Mundheimu ģimenes stipendiju iegūst molekulārbioloģe

Ar LU fonda starpniecību šo stipendiju līdz šim ir ieguvuši pieci LU studenti. To piešķir bioloģijas vai ķīmijas bakalaura programmas labākajam studentam, kas turpina studijas maģistrantūrā. Stipendijas pretendentiem bija jāuzraksta eseja, kurā pauž savu redzējumu par Latviju un tās tālāko attīstību. Kā pētniecības virzienu Eva ir izvēlējusies molekulārbioloģiju, un šobrīd strādā Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centrā. Zinātniskā darbība ir saistīta ar bakteriālo mikrokompartmentu izpēti, kas ir salīdzinoši maz pētīta un perspektīva tēma ar telpu jauniem atklājumiem un inovatīvām idejām. Bakteriālos mikrokompartmentus potenciāli būtu iespējams izmantot bioinženierijā, lai atvieglotu specifisku reakciju norisi un/vai uzlabotu to iznākumu, kas padarītu konkrēto produktu ražošanu izdevīgāku un potenciāli nestu lielāku peļņu. Iepriekšējā akadēmiskajā gadā E.Česle ieguva Kristapa Morberga stipendiju. Stipendijas mecenāti ir Guna un Roberts Mundheimi no Ņujorkas, ASV. Guna ir dzimusi Rīgā, bet, dodoties trimdā, 1949. gadā nonāca ASV. Pensilvānijas Universitātē ieguva bakalaura grādu ķīmijā, turpināja studijas maģistratūrā un strādāja bioķīmijas jomā. Daudzu gadu garumā paralēli gleznoja un piedalījās izstādēs. Pēc tam turpinājusi studijas mākslā. Karjeru veidojusi kā gleznotāja (strādā ar akvareļkrāsu, eļļas krāsu, jauktā vidē). Tāpat Guna Mundheim ir labdarības organizācijas “Friends of the University of Latvia” valdes locekle. “Tiešām mācījos no esejām, cik šie jaunie cilvēki apdomīgi un dziļi skatās uz pasauli, Latviju un savu ietekmi nākotnei. Visi kandidāti tiešām bija brīnišķīgi. Domāju, ka izglītība ir visam pamats un veido mūsu personīgo pasauli, kā arī atļauj palīdzēt mūsu sabiedrībai un valstij. Ja varu mazliet palīdzēt, tad, pēc mana ieskata, tas ir caur izglītības iespējām jauniem cilvēkiem,” stāsta G.Mundheim. “Apsveicu visus un sūtu sveicienus un mūsu labākos novēlējumus sekmīgam un priecīgam gadam,” turpina mecenāte.  LU fonds pateicas Gunai un Robertam Mundheimiem par esošo sadarbību un sniegto atbalstu LU studentiem vairāku gadu garumā!

Gatavojoties Latvijas simtgadei. Kādu es vēlos redzēt savu Latviju un ko esmu gatavs darīt, lai to piepildītu (E.Česle)

            Šis gads šķiet īpašs. Gandrīz visos iespējamos veidos tiek atgādināts, ka šogad taču ir Latvijas simtgade, un tāds notikums ir nozīmīgs punkts katras neatkarīgas valsts pastāvēšanas biogrāfijā. Un ne velti – tik mazai valstij, kas savā tomēr neilgajā pastāvēšanas laikā piedzīvojusi pārāk daudz varu, sasniegt simtgades atzīmi nudien ir nozīmīgi. Un šie svētki pilnīgi noteikti tiek svinēti ar vērienu – simtgades pasākumu kalendārs ir pārpildīts gan ar nopietniem un grandioziem, gan pavisam maziem un sirsnīgiem pasākumiem, kas katrs no sava skatupunkta ļauj paraudzīties uz Latviju tās simts gados, kā arī ieskicē ceļu nākotnē. Tik lielos svētkos šķiet, ka, par spīti savam mazajam skaitam, esam lieli, veiksmīgi un vareni, taču kas notiks pēc tam? Pienāks nākamais, jau simtu pirmais gads, un pēc visām izdejotajām simtgades ballēm būs jāatgriežas realitātē un jādarbojas tālāk, lai arī nākamie lielie svētki būtu skaisti un vareni. Bet kādi mēs būsim vēl pēc simts, varbūt piecdesmit vai tikai pieciem gadiem? Sevi pieskaitu pie cilvēkiem, kas tic, ka mūsu nākotne lielā mērā atkarīga no mums pašiem. Protams, nevaram ietekmēt pārējo pasauli ārpus valsts robežām, taču kā sabiedrība ar pašu iniciatīvu un apņēmību varam iespēt daudz. Tomēr, lai spētu mainīt ko nozīmīgu, pašai sabiedrībai jākļūst atvērtākai un vienotākai, sākot kaut maziem solīšiem – pateikt “paldies” pārdevējam veikalā, cienīt un respektēt apkārtējos vai kaut vienkārši uzsmaidīt pretimnācējam. Šādi mazi žesti neprasa daudz darba, taču spēj padarīt gan tavu, gan arī tev apkārt esošo cilvēku dienu daudz jaukāku un patīkamāku. Arī pati cenšos neaizmirst “lūdzu” un “paldies” un reizēm pasmaidīt vienkārši par neko. Tā, pavisam vienkārši, ļaudis kļūst kaut nedaudz laimīgāki, un nevis božas par ikdienas sīkumiem – pilnajiem tramvajiem un sliktajiem laikapstākļiem –, bet prot saredzēt pozitīvo arī mazās ikdienas lietās, un šādi cilvēki spēj būt atvērti jaunām sajūtām un zināšanām, kas nemainīgi ir katra personīgās un sabiedrības kopējās izaugsmes pamats.   Manī mīt nemainīga pārliecība, ka sabiedrības attīstības pamatā ir kā individuāla, tā arī kolektīva zinātkāre un tieksme uz izaugsmi, kas ļauj neieslīgt rutīnā, bet gan tiekties pēc arvien jauniem sasniegumiem un zināšanām. Cilvēkam visu mūžu ir jāmācās, jāuzņem jauna informācija, lai prastu pielāgoties un iedzīvoties nemitīgi mainīgajā pasaulē. Kā gan citādi spēsim izprast, kā nepazust informācijas jūrā un kas mums apkārt vispār notiek? Lai šādā dzīves virpulī spētu noturēties uz kājām, apzināti mēģinu savu interešu lokā iekļaut pēc iespējas vairāk jomu, interesējoties gan par mākslu un zinātni, gan sportu un politiku – jo vairāk zini, jo kritiskāk spēj analizēt informāciju un kaut vai saprast, kurš no Facebook draugu dalītajiem ziņu rakstiem ir patiess un kurš ar nolūku rakstīts, lai neuzmanīgu lasītāju vidū radītu haosu un dusmas. Vienmēr cenšos izmantot iespēju uzzināt ko jaunu no citiem vai nodot savas zināšanas tālāk, gan uzzinot par Norvēģijas vēsturi vai intervālu gulēšanas stratēģiju, gan nododot savas zināšanas par bioloģiju un tās pamatprincipiem. Daudzi cilvēki baidās no zinātnes jau kā no vārda, visbiežāk pat neiedziļinoties, kādu milzu pasauli šī šķietami biedējošā izkārtne aiz sevis slēpj, tādēļ bieži izjūtu sevī atbildības sajūtu līdzcilvēkiem vienkāršā valodā pastāstīt sev zināmo sarežģīto un iedrošināt nebaidīties no nopietniem vārdiem un tēmām. Ar gana daudz ziņkāres un zinātkāres, interesants un izprotams var būt itin viss, gan nopietni zinātniski jautājumi, gan smalki un niansēti mākslas un kultūras darbi. Par aizraujošu un zināšanas vērtu var uzskatīt jebko, un, ar gana daudz degsmes, par aizraujošu sarunu tematu var padarīt jebko –  kaut vai Berlīnei raksturīgo lāču izstāde Rīgā.  Man bieži šķiet, ka pārāk daudz cilvēku baidās no kultūras. Viņi domā, ka tas ir vēl viens lielais vārds, pret kuru īstenu mīlestību izjūt tikai fanātiķi un nedaudz trakie. Tas taču ir tik smags darbs lasīt grāmatas vai televīzijā skatīties ko vairāk par viegliem seriāliem bez īsta satura. Patiesībā mūsu kultūra ir tik bagāta un daudzveidīga, ka ir pelnījusi novērtējumu biežāk kā dziesmu svētkos reizi piecgadē –  tad katrs sevi cienošs latvietis steidz pēc biļetēm uz visiem koncertiem, bet pēc noslēguma koncerta vairums no viņiem atkal atgriežas laimīgā vienaldzībā uz nākamajiem pieciem gadiem. Cik daudzi zina vairāk par piecām tautasdziesmām vai prot ko vairāk par plaukstiņpolku? Arī es, kaut dziedu kopš mazotnes un tautas dziesma nekad nav bijusi sveša, reizēm jūtos, ka par mūsu kultūru tomēr zinu pārāk maz. Tā nav tikai “Pūt, vējiņi” vai nu jau par komercpanākumu kļuvušās latvju zīmes. Mūsu kultūra ir tik raiba un daudzveidīga, ka paietu visi nākamie simts gadi, lai to bez steigas izpētītu. Tā padara mūs par latviešiem un atšķir mūs no citiem. Mēs neesam ne pirmā, ne arī pēdējā valsts, kas sasniegusi vai vēl sasniegs simtgadi. Pirmie simts gadi valstij ir kā apliecinājums tās pamatīgumam un nozīmībai. Otrie simts jau uzliek citus pienākumus – doties izaugsmes virzienā, neapstāties pie pirmā lielā, nozīmīgā sasnieguma un nospraust augstus mērķus, kas ļauj augt arī sabiedrībai. Mūsu uzdevums ir saprast, ko vēlamies īstenot, un kādus izvirzīt mērķus, lai arī otros simts būtu prieks un lepnums svinēt ar tikpat lieliem svētkiem kā šogad. Uz to arī nākamajā simtgadē gribētu redzēt tiecamies mūsu valsti – būt vietai, kur cilvēki ir kaut nedaudz laipnāki, zinātkārāki, vienmēr tiecas augt un attīstīties, vietu, kur vienmēr ir telpa izaugsmei un kur vienmēr gribas atgriezties.