Spriedze starp garu un varu – pirmo reizi sniegts ieskats mūzikā pēckara staļinismā

Savā grāmatā autors apraksta mūzikas un jaunrades 10 pēckara gadus – Staļiniskā totalitārisma smagāko laiku. Tas ir kā turpinājums grāmatai “Mūzika okupācijā”.

Agrīnais Staļina laiks

“Totalitārisma mākslas modelis paredzēja, ka māksla ir politisks komunikācijas līdzeklis, ka tai jābūt ideoloģijas propagandētai. Šādos apstākļos, lai latviešu māksla saglabātos kaut kādā līmenī, visu laiku pastāvēja spriedze starp garu un varu. Vara vēlējās vienu, bet mākslinieki otru. Protams, sovjetiskais ideoloģiskais režīms ļoti stimulēja, paļāvās uz māksliniekiem, arī mūziķiem, ka tie pāraudzinās sabiedrību, taču tā bija diezgan naiva ticība,” skaidro A. L. Klotiņš. Pēckara staļinismā liela cerība tika likta uz amatieru mākslu, jo tā bija iespēja turēt kontrolē tos cilvēkus, kas nebija iesaistīti valsts iestādēs, armijās vai kādās organizācijās. Tomēr cilvēki labprāt iesaistījās koros, jo tur viņi atrada latvisku vidi. Pirmajos divos pēckara gados valstī bija pārejas periods, kurā tika veicināta nacionālā kultūra, tāpēc padomju varai sākotnēji bija grūti iegūt inteliģences lojalitāti. Varēja svinēt Jāņus, Ziemassvētkos deva brīvdienu, tika iestudēta Raiņa “Daugava” un Aleksandra Čaka “Mūžības skartie”. Pēckara laikā Dziesmu svētkus nepieminēja bez epiteta buržuāziskie. 1946. gadā Centrālkomiteja izplatīja paziņojumu, ka tiks rīkota latviešu koru olimpiāde, kas noritēja tāpat kā Dziesmu svētki – tika atlasīts repertuārs, atlasīti labākie kori, mēģinājumi notika rajonos, bet galvenā dziedāšana Rīgā, notika svētku gājiens, dziesmu kari, Esplanādē bija uzcelta estrāde. Bija atļauts dziedāt arī tādas dziesmas kā “Gaismas pils” un “Lauztās priedes”. Estrādē visapkārt bija portreti ar Padomju savienības vadoņiem un skaļruņos tika teikti padomju savienības lozungi lielā skaļumā. “Propaganda bija tikai ārveids. Cilvēkiem bija svarīgi izjust latviešu cilvēka plecu, kopības sajūtu un dziedāt tās dziesmas, kuras tika agrāk dziedātas. Kori kļuva par sabiedrībā ietekmīgu spēku, ar ko vajadzēja rēķināties. Ne velti Gorbačova laikā, kad tuvojās atmoda, kori bija vislabāk organizētā sabiedrības daļa,” uzsver A. L. Klotiņš.  

Skarbais režīms

Padomju vara ilgojās pēc operas ar sovjetisku sižetu un aktuālām dzīves ainām uz skatuves, tomēr šāda opera netapa līdz pat 1954. gadam. Pēc Staļina nāves Marģeris Zariņš iestudēja Viļa Lāča darbu “Uz jauno krastu”. Staļinismā cenzūra tika uzlikta daudziem māksliniekiem, nevarēja izpildīt dziesmas, ko savulaik sarakstījis Jāzeps Vītols vai Alfrēds Kalniņš. “Tad notika netieša mākslinieku un mūziķu uzpirkšana. Tika nodibināta komponistu sabiedrība, tās mērķis bija turēt komponistus kontrolē, lai viņus stimulētu strādāt sovjetiskā garā. Komponisti rīkoja dziesmu konkursus. Tie bija ārkārtīgi daudz, gadā bija trīs līdz četri dziesmu konkursi. Bet balvas konkursos saņēma ne tikai tie, kas ieguvuši godalgotas vietas, bet arī par piedalīšanos. Tā bija uzpirkšana,” stāsta A. L. Klotiņš. Staļina laikā tika rakstīta instrumentālā mūzika, kurā dziesmas motīvu varbūt līdz galam izprast nevarēja. Taču 1948. gadā nāca PSRS Centrālkomitejas paziņojums par tā saucamo formālismu mūzikā. Tā bija cīņa pret novatorismu, tāpēc bija jāraksta vienkārši, pragmātiski skaņdarbi, vai arī pirms skaņdarba rakstiski vai mutiski tika izskaidrots, kas ar šo skaņdarbu ir domāts. Lai arī Latvijas māksliniekiem un mūziķiem nācās pakļauties lielai varas cenzūrai, kā arī bija mākslinieki, kas cenzūras dēļ savu radošo darbību pārtrauca, tomēr padomju laikus latviešu nacionālā māksla pārdzīvoja. “Mēs varam pateikties daudziem māksliniekiem, ka latviešu nacionālā māksla padomju laikus pārdzīvoja. Kā tagad visā pasaulē pierādās, vadošie operdziedātāji lielākajos operas teātros ir latvieši. Skola, kas tika uzturēta arī sovjetiskās Latvijas laikā, palīdzēja nacionālajai mākslai izdzīvot,” atzīst pētnieks.