MĒNEŠA PĒTĪJUMS: Latviešu zemnieku kolonijas Krievijas impērijā

Kā nonācāt pie doktora disertācijas tēmas par latviešu kolonijām Krievijas impērijā 19. gadsimtā? Vidusskolā zinātniski pētniecisko darbu izstrādāju par padomju periodu un universitātē arī bija doma to pētīt tālāk, bet tomēr izvēlējos 19. gadsimtu. 19. gadsimtā ir plaši lauki, ko art!  Daudz gan šaubījos vai šo laika periodu pētīt, jo tam vajadzīgas ļoti labas vācu un krievu valodas zināšanas, zināmā mērā riskēju. Ar 20. gadsimtu mums katram ir dzīvākas asociācijas, priekšstati bet zināma dūša jāsaņem, lai spertu soli pagātnē, kur zināšanas par lietām bieži jābūvē no jauna. Šķiet, zināšanas par 19. gadsimtu, cilvēkiem ir vājas. Droši vien dzirdēts par jaunlatviešiem un Krišjāni Valdemāru. Tieši cilvēki, kas auga 19. gadsimtā,  proklamēja Latvijas Republiku un veidoja 20. gadsimta vēsturi. Mēs nepamatoti bieži Latvijas valsts aizsākumu asociējam ar 1918. vai varbūt 1905. gadu, bet sabiedrības pieredze ir daudz senāka, dziļāka. Paradoksāli, bet daudzi no jautājumiem, kas bija aktuāli 19. gadsimtā, arī tagad ir sabiedrības dienas kārtībā. Piemēram, kādi jautājumi? Nācijas veidošana, jautājumi, kas ir un kas nav latvietis. Arī daudzveidīgās sociālās un ekonomiskās pārmaiņas, kas savukārt ietekmēja iepriekšminēto. 19. gadsimtā laukos tika īstenotas vērienīgas reformas – zemnieki ieguva brīvību un viena no sekām bija arī iespēja izceļot ārpus Latvijas teritorijas, iespēja brīvi izvēlēties nodarbošanos, dzīvesvietu, jā, arī naudas apjomu, ko par to saņems. Šī jaunā izvēles situācija pāris gadu desmitus bijusi aktuāla arī tagad, un zināmā mērā tās ir līdzīgas diskusijas, piemēram, kā nācijai reaģēt uz tās piederīgo izceļošanu. Atkal esam nonākuši posmā, kurā ir iespēja veikt izvēles, kuras gadu desmitiem nav bijušas pieejamas. Vai izceļošanas tēma jums ir arī personīgi tuva? Interese par izceļošanas tēmu sākās ar manu ģimenes vēsturi. Viens manas dzimtas zars ir cilvēki, kuri 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā no Lielvārdes emigrēja uz Urāliem, toreizējo Krievijas impērijas Ufas guberņu. Tur izveidojās latviešu kolonijas. Latvieši devās uz turieni, lai pirktu vai nomātu zemi, ko tur varēja lētāk iegūt. Vai kāds no izceļojušajiem radiniekiem atgriezies Latvijā? Vectēvs atgriezās pēc Otrā pasaules kara. Detalizēti stāsti par to kā viņš tur dzīvoja gan nav saglabājušies, varbūt tieši tas arī mudināja uzzināt vairāk. Kāpēc jūsu vectēvs emigrēja? Vectēva ģimene izceļoja Pirmā pasaules kara laikā. Viņi bija kara bēgļi, bet viņa radinieki pirms tam bija aizbraukuši ekonomisku motīvu vadīti. Interesanti, ka 19. gadsimta nogalē pieprasījums pēc darbaspēka arī Latvijā uz vietas bija liels. Darbarokas, īpaši 20. gs. sākumā, pat vajadzēja meklēt ārpus Vidzemes un Kurzemes, bet latvieši izvēlējās izceļot, lai dibinātu savas saimniecības. Tas saistīts ar Baltijas specifiskajiem apstākļiem, kur atšķirībā no Krievijas impērijas, bija turīgas un perspektīvas zemnieku saimniecības. Citiem, kuri nebija saimnieki, tas bija ideāls, uz kuru tiekties. Šis samērā skaidrais priekšstats, ideāls, kas jāsasniedz, ir savdabīga latviešu zemnieku 19. gadsimta izceļošanas iezīme, cilvēki izceļoja ne tikai tiecoties pēc peļņas, bet sasniegt noteiktu sabiedrībā pastāvošu ideālu. Tas arī 19. gadsimta izceļošanu atšķir no mūsdienām, kur daļai nav vairs šīs vīzijas, ir tikai cerības dzīvot labāk. Protams, tas bija aktuāli arī 19. gadsimtā. Saglabājušās vēstules, kurās rakstīts – brauciet pie mums, jo te notiek balles, brauciet, jo ir lēta dzīvošana… Cik cilvēku 19. gadsimtā izceļoja no Latvijas? Apmēram 120 tūkstoši jeb 8-10% no visiem latviešiem gadsimtu mijā dzīvoja ārpus Latvijas mūsdienu teritorijas. No tiem 70% bija laucinieki, bet pārējie pilsētnieki. Šie dati gan nebija katastrofāli, jo ikgadējais izceļojošo skaits vienmēr bija mazāks par dabisko pieaugumu. Mūsdienās izceļošanu katastrofālu padara fakts, ka dabiskais pieaugums ir negatīvs un aizbraukšana šo demogrāfisko problēmu vēl vairāk pastiprina. Vai tolaik sabiedrība nebija nobažījusies par lielo izceļošanu? Izceļojošie tika apzīmēti kā tautai zudušie aizgājēji. Runāja par to, ka ienāks sveši, būs pārtautošanās, jo visi latvieši izceļos, bet kā jau teicu, šādas runas bija pārspīlētas, jo bija pozitīvs dabiskais pieaugums. Kādi bija tolaik iecienītākie izceļošanas galamērķi? Lielākā daļa cilvēku izceļoja uz Krievijas mērenās klimatiskās joslas teritorijām. Vispirms šaipus Urāliem, bet gadsimta beigās arī uz Sibīriju un Tālajiem Austrumiem. Tāpat izceļoja uz mūsdienu Baltkrievijas teritoriju un Lietuvas ziemeļiem. Viens no populārākajiem agrīnajiem galamērķiem 19. gs. 50. gados bija Jeiska, par kuru tika baumots, ka tā ir zeme, kur ir ideāli dzīves apstākļi. Rūdolfa Blaumaņa “Zagļos” arī ir epizode, kurā galvenie varoņi sapņo par iešanu uz Jeisku. Dzirdēti arī frazeoloģismi – “iet uz Jeisku pēc sivēnu sēklām”, “iet uz Jeisku pēc pīļu māgām”. Jeiska vidzemniekiem apzīmēja visu tālo un nesasniedzamo, bet tā arī bija reāla vieta uz kuru izceļoja. Ņemot vērā Jeiskas pieredzi, vēlāk varas iestādes ļoti vairījās zemniekiem stāstīt par iespējām iegūt zemi Krievijā, jo domāja, ka atkal būs baumas un zemnieki nāks uz Rīgu prasīt izceļošanas atļaujas. Kāds ir 19. gadsimta izceļotāja portrets? Tie, kas devās uz zemnieku kolonijām, bija ģimenes cilvēki, arī jaunas ģimenes, kuras gribēja uzsākt dzīvi jaunā vietā. Savukārt pārceļošanā uz pilsētām bija vairāk individuālo pārceļotāju. Protams, bija vīriešu pārsvars – pamatā bezzemnieki un arī jaunākās rentnieku vai saimnieku atvases, bet bija arī samērā liels zemnieču sieviešu skaits, kuras devās strādāt uz pilsētām – fabrikā vai par mājkalpotājām. Tas zināmā mērā apliecina, ka dzimumu līdztiesības jomā tolaik bijām nosacīti rietumnieciski. Kā cilvēki tolaik pārvietojās? 19. gadsimta otrajā pusē jau bija izbūvēti dzelzceļi, bet, piemēram, uz Jeisku tas bija dienām un pat nedēļām un mēnešiem ilgs ceļš pajūgu rindās. Ja runā par pārvietošanos, interesanti minēt līdzņemamo lietu sarakstu. Saglabājušies avoti, kuri liecina, ka vienu otru bijis jāatrunā no skapja ņemšanas līdzi. Esot bijuši arī nostāsti, ka Sibīrijā neesot akmeņi, tāpēc bieži tie ņemti līdz, lai skābējot kāpostus, tos varētu nopresēt ar slogu. Rakstot promocijas darbu, divas reizes bijāt Krievijā, kur veicāt lauka pētījumu. Vai satikāt arī tur dzīvojošos latviešus? Biju Baškortostānas Republikā, Krievijā, tur vēsturiski veidojušās vairākas latviešu kolonijas. Vienā ciematā satikām pēdējo latvieti, kura runāja latviešu valodā. Tā ir diezgan skaudra sajūta satikt pēdējo latvieti vietā, kas ir latviešu dibināta. Tur vēl aizvien ir gan Austrumciems, gan citas vietas, kas nes latviskos vārdus. Līdzās ir arī Baltijas kolonija, bet tur šobrīd dominē baltkrievi un pat tēze lokālajā vēsturē ir, ka tā ir baltkrievu dibināta kolonija. Vēsturiskā atmiņa aizgājusi līdz ar pēdējiem latviešiem. Vai varat padalīties ar kādu spilgtu stāstu par dzīvi kolonijās 19. gadsimtā? Ir stāsti vai varbūt leģendas par to, kā, ierodoties tagadējās kolonijās, līsts līdums, uzsākta dzīve. Cilvēki iegājuši mežā, nocirtuši pirmo koku un no tā iztēsuši krēslus un galdu, kas arī tad bijuši pirmie sadzīves priekšmeti. Tā kā līdzīgi stāsti atkārtojas, mēs nevaram noteikt, kurā dzimtā tā patiešām ir bijis, varbūt tas tikai pārgājis no mutes mutē. Vai kādam no tolaik izceļojušajiem izdevās piepildīt ideālu par lielu un bagātu saimniecību? Varu minēt Ufas Austrumciema kolonijas dibinātāju Jāni Veinbergu. Viņš darbojās ar lielu vērienu – nopirka lielu zemes platību, uzcēla muižas tipa saimniecību un nodarbojās ar biškopību. Neskaitot viņu, latvieši bijuši vieni no pirmajiem celmlaužiem daudzās jomās, piemēram, lopkopības attīstībā, biedrību dibināšanā un bibliotēku veidošanā. Ir avoti, kuri parāda, ka citi vietējie zemnieki Baltkrievijā sūtīti uz latviešu kolonijām, lai skatītos kā ir jāsaimnieko. Minējāt gan, ka vienā vietā satikāt pēdējo latviski runājošo sievieti. Vai latvieši ir asimilējušies, varbūt reemigrējuši atpakaļ? Ļoti dažādi. Daudzi ir represēti, daudzi atgriezušies Latvijā pēc Otrā pasaules kara. Protams, gadi dara savu. Ja kopiena ir bez skolas un bez kultūras dzīves latviešu valodā, skaidrs, ka laika gaitā tā ir lemta pilnīgai asimilācijai. Mūsdienās šī problēma skar arī Rietumu latviešus, kas ir izglītoti, nosacīti elite, ar spēcīgu apziņu par latviskā nozīmi. Kas bija visgrūtākais disertācijas tapšanā? Visgrūtāk bija pārvarēt sevi un darbu novest līdz zināmai kondīcijai termiņā un laikā, savākt materiālu, uzrakstīt, sakoncentrēt, saīsināt un atkal saīsināt. Tas bija ļoti audzinoši. Par nenovirzīšanos no tēmas paldies jāsaka profesoram Ilgvaram Butulim, kurš ļoti kritiski izturējās pret informācijas blāķiem. Vissvarīgākā ir darba disciplīna, to ikkatrs promocijas darba autors var apliecināt. Ir jāvelta vakari vai naktis, lai iekļautos termiņā, šis laiks tiek atņemts ģimenei. Daudzi droši vien nav pabeiguši promocijas darbu tieši disciplīnas, darba organizācijas dēļ, ne jau tāpēc, ka trūktu intelektuālās kapacitātes. Neuzskatu, ka man šajā jomā būtu kāds pārākums pār citiem kolēģiem. Sanāk, ka pētniecība kļuva par jūsu hobiju? Gribot negribot tā kļuva par hobiju. Turklāt - kad esi pusceļā, atpakaļceļa vairs nav. Ikdienā strādāju Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā, kur mans darbs nav cieši saistīts ar pētniecību. Vispār šodien Latvijā ir ļoti maz vēsturnieku pētnieku, kas ikdienā nodarbojas ar pētniecību akadēmiskā izpratnē. Pētniecība daudziem ir gandrīz kā profesionāls hobijs. Tas rada draudus, ka nākotnē nespēsim pilnvērtīgi nosegt visus vēstures periodus un turpināt pētniecības tradīciju. Sarunā uzdevāt retorisku jautājumu par to vai izceļošanas brīvība ir apdraudējums tautai. Kā Jūs pats uz šo jautājumu atbildētu?  Emigrācija bijusi vienmēr. To pārdzīvojusi visa Eiropa. Vēl tad, kad Latvijā bija dzimtbūšana, zemnieki nesēdēja uz vietas, daudzi devās karadienestā. Tā bija viena iespēja kā pēc dienesta kļūt brīvam. Izceļošanas sākums vienmēr ir iespēja izceļot un kāds pamudinājums. Šodienas gadījumā Latvijā ir abi faktori. Problēma tāda, ka 50 gadus mūsu robeža bijusi slēgta, turklāt pēc neatkarības atjaunošanas daudzās jomās viss bija jāsāk no nulles. Katram saprotams, ka ekonomiskajos rādītājos esam tālu aiz Rietumeiropas. Tieši šādos, ilgu un sarežģītu pārmaiņu apstākļos mums piedāvāta izceļošanas brīvība. Skaidrs, ka šis pamudinājums un iespēja kopā ņemti veicina masveida izceļošanu, bet tieši tādēļ man Latvijas mūsdienu situācijas kritiķiem vienmēr gribas jautāt, kas notiktu, ja robežas atvērtu, piemēram, Baltkrievija vai Krievija? Par publikāciju ciklu „Mēneša pētījums” Latvijas Universitāte ir lielākā augstākās izglītības iestāde Latvijā, un tajā ir koncentrēts mūsu valsts vadošais studiju un pētniecības potenciāls dabas, humanitārajās un sociālajās zinātnēs. Turklāt ikviens Universitātes pētnieka atklājums, sasniegums un veikums zinātnes lauciņā virza Alma Mater pretī mērķim – kļūt par starptautiski atzītu Eiropas un pasaules nozīmes zinātnes universitāti. Lai gūtu priekšstatu par to, ko dara un sasnieguši pētnieki Universitātes fakultātēs un institūtos, 2012. gada nogalē uzsākts publikāciju cikls „Mēneša pētījums”.  Latvijas Universitātes zinātniskais potenciāls dod ieguldījumu Latvijas tautsaimniecībā un sabiedrības ilgtspējīgā attīstībā!