MĒNEŠA PĒTNIEKS Aivita Putniņa: noderīgāka vēsture būtu tāda, kurā mācītos kā cilvēki piedzimst, nevis mirst

Vai studijas sākāt antropoloģijas jomā? Sāku gan kā medicīnas studente. Mans pirmais zinātniskais darbs bija par stafiloku rezistenci, 2. kursā. Pēc tam sapratu, ka kaut kas nav kārtībā ar medicīnas perspektīvu, jo medicīna skatās uz cilvēku kā pamatā bioloģisku būtni. Tad man likās, ka es nezinu cilvēku no otras, prāta, puses un nolēmu studēt baltu filoloģiju, kura, līdzīgi kā medicīna, arī bija sava veida galējība, jo arī cilvēku apskatīja vienpusēji. No medicīnas un filoloģijas studentes uz antropoloģiju? Tas bija Latvijas neatkarības atgūšanas sākums un pirmajā studiju gadā es devos apmaiņas braucienā uz Vītauta Dižā Universitāti Kauņā. Tas bija laiks, kad sākās nemieri, parādījās robežas, taču Lietuvā es paliku. Šajā laikā uzzināju, ka ir tāda lieta, kas aptver abas manis meklētās lietas, savienojumu starp bioloģisko un garīgo, prāta nodalījumu, un tā ir antropoloģija. Vai arī Jūsu vecāki ir kādā mērā saistīti ar akadēmisko vidi? Patiesībā motivācija nenāk no akadēmiskās vides , man svarīgākā profesionālās dzīves daļa ir pētniecība. Manam tētim arī ir augstākā izglītība, bet tas nav bijis par iemeslu, manai pašreizējai darba vietai. Kā jau teicu, man ļoti patīk medicīna un šo kā profesiju esmu apzinājusies no agras bērnības. Tas mani ļoti interesēja un arī vidusskolas laikā esmu strādājusi slimnīcā. Beigās izrādās, ka mani vairāk interesē medicīnas antropoloģija nevis pati medicīna - tas, kā viss tiek organizēts šajā jomā mani interesē vairāk kā pats ārstēšanas process. Pēc Kauņas devāties uz Kembridžu, kāpēc šāds solis? Redziet, dažkārt sanāk tā, ka lietas, kuras vēlies, nevar dabūt uz vietas. Šāda situācija bija arī Lietuvā un Latvijā, ka antropoloģijas kā oficiālas nozares jau nebija. Atceros, ka uz Kauņu bija atbraukuši daudzi lietuviešu izcelsmes antropologi, bija pasniedzēji no Oksfordas un Hārvardas universitātēm, kuri entuziastiski vēlējās palīdzēt tikko no sabrukušās Padomju Savienības izveidotajām neatkarīgajām valstīm, ceļot izglītības kvalitāti. Problēma bija tā, ka neviens mums nevarēja iedot grādu antropoloģijā, jo nozare nebija apstiprināta un neviens nezināja kā to izdarīt. Joprojām ir šis paradokss, ka antropoloģija pastāv, bet no otras puses, antropoloģija kā zinātne nav nevienā Latvijas mēroga zinātnes klasifikatorā. Tā nu es ieguvu grādu socioloģijā, kur es pāris kursus biju noklausījusies. Es mēģināju Latvijā turpināt maģistra studijas socioloģijā, bet sapratu, ka socioloģija īsti nav tas, ko vēlos. Tas bija lielisks pieredzes gads, pēc kura aizsūtīju pieteikumu uz Kembridžas Universitāti Lielbritānijā maģistra studijām antropoloģijā. Vai nebija sava veida kultūršoks pēc tikko sabrukušās savienības doties uz Kembridžu? Kembridžā laika skala ir nedaudz citāda. Latvijas valsts ir jauna, bet salīdzinot ar to laika mērogu, tas nav nekas.  Piemēram, es mācījos salīdzinoši jaunā koledžā, kura bija dibināta 16. gadsimtā. Tā vide ir atšķirīga. Nebija grūti iejusties? Neteiktu, ka man nav nekādas saiknes ar Lielbritāniju. Mans vectēvs ir anglis. Kaut arī visu mūžu viņš pats pavadījis ārpus Lielbritānijas, man aizbraucot un Angliju tomēr ir piederības sajūta. Iespējams, ka mani arī uzņēma kā studentu, kurš pēta postsociālo valstu situāciju. Neizpalika arī diskusijas ar profesoriem, kuri bija prokremliski noskaņoti un vēlējās, lai es izstāstu to, kā te moka un spīdzina krievus. Ja runājam par Kembridžu, tad tā jau ir cita veida vēsture – koloniālā, kura vērojama arī studentu sastāvā, tāpat deviņdesmitajos gados bija konflikti par nevienlīdzīgu attieksmi pret sievietēm akadēmiskajā vidē, īpaši vecajās koledžās. Pirms kāda laika sabiedrībā bija diskusija par to, ka Latvijas skolēnus neuzņem Kembridžā, vai šādi nevar vilkt paralēles ar vēsturi? Es domāju, ka tā ir šodienas izglītības problēma un, redzot studentus, kādi tie nāk pie mums, liela daļa Kembridžai nebūtu gatavi tieši izglītības pieredzes dēļ. Tur ir cita izglītības sistēma – nav obligātu lekciju, nav obligātu semināru, ir tikai uzdevums un pārbaudījumi, kuri ir jānokārto un tu pats izvēlies, kuras lekcijas un semināri būs tie, lai pilnvērtīgi varētu sagatavoties konkrētajai tēmai. Gatavošanās notiek kopā ar vadītāju, viens pret vienu. Katru otro nedēļu pa argumntētai esejai, kura balstās iespaidīgā literatūras sarkastā. Tur ir vairāk šī patstāvība, jātrenē sevi, ko mūsu izglītības sistēma nespēj dot. Protams, ka ir daudzi spēcīgi skolēni, kuriem tas būtu pa spēkam, bet sistemātiski jāmācās domāt kritiski un patstāvīgi – arī kritizēt sevi. Ne tikai Latvijā, arī pašā Lielbritānijā ir cilvēki, kuriem tikšana Kembridžā sagādā grūtības. Elitārā britu izglītība atšķiras no ierindas britu izglītības. Lielbritānija ir izteikta šķiru sabiedrība un izglītības sistēma ir būtisks instruments šķiru atražošanai. Atmodas laikā bija cilvēki, kuri cīnījās par valstisko neatkarību, bet vai tagad nav tā, ka mēs šo brīvību nenovērtējam? Daudzi kolēģi saka, ka valstij nav dzimtbūšanas tiesību pār pilsoņiem, mums būtu jāpaskatās citādi uz migrāciju. Valsts ir kā mūsu ikdienas rīcību atspulgs. Man liekas, ka man ir jābūt Latvijā, jo tas palīdzēs cilvēkiem citādi paskatīties uz šo valsti un zemi. Atmodas laikā pati atceros, kā skrējām uz barikādēm un izturējām visas  aukstās naktis. Tas viss likās nopietni, bet domājot par to laiku, es saprotu savu naivumu – problēma nebija tikai režīmā, bet gan cilvēkos.  Deklarējam, ka mums jāsargā sava valoda, bet ja mēs paši nerunāsim šajā valodā, paši nedziedāsim tautas dziesmas un nepiedzīvosim kultūru, tad neviens mums to neatņems, Iznīcināt to varam tikai paši. Mēs valsti varam mīlēt, bet ja mēs to mīlam caur naidu uz citiem, mēs sev apgriežam spārnus. Turpinot par valodu, kāpēc ir tā, ka mēs pārslēdzamies uz krievu valodu, ja kompānijā ir kaut viens šīs valodas lietotājs? Tas nav viennozīmīgi. Tā ir cieņa pret otru cilvēku un sevi pašu. Situācijas ir dažādas. Valoda nav kas tāds, kas ir jāsargā, bet valoda mums ir jāpleš un jāpapildina. Tieši šādā veidā mēs varam apjaust cik tā ir bagāta. Mēs it kā viņu sargājam, bet neļaujam arī citiem tajā runāt, jo baidāmies, ka to kāds varētu sabojāt. Latvieši ir maza tauta, vai pasivitāte politiskajos lēmumos, piemēram, salīdzinot ar Grieķiju varētu būt skaidrojama ar latviešu temperamentu? Es nedomāju, ka tas ir saistīts ar latviešiem piemītošu kopīgu garu vai temperamentu, ja mums tas būtu, tad, iespējams, mēs būtu kaut cik vienoti attiecīgajās lietās. Ir ļoti aktīvi cilvēki, kuri savu darbību izvērš sociālajos tīklos, piemēram, Facebook ”Gribu palīdzēt bēgļiem”, kas pat nereti darbojas ātrāk par formālām nevalstiskajām organizācijām. Šie cilvēki ir kā trūkstošais posms, lai būtu pilnvērtīga sabiedrība. Kāda ir sajūta, kad izdodas iedibināt ko jaunu universitātē, šeit vairāk domāju par antropoloģijas virzienu? Sajūta, protams, ir laba. Iet kā pa viļņiem un tas nav viegli. Pašlaik kopā ar Rīgas Stradiņa universitāti, Tallinas un Vītauta Dižā universitātēm veidojam kopīgu doktora līmeņa studiju programmu, lai mēs būtu konkurētspējīgāki. Nereti gadās, ka aizej uz ministriju, pie universitātes vadības, un kā atbildi saņem, ka mums ir normatīvie akti, bet neviens vēl nav darījis, uztaisiet un tad paskatīsimies. Pašlaik esam ieguvuši sēklas naudu pieciem gadiem ar vienu no prestižākajām antropoloģijas attīstības grantiem no Wenner Gren. Ceram, ka šis projekts aizies un mums palīdzēs kā valsts, tā arī pati universitāte. Kā ar studentiem, vai viņiem ir interese par antropoloģiju? Nevaram sūdzēties. Mums ir maz budžeta vietu un ir bijuši gadi, kad bakalaura studijām piesakās  pat 50 cilvēki, taču tā kā šogad tika pacelta studiju maksa, tad atkal ir vērojams kritums, jo daudzi šo summu nevar atļauties. Ja mums būtu valsts finansētas vietas, tad būtu daudz vieglāk. Antropoloģija ir nopietnas akadēmiskās studijas. Ir jādara ļoti daudz, nereti studijas ir grūti apvienot ar darbu, bet kā paši studenti saka, tad šīs studijas maina viņa skatu uz dzīvi. Tu iemācies citādi paskatīties uz sevi un sabiedrību. Ieraugām citas lietas dzīvē. Vai tad ir tikai grāmatas, kā ar darbošanos praksē? Nē, piemēram, studenti dodas uz sabiedriskām vietām, analizē, kā cilvēki izturas, vēro publiskā telpā notiekošo. Vēro, kā cilvēks pieņem lēmumus, kā viņi skatās. Tas vērīgums prasa ļoti lielas pūles. Mēs varam paskatīties uz Latviju, cilvēkiem un mūsu dzīvi no malas. 2008. gadā veicāt pētījumu par ģimenēm, kur bērnus audzina viendzimuma vecāki, kā mainījusies attieksme pret šādām ģimenēm toreiz un tagad? Tika pētītas ģimenes, kur bērnus audzina viena dzimuma pieaugušie – gan geju un lesbiešu ģimenes, gan arī tādas, kurās bērnu audzina, piemēram, mamma un meita. Runājot par sabiedrību šodien, tad var teikt, ka situācija ir nedaudz mainījusies un šī gada praida gājiens to apliecināja. Šoreiz cilvēki bija daudz atvērtāki un priecīgāki. Mēs esam tāda tradicionālu vērtību un uzskatu sabiedrība ar tai neatbilstošu uzvedību, un ar tikumību un laulību cenšamies aizbāzt caurumus, kurus vajadzētu aizbāzt ar citām lietām. Piemēram, nestabilitāti ģimenēs nevar aizbāzt ar tikumības mācīšanu skolās. Otra lieta, kas  mani Latvijas sabiedrībā pārsteidz, ir negatīvā attieksme un naids pret bēgļiem. Ar ko tā varētu būt skaidrojama? Bēgļi ieņem to pašu citādo vietu, kur ir jau pieminētie geji un lesbietes. Koncentrēšanās uz bēgļiem dod zināmu atslābumu citām minoritātēm. Tā ir  kultūras telpa, kuru paši veidojam salīdzinot ar citiem, piemēram, mēs esam tik ļoti kulturāli, cik viņi nekulturāli. Atceros viena mācītāja nesen publiskā diskusijā teikto: “ne visi musulmaņi ir teroristi, bet visi teroristi ir musulmaņi”. Tas ir empīriski nepareizi, bet cilvēkiem ļauj dzīvot it kā drošāk, kad ir klapes kā zirgam un redzi tikai ceļu, kas ir taisni, bet neko gar malām. Vai mēs ko zaudētu, ja paspertu soli pretī šiem bēgļiem? Nedomāju, ka mēs kaut ko zaudētu, ja mēs būsim iejūtīgi pret otru cilvēku, tad tādi arī būs citi būs pret mums. Radikālisms jau nav tikai islāmā. Atgriežoties pie pētījumiem, kurš ir Jūsu mīļākais pētījums? Man pati mīļākā tēma ir saistīta ar bērnu piedzimšanu. No šīs tēmas attīstās arī tālākie pētījumi. Disertāciju rakstīju par to kā mainās vide, kurā bērns piedzimst. Jo vēl pirms  pārdesmit gadiem tēvs bērnu satika nedēļu pēc dzimšanas pie slimnīcas kāpnēm, bērnus mammām nesa noteiktos laikos. Interesanti arī bija vērot, kā atvērās dzemdību nami, mainījās politiskā organizācija, kā tas mainīja attiecības ģimenē. Ja mēs vēstures stundās mācītos, kā cilvēki piedzimst, nevis kā mirst, tad tā būtu pavisam cita vēsture – daudz noderīgāka.   Kā studenti tiek iesaistīti attiecīgajos pētījumos? Katru gadu mums ir pētniecības kurss, kurā studenti veic kādu sabiedrībai nozīmīgu pētījumu. Esam sadarbojušies ar Latvijas Komercbanku asociāciju, kur veicām pētījumu par finanšu lietpratību jauniešu vidū un mājsaimniecībās. Studenti ne tikai intervēja, bet arī dzīvoja ģimenēs, skatījās, ko ģimenes dara un kā rīkojas ar naudu.. Nu, lūk, pēc tam studenti paši šīs lietas prezentē, arī avīzēm, TV un radio. Šogad Saeimā prezentējām pētījumu par to, kāpēc cilvēki izvēlas neprecēties un dzīvot ārpus laulības. Studenti saka, ka tas ir smags darbs, jo neesot viegli strādāt ar medijiem, uzņēmumiem un politiķiem. Ko Jūs novēlētu kolēģiem svētkos? Novēlu tālāku izturību un sabalansēt abas monētas puses – akadēmisko un pētniecisko dzīvi. Par publikāciju ciklu „Mēneša pētnieks” Ar zinātni prātos un sirdī Latvijas Universitātē darbojas, teoretizē un pārbauda hipotēzes daudz un dažādu nozaru pētnieki. Gan tādi, kam jau ir ievērojams zinātnisko publikāciju skaits savos dzīvesgājumu aprakstos, gan tādi, kas pētniecības pievilcību vēl tikai atklāj. Lai godinātu zinātnes vārdu, lai ieskatītos, kas notiek Latvijas Universitātes fakultātēs un institūtos un lai izstāstītu pētnieku stāstus savējiem un citiem, ar 2012. gada janvārī tika uzsākts publikāciju cikls „Mēneša pētnieks”. Katru mēnesi Latvijas Universitātes portālā tiek publicēti aktuāli pētnieku stāsti, savukārt gada noslēgumā žūrija un portāla lasītāji balso par savu favorītu, tādējādi suminot to pētnieku, kura darbība ir uzrunājusi visvairāk lasītājus. Mēneša pētnieks. Zinātnes vārdā!