MĒNEŠA PĒTNIEKS: Mārcis Leja, dzimis zinātnei un medicīnai (copy 1)

Mārcis Leja gandrīz trīs gadus bijis kolorektālā vēža izpētes grupas zinātniskais vadītājs. Projekts ilga trīs gadus pateicoties Eiropas Sociālā fonda un valsts piešķirtajam finansējumam, tā noslēgums paredzēts šī gada decembrī. Zinātniskās darbības projektā koncentrējās uz skrīninga programmu kompleksa izvērtējumu ļaundabīgo slimību un pirmsvēža stāvokļu savlaicīgai novēršanai. Pētīta ģenētisko faktoru loma atsevišķu ļaundabīgu slimību gadījumā. Deviņos no rīta pie Linezera slimnīcas smaržo priežu mežs, skan putnu dziesmas un ir miers. Saruna notiek GASTRO izmeklēšanas kabinetā, kur dažādi gastroenterologa aparāti klusi gaida pacientus un Mārcis Leja, tērpies baltajā ārsta halātā, ik pa brīdim nosmaida ūsās. Kā nonācāt līdz medicīnai? Medicīna man ir ģimenē – vecāki mediķi, arī tālākās saknēs ir mediķi, tādēļ tas ir viens no ceļiem kā nonācu medicīnā. Lai gan, ja tā godīgi, vidusskolā bija pārliecība, ka mani vairāk interesē bioloģija, bet nebūt nenožēloju, ka nonācu medicīnā. Ar šī brīža skatījumu uz dzīvi saprotu, ka medicīnā ir vairāk iespēju, jo tā ir plašāka nozare kā tas, kas mani būtu interesējis bioloģijā. Pārdomāju, kur vairāk gribētu izpausties, un nosvēros par labu medicīnai. Ģimenē esat vienīgais gatroenterologs? Mans tēvs bija visnotaļ cieši saistīts ar šo nozari un bija gan ķirurgs, kas operēja tieši kuņģi un gremošanas sistēmu, gan nopietni nodarbojās ar zinātnisko darbu, kas konkrēti saistīts ar kuņģa fizioloģisko darbu, ieskaitot arī eksperimentālas lietas, piemēram, dažādus dzīvnieku eksperimentus un operācijas. Viņš izstrādāja kuņģa skābuma mērīšanas pH-metrijas metodi. Šobrīd pasaulē daudzviet ir atteikušies no šādām kuņģa skābes mērīšanas metodēm, bet, aizbraucot uz Krieviju un bijušajām padomju valstīm, šie darbi ir plaši pazīstami un augstskolās vēl tiek mācīti. Tas, ka citās valstīs par to zina, ir ļoti emocionāli. Esat mācījis studentiem kaut ko no tēva atklājumiem? Jā un nē. Tieši savu zinātnisko darbu sāku ar tēva atklājumiem – analizējām funkcionālās diagnostikas izmeklējumu datus.

Tēvs strādāja ar kuņģa skābes izmeklēšanas metodēm un šobrīd esam vienīgie Latvijā, kas veic šīs skābuma noteikšanas lietas ar līdzīgu koncepciju.

Turpināju viņa darbu un šīs metodes analizēju. Tehnoloģijas tomēr ir attīstījušās, mūsu izpratne par slimībām arī, un tēva koncepcija, kas izstrādāta pirms 30 gadiem, precīzi izmantota vairs netiek, bet kaut kas no tā vēl ir palicis. Pastāstiet, lūdzu, par profesora gaitām – kā vērtējat šos sešus gadus Latvijas Universitātē? Man patīk. Pasniedzu lekcijas onkoloģijas kursā, kas saistītas ar onkoprofilaksi, kas ir man interesējoša tēma. Vairāk pēdējos gados strādāju tieši ar jaunajiem pētniekiem – doktorantiem, potenciālajiem doktorantiem un rezidentiem, kas ieinteresēti strādāt pētniecībā. Ja mums nebūs šo jauno kadru pētniecībā, tad nebūs medicīnas zinātnes rezultātu, uzskatu, ka tas ir mans lielākais ieguldījums un darāmais, kopš esmu asociētais profesors. Kāds ir vērtējums par jaunajiem studentiem? Kāda būs nākotne? Jājautā, kur mēs esam šobrīd. Nevaram lepoties ar medicīnas zinātni. Esmu arī zinātnes daļas vadītājs lielākajā Latvijas slimnīcā „Linezers” un zinātniskajam rezultātam būtu jābūt labākam. Atpazīstamai klīnikai parasti vajadzētu būt aptuveni divdesmit starptautiski zinātniskām publikācijām gadā, bet mums šie skaitļi ir daudz, daudz mazāki. Vairākām klīnikām jau gadiem nav nevienas nopietnas publikācijas nopietnos žurnālos. Mans mērķis un vēlēšanās ir sasniegt vai vismaz pietuvoties šai divdesmit publikāciju latiņai. Būtu jāpietuvojas akadēmiskas klīnikas līmenim, jo tas ir iespējams. Bet ja jaunie speciālisti un zinātnieki to nedarīs... Diemžēl jauno zinātnieku apmācība medicīnā ir vājāka kā citās valstīs un neesam konkurētspējīgi. Cēlais mērķis – iet šajā virzienā, izlauzties un censties atrast savu vietu, bet mums neiet tik viegli. Tomēr pozitīvais – ir cilvēki, kas to grib un ir spējīgi to darīt. Labākais, ko mēs varam izdarīt – dot iespēju, ļaut strādāt, attīstīties. Šobrīd esat vairāk esat pievērsies zinātnei? Strādāju gremošanas slimību centrā GASTRO, lai būtu regulāra praktiskā pieredze, konsultējot pacientus un veicot izmeklējumus. Darbojos akadēmiski Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē, tomēr visvairāk laika šobrīd veltu zinātniskajam darbam. Viena no jomām kurā diezgan intensīvi strādājam ir kolorektālā jeb zarnu vēža profilakses iespējas. Veicām pilotpētījumu, kā efektīvāk varētu strādāt ar iedzīvotājiem vēža atklāšanai, tādēļ nejauši atlasījām 15 000 iedzīvotājus no visas Latvijas. Izmantojot pastu, nosūtījām uzaicinājumus piedalīties projektā. Sadalījām visus trīs grupās, izmēģinājām trīs dažādas metodes un testus. Sapratām, kas Latvijā darbojas, kas nē. Skrīnings pilnīgi noteikti ir ekonomiski izdevīgs, tas pierādīts arī citās valstīs, paredzēts, ka varam aprēķināt tieši cik ekonomiski izdevīgi tas būtu. Ja nebūs atbalsta – veselības sistēmā viss turpināsies kā līdz šim un būtu žēl, ka pierādījumi ir, bet tie netiek ieviesti praksē. Šobrīd apkopojam rezultātus, tos iesniegsim Veselības ministrijā, tālāk lielā mērā viss atkarīgs no viņiem un politiskās gribas. Kas no šī pētījuma ir svarīgākais sabiedrībai? Tas vairāk ir par veselības politikas organizāciju un vairāk attiecas uz tiem, kas veido veiksmīgi strādājošu veselības sistēmu.

Sabiedrībai būtiska ir pašu iniciatīva un savlaicīga vēršanās pie ārsta izmeklējumu veikšanai, jo situācija ir kritiska – gremošanas sistēmas audzēji ir lielākā audzēju grupa pasaulē saslimstības ziņā.

Zarnu vēzis ir lielākais no gremošanas sistēmas vēžiem. Skatoties pēc vēža reģistra datiem, Latvijā 25 gadu laikā saslimstība ar to ir dubultojusies, bet tas nav augstākais skaitlis Eiropā. Būtiski ir tas, kas tālāk notiek ar saslimušajiem – cik ātri atklājam vēzi, kā ārstējam, cik daudzus izārstējam un cik daudzi mirst. To raksturo proporcija starp vēža slimniekiem un no tā mirušajiem. Pasaulē tie ir 50%. Tur, kur ir agrīnā diagnostika un izglītota sabiedrība par veselības jautājumiem, piemēram, Zviedrija, Čehija, Vācija, mirst 40%. Latvijā no saslimušajiem ar zarnu vēzi mirst 70%. Kādreiz, prezentējot mūsu datus, ir nākuši klāt britu speciālisti un teikuši: „Jūsu dati taču ir vienkārši traģiski!” Ārstēšana jau būtiski neatšķiras no Zviedrijas vai Vācijas, bet principiālās atšķirības ir diagnostika – cik daudzi cilvēki pārbaudās. Pirms gada preses konferencē minējāt, ka pētījumam jāatbild uz jautājumu, kāpēc cilvēki nenāk veikt skrīningu, vai šī atbilde ir atrasta? Ir ļoti interesanti dati par to, ka, veicot pilotpētījumu, valsts struktūras galvenokārt uztraucās cik daudz būs sūdzību, jo uz deklarēto dzīvesvietu pa pastu sūtījām aicinājumus piedalīties pētījumā. Tika gaidīts, ka sūdzību būs ļoti daudz, tādēļ izveidojām iespēju zvanīt un izteikt pretenzijas, ieteikumus. Pārsteidzoši, ka gandrīz visi zvani ko saņēmām, bija pozitīvi – cilvēki teica paldies, jautāja, kad saņems testa rezultātus un ļoti vēlējās iesaistīties. Protams, bija arī negatīvi zvani, tomēr pozitīvo un negatīvo zvanu proporcija bija pretēja gaidītajam rezultātam. Iedzīvotāju attieksme nav tik slikta. Analizējām pētījuma dalībnieku motivējošos faktorus un centāmies arī uzzināt kādēļ cilvēki nepiedalījās. Abas grupas uzskatīja, ka skrīnings ir vajadzīgs! Iemesli kādēļ cilvēki nevēlējās veikt skrīningu, saistīti ar sabiedrības izglītotības līmeni veselības jautājumos. Varbūt viņi negrib uzzināt neko sliktu par savu veselību vai jūtas labi – standarta iebildumi, ar ko saskaras visā pasaulē. Iedzīvotāju izglītotības līmenis jāuzlabo. Tomēr priecē, ka gandrīz visi atzina, ka skrīnings ir nepieciešams.
Atlikuši četri mēneši un trīs gadus ilgais pētījums būs noslēdzies. Atskatoties uz šo laiku – kas ir paveikts, kas vēl atlicis? Viena no lielākajām aktivitātēm bija vērtīga pētījuma izstrāde par kolorektārā vēža skrīningu, pierādījām, ka tas ir nepieciešams. No medicīnas politikas viedokļa pierādīts, ka izdevīgāk ieguldīt nevis vēža ārstēšanā, bet dažādu līmeņu vēža profilaksē. Primārais līmenis – pareizi ēst, kustēties, par ko presē jau runā, tādējādi lauciņš nav atstāts novārtā un sabiedrība tiek informēta. Jāveic arī problēmu meklēšana tieši paaugstināta riska grupās, īpaši nozīmīgi tas ir krūts, dzemdes kakla un zarnas vēža gadījumos. Krūts un dzemdes kakla vēžu skrīninga sistēmas tiek sakārtotas, bet zarnu vēža skrīninga sistēma ir akceptēta valstiskā līmenī, pateikts, ka ir vērts veikt skrīningu un kurss uz tā veidošanu tikai uzņemts. Līdz šim bija grūti pārliecināt Veselības ministriju un atbildīgās iestādes, ka nepieciešami vietējie pilotpētījumi, jo vēža skrīninga sistēmas, kas strādā citās valstīs, nestrādās pie mums un to nevar vienkārši pārņemt un ieviest, jo ir citi kritēriji ,citi iedzīvotāji un faktori. Piemēram, Somija ir vadošā valsts vēža skrīningā pasaules līmenī, kur viss strādā perfekti un tas ir gandrīz labākais piemērs. Ja paņemam Somijas piemēru, tas nestrādās ar tādiem panākumiem Latvijā, jo atšķiras iedzīvotāju izglītība, ārstu motivācija. Ir daudz atšķirīgu faktoru, tādēļ vajadzīgi vietējie izvērtējumi un pilotpētījumi par to, kas pie mums darbojas. Projektā bija iesaistīti vairāk kā trīsdesmit cilvēki, strādājām pie biobankas izstrādes – uzkrājām un dokumentējām materiālus, ko vēlāk varēs izmantot zinātnē. Projekta ietvaros strādājām ar epidemioloģiskiem datiem, vēža reģistra datiem, slimību ārstēšanas analīzi, piemēram, par kuņģa vēža ķirurģisko ārstēšanu ir vairākas publikācijas. Domāju, ka daudzi rezultāti varētu būt interesanti starptautiskā līmenī, uzrakstīsim ne vienu vien starptautisku publikāciju. Kādi ir pārsteidzošākie rezultāti, ko ieguvāt? Baidījāmies vai izdosies sasniegt minimālo respondentu skaitu, bet izmantojām pieeju, kāda tiek pielietota citur pasaulē vadoties pēc priekšrakstiem. Pie pašreizējā sabiedrības zināšanu līmeņa bija jautājums vai mums izdosies, jo tikai regulāra sabiedrības izglītošanas kampaņa var nodrošināt rezultātus. Tā kā mums izdevās, tas ir galvenais rādītājs Latvijas lēmumu pieņēmējiem – sabiedrība atbalsta šādus projektus. Vai esat apmierināts ar šiem trīs gadiem? Pilnīgi noteikti, jā. Esam paveikuši vairāk kā bija plānots, esam sākuši strādāt pie jauniem pētījumu projektiem, iespējamiem starptautiskas sadarbības projektiem, kas saistās ar lielu populācijas pētījumu veikšanu gremošanas slimību profilaksē.

Populācijas pētījums ir liels sasniegums – esam ieinteresējuši vadošo pasaules organizāciju vēža pētniecībā – starptautiskā vēža pētniecības aģentūru. Viņi mūsu pētījumu jau uztver kā savu un tas tiks realizēts ne tikai Latvijā, bet mēs varētu būt centrālā un koordinējošā valsts.

Mērķis ir realizēt pētījumu augsta riska reģionos – Austrumeiropā un bijušajās PSRS valstīs. Šobrīd pie tā strādājam, nav viegli, jo ir jautājumi ne tikai par finansēm, bet arī partnerorganizācijām, jo tajās valstīs pieeja zinātnei tomēr ir citāda. Nav viegli panākt, lai visur tiktu strādāts pēc vienotiem principiem. Kas ir lielākais izaicinājums zinātnē? Domāju, ka man tā ir mūsu plānotā populācijas pētījuma realizācija. Lielākais izaicinājums ir izveidot Latvijas speciālistu grupu kā koordinējošu institūciju liela starptautiska pētījuma realizēšanai. Ja varam būt centrālā koordinējošā institūcija, tad tas ir tas, ko es gribētu tuvāko gadu laikā panākt. Laiks rādīs, cik lielā mērā viss izdosies. Vai grūti būt zinātniekam? Tas ir interesanti un man saistoši. Katru dienu kas jauns, nav ikdienas rutīnas, katru dienu kaut kas atklājas, rodas secinājumi. Varbūt tas ir vieglāk kā strādāt ikdienas rutīnas darbu. Bet zinātnei jāvelta visas brīvdienas un vakara stundas, kas tiek atrautas ģimenei un citiem pasākumiem. Būtiski, ka Latvijā ir veiksmīga sadarbība valsts ietvaros, piemēram, pētījumā sadarbojāmies ar biomedicīnas pētniecības centru, klīniskām medicīnas iestādēm.

Izdevās pārvarēt to, ka agrāk medicīnas zinātnē bija konkurence, jo neba jau mēs konkurējam, varam tikai papildināt viens otru un tā rezultātā panākt labu kolektīvu rezultātu.

Ir laba sadarbība Baltijas līmenī, bet daudz neizmantotu iespēju, piemēram, Eiropas fondu līdzekļi. Latvijā visu kavē birokrātija un tās uzliktie rāmji, jo, rakstot projektu, nevaram paredzēt, kā būs pēc četriem gadiem, piemēram, kādus reaģentus vajadzēs iepirkt un cik stundas nostrādāsim, jo viss mainās, atkarībā no rezultātiem. Zinātnes attīstībai birokrātiskā sistēma ļoti traucē, tā ir liela problēma. Cīnāmies jau gadiem, rakstot projektu pieteikumus. Uzrakstīt Eiropas projektu aizņem daudz laika, veiksmes procents ir ļoti mazs, salīdzinot ar ieguldīto laiku. Jābūt lielam entuziasmam vai galīgam dullumam. Zinātnieks ir entuziasma pārpilns un nedaudz dulls. Varu attiecināt to arī uz sevi. Kādam vēl jābūt zinātniekam? Gudram, lai saprastu attiecīgo tēmu. Neatlaidīgam. Un vai neatlaidība kādreiz arī beidzas? Ik pa laikam rodas pārdomas vai tas ir tā vērts, vai to izdosies realizēt, jo ir projekti, kuri nerealizējas līdz galam. Tāda ir tā dzīve. Varbūt starptautiskos institūtos ir vieglāk tikt pie naudas, mums te ir nabadzīgāk, bet Eiropas projektu līdzekļi ir būtisks atspaids un rodas jautājums, kas notiks ar tiem zinātniekiem, kad sociālo fondu nauda beigsies. Ja nekļūdos, Latvijā ir vairāk kā 300 nodarbināto zinātnieku tieši projektos – kas ar viņiem notiks? Vai viņi paliks zinātnē? Ja paliks – vai Latvijas zinātnē? Vai viņi būs gatavi strādāt par trīs reizes zemāku atalgojumu? Viens no būtiskākajiem mūsu projekta ieguvumiem ir tas, ka vairāki cilvēki strādā mūsu projektā tā vietā, lai brauktu uz ārzemēm. Kas notiks pēc gada beigām – grūti pateikt. Kura Jums ir mīļākā zinātniskā publikācija? Mīļākās ir tās, kuras vēl nav līdz galam uzrakstītas, tieši šobrīd kopā ar vāciešu speciālistiem gatavojam nodaļu grāmatai par kuņģa vēža biomarķieriem, kas ir viens no nākotnes uzdevumiem. Tas, kas izdarīts un pabeigts, vairs nav tik interesants kā tas, kas vēl līdz galam nav izanalizēts. Zinātniskajam darbam vajadzīga iedvesma? Bieži izdodas izdomāt kādu saistību vai rezultāta pasniegšanas veidu nevis sēžot pie rakstāmgalda, bet staigājot pa ielu vai esot pie dabas. Atliek tikai nofiksēt domu un pēc tam iedziļināties. Dažkārt ir tā, ka rezultāti sokas, bet citreiz var nosēdēt dienām, bet nekā. Pamatā darbs ir kolektīvs, tāpēc negribu izcelt, ka es būtu izdarījis ko nozīmīgu šajā jomā. Ja esmu – tad centies savākt cilvēkus kopā, un gribētu, lai viņiem būtu motivācija turpināt strādāt, tad rezultāts būs. Tagad tas nav viena cilvēka darbs. Ir patīkami, kad viss saliekas kopā, ir gandarījuma un labi padarīta darba sajūta. Bieži gribas vairāk, lai sadarbība būtu veiksmīgāka un rezultāti ātrāk, liekas, ka grupa ir, cilvēki ir spējīgi, bet kaut kas nav līdz galam. Vēl vairāk ir skaidrs, kas darāms uz priekšu un tas neļauj atslābināties. Pilotpētījums beidzies, bet datu apkopošanā daudz kas priekšā. Labi, ka ir doktoranti, kas turpinās darbu, neskatoties uz to vai pēc gada beigām būs finansējums vai nē. Galvenais, lai darbs nebeigtos ar projekta beigām. Kāda ir Jūsu ikdiena? Diena nav tipiska, tā sadalās – darbs universitātē, projekts, slimnīca. Tā sākas agri, visbiežāk pirms sešiem, tad seko ikdienas un administratīvie darbi, pacientu konsultācijas, daudz dažādu jautājumu katru dienu. Pie praktiskiem zinātniskiem darbiem nesanāk pieslēgties, tas izdodas tikai vakaros. Gadās dienas, kad ir piecas līdz sešas sapulces, piemēram, par rakstiem, pētījuma dizainiem, neskaidriem jautājumiem. Visbiežāk tieši brīvdienās nākas pabeigt iesāktās zinātniskās analīzes un rakstus. [Uz jautājumu, kas viņš būtu, ja nebūtu ārsts un zinātnieks, viņš nevar izdomāt atbildi. Mārcis Leja piekrīt, ka dzimis zinātnei.] Gastroenteroloģija - medicīnas nozare, kas pētī gremošanas orgānu sistēmas uzbūvi, darbību un slimības.
Skrīnings – agrīna, pilnībā izārstējama vēža vai pirmsvēža stāvokļu savlaicīga meklēšana paaugstināta riska grupās tiem cilvēkiem, kam vēl nav parādījušies simptomi.
Kolorektālais vēzis – zarnu vēzis
Biomarķieris - bioloģiska reakcija uz vielu iedarbību organismā, uzrādot novirzes no normāla stāvokļa Par publikāciju ciklu „Mēneša pētnieks” Ar zinātni prātos un sirdī Latvijas Universitātē darbojas, teoretizē un pārbauda hipotēzes daudz un dažādu nozaru pētnieki. Gan tādi, kam jau ir ievērojams zinātnisko publikāciju skaits savos dzīvesgājumu aprakstos, gan tādi, kas pētniecības pievilcību vēl tikai atklāj. Lai godinātu zinātnes vārdu, lai ieskatītos, kas notiek Latvijas Universitātes fakultātēs un institūtos un lai izstāstītu pētnieku stāstus savējiem un citiem, ar 2012. gada janvārī tiek uzsākts publikāciju cikls „Mēneša pētnieks”. Turpmāk katru mēnesi Latvijas Universitātes portālā publicēsim aktuālos pētnieku stāstus, savukārt gada noslēgumā ļausim publiski portāla lasītājiem balsot par savu favorītu, tādējādi suminot to pētnieku, kura darbība ir uzrunājusi visvairāk lasītājus. Mēneša pētnieks. Zinātnes vārdā!