MĒNEŠA PĒTNIEKS Andris Šternbergs – ceļā uz ekselenci

Viņa kabineta plauktā līdzās franču valodas vārdnīcai un Stīvena Hokinga grāmatai savu vietu drīz ieņems arī nupat iegūtā Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) Lielā medaļa, kas ir augstākais apbalvojums par ieguldījumu zinātnē. Apsveicu ar LZA Lielo medaļu ar kuru novērtēts daudzu gadu darbs! Paldies, ir liels gandarījums par atzinību, priecājos, ka pēc oficiālās sveikšanas varēju uzstāties ar akadēmisku lekciju par funkcionālajiem materiāliem un nanotehnoloģijām. Medaļas ieguvēju saraksts ir respektabls, priecājos, ka esmu uzņemts šajā spēcīgajā sastāvā, sajūta tāda, it kā būtu iekļuvis NBA līmeņa basketbola komandā. Saņēmu arī  iespaidīgu prēmiju no Borisa un Ināras Teterevu fonda desmit tūkstošu eiro apmērā. Šāds apbalvojums uzliek lielu atbildību. LZA Lielā medaļa man ir tuvāka balva nekā Baltijas Zinātņu akadēmiju medaļa, kuru saņēmu 2013. gadā. Lai zinātne attīstītos, nepieciešams starptautisks skatījums un cilvēkresursi. Svarīgi pārredzēt ne tikai savu lauku, bet zināt, ar ko nodarbojas citur, lai negadās atkārtot vēlreiz citu cilvēku darbu. Es gribu nodot savu pieredzi citiem, jo daudzi gadi arī aizvadīti zinātnes stratēģijas attīstības plāksnē. Kādi ir nākamie soļi pētniecībā? Strādāju LU CFI kopš tā pirmsākumiem un varu apliecināt, ka šogad pēc 15 gadiem direktora amatā, mainīšu pozīciju un tagad pats būšu jaunā direktora pakļautībā, kā arī būs citas izmaiņas. 2001. gadā saņēmām  Eiropas Komisijas (EK) konkursā visai skarbā konkurencē izcīnīto Ekselences centra projekta apstiprinājumu, kas tika piešķirts mums vienīgajiem Latvijā, un to ir patīkami to atcerēties.  Nav jābaidās piedalīties izaicinošos projektos, tādēļ LU CFI iesniedza Eiropas Komisijas “Apvārsnis 2020” tā saucamajā Teaming projektu konkursā Ekselences centra projekta pieteikumu. Un kā déjà vu ir tas, ka mūsu pieteikums ir vienīgais Latvijas projekts, kas 169 projektu konkursā bija viens no apstiprinātajiem projektiem (tādu bija 31), ieņemot trešo vietu. Cerams, ka viss izdosies un 2. pieteikuma fāzē arī uzvarēsim, un mūsu projekts CAMART² (The Excellence Centre of Advanced Material Research and Technology Transfer) iekļūs 9 izredzēto starpā un  saņemsim 15 miljonu eiro lielo EK finansējumu. Kādas ir pirmās atmiņas par satikšanos ar fiziku? Pateicoties savai Rīgas 1. vidusskolas klases audzinātājai, kura bija arī matemātikas skolotāja, mūsu skola olimpiādēs ieņēma pirmās vietas. Arī pats pāris reizes tiku pie individuālās sudraba medaļas. Paralēli matemātikai ķēros klāt arī fizikai, bet jāatzīst, ka ar to tik viegli nemaz negāja. Matemātika ir vairāk pragmatiska, bet fizika ir nākamā ‘iztēles’ pakāpe, kur daudz ko var atrisināt tieši matemātiski. Leonardo da Vinči bija gan matemātiķis, gan fiziķis, gan inženieris, gan mākslinieks. Tagad fizika man šķiet interesantāka, jo tā nepaliek tikai uz papīra, bet ir izmantojama visur! Manas pētniecības intereses ir materiālzinātnes un enerģija, pēdējā laikā iznāk iesaistīties termiskās kodolsintēzes problēmu risināšanā. Fizika aptver tik plašu lauku! Varam runāt ļoti plašos mērogos, sākot no Visuma un  Saules līdz nanotehnoloģijām, kuru izpētes objektu izmēri ir tik mazi, ka nav saskatāmi ar acīm un ar prātu ir grūti aptverami, piemēram, šie objekti ir 10 000 reižu mazāki par mata diametru. Cilvēka skolotājs ir daba un,  sadarbojoties ar dabu, varam daudz ko mācīties, vienīgi jāatceras, ka nedrīkstam pārspīlēt ar savu iejaukšanos tās procesos. Katrai lietai gan filozofiskajos, gan praktiskajos pielietojumos ir divas puses, arī labiem nolūkiem izmantojamo varam pavērst uz ļauno pusi, piemēram, malkas cirvītis dažiem noder kā kara cirvis vai termiskajā kodolsintēzē var atrast lielisku pielietojumu militārajiem mērķiem, izgatavojot neitronu bumbu. Kā noteikt brīdi, kad iejaucamies pārāk daudz? Iespējams, tikai tad, kad izdarīts kas neatgriezenisks. Atombumbas izmantošana noteikti ir solis par tālu. Alfrēds Nobels izgudroja dinamītu, lai to pielietotu kalnu rūpniecībā. Uzzinot, ka dinamītu izmanto karā kā ieroci, viņš tik ļoti pārdzīvoja, ka izveidoja prestižo Nobela prēmiju fondu, tai skaitā Nobela miera prēmiju. Man nepatīk mākslīgi radītās slimības, iejaukšanās cilvēka psihē, mākslīgā intelekta attīstība, kas var kļūt nekontrolējama. Kādā brīdī roboti var sākt izdarīt savas izvēles, kas, iespējams, nesakritīs ar cilvēku vērtībām. Tuvojas ceturtā industrializācijas revolūcija. Pirmā bija tvaika mašīnu ieviešana, otrā – elektrības izmantošana, tad IT un tagad parādās ceturtā – robotika simbiozē ar mākslīgo intelektu. Protams, roboti ir vajadzīgi bīstamās vietās, piemēram, rūpniecībā, kur jāstrādā ar indīgām vai karstām vielām, vai ugunsnelaimju dzēšanā, bet ir  bīstami pārkāpt atļauto robežu, jāsaprot, cik tālu varam iet. Piemēram, pasaules čempions šahā Garijs Kasparovs, spēlējot ar robotu, vienreiz uzvarēja, bet otrajā reizē zaudēja. Šis cilvēks taču prata spēlēt šahu, prata domāt! Mums jābūt uzmanīgiem. Vai fiziķim nepiezogas bezcerības sajūta, ka risināmie jautājumi nekad nebeigsies? Tas ir tas patīkamākais – apzināties, ka iespējams tik daudz ko vēl risināt. Pašreiz steidzami jāpievēršas nākotnes enerģiju attīstībai – gan atjaunojamām, gan Saules enerģijas iegūšanas tehnoloģijām, vai pat Saules darbības principa pārnešanai uz Zemes. Ja neticam Saules spēkam, tad neticam arī savai eksistencei, jo bez Saules nebūtu dzīvības. Mēs Latvijā esam ļoti laimīgi, mums paveicies ar ģeogrāfisko stāvokli pie Baltijas jūras. Piemēram, mūsu sadarbības partneri Taivānā nupat pieredzēja zemestrīci, labi atceramies arī cunami izraisīto katastrofu Fukušimā. Varam priecāties par dabas stabilitāti Latvijā un mierīgi strādāt. Ideāli, protams, nav nekur, bet arī tad nebūtu labi, jo ir nepieciešams kāds defekts, pipariņš, ar ko ņemties. Cilvēks domā, ka var pakļaut dabas likumus.  Ir jāatceras, cik spēcīga ir daba, nedrīkstam lielīties ar cilvēces pārākumu. Atceramies, ka padomju laikos botāniķis Ivans Mičurins vēlējās iegrožot dabu, nosusinot purvus, mainot upju tecēšanas virzienu – tā nedrīkstam darīt! Atceramies Arāla jūras likteni. Daba ir līdzsvarā ar sevi, arī mums jābūt līdzsvarā ar to. Mēs paši, izprovocējot dabu, izraujam sev pamatu zem kājām. Iedomājies, ja cilvēkam dikti sāp pirksts, tad mēs to ārstējam. Tāpat ar dabu – nedrīkst darīt tai pāri, to neārstējot. Diemžēl paši pieļaujam kļūdas. Jāstrādā rūpīgi, piemēram, klasiskā kodolenerģija nodrošina mūsu prasības pēc enerģijas, kas var atvieglot mūsu dzīvi, bet katastrofā Černobiļā tika pieļautas rupjas kļūdas, arī Fukušimā neparedzēja, ka cunami var būt 12 metrus augsts, kas pārsniedza deviņus metrus izveidoto dambi. Kas ir jūsu pētniecības virziens? Strādājam ar jauniem funkcionāliem materiāliem, kuriem piemīt dažādas vērtīgas īpašības. Gan jau ir dzirdēts par tādu materiālu kā pjezo, tas iegūts, īpaši apstrādājot progresīvo keramiku. Tas ir caurspīdīgs materiāls, kuram ir noderīgas optiskās un elektrooptiskās īpašības, no tā izgatavo gaismas elektrooptiskos modulatorus, slēdžus, reflektorus u.c. Otra darba tematika pēdējos 15 gados ir termiskā kodolsintēze. Salaspils kodolreaktorā pētīju materiālu radiācijas īpašības, kad mūsu reaktoru 90. gadu beigās slēdza, strādāju Austrijas universitāšu Vīnes atominstitūtā, kur iepazinos ar kodolsintēzes programmu un sapratu, ka šādu EURATOM asociāciju jāveido arī Latvijā, 2001. gadā to paveicām. Tā kā esam materiālzinātnieki, strādājam ar specifiskiem materiāliem kodolsintēzes reaktoru konstrukciju izgatavošanai, tām jābūt gan mehāniski, gan radiācijas izturīgām. Strādājam kopā ar Vācijas, Francijas, Itālijas un citu valstu zinātniekiem, tas ir pasaules mēroga projekts. Šie darbi ietilpst ITER (International Thermonuclear Experimental Reactor) izbūves projektā, kas ir viens lielākajiem pasaules zinātniski pētnieciskajiem projektiem. Zinātniekiem ir jāsatiekas, jārunā, jāapmainās ar zināšanām, jo zināšanas jau nav iespējams atņemt, tu tikai papildini sevi un stimulē domāšanu. Savukārt, starptautiska sadarbība un delikāta konkurence palīdz attīstīties. Materiālzinātne ir praktiskās fizikas joma, beigās iegūstam ko ikdienā pielietojamu. Institūtā attīstītas daudzas pētniecības infrastruktūras, īpaši optiskā spektroskopija, mikroskopijas metodes u.c. Izmantojot valsts nozīmes pētniecības centra iespējas, mums ir lielākās tīrtelpas  Latvijā – 700 m2, kurās atrodas modernas pasaules klases iekārtas. Šo laboratoriju izveidojām kopā ar sadarbības partneriem, jo katrs atsevišķi šādas iekārtas nevaram atļauties, bet ir jāiet līdzi laikam un inovatīvai zinātnes darbībai ir nepieciešams moderns aprīkojums. Finansējums zinātnē vienmēr bijis sāpīgs jautājums, kādi ir citi izaicinājumi? Protams, ir sāpīgi, ka krīzes laikā 2008. gadā zaudējām 60% finansējuma gan zinātnē, gan augstākajā izglītībā. Latvijā ir maz kvalificētu zinātnieku, apmēram četri tūkstoši, daži, un ne tie vājākie, ir aizbraukuši strādāt zinātnē ārvalstīs. Mēs LU CFI tuvākajā nākotnē esam plānojuši dubultot doktoru skaitu no 90 līdz 180, bet kā tas ir iespējams, ja tik grūti izdzīvot? Lai zinātniskā institūtā kaut ko paveiktu, ir jāizpildās kritiskās masas nosacījumiem: jābūt pietiekošam skaitam, vismaz 50, kvalificētu zinātnieku, sakārtotai modernai infrastruktūrai un atbilstošam finansējumam no valsts budžeta, tikai tad varam iet uz augstiem mērķiem, turklāt zinātniekiem ir jāstrādā starpdisciplināri, proti, fiziķiem ir jāapvieno spēki ar ķīmiķiem, biologiem un citiem speciālistiem. Mums institūtā ir spēcīga teorētiķu grupa, kas modelē materiālus no pirmajiem principiem, gan arī ierīces. Mūsu teorētiķi pārzina pasaulē notiekošo un var pieslēgties dažādiem starptautiskajiem projektiem. Teorētiķu komanda ir viena no panākumu atslēgām, veidojot jaunu materiālu tieši teorētiskie aprēķini parāda, ka ir ķīmiskie elementi, kas materiālā savienojas, un ir tādi, kas nav saderīgi. Pirms rasola taisīšanas ir labi zināt, ka medus ar sīpoliem neiet kopā, līdzīgi ir ar jauna materiāla izveidi – lai netērētu laiku un izejvielas eksperimentējot, varam jau nojaust optimālo virzienu. Mēs bieži viesojamies pie mūsu kolēģiem Zviedrijā, Karaliskajā tehnoloģiju institūtā, kuri ir mūsu partneri CAMART² projektā, jo viņi ir izveidojuši inovatīvai darbībai piemērotākās laboratorijas un mēs no viņiem mācāmies. Tāpat institūtā   projektu stratēģiju izstādei piesaistām auditorfirmas (PwC), kas iesaka kā labāk strukturēt institūta laboratorijas lielo projektu izpildei. Kā atpūšaties no zinātnes? Ir iespējams to nolikt malā? Grūti ir atslēgties pavisam, galvā jau domas saglabājas, bet atpūšoties no darba priekšroka tiek dota fiziskajām aktivitātēm. Sporta notikumi un aktualitātes ir mans hobijs, jo sekoju līdzi visam, pat snūkeram. Neesmu sportojis profesionālā līmenī, bet agrāk uzspēlēju basketbolu, gadās arī lielajam tenisam šad tad pievērsties, jo pie LU CFI ir tenisa laukums. Ar mazbērniem nupat bijām uz Žagarkalnu aizbraukuši slēpot. Dažreiz sieva sagādā kādu teātra biļeti, lielā cieņā ir arī mūzika. Mēģinu celties piecos, sešos no rīta, pusotru stundu pastrādāju pie datora, izlasot jaunākās ziņas pasaulē, pārskatot ienākušās e-vēstules un, ja laika apstākļi atļauj, tad izeju paskriet. Jā, saņemt e-pastu no manis pussešos no rīta ir pilnīgi normāli. Un nemaz tik daudz kafijas nedzeru, lai gan kafejnīcās un ārzemju konferenču kafijas pauzēs vienmēr pasūtu dubulto espresso. Zinātnieks laikam nevar kā students atļauties darīt visu pēdējā naktī. Salīdzināšu to ar sportu – ja man jāskrien simts metru distance, es pirms tam patrenēšos. Bez treniņa varbūt pat piecus metrus nenoskriešu! Arī aktieriem pirms pirmizrādes ir gan mēģinājumi, gan ģenerālmēģinājums. Ja man pēc diviem mēnešiem jānodod projekts, vienā vakarā nav iespējams sagatavoties. Protams, gadās visādi, esmu  veidojis prezentāciju pa ceļam, visu nakti lidostā rakstījis referātu. Bet idejai ir jānobriest, jāpiefiksē domas uz papīra. Ir jāuztur sevi formā, nedrīkst palaisties, ja kādus mazākus darbiņus iespējams izdarīt uzreiz, tad cenšos tos neatstāt uz vēlāku brīdi. Man ir paveicies ar kolēģiem, profesionāliem zinātniekiem un administrāciju, esam īsta komanda. Un ir gandarījums un prieks, ka esam Latvijas Universitātes daļa, ka LU studenti nāk pie mums, izstrādā savus bakalaura, maģistra un doktora darbus,  attīsta savus pētījumus, un jaunieši ir mūsu attīstības  kapitāls un zinātnes nākotne. LZA lielās medaļas laureāta akadēmiķa Andra Šternberga sveikšana un akadēmiskā lekcija:   PIETURZĪMES:

• LU CFI direktors kopš 1999. gada

• Latvijas zinātņu akadēmijas Lielās medaļas 2015. gadā ieguvējs

• Baltijas zinātņu akadēmiju medaļas 2013. gada laureāts

• Pētniecības intereses: funkcionālie materiāli, nanotehnoloģijas, termiskā kodolsintēze un klimata saglabāšana