MĒNEŠA PRIEKŠMETS - piemiņas plāksne “Par Latviju kritušajiem studentiem”

1918. gadā, tūlīt pēc Latvijas valsts dibināšanas, dažādu nesen sagruvušās Krievijas impērijas augstskolu studenti latvieši bija gatavi cīnīties par savas valsts neatkarību ar ieročiem rokās. 1918. gada decembrī, ņemot vērā šo studentu vēlmi, tika izveidota Atsevišķā (Studentu) rota. Īpaša nozīme Studentu rotas izveidē ir piecām senākajām latviešu studentu korporācijām – "Selonija", "Talavija", "Lettgallia", "Fraternitas Lettica" un "Lettonia". Sākotnēji militāri slikti sagatavotā un neapmācītā studentu vienība līdz ar Kārļa Ulmaņa vadīto pagaidu valdību 1919. gada janvārī atkāpās uz Liepāju. Šajā procesā aizsākās pirmās kaujas ar pirmajiem kritušajiem. 1922. gada pavasarī Latvijas Universitātes Mazajā aulā, Raiņa bulvārī 19 tika atklāta un iesvētīta piemiņas plāksne, kurā iekalti 18 Latvijas Brīvības cīņās kritušo studentu vārdi. Trīspadsmit no astoņpadsmit kritušajiem bija Rīgas Politehniskā Institūta – augstskolas, kura Raiņa bulvārī 19 bija darbojusies pirms Latvijas Universitātes, studenti. Astoņi no bojāgājušajiem studentiem – Rūdolfs Grīnbergs, Atsevišķās (Studentu) rotas komandieris, kapteinis Nikolajs Grundmanis, Latviešu atsevišķās rotas virsleitnants Andrejs Kampars, Pēteris Mālītis, Aleksandrs Ozols, Kārlis Ritters, Gustavs Skalde un Elza Žiglevics – pēc nāves tikuši apbalvoti ar Lāčplēša kara ordeni. Arī šiem studentiem par godu mēs 11. novembra vakarā savos logos, sirdīs un pie prezidenta pils mūra aizdegsim svecītes. Katra no Brīvības cīņās kritušajiem stāsts ir īpašs, neatkārtojams un traģisks, taču no 18 uz plāksnes minētajiem studentiem īpaši izceļami trīs. Eliazars Freidbergs bijis vienīgais ebreju izcelsmes students starp kritušajiem. Kārlis Ritters, kurš Lāčplēša kara ordeņa kavalieru datubāzē norādīts kā Karl Ritter – Koknesē dzimis baltvācietis, kurš līdz karam studējis tirdzniecību un bija viens no nedaudziem Baltijas vāciešiem, kuri karoja par Latvijas neatkarību. Tāpat īpašs ir arī stāsts par Elzu Žiglevicu, kura 1919. gada oktobrī kauju laikā, riskēdama ar savu dzīvību, piegādāja ēdienu Daugavmalas aizstāvjiem, 10. oktobrī pie Esplanādes gūstot smagus ievainojumus. Žiglevica nomira 29. oktobrī, ieguvusi varones slavu, atteikdamās no medikamentiem savu ievainojumu kopšanai, uzskatīdama, ka tie vairāk nepieciešami Rīgas pilsētas aizstāvjiem. 1928. gadā Elza Žiglevica pēc nāves tikusi apbalvota ar pēdējo pasniegto Lāčplēša kara ordeni nr. 2073. Sīkāka informācija par Latvijas brīvības cīņām un to varoņiem – “Lāčplēšiem”, kuri saņēmuši kara ordeni, atrodama interneta kartotēkā.