MĒNEŠA PĒTNIEKS Ramona Rupeika-Apoga: Arī īsti reālisti grib ticēt brīnumiem!

TOP tēmas un rakstniecības saldi sūrā garša

Kādi ir jūsu aktuālie pētniecības projekti? Pašlaik sadarbībā ar domnīcu „Certus” aplūkoju Rīgu kā starptautisku reģionālo finanšu centru, pētu kāds ir Rīgas potenciāls attīstīties. Ar kolēģiem no Polijas un Spānijas pētām finansializāciju un tās ietekmi uz iekšzemes kopproduktu (IKP). Tas ir interesants projekts, jo Spānija ir vecā Eiropas Savienības (ES) valsts, Latvija un Polija ir jaunās valstis, turklāt Polija nav eiro zonā. Attiecīgi esam trīs dažādas valstis, un pētījumā gribam noskaidrot, kāds ir finanšu sektora īpatsvars uz IKP katrā no valstīm. Aplūkojam, kā tas ietekmē ekonomikas izaugsmi. Turpinu pētīt mazu un vidēju uzņēmumu finansēšanas iespējas, apskatu gan tādus tradicionālos avotus kā banku kredīti un vērtspapīru tirgus, gan alternatīvos finansēšanas avotus, kas strauji attīstās – riska kapitālisti, biznesa eņģeļi, pūļa finansēšana (crowdfunding). Mani interesē, kā uzņēmumi var iegūt naudu, šis jautājums aktuāls arī finansētājiem, jāizpēta, kāpēc abas puses nesatiekas. Šī tēma ir aktuāla visā ES – kā aktivizēt ekonomisko izaugsmi, jo mazie un vidējie uzņēmumi nodarbina visvairāk cilvēku. Jāizpēta, kā šie uzņēmumi var darboties aktīvāk. Viens risinājums ir finansējuma pieejamības  palielinājums; daudz darījušas centrālbankas un Eiropas Komisija, bet redzam, ka kreditēšana nenotiek pietiekami aktīvi, uzņēmumi neņem kredītus. Mēģinām saprast, kā to mainīt. Papildus tam mana sirdslieta ir valūta, esmu uzrakstījusi četras mācību grāmatas, jaunākā ir par finanšu instrumentu tiešsaistes tirdzniecību. Kas jūs pamudināja uzrakstīt šādu grāmatu? Šī grāmata bija kompānijas „Admiral Market UK Ltd” pasūtījums, viņi nodarbojas ar finanšu instrumentu tirdzniecību. Viņi bija izlasījuši manu iepriekšējo grāmatu, kuru sarakstīju kā mācību līdzekli studentiem, biju patīkami pārsteigta, kad mani uzrunāja un lūdza sagatavot grāmatu viņu klientiem. Ir daudz grāmatu par finanšu instrumentu tirdzniecību angliski un krieviski, bet ne latviski, tāpēc kopīgiem spēkiem izdevām grāmatu. Strādājot vairākus gadus bankā, ieguvu praktiskas zināšanas par valūtām, esmu lasījusi lekcijas gan par valūtu, gan pasaules finansēm Latvijā un ārvalstīs. Ir aizraujoši pētīt, kā valūtas kursa svārstības ietekmē uzņēmumus un valstis, kā arī ļauj labi nopelnīt indivīdiem .

Latvijas gadījums starptautiski nevienu neinteresē…

Kas ir sarežģītākais grāmatas rakstīšanas procesā? Laiks un finanses ir lielākie klupšanas akmeņi. Saprotu, ka Latvijas tirgus nav rentabls, auditorija ir maza, un tik specifiska grāmata sevi nekādā veidā nevar atpelnīt. Angliski nerakstu, jo ir jau tik daudz grāmatu angliski! Turklāt rakstot latviski, aplūkojam Latvijas situāciju, kas interesē latviešu lasītājus. Grāmatas rakstīt nav viegli, bet gan jau uzrakstīšu vēl kādu. Vai vairāk tīk rakstīt  zinātniskas publikācijas vai grāmatas? Skaidrs, ka zinātniskās publikācijas lasīs mazāks cilvēku skaits, zinātnieku starpā jokojam, ka vismaz viens cilvēks publikāciju izlasīs – tu pats kā autors. Zinātniskie raksti domāti pētniekiem, tur jāpiedāvā kas unikāls, un ir divas iespējas – izdomāt jaunu teoriju vai atrast īpaši interesantus datus. Starptautiskās konferencēs un žurnālos Latvijas gadījums nevienu  īsti neinteresē, tas ir pārāk mazs tirgus. Bet dzīvoju Latvijā, es nerakstīšu par problēmām Amerikā! Un pat ja rakstīšu par Ameriku, tad sasaistīšu to ar Latviju. Pat Baltijas mēroga žurnālus neinteresē tikai Latvijas piemēri, viņi meklē ko plašāku. Kad ārvalstu konferencēs stāstu par kreditēšanas problēmām Latvijā, man saka – nu un tad, visiem ir tādas problēmas! Bet mums ir aktuāls jautājums, kāpēc IKP aug, bet kreditēšanas tempi ne! Patlaban no zinātniekiem sagaida pētījumus, publikācijas žurnālos ar citējamību, tirgus spiež publicēties akadēmiskos žurnālos. Universitātes reitingi balstās uz rakstiem labos žurnālos, tāpēc pētnieki jūt sava veida spiedienu. Ir saprotams, ka reitingos jāieņem labas pozīcijas, lai gūtu starptautisku atzinību, lai ārvalstu studenti uztvertu LU kā vietu, kur vērts mācīties. Ja nebūtu šā spiediena, būtu vērts vairāk pētīt Latvijas attīstībai nozīmīgas tēmas, piemēram, finanšu tehnoloģijas, jo šis tirgus strauji attīstās gan pasaulē, gan Latvijā.

Labāk Universitātē, nevis bankā…

Kā izvēlējāties akadēmisko karjeru? Mans sapnis bija mācīties medicīnas akadēmijā, bet sanāca tā, ka 11. klasē nokārtoju 12. klases eksāmenus un pabeidzu skolu gadu ātrāk... Biju plānojusi 12. klasē iet medicīnas akadēmijas sagatavošanas kursos, jo zināju, ka citādi neiestāšos. Bet man šā gada vairs nebija, bija jāmeklē cits variants. Padevās fizika un matemātika, apsvēru iestāšanos fizmatos, bet 1993. gads, kad pabeidzu skolu, bija pārejas posms, pēc PSRS sabrukuma veidojās jauna tirgus ekonomika. Tas man šķita interesanti, tāpēc vienlaikus iestājos gan LU, gan Rīgas Tehniskajā universitātē (RTU), kur manas matemātikas zināšanas novērtēja kā 10 ar plusu, viņi ļoti gribēja, lai tur mācos. No LU puses nejutu šādu sajūsmu par sevi, tādēļ iestājos tur, domāju, ja neveiksies, iešu uz RTU, tāpēc pirmajā kursā biju reģistrējusies abās augstskolās. Domāju, ka liktenis veidojas no maziem soļiem, nezinu, kā būtu bijis, ja būtu studējusi RTU, būtu satikusi citus cilvēkus, gan jau arī karjera būtu izvērtusies citādi. Kad bakalauros mācījos ceturtajā kursā, sāku strādāt “Unibankā”, kas vēlāk kļuva par “SEB banku”. Uzreiz turpināju studijas maģistrantūrā, tobrīd finanšu katedras vadītājs bija Elmārs Zeltgalvis, un viņš piedāvāja stāties doktorantūrā un nolasīt dažas lekcijas. Tā vienlaikus darbam bankā studēju doktorantūrā un vakaros un brīvdienās lasīju lekcijas. Studēju bez pārtraukuma un doktora grādu ieguvu diezgan ātri – 27 gadu vecumā. Kad universitāte piedāvāja strādāt uz pilnu slodzi, sarunāju, ka bankā palieku uz pusslodzi. Atceros, ka “SEB” pārvalde atradās Doma laukumā un plānoju dienu pa minūtēm, lai paspēju aizskriet līdz fakultātei un ienākt auditorijā tieši lekcijas sākumā. Kādu laiku strādāju šādā režīmā, bet sapratu, ka kaut kas ir jāmaina un izvēlējos LU, jo personīgi man tas ir daudz radošāks darbs nekā bankā – satiekos ar ārvalstu kolēģiem, diskutēju ar studentiem.

Līdz skandināvu zinātnes finansējumam – tāls ceļš ejams

Vai zinātne dod brīvību un vienīgais ierobežojums ir finansējums? Jā, varu brīvi izpausties, bet finansējums nedaudz piebremzē. Fakultātē bija divas  “Erasmus +” finansētas vietas akadēmiskajam personālam, kas nodrošināja iespēju nolasīt astoņu stundu lekcijas ārzemēs, konkurss uz šīm vietām bija ļoti liels. Tikmēr Vācijā šīs vietas paliek neizmantotas, jo nav tik daudz gribētāju!... Patīkami konferencēs satikt kolēģus un nedaudz pačīkstēt par kopīgajām problēmām, ka jāraksta projekti, atskaites, ka jātiek žurnālos. Parunājoties ar lietuviešiem, igauņiem un poļiem kļūst vieglāk. Daudz sadarbojos ar pētniekiem no Skandināvijas valstīm, viņiem ir pavisam citas problēmas. Es kā “akadēmiķis” priecājos, ja projekts, kura izstrādei, administrēšanai un atskaitēm patērēju ļoti daudz stundu, sedz konferences dalības maksu, viesnīcu un ceļa izdevumus, bet skandināvi pārsvarā pat pirkstu nekustinās šādā situācijā, mums līdz viņu izglītības finansējuma līmenim vēl tāls ceļš ejams.

Neesmu iemācījusies nosvinēt rezultātus

Kā sevi atalgojat pēc uzrakstītas publikācijas? Esmu tipisks mežāzis, izvirzu mērķus, iedegos, sasniedzu mērķus, bet pēc tam nejūtu izteiktu gandarījumu, jo sasniegtais ir nopelnīts ar smagu darbu. Pēc tam iestājas periods, kad ne par ko nedomāju, un tad jau uzstādu nākamo mērķi. Par sevis atalgošanas rituālu padomāšu! Jūs pārzināt biznesa veidošanas teoriju, kāpēc neķeraties pie prakses? Katram cilvēkam ir savi talanti, uzskatu, ka par uzņēmēju  ir jāpiedzimst. Es nodarbojos ar investīcijām akcijās, nekustamajā īpašumā, zeltā, bet pēc dabas esmu konservatīva investore, ieguldu un gaidu izaugsmi. Ģimene nereti saka, ka akciju tirgū es nopelnītu daudz vairāk ja vien mazāk laika veltītu Universitātes darbam. Iespējams, ka jā, bet viss atkarīgs no tā, kā saliekam prioritātes, man  akciju tirgus ir tikai papildu ienākumu avots.

Latvijai ir jāpārvar gravitācijas spēks un jālido ar reaktīvo ātrumu

Kādā posmā pašlaik atrodas Latvija? Jums portālā vienmēr ir trāpīgi virsraksti, gribēju īsi un kodolīgi noformulēt savas domas par ekonomiku Latvijā. Un izdomāju šādu teikumu – „arī īsti reālisti grib ticēt brīnumiem”. Tas sasaistās ar šādu vīziju – kad sabruka PSRS, mums bija plānveida ekonomika, nācās izveidot savu tirgus ekonomiku. Rietumvalstīs tirgus ekonomika jau pastāvēja, un šo 50 gadu pārrāvumu, kad mums bija plānveida ekonomika, nācās pārvarēt. Protams, mums bija uzkrāta kaut kāda pieredze un zināšanas, tāpēc bija jāpārvar nevis 50, bet, piemēram, 40 gadu pārrāvums. Esmu iztēlojusies, ka patlaban esam lēcienā. Jo, sākot veidot jaunu sistēmu, bijām punktā A, kad nebija finanšu, aprīkojuma, mums trūka arī zināšanu, kā būvēt jauno tirgus ekonomiku. Un pašreiz esam lidojumā uz punktu B, kas ir, piemēram, ES vidējais dzīves līmenis. Problēma ir tāda, ka jāpārvar 40 gadu attīstības pārrāvums ar ierobežotiem resursiem, kas jāģenerē lēciena laikā. Ir grūti nokļūt līdz punktam B, jo šis punkts iet uz priekšu, valstis, kuru līmeni gribam sasniegt, nestāv uz vietas un attīstās. Šīs valstis ir labāk aprīkotas nekā mēs, viņiem ir nauda un zināšanas, ko mēs tikai radām, būdami lidojumā. Ir divi varianti, kā sasniegt punktu B. Pirmais – nokrist un izdzīvot, mēģināt rāpot ārā no tās aizas, kurā iekritām, vienīgi rāpošanas ātrums ir daudz mazāks, nekā tas, kā pārvietojas punkts B. Otrs variants ir nekrist - jāpārvar gravitācijas spēks un jālido ar reaktīvo ātrumu. Lai gan esmu reāliste un saprotu kāda ir situācija, jātic un jāstrādā. Smags darbs, veiksme un vēlreiz smags darbs palīdzēs sasniegt to līmeni, kuru vēlamies. Uzskatāmākais rādītājs ir IKP uz vienu iedzīvotāju.  Pašreiz Eiropas vidējais līmenis ir divreiz augstāks nekā Latvijā, Vācijā - četras reizes, Norvēģijā  - astoņas reizes augstāks. Ja turpināsim attīstību ar 1-2% gadā, līdz punktam B nenonāksim, vismaz bez brīnumiem! Kā vērtējat situāciju Lietuvā un Igaunijā? Visām valstīm, kur ir bijusi plānveida ekonomika, ir līdzīga situācija. Aplūkojot Gruzijas, Ukrainas vai Uzbekistānas ekonomikas, ir skaidrs, ka viņi iet to pašu ceļu. Protams, Baltijas valstis ir tikušas tālāk, un viņi gribētu sasniegt mūsu līmeni. Iespējams, ka pārāk daudz sevi žēlojam – ak, cik slikti izskatāmies uz Norvēģijas fona! Jāsaprot, ka daudz ir jāizdara, bet daudz arī paveikts.

Jāpiesaista ārvalstu studenti!

Kādi ir tuvākās piecgades lielākie akadēmiskie plāni? Samazinās studentu skaits, tas saistīts gan ar demogrāfiju, gan studiju izvēli ārzemēs. Ja vietējā tirgū resursi ir ierobežoti un augstskolas dala savā starpā vienu pīrāgu, jāskatās uz citiem pīrāgiem – izglītības eksportu! Jāpiesaista ārvalstu studenti! Skaidrs, ka mūsos ieinteresētas ir bijušās PSRS republikas, Turcija, jo viņiem interesē ES diploms. Jāpiedāvā interesantas studiju programmas, lai pievērstu gan vietējo, gan ārvalstu studentu uzmanību. Ko jūs ieteiktu cilvēkiem, kuriem nav saistības ar ekonomiku? Katram cilvēkam ir darīšanas ar naudu – jāplāno ienākumi un izdevumi, jādomā par investēšanu. Nav svarīgi, kāda ir tava pamata profesija, par finanšu jautājumiem ir jāinteresējas! Patlaban runāju ar studentiem par investēšanas iespējām, kas lielākajai daļai, īpaši tiem, kuri iestājušies augstskolā uzreiz pēc visuskolas, šķiet tikai teorija, jo viņi domā, kur naudu dabūt, nevis kur to investēt. Ceru, ka kādreiz viņiem būs brīva nauda un zināšanas, kur to investēt. Valstīs, kur labklājības līmenis ir augstāks, cilvēki investē, arī Latvijā nefinansistiem jādomā, kā palielināt savus ieņēmumus.

Nozīmīgi fakti par pētnieci

* Galvenie pētījumu virzieni: pieejamības ekonomikas finanšu aspekti, finanšu risku noteikšana un pārvaldība * Latvijas Zinātnes padomes eksperte ekonomikā un vadībzinātnē * Stažējusies un pasniegusi ārvalstu augstskolās Vācijā, Lihtenšteinā, Lietuvā, Krievijā, Turcijā, Polijā, Itālijā, Norvēgijā un Somijā * LU Morberga stipendiāte, Minsteres balvas laureāte, M. Petkēvičas piemiņas stipendiāte