MĒNEŠA PĒTNIEKS Skaidrīte Lasmane: Dalīties tajā, ko atzīsti par vērtību (copy 1)

Kā sākās jūsu ceļš filozofijā? Tas bija ļoti, ļoti sen, pagājušā gadsimta vidū. Viss sākās ar studijām filoloģijā, jo Filozofijas fakultātes toreiz vēl nebija. 1962. gadā, kad beidzu Filoloģijas fakultāti ar filologa, latviešu valodas un literatūras skolotājas diplomu, bija sadale, obligāti vajadzēja braukt tur, kur valsts norīkoja. Es godprātīgi izpildīju sadales komisijas un pašparakstītu lēmumu, saskaņā ar kuru trīs gadus pavadīju Gulbenē. Pēc tam atgriezos Universitātē un iestājos doktorantūrā, toreizējā aspirantūrā, taču ne vairs Filoloģijas, bet Filozofijas katedrā, kuru vadīja profesors Valentīns Šteinbergs, kurš bija arī Latvijas Universitātes rektors. Viņa demokrātiskajā pārvaldībā uzrakstīju promocijas darbu “Raiņa uzskati par personības attīstības dialektiku”. Kaut kas starp filoloģiju un filozofiju, robežtēma. Man patīk robežas, tur ir interesanti un auglīgi, jo vismaz divas dažādības vienlaikus pieejamas un  savienojamas. Robežtēmu gan izvēlējos tāpēc, ka sapratu – nespeciālists nevar uzrakstīt labu, profesionāli filozofisku darbu. Trīs gados pabeidzu aspirantūru, aizstāvējos, sāku strādāt universitātē, un kopš tā laika esmu šeit. Tātad sākotnējā interese tomēr nebija filozofija? Nē, man bija pavisam miglaina nojauta par filozofiju, jo vidusskolā tāda priekšmeta nebija. Ja toreiz būtu svinēti Aristoteļa svētki, es droši vien, kā daudzi studenti tagad, nezinātu, kam par godu tie nosaukti. Toties man bija labi loģikas un filozofijas pasniedzēji Filoloģijas fakultātē. Toreiz latviešu filoloģijas studijas nebija tik aprobežoti vienveidīgas kā tagad. Mani pasniedzēji bija Dainis Bērziņš loģikā, profesors Pēteris Laizāns lasīja filozofijas vēstures kursu, profesors Pēteris Zeile - toreizējo dialektisko materiālismu. Šie cilvēki zināmā mērā ievingrināja interesi par filozofiju. Atceros, kā manas studiju biedrenes smējās par to, ka es tik agri cēlos svētdienas rītā, lai jau pulksten deviņos bibliotēkā lasītu žurnālu “Voprosi Filosofii”. Filozofija kā atsevišķa mācību programma tolaik vēl nepastāvēja? Nē, kur nu. Protams, bija marksisma filozofija - dialektiskais un vēsturiskais materiālisms, kā arī filozofijas vēsture, kura, gods kam gods, nebija izsvītrota no ideoloģiskā komplekta, bija katedras, bet nebija fakultātes. Filozofija universitātē attīstījās un padziļinājās līdz ar Vēstures un filozofijas fakultātes dibināšanai 1970. gadā. Bijāt klāt brīdī, kad tika izveidota fakultāte? Nav pamata lepoties ar savu nopelnu un redzamu pienesumu fakultātes radīšanā, tur bija citi, par mani nobriedušāki un varošāki cilvēki. Protams, es nevarēju nebūt klāt formāli, jo strādāju Filozofijas katedrā, kad notika organizēšana. Pēc PSRS sabrukšanas mainījās attieksme pret filozofiju? Protams, jo 20. gadsimta Eiropas sociālā un morāles filozofija pirms tam nebija pieejama visā tās daudzveidībā. Dominēja marksistiskais virziens. Tāpēc pirmais, kam deviņdesmitajos gados nācās ķerties klāt, bija neapgūtā 20. gadsimta ētika. Tapa grāmata par 20. gadsimta daudzveidīgo ētiku, sākot ar analītisko, eksistenciālo, beidzot ar komunikatīvo un postmoderno ētiku. Jāsaka, tas deva daudz man pašai, lai iepazītu to, kas nebija pieejams, dzīvojot paralēli intelektuālajai Eiropai, bet noslēgti no tās. Šķiet nepiedodami, ka 90. gados līdz ar pamatoto un nepieciešamo ideoloģisko pārorientāciju, Universitāte atteicās no filozofijas vispār. Tagad filozofijas vairs nav daudzās fakultātēs, un tas ir ievērojams intelektuālā potenciāla zaudējums Latvijā. Atsakoties no marksisma, Universitātei nevajadzēja tik pārsteidzīgi vieglprātīgi atteikties no filozofijas un īpaši tās vēstures mantojuma. Varbūt tas noticis finansiālu apsvērumu dēļ, taču ar pēdējo var visu attaisnot, bieži nepamatoti. Jautājums paliek – cik daudz intelektam, kultūrai, patībai tas neatgriezeniski nodara un nodarīs pāri. Jautājums, protams, ir retorisks. Kas atviegloja 20. gadsimta ētikas studijas un grāmatas rakstīšanu? Grāmatas tapšanu veicināja pirmo Rietumeiropas universitāšu mācībspēku vieslekcijas 90. gados, piemēram, vācu filozofa Vilhelma Šmida biežā viesošanās Latvijā. Pamazām neapgūtais citādais, citādība ienāca gan ar literatūras pieejamību svešvalodās, gan ar šiem dzīvajiem citas tradīcijas un zināšanu cilvēkiem. Daudz ko atviegloja iespēja stažēties. 1995. gadā, piemēram, es pabiju Maincā. Maincas Universitātes bibliotēka un pasākumi, kuri tika organizēti tās Humanitārajā fakultātē, deva daudz jauna. Jāsaka paldies arī Oksfordas Universitātei, kur bija iespēja iepazīties ar analītiskās un tikumu ētikas studijām, jo mans konsultants bija Rodžers Krisps (Roger Crisp), viens no vadošajiem britu ētikas speciālistiem. Šajās universitātēs apguvu gan literatūru, gan ieguvu kontaktus, kas palīdzēja uzrakstīt “20. gadsimta ētikas pavērsienus”. Kad sākāt studēt filozofiju, to darījāt sev vai ar tālāku mērķi izglītot citus cilvēkus filozofijas jautājumos? Šis ir izteikti mūsdienīgs jautājums, kas vispirms atgādina par savām interesēm, tomēr man šķiet, ka ir daudzas lietas, kur “vai nu, vai” neder. Ir abējādi - gan/gan. Nav iespējams citiem mācīt to, kas tev pašam nepatīk vai neinteresē.  Tajā, ko atzīsti par vērtību, pienākas un arī gribas dalīties ar citiem. Mācībspēka pozīcija ir īpaši piemērota nešķiramajai divējādībai - sev un citiem vienlaicīgi. Kuru filozofa darbu jūs ieteiktu izlasīt mūsdienu jauniešiem? Vai, visu! (smaida) Saku to ar pārliecību - lūdzu, nedomājiet, ka tā ir tikai teatrāli izteikta vēlme atbilst laba profesionāļa standartiem un tēlot pārņemtību ar savu priekšmetu. Antoloģijā “Rietumeiropas morāles filozofija” ielikām lielu darbu, lai, pieaicinot labākos tulkotājus un profesionāļus, kaut vai fragmentāri, kā jau antoloģiju formāts pieļauj, iepazīstinātu latviešu auditoriju ar intelektuālo kapitālu, kas vairākās tūkstošgadēs sakrāts, domājot par tiem, kuri vēl lasa kaut ko viņpus Twitter, Facebook īstekstiem un iedrošinās pārdomāt dzīvi kopā ar Aristoteli, Platonu, Hobsu, Kantu, Nīči un daudziem citiem gudriem prātiem. Vai šobrīd ir kāds filozofa teiciens vai doma, kuru jūs varētu attiecināt uz mūsdienu sabiedrību? Man ir savdabīga, izvairīga attieksme pret īsteicieniem, īpaši, ja tie apkopti tā saucamajās aforismu grāmatās. Taču ir viens pārdomājams jēdziens, kurš pieder franču intelektuālim Gijam Deboram 1967. gadā - „izrādes sabiedrība”. Tas joprojām ir viens no atslēgvārdiem, kas trāpīgi raksturo patērnieciski orientēto mūsdienīgumu: viss uzvests, atveidots, teatralizēts, publiskots, pat ciešanas un sāpes vai līdzcietības rituāli pārnesti uz ekrānu, nemaz nerunājot par reklāmu, politiku vai aprindu dzīvi. Komunikācijas tehnoloģijas un mediji te dāsni izpalīdz.  Ar nožēlu jāatzīst, ka samērā maz mūsdienu mediju un populārās kultūras leksikā aktualizēti filozofijas un ētikas jēdzieni un vērtības. Gan medijos, politikā, gan dzīvē bieži izpaliek kaut kas dziļāks par situācijas atveidojumu, - tas, ko var piedāvāt filozofi - Hēgelis, Žans Pols Sartrs vai Rainis. Līdz ar to vājinās sokratiskais akcents uz patības pašizziņu un pašpārveidi, uz to, kas visvairāk ierosina pilnvērtīgāku dzīvi pašam sev un saesību kopā ar citiem. Neīstenojas tas, uz ko aicinājis Nīče - „topi par to, kas tu esi”. Nīče uzsvēra arī pārcilvēka teoriju. Varbūt labāk piemirsīsim pārcilvēku, bet vairāk paturēsim atmiņā viņa cilvēku, vitalitāti, vērtību pārvērtēšanas drosmi. Protams, jums ir tiesības uz savu Nīčes interpretāciju, kuru ir tik daudz, jau otrajā simtgadē pēc vācu filozofa dzīvojot. Vai nav tā, ka Nīčes laiks notiek arī šobrīd? Turpinājums - jā. Piemēram, franču filozofs Mišels Fuko izmantoja viņa vēsturiskuma principu. Tas gan nereti noved pie pārlieku liela relatīvisma,  tur neko nevar darīt. Relatīvisms nozīmē to, ka par pašsaprotamu uzskata un bieži atkārto ”Katram ir sava ētika”, nepadomājot, kā iespējama saprašanās, ja nav pēctecības.  Tas atgādina analoģiju ar valodu - katrs runā savā valodā. Kas notiek ar solidaritāti, vienprātību, kad to pieprasa kāds neatliekams kopīgs mērķis un  uzdevums? Kā iespējama komunikācija, saesība, kad katram ir sava un savtīga vērtību valoda? Kas būtu jādara, lai mediji pilnībā ievērotu ētikas standartus un pildītu savu funkciju? Pilnībā? Diez vai mediji varēs pilnībā ievērot ētikas standartus, piemēram, ja runa ir par tām pašām eksperimentālām metodēm, kur žurnālistam ir jāuzdodas par ko citu, lai piekļūtu noziedzīgai, negodīgai, slēptai,  labi maskētai informācijai un patiesībai. Divdomīga situācija, kur mērķis it kā attaisno līdzekļus.   Un tādu sarežģītu gadījumu nav mazums. Vai mūsdienu pasaulē ir iespējama tāda mediju ētika, kas tiktu ievērota? Ētika vismazāk attiecas uz normām un standartiem, kuri jāzina no galvas līdzīgi likumiem. Zināšanas, protams, vajadzīgas, taču tā drīzāk ir saprātīga, gaumīga un radoša kopsakara domāšana, kas jāpraktizē medijiem un žurnālistiem. Svarīgāki par ētikas standartu ievērošanu ir principi, kas nepieļauj pakļautību naudas un citām varām, kas agrāk vai vēlāk noved pie konfliktiem, cinisma  un morāla pagrimuma. Ētika veicina saprātīgu lemšanu, kad grib darīt kaut ko godprātīgāk, nesavtīgāk, patiesāk un īstāk. Diemžēl steiga, kas jūtama mediju vidē, ir tik liela, ka tālredzīgām un dziļām lietām bieži  laika neatliek. Varbūt tur paškritiski vainojams arī mans nepadarītais darbs, vadot plašo komunikācijas ētikas kursu Sociālo zinātņu fakultātē un Praktiskās ētikas centru ar tā reto līdzdalību mediju kultūras veidošanā. Vai, jūsuprāt, mūsdienās mainās vai mazinās morāles vērtība? Grūti precīzi un bez aizspriedumiem atbildēt uz jautājumu. Tad ir vajadzīgs nopietns pētījums. Kā visos laikos, arī mūsdienās ir godprātīgi, taisnīgi, labvēlīgi, līdzjūtīgi cilvēki, bet ir arī daudz savtīgā, nesaprātīgā, ko pastiprina patērnieciskās sabiedrības vienpusīgās un bieži pārspīlētās, taču tik cilvēcīgās vēlmes dzīvot labklājīgi, droši, laimīgi. Tas, ka mediji pārlieku pakļaujas un sakāpina patērniecisko vēlmju ievirzi, ietekmē sabiedrību kopumā. Nav jābrīnās par mediju organizētām sekmīgām negodīgu politiķu medībām, jo pēdējie ir tās pašas patērniecisku vēlmju  pārņemtās sabiedrības daļa, pie kuras pieder arī žurnālisti un mediji. Tikai bieži vien medības beidzas, bet vara turpinās. Varbūt viņiem pašiem tas ir jāsaprot. Nu re, un te ir tas jautājums par ētikas nozīmīgumu. Viņi paši nesapratīs, kamēr liela sabiedrības daļa nekritiski atzīs un pieļaus jebkādiem līdzekļiem iegūtu varu vai bagātību, apliecinot to vēlēšanās. Viena daļa neapzināti ļaujas reklāmai, cita gaida uzraudzību un sodus, nevis kritiski pārskata savu vēlmju un vērtību saturu. Vērtību izglītības pieticība ir cēlonis daudzām absurdām sociālām norisēm. Kā jūs dzīvē spējat saglabāt ideālismu? Vai man tāds ir? (smaida) Iespējams, tas ir tāpēc, ka esmu profesionāli iesaistīta morāles filozofijā, tāpēc zinu, ka visos laikos pastāvējusi sekmīga ideālu un jābūtību konstrukcija no vienas puses, un nepilnīga, sāpīga realitāte no otras puses - tik atšķirīga no skaistās platonisko ideju pasaules, no absolūtās un mūžīgās pilnības. Arvien kopā sabijušas divas puses – kā vajadzētu būt un kā reāli ir. Kaut gan to atšķirības ir ievērojamas, par spīti pārliecinošajai neatbilstībai tomēr nākas aizstāvēt to pirmo, lai būtu, uz ko tiekties. Tikai tā iespējama pilnveidošanās un attīstība. Tas ir profesionāls un morāls pienākums, kas balstās uz pārliecību. Protams, līdzsvara un gaumes jautājums, kā sabalansēt jābūtību, to nepadarot sentimentālu, abstraktu un pārlieku romantisku, kā to produktīvi savietot kopā ar praktiski un grūti veidojamu, citu, citādu, godīgāku un īstenību. Nesen saņēmāt Latvijas Universitātes Ģerboņa zelta zīmi kā pateicību par padarīto darbu. Ko jums nozīmē šī atzinība? Mana attieksme pret apbalvojumiem ir samērā distancēta. Tomēr esmu pateicīga tiem cilvēkiem, kuri nežēloja darbu, lai apbalvojums taptu, jo kādam taču jāpamato, jāizveido un arī jāpasniedz šis apbalvojums. Esmu pateicīga Latvijas Universitātei, tās administrācijai, saviem bijušajiem kolēģiem Vēstures un filozofijas fakultātē, pašreizējai Sociālo zinātņu fakultātei un tās Komunikācijas nodaļai par to, ka tik daudzus gadus ļāvuši nodarboties ar šo pārpraktisko, pārpragmatisko nozari, ko sauc par morāles filozofiju un ētiku. Kas jums kā profesorei ir lielākais atalgojums par savu darbu? Lielākais gandarījums ir tad, kad jūtu studentu līdzdomāšanu lekcijās vai dzirdu kādu labu vārdu publiski paustu arī pēc studiju beigām. Ētiska izglītība gūstama un dodama, ja tā balstās uz labvēlīgu komunikāciju un saprašanos. Tas nozīmē, ka profesionāli jāpārzina ne tikai morāles filozofija, bet jārēķinās arī ar mūsdienu studentu īpatnībām un viņu  laikmetīgajām, bieži vien uz izklaidi un baudu, kā jau tas pieklājas jaunībā,  ievirzītajām interesēm.  Pastāv pamatotas bažas, ka mans gadu skaitlis var pārvērsties paaudžu distancē. Gadu skaitlis apzīmē ne tikai dzīves, bet arī filozofijas pieredzi. Domāju, ka, piemēram, 30 gados nevar visu izlasīt, saprast un izskaidrot citiem. Jums ir pilnīga taisnība. Ar vienu mūžu filozofijai vispār ir par maz. Vairāk nekā 2000 gados tā ir radīta, uzkrāta, uzturēta, skaidrota, vērtēta un pārvērtēta. Tas prasa vairākus mūžus, kuru cilvēkam diemžēl nav. Par publikāciju ciklu „Mēneša pētnieks” Ar zinātni prātos un sirdī Latvijas Universitātē darbojas, teoretizē un pārbauda hipotēzes daudz un dažādu nozaru pētnieki. Gan tādi, kam jau ir ievērojams zinātnisko publikāciju skaits savos dzīvesgājumu aprakstos, gan tādi, kas pētniecības pievilcību vēl tikai atklāj. Lai godinātu zinātnes vārdu, lai ieskatītos, kas notiek Latvijas Universitātes fakultātēs un institūtos un lai izstāstītu pētnieku stāstus savējiem un citiem, ar 2012. gada janvārī tiek uzsākts publikāciju cikls „Mēneša pētnieks”. Turpmāk katru mēnesi Latvijas Universitātes portālā publicēsim aktuālos pētnieku stāstus, savukārt gada noslēgumā ļausim publiski portāla lasītājiem balsot par savu favorītu, tādējādi suminot to pētnieku, kura darbība ir uzrunājusi visvairāk lasītājus. Mēneša pētnieks. Zinātnes vārdā!