MĒNEŠA PĒTNIEKS. Indriķis Krams: zinātne un sports iet roku rokā!

Jūsu Facebook profilā ir daudz bilžu no izbraucieniem ar velosipēdu – arī brīvo laiku pavadāt dabā?

Kad ilgi sēdi pie galda un domā, lasi, nepieciešams veids, kā sakārtot prātu. Nekas nepalīdz tik labi, kā skriešana vai braukšana ar velosipēdu. Izeju ārā ar pilnu galvu, bet atskrienu ar vairākiem risinājumiem. Čārlzam Darvinam apkārt mājai bija taciņa pa kuru viņš pastaigājās un domāja, definējot vai tā būs viena vai divu apļu problēma. Pirms pusotra mēneša negadījumā nokritu no velosipēda – lauztas ribas un atslēgas kauls lika daudz ko pārdomāt. Guļot pāris dienas slimnīcā, sastingu šausmās, jo sapratu, ko nozīmē tas, ka piespiedu kārtā jāpārtrauc kustības. Manuprāt, tieši tobrīd, kad nevari kustēties, arī sākas nāve. Mierā pēc operācijas izturēju trīs dienas, tad sāku staigāt, jo likās, ka eju bojā, ka satrūdu no iekšpuses. Kāds japāņu profesors reiz teica, ka tieši vecumdienās ir jānodarbojas ar zinātni, jo tad mums ir daudz brīva laika. Tātad līdz vecumdienām mums jācenšas uzturēt savs ķermenis ļoti labā formā. Mans aicinājums ir sportot, tad arī galva sāks strādāt.  

Vai ir vēl kāds ieteikums, kā to uzsākt?

Tas jādara vienatnē, tikai tad atbrīvosies intelektuālais potenciāls. Kad veicu pētījumus Hārvarda Universitātē, ceļoties pulksten piecos no rīta, Čārzla upē var redzēt vairākas airētāju komandas, bet sešos no rīta to jau ir vairāki desmiti un pa celiņiem skrien simtiem cilvēku. Zinātne un sports iet roku rokā!  

Tātad, jo vairāk domā, jo vairāk arī jākustas?

Jā! Vienīgi brīdī, kad sāc domāt par karjeras veidošanu, sāksies grūtības šādu individuālo stilu savienot ar sociālo dzīvi.   

Kā jūs spējat savienot dažādus pētījumu laukus?

Kad pirms pusotra gada sāku strādāt LU, man profesoru padomē vaicāja to pašu. Daudziem tas šķiet neticami, ka darbojos vairākās nozarēs: socialitātes evolūcija, ekoimunoloģija, kukaiņu un putnu ekoloģija un uzvedība, cilvēka bioloģija, uzvedības ģenētika, dzimumatlases teorija, dzīvnieku komunikācija, vairāku psihisko slimību evolucionāra izpēte, uzvedības neirobioloģija, klimata izmaiņu ekoloģija un visbeidzot – molekulārā ekoloģija. Manā skatījumā bioloģija ir tik plaša un aizraujoša kā kosmoss – jo vairāk to pētām, jo lielāks nezināmā lauks atklājas. Specializējoties vienā nozarē, to nav iespējams līdz galam izprast, jāpiesaista ķīmija, fizika un matemātika – dabā viss mijiedarbojas!  

Vai tā varētu būt panākumu atslēga uz straujāku zinātnes attīstību?

Lai kā arī gribētos, Rīga vēl ilgi nebūs zinātnes pasaules centrs, tā ir utopiska ideja. Ir muļķīgi, ka no Saeimas kanceles saka – LU jābūt pirmajā simtniekā, jo tas nav iespējams! Tikai augsti attīstītu valstu augstskolas tur var nokļūt. Lai varētu gulēt uz lauriem, ir jāinvestē nauda, bet no kurienes mēs to varam ņemt? Ziniet, jo vairāk kāds stāsta, cik godīgi viņš veic savu darbu, jo lielākas man ir aizdomas, ka viņš haltūrē! Par darbiem runā mājaslapa Web of Science, kur tad redzams, cik daudz tiek citēti  pētījumi. Reitingi tiek būvēti uz citātiem – jo to vairāk, jo labāk. Un pat viena pētnieka citātu skaits var pacelt visas augstskolas līmeni. Radīt citējamus pētījumus nozīmē radīt jaunas domas un iedvesmot citus. Prieks, ka esam atdzīvojušies, ka darbi iet uz priekšu. Igaunijas zinātne ir tālu mums priekšā, bet esam sajutuši sāncensības garu un augam, pārskatāmā nākotnē mēs varētu nokļūt 600. vietā pasaulē.  

Te vietā ir analoģija, ka māja jābūvē uz spēcīgiem pamatiem?

Nē, ar izglītību ir citādi, zinātnes māju nav iespējams vienreiz uzbūvēt un gatavs. Tas ir nerimstošs būvniecības process. Ja mums būtu vairāk naudas, varētu kopēt to, kas notiek lielajās universitātēs, bet šobrīd varam tikai skatīties. Starp citu, Hārvarda Universitāte ir tikpat liela kā LU, bet budžets viņiem ir tik liels kā visai Latvijas valstij. Iedomāsimies, ja LU pēkšņi piešķirtu vienu miljardu, kur to likt? Labi, mēs iegādātos grāmatas un galdus, bet ko tas mainītu? Būtu jādomā par citu struktūru, jāalgo Nobela prēmijas laureāti – tas paceltu LU reitingus augstāk.  

Jūsu bērnībā pamatos ielikta mīlestība pret dabu?

Esmu dzimis Jelgavas rajonā, bet mana mamma nāk no Krāslavas, uz kurieni arī  pārcēlāmies. Vecmamma ļoti mīlēja iet uz mežu, viņa lasīja ogas un sēnes un man stāstīja, kādas pēdas, putnus un zvērus redzējusi. Laikam tas man bija jutīgs periods, kad viss piedzīvotais spilgti iespiežas atmiņā. Kopš piecu gadu vecuma pats sāku doties uz mežu, man bija neliels binoklis un tas man ļāva nedaudz tuvāk redzēt pasauli. Cilvēks ar neapbruņotu aci redz mazu spektra daļiņu, bet zinātne parāda, ka ir kas vairāk. Var teikt, ka esam neredzīgi, nejutīgi un kurli. Zinātne ļauj iepazīt pasauli un rada jaunas zināšanas. Katru dienu centos aiziet nedaudz tālāk  mežā, tas radīja manī arvien lielāku interesi. Pirmajiem pētījumiem ķēros klāt  vidusskolā. Tad iestājos LU, bet jau pēc gada man vissvarīgāko tēmu atrisināja Norvēģijas zinātnieki, kamēr es, tehnisku iemeslu dēļ, to nevarēju izdarīt pirms viņiem. Tas bija pētījums par mežā ziemojošo zīlīšu spējām nakts laikā pazemināt ķermeņa temperatūru. Šo parādību sauc par hipotermiju un tā putniem dod iespēju ekonomēt enerģiju un izdzīvot garajās un aukstajās ziemas naktīs. Man vairs nebija ko pētīt, nolaidās rokas, ar mācībām viss sagāja grīstē. Tāpēc pārcēlos uz Daugavpili, kur iestājos Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā (tagad universitātē) un uzrakstīju augstskolas vēsturē īsāko diplomdarbu – tikai 32 lapas. Pieliku punktu un sev pateicu, ka man vairs nav ko teikt. Un šis darbs Latvijas studentu konkursā ieguva pirmo vietu! Skaistajos Krāslavas mežos pie Daugavas man tika dota šī iespēja redzēt nedaudz vairāk un nevaru apstāties vēl šobrīd, mani interesē, ko varu redzēt mikroskopos un teleskopos, mani  interesē kodolfizika, kvantu mehānika un astronomija. Šobrīd visu, kas mums ir apkārt – telefons, diktofons, pulkstenis, zāles – to visu ir devusi zinātne, vai nav brīnišķīgi?  

Īstā māksla drīzāk ir izteikties īsi.

Liekas muļķīgi, ka, augstskolu beidzot, jāizspiež vismaz 60 lapas, un, ja tas netiek izpildīts, uzreiz jāliek mīnuss. Tāpēc mums ir tik daudz profesionālu muldētāju! Pēc studijām Daugavpilī doktorantūru pabeidzu LU, tas bija pareizais lēmums, jo ārvalstīs šīs augstskolas vārdam ir spēks, novērtējot ne tikai reitingus, bet arī tradīcijas. Varbūt agrāk LU tēls bija iesūnojis, bet rektora Indriķa Muižnieka vadībā gaisā jūtama svaiga elpa, tagad te viss mainās! Man patīk Latvijā, jo te apkārtējā vide nemainās tik strauji kā, piemēram, Bostonā. Tur pusmūža ļaudīm kā man būtu grūti dzīvot, jo apkārt ir pilns ar jauniešiem, kuriem jāspēj turēt līdzi. Tas nav joks, tāpēc arī augstskolas būvē kaut kur patālāk no ļaudīm. Tartu ir fantastiska vieta, bet  pārmaiņām tur grūti izsekot līdzi. Katru reizi tur atbraucot, ir parādījušās jaunas firmu ēkas, kafejnīcas.  

Jūsu dzīve ir starp Daugavpili, Rīgu, Tartu un vēl dažreiz Hārvardu?

Jā, es vienmēr esmu ceļā, dodos tur, kur ir man piemēroti apstākļi. 2014. gadā saņēmu Fulbraita stipendiju Tenesijas universitātē un daļu no pētījumiem veicu Hārvarda universitātē. Ceļš uz Ameriku gan ir sasodīti dārgs, tāpēc pāris iekārtas būvējam tepat Latvijā, lai nebūtu jāskrien otrpus okeānam katru gadu.  Tomēr nemitīga kustība ļauj aprunāties ar dažādiem cilvēkiem, ātrāk uzzināt jaunumus un veicina jaunas idejas.  

Kādus pētījumus veicat šobrīd?

Viens no pētījumiem, kas noteikti tiks simtiem reižu citēts, ir jauns skatījums uz depresiju. Atklājām, ka tā nav viena slimība, bet gan 12 paveidi, ko ietekmējusi evolūcija. Piemēram, viens no depresijas veidiem var tikt izskaidrots ar sajūtu, kas rodas, kad tu zaudē darbu – visu mūžu esi strādājis un, iegūstot priekšnieka amatu, pierodi uzvesties kā priekšnieks. Bet, zaudējot darbu, tu pazaudē šo varu, tu esi šoka stāvoklī un jūties kā izmests no laivas. Identiska analoģija – pērtiķu grupā dominantais tēviņš ir vadonis, kurš iegūst tiesības uz visām mātītēm, bet pienāks laiks, kad jaunie tēviņi pārņems varu. Ja gāztais vadonis turpinās līst baram pa vidu un tēlos galveno, viņu nogalinās. Un mēs varam pierādīt, ka asinīs izdalās vielas, kas rada sarūgtinājumu. Lūk, tas ir viens no 12 depresijas veidiem!  

Un kā ar pētījumiem citos laukos?

Pilnīgi viss savā starpā ir saistīts, tāpēc pa drusciņai strādāju dažādās nozarēs. Tātad,  lielais projekts kā jau stāstīju, ir par depresiju. Vēl domājam, kas eksperimentos varētu aizstāt peles un žurkas – viens variants ir vaska kodes. Es pats Hārvardā darbojos drozofilu ģenētikas laboratorijā. Tās ir mazās augļu mušiņas – niecīgi kukainīši, bet tās ir kļuvušas par vienu no svarīgākajiem medeļobjektiem bioloģijā, jo ir radītas neskaitāmas metodes, kas ļauj ieskatīties augļu mušu genomā, paredzēt uzvedības reakcijas. Arī es kādu laiku turpināšu strādāt ar augļu mušām. Esam uzrakstījuši pētījumu, kas skaidro sieviešu homoseksualitāti – tur ir plūdenākas līnijas, jo sieviešu vide ir neparedzamāka. Mums visiem ir svarīgi apzināties, ka cilvēku homoseksualitāte ir evolūcijas un vides kopprodukts, ka tā ir mūsu sugas raksturīga iezīme. Es ceru, ka mūsu teorija vairos iecietību cilvēku starpā visā pasaulē. Tā ir pavisam jauna un ļoti pārsteidzoša teorija. Šādu ideju publicēšanas gadījumos pasaules vadošie pētnieki tiek aicināti izteikt savus viedokļus satelītrakstos. Mūsu publikāciju pavadīs astoņi slavenību komentāri! Nebrīnieties, bet pasaulē viss ir saistīts – mušas, putni, cilvēki. Mēs jau to neredzam, tāpēc jāņem palīgā zinātne. Un nevajag kalt vienā mazā laukumiņā, ir tik daudz interesantu lietu ko darīt!  

Vārdu sakot, jūs strādājat pēc principa “ko gribu, to daru”?

Jā, es daru tikai to! Ja nodarbotos tikai ar vienu lietu, palaistu garām  daudz interesanta un nozīmīga!  

Rudens un ziema ir darbu karstā sezona vai arī laiks atvilkt elpu?

Ar sievu runāju, ka traumas dēļ nevarēšu slēpot, bet varbūt ziema kavēsies un varēšu ilgāk turpināt velo sezonu! Ziemā vairāk jāgatavojas lekcijām, jāvelta laiks studentiem, tāpēc aktīvākais laiks zinātnei ir vasara. Un kuram gan patīk ziemā pa tumsu staigāt apkārt domājot par kārtējo zinātnisko mīklu? Tā nu dabiski sanāk vairāk komunicēt ar kolēģiem, izstāstīt savas idejas. Tikai runājot par to, var pārliecināties vai ideja par ko dedz arī citiem liekas interesanta.