Pirmo reizi latviešu valodā ir pārtulkota Havela eseja “Bezvarīgo vara”

Grāmatas “Bezvarīgo vara: Masariks, Patočka, Havels” vāka noformējums var izraisīt izbrīnu ne tikai ar paradoksālo vārdu savienojumu nosaukumā, bet arī ar visai savdabīgo attēlu. Uzmanīgs vērotājs, protams, atpazīs šajā motīvā Prāgas “Samta revolūcijai” veltīto memoriālo plāksni, kura iemūžināja čehu studentu rokas.  Čehu valodā memoriāla nosaukums ir lakonisks: “Piemineklis 1989. gada 17. novembrim”, atceroties studentu demonstrāciju, kas aizsāka masu protestus pret komunistisko režīmu. 2009. gadā viens no Ztohoven ielas mākslinieku grupas aktīvistiem Dāvids Brudnaks nesankcionēti pilnveidoja šo pieminekli ar vēl divām plāksnēm, kuras attēloja citus žestus: tos rāda čehu rokas tajā pašā datumā 1939. un 2009. gadā. Provocējošā ielaušanās pieminekļa kompozīcijā sasniedza vēlamo rezultātu – sabiedrības diskusiju ne tikai par mākslinieka atļaušanos “papildināt” mākslas objektus, bet arī par mākslas objektu spēju atspoguļot pārmaiņas, kas notiek sabiedrībā, kurai joprojām šķiet pieņemama tieksme iekļauties varas ieradītajā drošajā zonā un pieņemt to kā komforta zonu. “Bezvarīgo vara” (Moc bezmocných) ir atsauce uz Vāclava Havela eseju ar tādu pašu nosaukumu, kas kļuva par jaunizdotās kolektīvās monogrāfijas vadmotīvu un konceptuālo kodolu. Grāmatā ir apkopoti mūsdienu Čehijas un Latvijas zinātnieku – vēsturnieku, filosofu, sociologu, antropologu, lingvistu – aktuālie pētījumi, kā arī pirmo reizi latviešu valodā ir pārtulkoti triju ievērojamo čehu domātāju – Tomāša Garika Masarika, Jana Patočkas un Vāclava Havela teksti. Nosaukumā izceltie uzvārdi ārpus Čehijas ir zināmākās vēsturiskās personības, kuru biogrāfijās atspoguļojas tikpat kā visas nozīmīgākās 20. gadsimta politiskās un ideju vēstures kolīzijas. Šīs personas vieno ne tikai politikas joma, kurā katrai no tām ir sava nopietna artava, bet arī intelektuālā brīvība un domas patstāvīgums, kas padara šo personību gara mantojumu interesantu un aktuālu arī mūsdienu lasītājam. Fragmentu no T.G. Masarika grāmatas “Pasaules revolūcija” (1925), J. Patočkas manuskriptu “Eiropa un pēc-Eiropa” (1977) un Patočkam veltīto Vāclava Havela eseju “Bezvarīgo vara” (1978) vieno ne tikai mūsdienās aktuālā tēma par Eiropu un eiropeiskajām vērtībām, bet arī par Eiropas kultūrai un vēsturei piemītošajām iekšējām pretrunām, kas ik pa brīdim liek runāt par norietu un stāvokli “pēc”: Patočkas “pēc-Eiropa”, līdzīgi Havela “postdemokrātijai” iezīmē skatījumu nākotnē ar “pēc-nākotnes” piegaršu, rūgtumu, kurš nāk no kopā piedzīvotās tagadnes, kas pievil, neiemieso tās cēlās cerības, kas uz to bija liktas pagātnē. Iespējams, šīs pārdomas rod atbalsis ne tikai diskusijās Latvijā un plašāk – Austurmeiropā, bet arī t.s. vecajā Eiropā: Patočkas teksta latviešu tulkojums nedaudz apsteidza 2019. gada jūlijā plānoto komentēto vācu izdevumu (Verlag Karl Alber). Pirmo reizi latviešu valodā ir pārtulkota Havela eseja “Bezvarīgo vara”, kura šodien, iespējams, iegūst papildu dimensijas, lasītājam apgūstot globālās ekonomikas radītā tirgus “totalitārisma” pieredzi, bezvarīgo varas prakses, biopolitikas tehnoloģijas. Grāmatā “Bezvarīgo vara: Masariks, Patočka, Havels” iekļauta daļa no pētījumiem, kas tika prezentēti konferencē ar tādu pašu nosaukumu. Tā norisinājās Rīgā 2017. gada 24. un 25. oktobrī un tās patronese bija prof. Dr. Vaira Vīķe-Freiberga, Latvijas Valsts prezidente (1999–2007). V. Vīķes-Freibergas ievadvārdi sniedz emocionālo kamertoni grāmatai, kuras struktūru veido trīs nodaļas. Pirmā nodaļa ir saistīta ar T.G.Masarika personību, darbību un vēsturisko kontekstu, kā arī ar viņa idejām par nacionālo minoritāšu lomu vēsturiskās un politiskās atmiņas saglabāšanā. Pētījumos, kuri iekļauti otrajā nodaļā, tiek analizēts un interpretēts V. Havela intelektuālais mantojums, gan pievēršoties tā izpratnei Latvijā 1980. gadu beigās, Atmodas laikā, gan iezīmējot paralēles ar mūsdienu situāciju. Trešo nodaļu veido jau pieminēto autoru darbu  tulkojumi.  Krājuma sastādītāji cer, ka grāmatā apkopotie pētījumi iesaistīs lasītāju ne tikai pārdomās par 20. gs vēstures ”sāpju punktiem” un to atbalsīm mūsdienās, bet arī iedrošinās nevairīties no pagātnes slēptās klātbūtnes apjēgšanas un kritiskās izvērtēšanas mūsu kopīgajā tagadnē. Ievērojamo čehu domātāju darbu tulkojumi ir mēģinājums pietuvināties tai pieredzei, kura vieno visus eiropiešus kā ”laika nervs”, kas nemitīgi atgādina par piedzīvoto, bet reizē iezīmē dzīves prespektīvu, kuru tomēr cilvēkiem ir iespēja – un arī tiesības – mainīt.