

Vaira personīgi ir gandarīta, ka nodibināja latviešu grāmatu lasītāju pulciņu Sietlā. To apmeklē aptuveni 20 dalībnieki, kuri ir pateicīgi Vairai par pūlēm un saietu rīkošanu. Un ne tikai – katru reizi klātesošie dalībnieki ziedo vai nu Baltijas studiju programmai, vai Latvijas Okupācijas muzejam. Pulciņš pastāv jau vairāk nekā 18 gadus.

Īra – vācu un franču valodas profesore

Īra Kuhn-Bolšaitis (1937–2018) dzimusi Latvijā mežziņa Jāņa Amerika un skolotājas Irmas Amerikas ģimenē. Kopā ar vecākiem 1944. gadā devās bēgļu gaitās. Pēc vairākiem gadiem Mērbekas bēgļu nometnē Vācijā emigrēja uz ASV, kur ģimene apmetās uz dzīvi Ņūdžersijas pavalstī. Studēja Ratgera Universitātes Duglasa koledžā (Rutgers University Douglass Residential College), kur 1959. gadā ieguva bakalaura grādu vācu valodā un literatūrā. Turpināja studijas Kanzasas Universitātē, kur 1962. gadā ieguva maģistra grādu, bet 1971. gadā doktora grādu salīdzinošajā literatūrā. No 1962. līdz 1963. gadam studēja Tībingenas Universitātē Vācijā. Studiju laikā ieguvusi vairākas stipendijas, tai skaitā Fulbraita stipendiju. 30 dzīves gadus (1967-1997) pasniedza franču valodu un vācu-franču salīdzinošo literatūru Rodailendas (University of Rhode Island) Universitātē.

No pirmās laulības ar profesoru Reinhardu Kuhn Īrai ir divi dēli – Bernhards (literatūras profesors) un Nikolass (datorsistēmu analītiķis). Pēc dzīvesbiedra nāves Īra 1987. gadā apprecējās ar Pēteri Bolšaiti. 1997. gadā ģimene pārcēlās uz Latviju. Īra bija studenšu korporācijas “Varavīksne” zelta filistre. Apkārtējie Īru Kuhn-Bolšaiti raksturoja kā cilvēcības paraugu – inteliģentu, sirdsgudru, ģimenisku, smalkjūtīgu, apņēmīgu, pozitīvu un dāsnu personību.

Draudzība līdz pēdējam sirdspukstam

“Īra bija mana sirdsdraudzene visas dzīves garumā,” stāsta Vaira un turpina, “Satikāmies Vācijā bēgļu izceļošanas nometnē, uz Ameriku atbraucām kopā uz viena kuģa 1950. gada aprīlī. Mūsu ģimenes apmetās Ņūdžersijā – tur tikāmies bieži, bet vēlāk abas studējām Duglasa koledžā, turklāt turpinājām arī tikties, studējot Eiropā”.

Mijot gredzenus ar saviem dzīvesbiedriem, abas draudzenes mainīja dzīvesvietas – Vaira pārcēlās uz Amerikas Rietumkrastu, bet Īra palika Austrumkrastā. Tik un tā kontakts palika ļoti ciešs – abas labprāt rakstīja vēstules, sazvanījās, arī satikās. Vēl jo vairāk – abas kļuva par krustmātēm viena otras dēlam. Īrai pārceļoties uz Rīgu, Vaira viņu ik gadu apmeklēja un atbalstīja grūtā brīdī.

“Mums bija daudz kopīgu interešu, tai skaitā par sadzīviskām lietām, attiecībām ar cilvēkiem, literatūru, kulināriju, ceļošanu, latviešu “lietām”, un tā to sarakstu varētu turpināt. Nevaru atcerēties ne vienu vienīgu reizi, kad mēs būtu sastrīdējušās,” atminas Vaira. “Mēs varējām simtprocentīgi viena otrai uzticēties. Neticami, jo pēc dabas bijām kā pretpoli –  Īra bija klusāka, nosvērtāka, vairāk organizēta, pacietīgāka, bet es – skaļāka, eksplozīvāka, impulsīvāka, vienmēr vairāk optimiste.”