MĒNEŠA PĒTNIEKS. Zaiga Krišjāne: cilvēki ir visinteresantākie (copy 1)

Jūs esat Cilvēka ģeogrāfijas katedras vadītāja. Kas slēpjas zem šī nosaukuma? Cilvēka ģeogrāfijas katedra ir viena no Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes struktūrvienībām. Tradicionāli ģeogrāfijā ir divi galvenie virzieni: dabas un cilvēka ģeogrāfija, kuras sadalās vairākās apakšnozarēs. Cilvēka ģeogrāfija vairāk ir saistīta ar cilvēku, cilvēka darbību un ietekmi uz dabu un sabiedrību. Protams, mūsdienās nevaram skatīties tikai uz dabu vai teritoriju kā tādu, neņemot vērā to, ko dara cilvēks, jo cilvēks ir viens no tiem, kas dzīvo šajā teritorijā. Viņš ir tas, kas pēdējos gados diezgan būtiski ietekmē procesus, teritoriju un tās attīstību. Vai, jūsuprāt, skolā vajadzētu padziļināti mācīt par ģeogrāfijas nozarēm? Skolā jau māca dažādi. Bieži vien no ģeogrāfa sagaida, ka viņš zinās, kur kas atrodas, cik augsts ir Gaiziņkalns. Tajā pašā laikā ģeogrāfi skatās uz likumsakarībām – kāpēc kaut kas ir veidojies, kas to ietekmējis. Mūsdienās skolās ļoti liela vērība tiek pievērsta gan globālajiem procesiem, gan saimnieciskajiem procesiem, gan klimata pārmaiņām. Kad jaunieši atnāk studēt, vai viņi ir sagatavojušies? Studenti ir ļoti dažādi. Pirmajā gadā viņi sāk saprast, ka ģeogrāfija ir daudz plašāka nekā tas, kas mācīts skolā. Viss ir atkarīgs no tā, kādas ir viņu intereses. Tik daudzveidīgā ģeogrāfijas iespēju izvēlē sevis atrašanai vieta ir ikkatram. Ir studenti, kurus vairāk interesē dabas ģeogrāfija, ir citi, kurus vairāk interesē cilvēka ģeogrāfija, kā arī moderno tehnoloģiju pielietošana, ģeogrāfiskās informācijas sistēmas. Kā sākās jūsu ceļš akadēmiskajā dzīvē? Man visu laiku ir bijusi interese par ģeogrāfiju. Mājās bija grāmatas, atlanti, kartes. To, kur un kas atrodas, apguvu ļoti ātri. Mācoties skolā, ģeogrāfijas skolotājs teica, ka vajadzētu aiziet uz Jauno ģeogrāfu skolu, ko savulaik Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātē vadīja Egils Birznieks. Vienreiz aizgāju uz šīs skolas nodarbību un tā arī paliku ģeogrāfijā. Tas bija ļoti interesanti, bija konkursi, viktorīnas, zinātniskie darbi. Šīs aktivitātes ļoti piesaistīja skolēnus, kuri interesējās par ģeogrāfiju. Tas bija paralēli pamatskolai? Jā, arī vidusskolas laikā bija atklātās olimpiādes un konkursi. Jauno ģeogrāfu skola darbojas joprojām. Kādas ir jūsu pētnieciskās intereses? Cilvēka ģeogrāfijā jomas ir plašas, tā ir ļoti sazarota. Cilvēka ģeogrāfijas katedrā tradicionāli spēcīgs virziens ir iedzīvotāju ģeogrāfiskās mobilitātes un apdzīvojuma pētījumi. Ģeogrāfiskajai mobilitātei ir dažādas formas, piemēram, starpvalstu mobilitāte, iekšzemes migrācija, svārstmigrācija. Ja skatāmies pilsētas un lauku apdzīvotās vietas, tās ir savstarpēji saistītas. Migrācija vai mobilitāte ir viens no rādītājiem, kuri visbūtiskāk raksturo apdzīvojuma izmaiņas. Ir interesanti sekot līdzi tiem procesiem, kas notiek pilsētu iekšienē un ārpus pilsētas. Cilvēki dzīvo piepilsētās, tajā pašā laikā viņi saglabā saikni ar, piemēram, Rīgu, kur brauc uz darbu, iepirkties, izklaidēties. Jūsu pētniecība norit, pamatojoties uz datiem vai veicot lauka mērījumus? Gan tā, gan tā. Būtiski ir statistikas avoti, tajā pašā laikā ir lietas, ko ar statistikas palīdzību nevar izmērīt. Ir dati, kas parāda iedzīvotāju skaita izmaiņas, bet mums ir ļoti svarīgi noskaidrot, kāpēc cilvēki ir mainījuši dzīvesvietu. To ir iespējams iegūt tikai aptauju veidā vai veicot novērojumus uz vietas. Mums lauku darbi ir citādi nekā dabas ģeogrāfijas pētniekiem. Mūsu darba rīks ir gan vērojums, gan aptaujas, gan arī intervijas ar speciālistiem. Jūs saņēmāt Latvijas Universitātes Gada balvu par oriģinālākajiem pētījuma rezultātiem. Ko šie rezultāti atklāja? Jāsaka, ka man pašai bija pārsteigums par šo balvu. Tas nav tikai mans nopelns, bet arī visas katedras, jauno pētnieku un doktorantu, kas strādā pie šīm tēmām, nopelns. Tēmas ir saistītas ar iedzīvotāju ģeogrāfisko mobilitāti un apdzīvojuma attīstību. Mums bija vairāki nozīmīgi pētījumi, kuru rezultāti tika apkopoti. Tie parādīja, ka ģeogrāfiskā mobilitāte dažādojas un kā cilvēks maina dzīvesvietu. Runājot par starpvalstu migrāciju, ir mainījušies nosacījumi. Ir iespējas izvēlēties, kur doties un arī atgriezties. Pēdējie pētījumi parādīja, ka krīzes rezultātā ļoti daudz cilvēku bija spiesti doties projām no Latvijas. Pētījumi par iekšzemes migrāciju Latvijā parādīja to, ka principā migrācijai ir nozīmīgākā loma iedzīvotāju izvietojumā. Ja paskatās Latvijas karti, centrālajā daļā ir vērojams iedzīvotāju skaita pieaugums. Pārējā Latvijas daļā ir iedzīvotāju skaita samazināšanās, iedzīvotāji vairāk koncentrējas valsts centrālajā daļā. Pēdējos gados iedzīvotāju skaits Rīgā ir samazinājies, bet mēs gribam vērot, kādas ir jaunākās tendences un vai iedzīvotāju skaitā būs kādas pārmaiņas. Vai pie vainas ir pēdējā laika deklarēšanās akcijas Rīgā?Domāju, ka cilvēki izvērtē, kādi ir viņu dzīves redzējumi. Lielais pētnieciskais jautājums, uz ko daudzi pētnieki gribētu atbildēt attiecībā uz pilsētu attīstību, ir, vai pilsētās būs reurbanizācija, iedzīvotāju atgriešanās pilsētās. Pašreizējā tendence parāda, ka cilvēki izvēlas dzīves vietu ārpus galvaspilsētas – Pierīgā, kas atspoguļojas kā suburbanizācijas process. Prom no Rīgas? No lielajām pilsētām, tai skaitā Rīgas. Mēs neesam vienīgie. Citās Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs ir līdzīgi procesi. Pilsētas ir spiestas domāt, kā padarīt vidi pievilcīgu, lai cilvēki pilsētās atgrieztos. 2012. gadā mums bija pētījums par Rīgas aglomerāciju, Rīgas ietekmi. Rīgas ietekmes areāls ir kļuvis plašāks. Vai pētniecībā ir bijuši kādi neparasti atklājumi? Jaunākie rezultāti par Rīgas aglomerācijas areālu parāda, ka esam kļuvuši mobilāki, jo Rīgas svārstmigrācijas plūsmas sniedzas līdz Igaunijas un Lietuvas robežām. Migrācijas pētījumos pasaulē aizvien biežāk izmanto modernās tehnoloģijas (internetu, mobilos telefonus utt.), tāpēc sadarbībā ar portālu „draugiem.lv” pirmie esam izveidojuši inovatīvu pētniecības instrumentu. 2010. un 2012. gadā aptaujājām Latvijas valstspiederīgos ārvalstīs. Pavērojot izbraukušo iedzīvotāju statistiku un to, cik ir atgriezušies, aina paveras diezgan neiepriecinoša. Mums ir jāskatās globālajā kontekstā, emigrāciju nevaram skatīt atrauti no procesiem Eiropā un visā pasaulē. Migrācija ir viena no globalizācijas izpausmēm, kas parāda, cik dažāda ir pasaule. Arvien vairāk iekļausimies globālajā apritē, par to liecina starptautiskā sadarbība ar dažādu valstu zinātniekiem. Taču Latvija, kā valsts un zeme, noteikti saglabās savu savdabību. Esam kļuvuši atvērtāki, bet tas īpašais, Latvijai raksturīgais, mums joprojām ir. Un tad, ja izprotam un cienām paši savu zemi un valsti, varam būt arī līdzvērtīgi partneri Eiropā un pasaulē. Kādas ir jūsu ārpus Universitātes brīvā laika pavadīšanas veidi? Tā nu sanāk, ka saikne ar ģeogrāfiju ir ļoti cieša. Es esmu diezgan aktīva dzīvesveida piekritēja. Ceļošana bieži vien ir saistīta ar konferenču apmeklēšanu, kad pie reizes var kaut ko apskatīties. Šajā ziņā man patīk pilsētas, jo katrā vietā ir kaut kas citāds. Pastaigāt, paskatīties, kādas aktivitātes notiek pilsētā, kāda ir tās infrastruktūra, aiziet uz tirgu vai muzeju. Viena lieta ir tā, ko sagaidām kā cilvēki – tūristi, bet otra ir ikdiena, kāda ir reālā dzīve. Pētāt arhitektūru vai sadzīvi? Gan vienu, gan otru. Cilvēki ir visinteresantākie. Var iekāpt autobusā vai metro un aizbraukt uz pilsētas nomali, paskatīties, kā tur izskatās, pastaigāt ārpus tūristu vietām. Arī Rīgā ir vietas, kur notikušas ļoti straujas pārmaiņas. Labs piemērs pilsētas attīstības procesam ir Ķīpsala. Mēs varam aiziet uz rajonu, kur bruģis vēl joprojām ir palicis, tajā pašā laikā redzam jaunas un atjaunotas ēkas. Šaubos, vai daudzi ārzemnieki ir bijuši mikrorajonos, kas ir uzbūvēti padomju periodā. Interesantas lietas ir vienmēr un visur. Jūs minējāt, ka ceļojat. Kurš ir bijis pārsteidzošākais, iedvesmojošākais ceļojums? Tādā ziņā ģeogrāfs jebkurā vietā saskata kaut ko interesantu. 2011. gadā biju Čīlē. Ģeogrāfiem tas ir labs piemērs, lai novērotu dabas kontrastus un daudzveidību, jo Čīle stiepjas vairāk nekā 4000 km garumā gar Klusā okeāna piekrasti. Kā jūs prognozējat to, kā Latvija izskatīsies pēc pāris desmitiem gadu? Kaut kādas pārmaiņas būs, tajā pašā laikā domāju, ka noteikti būsim tikpat zaļi, sakopti un interesanti. Būsim dzīvošanai ļoti pievilcīga vieta. Mums nav par ko satraukties.     Par publikāciju ciklu „Mēneša pētnieks” Ar zinātni prātos un sirdī Latvijas Universitātē darbojas, teoretizē un pārbauda hipotēzes daudz un dažādu nozaru pētnieki. Gan tādi, kam jau ir ievērojams zinātnisko publikāciju skaits savos dzīvesgājumu aprakstos, gan tādi, kas pētniecības pievilcību vēl tikai atklāj. Lai godinātu zinātnes vārdu, lai ieskatītos, kas notiek Latvijas Universitātes fakultātēs un institūtos un lai izstāstītu pētnieku stāstus savējiem un citiem, ar 2012. gada janvārī tiek uzsākts publikāciju cikls „Mēneša pētnieks”. Turpmāk katru mēnesi Latvijas Universitātes portālā publicēsim aktuālos pētnieku stāstus, savukārt gada noslēgumā ļausim publiski portāla lasītājiem balsot par savu favorītu, tādējādi suminot to pētnieku, kura darbība ir uzrunājusi visvairāk lasītājus. Mēneša pētnieks. Zinātnes vārdā!