MĒNEŠA PĒTĪJUMS. “Latvijas mediju vides daudzveidība”: Medijiem jākalpo kā filtram

Uzdevums – uzstādīt Latvijas mediju vides diagnozi

“Monogrāfijas galvenais uzdevums bija uzstādīt Latvijas mediju vides daudzveidības diagnozi 2017. gadā. Šis pētījums bija nozīmīgs, jo mobilizēja Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas studiju nodaļas pētniekus atsvaidzināt savas zināšanas šajā jomā un pētniecības prasmes, jo iepriekšējais šāda apkopojoša veida pētījums tika veikts 2006. gadā (kolektīvā monogrāfija “Informācijas vide Latvijā: 21. gadsimta sākums” profesores Intas Brikšes redakcijā), bet kopš tā laika ir notikušas lielas izmaiņas. Tās pat atspoguļo iepriekšējās grāmatas vāks, kura galvenais laikmetu raksturojošais motīvs ir pogu mobilais telefons. Jauns lūzuma punkts cilvēka attiecībās ar komunikācijas tehnoloģijām un tādējādi arī ar medijiem bija viedtālruņu parādīšanās, kas, savukārt, ir fiksēta šajā grāmatā, jo runājam ne vien par mediju vides satura daudzveidību, bet arī sākam iezīmēt jaunu tēmu, kas ir mediju lietošanas dažādie tehnoloģiskie risinājumi un daudzveidība,” par veikto pētījumu stāsta monogrāfijas zinātniskā redaktore Vita Zelče. Kāda ir pētnieku uzstādītā Latvijas mediju vides daudzveidības diagnoze?

Maz analītiskā satura, dominē sievietes, īpašnieku necaurskatamība

Pēc pētījumā apkopotās informācijas secināts, ka mūsdienās Latvijas iedzīvotājiem ir pieejams daudzveidīgs mediju klāsts, ko var lietot ar dažādām tehnoloģijām – papīra, radio, televizora, datora un viedtālruņu starpniecību, bet, lai gan Latvijas mediju vide ir dinamiska un mainīga, tajā ir arī daudz problēmu. Nozīmīgākās no tām ir nelielais analītiskā satura piedāvājums, mediju īpašnieku necaurskatamība, sabiedrisko attiecību un žurnālistikas saplūšana, mediju piedāvājuma trūkums jauniešiem, nelielais valsts budžeta finansējums sabiedriskajiem medijiem, tostarp žurnālistu izglītībai un mediju pētniecībai, kā arī žurnālistikas ētikas standartu izplūdušās robežas un žurnālistu vājā solidaritāte. Tāpat V. Zelče min, ka, piemēram, Latvijas mediju telpā, tostarp arī Latvijas Televīzijā, ir maz kultūras diskusiju raidījumu, kultūras tēma pārcelta uz mediju sensācijas jomu (raidījums “Kultūršoks”), kā arī tiek veidoti raidījumi par izcilām personībām un viņu sasniegumiem. Tā kā nav diskusiju par kultūru, kas sniedz vai veido viedokļu daudzveidību, nerodas arī analītiskais saturs un neveidojas publiskas diskusijas kultūra. Tās piedāvā šaurākas auditorijas izdevumi, piemēram, portāls “Satori”, žurnāls “Domuzīmes”. Kultūras mediju tēmā ir iztirzāta profesores Skaidrītes Lasmanes un docentes Zanes Radzobes rakstos. Runājot par dzimtes daudzveidību dažādos mediju formātos, pētniece Marita Zitmane ir secinājusi, ka Latvijā pastāv dzimtes disproporcija. Neraugoties uz to, ka Latvijā ir salīdzinoši daudz sieviešu žurnālistu, lielākoties sievietes ieņem zemākus amatus un saņemtais atalgojums ir neliels. Kāpēc dzimumu proporcija ir svarīga? UNSECO pētījumi par mediju vides daudzveidību pasaulē norāda, ka dzimtes aspekts ir ļoti svarīga demokrātijas sastāvdaļa, jo piekļūšana auditorijai ar mediju starpniecību ir viens no ietekmes un varas resursiem. Demokrātiskai sabiedrībai jātiecas, lai medijos, it īpaši sabiedriskajos medijos, būtu līdztiesīgi pārstāvētas visas sociālās grupas un to intereses. Lai gan pētījumā secināts, ka Latvijā pastāv brīvais vārds un kopumā situācija vērtējama kā laba, pasaulē vērojama demokrātijas recesija, kas ietver gan pilsonisko brīvību mazināšanos, gan mediju brīvības kritumu. Kā tas izpaužas? V. Zelče stāsta, ka, lai pasargātu cilvēkus no “viltus ziņām”, daudzviet pasaulē tiek pieņemti jauni likumi, kas pastiprina informācijas plūsmu kontroli, nosaka aizliegumus un sodus, tādējādi nesot sev līdzi blakusefektu – mediju un cilvēku izteikšanās iespēju ierobežošanu. Latviju gan pašreiz šis process vēl neskar. Mums aktuālāka problēma ir mediju īpašnieku necaurskatamība, tāpēc mediju īpašnieku atklātības ieviešana ir mediju politikas nākotnes uzdevums. Pašlaik vienīgais publiskais kontrolmehānisms mediju īpašniekiem ir Uzņēmumu reģistra dati. V. Zelče min, ka starptautiskās rekomendācijas saka, ka mediju īpašnieku vidū jāvalda dažādībai, tāpēc ASV mediju daudzveidības auditos pēta ne vien dzimumu līdztiesību mediju īpašnieku lomā, bet arī piederību dažādām rasēm, etniskajām, materiālā stāvokļa un dzīvesvietas grupām, jo demokrātija nosaka, ka demokrātiskajos procesos jāiesaistās pēc iespējas vairāk cilvēkiem, neizslēdzot noteiktas sabiedrības grupas. To “balsīm” ir jābūt demokrātiskajā publiskajā telpā.

Seriāli ieaudzina noteiktas vērtības

Runājot par to, ko monogrāfijā varētu vēl uzlabot un papildināt, V. Zelče bilst, ka nodaļa par mediju žanriem varētu būt izvērstāka, veltot atsevišķu nodaļu ziņu raidījumiem, TV šoviem un arī seriāliem: ”Man žēl, ka nav atsevišķas nodaļas par seriāliem. Mediju pētnieki 90. gados analizēja jauniešiem domāto seriālu “Beverlihilsa 90210”, kas ar televīzijas ekrāna starpniecību veidoja veselu jauniešu paaudzi, ieaudzinot tajā spēcīgas tolerances vērtības. Savukārt “Sekss un lielpilsēta” bija pirmais seriāls, kas runāja par sievietēm pēc 30 gadiem un paaugstināja šās vecuma grupas sociālo statusu. Tāpat seriāli ir nospēlējuši būtisku lomu arī vairāku Latīņamerikas valstu modernizācijas procesos, sekmējot agrāras, noslēgtas un neizglītotas sabiedrības tapšanu par urbānu un mūsdienīgu, rosinot cilvēkiem izvēlēties jaunus dzīves modeļus un karjeras ceļus. Jautājums – kādas vērtības mūsos ieaudzināja “UgunsGrēks”?” Tāpat “Latvijas mediju vides daudzveidības” pētījumā būtu bijis vērtīgi iekļaut īpašu nodaļu par ziņu raidījumiem, televīzijas izklaides šoviem, vēsturei veltītajiem medijiem, jauniešu medijiem. Diemžēl tam, kā atzīst V. Zelče, pietrūka finanšu resursu un līdz ar to arī cilvēkresursu.

Medijiem jākalpo kā filtram

V. Zelča uzskata, ka nākotnē žurnālistiskai vajadzētu kalpot kā filtram, lai cilvēki var pilnībā uzticēties tam medijam, ko lieto un ciena, zinot, ka redakcijā ir kvalificēti un neuzpērkami cilvēki, kas “izfiltrēs” informācijas plūsmu un piedāvās patiesus un savai auditorijai vajadzīgus materiālus. Pašlaik gan daudzi sekmīgi komercmediji filtrēšanu deleģē lietotājiem un paši to neveic. Visi monogrāfijas pētnieki ir vienisprātis, ka jāsekmē mediju sabiedrības izglītošanas funkcija, jo plašsaziņas līdzekļi tāpat kā skola veic ļoti nozīmīgu audzināšanas un vērtību veidošanas funkciju – ne tikai ar tieši izglītojošajiem raidījumiem un citiem materiāliem, bet arī ar izklaidējoša satura starpniecību. Tāpat jāsaprot, ka mediju situācija nav atraujama no valsts kopējās dzīves un situācijas. Kamēr Eiropā finansējums sabiedriskajiem medijiem vidēji ir 0,2% no IKP, tikmēr Latvijā tas ir tikai 0,1%. Komentējot šo situāciju, V. Zelče bilst, ka arī zinātnē un augstākajā izglītībā Latvija finansējuma ziņā nesasniedz Eiropas standartus. Viņa joko: “Latvijā visa nauda aiziet ceļiem! Bet, ja sabiedriskajiem medijiem būtu labākas iespējas un resursi gādībai par valsts iedzīvotāju izglītotību, arī ceļi ar laiku kļūtu labāki!” Profesore arī min, ka izglītota un saprātīga sabiedrība neiekrīt “viltus ziņu” slazdos un tai ir arī augstāka rezistence pret morālo nihilismu . Kā labus mediju produktus, kas pēdējā laikā veicinājuši sabiedrības izglītotību, V. Zelče min portāla “Delfi” produktus – DELFI TV ar Jāni Domburu, informatīvo materiālu “Domā, spried, sver” pirms pašvaldību vēlēšanām, žurnālistisko pētījums “Latvija 2020”, reportāžu sēriju “Aiz horizonta” un lekciju kursu par Latvijas kultūrvēsturi "Vaidelote", ko portāls piedāvāja ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu. Mediju kvalitātes atbalsta sistēma, kurā mediji varētu izstrādāt savus projektus un piedalīties konkursos, iegūstot papildu finansējumu, pēc pētnieku domām, ir vajadzīgs un pareizs process mediju vides uzlabošanai. Monogrāfijā “Latvijas mediju vides daudzveidība” ne vien sniegtas rekomendācijas Latvijas mediju vides uzlabošanai, bet veikta arī plašsaziņas līdzekļu terminu aprobācija latviešu valodā (piemēram, tādi termini kā “burbulis”, “ekosistēma”, “kaskāde”, “mediju ekspozīcija”), tāpēc V. Zelče uzskata, ka monogrāfija sociālo zinātņu studentiem varētu kalpot kā mācību grāmata. Arī Sociālo zinātņu fakultātes bibliotekāres min, ka studentiem ir liela interese par grāmatu, jo tiem, kuri studē žurnālistiku, interesē Latvijas mediju vide un arī zinātnisks teksts par plašsaziņas līdzekļiem latviešu valodā. Pētījuma par Latvijas mediju vides daudzveidību iniciatīva pieder Kultūras ministrijai, jo, lai realizētu Latvijas mediju politikas pamatnostādnes un vērtētu šā darba rezultātus, bija nepieciešams apkopojoša rakstura pētījums, kas konstatētu, cik daudzveidīga ir Latvijas mediju vide un kādi ir tās vājie un stiprie sektori. Monogrāfija “Latvijas mediju vides daudzveidība” ir pirmais Kultūras ministrijas un Latvijas Universitātes efektīvās sadarbības projekts. Projekta īstenošanas kopējas izmaksas EUR 40 000 vienādās daļās sedza abas iesaistītās puses. Kolektīvās monogrāfijas tapšanā piedalījās 16 pētnieki: Laura Ardava Āboliņa, Didzis Bērziņš, Sanita Burķīte, Kārlis Dagilis, Vita Dreijere, Viktors Freibergs, Elīna Gulbe, Skaidrīte Lasmane, Zane Radzobe, Ojārs Skudra, Ilze Šulmane, Rolands Tjarve, Laura Uzule, Raivis Vilūns, Vita Zelče, Marita Zitmane. Grāmatas māksliniece ir Laura Veļa. Monogrāfiju izdeva LU Akadēmiskais apgāds.