MĒNEŠA PĒTNIEKS Ilona Baumane-Vītoliņa: "Galvenais ir saglabāt harmoniju starp darbu un personīgo dzīvi"

Kas tiek skaidrots ar vārdiem „darbinieku negodīga uzvedība”? Tās ir dažādas rīcības izpausmes, kuras viņi veic vai nu pret darba devēju, vai arī pret firmas klientu. Vai pie šī varam pieskaitīt arī firmas noslēpumu izpaušanu trešajām personām? Jā, tieši tā! Apstrādājot datus, mēs esam izveidojuši četrus lielus blokus, kuri apzīmē negodīgo rīcību dažādās izpausmes. Pirmkārt, tā ir zagšana – tiek nozagts produkts no veikala vai arī kaut kādā veidā tiek muļķots klients. Otrkārt, tie ir pakalpojuma procesa pārkāpumi, zem kuriem ietilpst darba laika kavēšana, pārlieku lielu atpūtu ņemšana un negodīga uzņēmuma resursu izmantošana. Treškārt, sabotāža un, ceturtkārt, uzņēmuma reputācijas graušana. Tādejādi šeit ietilpst ne tikai zagšana tās klasiskajā izpausmē, bet arī negodīga rīcība nemateriālajā perspektīvā. Pētījums tiek veikts Baltijas valstīs. Vai šī situācija šajās valstīs atšķiras? Pašreiz pētījums ir veikts Latvijā un Igaunijā, vēl nav apstrādāti dati no Lietuvas. Pētījuma dati lielā mērā neatšķiras, ar Igauniju esam aptuveni vienādās situācijās. Lielākās atšķirības rodas tajā aspektā, kā darbinieki izjūt šo netaisnības faktoru. Un kādi ir rezultāti? Mēs izspēlējām dažādus scenārijus. Pirmais scenārijs bija, ka darbiniekam par maz maksā, respektīvi, ir zema alga. Otrais scenārijs bija netaisnības sajūta, piemēram, vadība ir atlaidusi pāris darbiniekus, lai palielinātu savu algu, un par to darbinieki ir sašutuši. Trešais scenārijs bija garlaicība – pārkāpumi tiek veikti aiz garlaicības vai darba rutīnas. Apstrādājot datus secinājām, ka Igaunijā galvenais negodīguma iemesls bija zemā alga, savukārt Latvijā – netaisnība. Kāpēc šī tēma ir tik maz pētīta? Visticamāk tāpēc, ka šis ir jūtīgs jautājums gan darba devējiem, gan tā ņēmējiem. Arī metodoloģiskā ziņā ir grūti iegūt rezultātus, jo par savu negodīgo rīcību atzīties gatavs ir tikai retais. Klasisks piemērs ir Skandināvijā veiktais pētījums, kad tika pētīta mājas alkohola ražošana, ja cilvēkam jautā vai pats mājās ražo alkoholu, tad visi atbild, ka nē, bet ja jautā par kaimiņiem, tad situācija ir pretēja. Līdzīgi ir ar negodīgo uzvedību, respektīvi, to var atklāt tikai izmantojot pastarpinātas metodes, iespējams, ka arī šis ir viens no tiem iemesliem. Tas nozīmē, ka cilvēki baidās pateikt to, kā ir patiesībā? Darba devēji šos datus nepublicē, jo tas nebūtu primārais, kas cilvēkam ir jāuzzina. Protams, arī patērētājs, uzzinot, ka uzņēmuma darbinieki ir negodīgi, pārdomās savu izvēli doties pie šī uzņēmuma, tādējādi tas grauj uzņēmuma tēlu. Ar ko šis pētījums atšķiras no jūsu iepriekš veiktajiem pētījumiem? Ar mērogu, jo šis ir plašs pētījums, kurā iesaistīti pētnieki no Latvijas Universitātes, Kauņas Tehniskās universitātes un Tartu Universitātes, kā arī Floridas Atlantiskās universitātes profesors Marks Pītersons, kurš ir plašāk pazīstams ar pētījumiem par organizāciju kultūru. Nākotnē plānojam paskatīties arī uz lielo valstu darbinieku uzvedību šajā griezumā, īpaši akcentējoties uz Ķīnu un Amerikas Savienotajām Valstīm. Kā ar Latvijas sabiedrību, vai pētījums varētu izraisīt kādu plašāku rezonansi? Domāju, ka jā, jo tēma ir aktuāla ikvienam. Rezultātus arī plānojam publicēt plašākā mērogā, kad mums būs apstrādāti visi dati no visām iesaistītajām valstīm. Nākotnē domājam apskatīt šo problēmu no cita aspekta – darba devēju negodīga uzvedība. Vai pētījumos iesaistāt savus studentus? Protams. Šajā pētījumā studenti tika pārstāvēti visos līmeņos, bija gan bakalaura un maģistra darbi, gan arī tapa doktora disertācija par šo tēmu. Kāds ir studentu pienesums šādos pētījumos? Šajā ziņā studenti ir ļoti noderīgs resurss un izveidojas situācija, kad ieguvēji esam gan mēs, gan arī paši studenti. Studentiem ir interesanti par šo rakstīt savus akadēmiskos darbus un, ja darba ievadā ir pateikts, ka tā ir daļa no daudz lielāka pētījuma, tad darbs tiek uztverts jau nedaudz nopietnāk, savukārt, mums studenti ir palīgi analīzes procesos. Katrs tēmu redz nedaudz citādāk, tas piešķir tai daudzšķautņainu redzējumu. Tēma ir ļoti plaša un vienam pētniekam ir grūti to izdarīt, taču, saliekot pūliņus kopā, rezultāts sanāk pamatīgāks. Jums ir ne viena vien publikācija un projekti, kurš no darbiem ir labāk palicis atmiņā? Pētījums, kuru veicām kopā ar Tartu Universitāti par nacionālās identitātes ietekmi uz organizāciju kultūru, salīdzinot latviešus ar igauņiem un attiecīgi krievvalodīgos šajās valstīs. Jūs esat specializējusies starptautiskajā ekonomikā, vai tā ir interesantāka nekā lokāla mēroga ekonomika? Mūsdienās mēs īsti nevaram runāt par lokāla mēroga ekonomiku, jo visi procesi ir savā mērā saistīti globālā un starptautiskā līmenī. Tagad nevaram runāt par lokālu procesu, jo visi notikumi ir kā atspulgs pasaules procesiem. Kad sapratāt, ka vēlaties kļūt par pētnieci? Jau bakalaura studiju laikā man ļoti patika lasīt un izzināt visu jauno. Mums bija priekšmets – ekonomikas vēsture, kur bija daudz jālasa. Tolaik, 2004. gadā, profesore, tagadējā katedras vadītāja Ērika Šumilo, kura, starp citu, arī ir iesaistīta negodīgās darbinieku uzvedības pētījumā, rosināja turpināt studijas maģistrantūrā, bet sanāca iegūt stipendiju Vācijā, Rostokas Universitātē. Atgriežoties sāku iesaistīties dažādos Universitātes projektos un arī nedaudz lasīt lekcijas, un pēc aptuveni gada sāku strādāt pilnas slodzes darbu. Divus līdz trīs gadus pastrādājot Universitātē, radās priekšstats, ka esmu atrauta no reālās dzīves un tad paralēli strādāju personāla atlases uzņēmumā Amrop, kas bija gan lietderīgi, gan arī interesanti. Taču līdz ar ģimenes pieaugumu bija jāizvēlas par labu vienai vietai. Kāpēc palikāt Latvijas Universitātē nevis šajā aģentūrā? Kaut arī aģentūras piedāvājums bija labs, izvēlējos palikt akadēmiskajā vidē, jo tā dod lielāku brīvību un iespēju cilvēkam darīt to, ko viņš pats vēlas, piemēram, izvēlēties projektus, kuros piedalīties. Faktiski, tāda vides brīvība, kāda ir akadēmiskajā vidē, ir reti kurā uzņēmumā, ja vien neesi uzņēmuma īpašnieks. Vai akadēmiskā vide Latvijā un Vācijā atšķiras? 2004. gadā, kad beidzu bakalaura studiju programmu, man bija sajūta, ka nezinu, ko es māku un ko nē, atzīmes bija labas, bet bija šī sajūta. Aizbraucot uz Vāciju, man bija patīkama sajūta, ka zinu visu to pašu, ko vācu studenti. Lielas atšķirības nebija, tas man bija patīkams pārsteigums. Es neteiktu, ka Latvijā viss ir slikti, protams,  ir TOP ranga augstskolas, kurās ir ļoti kvalitatīva izglītība, bet es neteiktu, ka viss ir labāk nekā mums. Viņiem, tāpat kā mums, ir klasiska pieeja visiem studentiem un tā nav ļoti individuāla, ja pats vēlies, tad mācies, ja nē, tad vari izšļūkt tāpat. Vai jūsu vecākiem bija kāda loma jūsu dzīves ceļa veidošanā? Protams, abi mani vecāki ir saistīti ar pētniecību, taču dabas zinātņu lauciņā. Tēvs ir mikrobiologs, kurš ir veicis daudz nozīmīgu pētījumu, un arī mamma ir saistīta ar šo nozari. Mūsu ģimenē zinātnes ceļu var uzskatīt arī par ģimenes vērtību. Ekonomika ir visai tālu no dabaszinātnēm, kāpēc šī svēra nevis dabaszinātnes? Tajā laikā, kad beidzu skolu, man bija problēma, ka nezināju, ko vēlos, jo man visos priekšmetos bija labas atzīmes, un ātri apguvu nepieciešamo. Domāju iet studēt ķīmiju, jo biju piedalījusies dažādās olimpiādēs un arī mamma bija strādājusi par ķīmijas skolotāju, bet tad sapratu, ka man visu laiku būtu jāstaigā baltā halātā, to man negribējās, es vēlējos darbu saistīt ar cilvēkiem. Tas bija 2000. gadā, kad populāri bija studēt Juridiskajā vai Ekonomikas un vadības fakultātē. Kā arī fakts, ka Ekonomikas un vadības fakultāte atradās tuvāk mājām. Līdz ar to izvēle nebija apzināta, taču manī bija pārliecība, ka, strādājot ar cilvēkiem, darbu atradīšu. Svarīga darba sastāvdaļa ir brīvais laiks, kā jūs to pavadāt? Man ir divi bērni un tādejādi daudz brīvā laika man nav, arī pašreiz esmu bērna kopšanas atvaļinājumā, bet pārsvarā lasu un satiekos ar draugiem. Ar īpaši ekstrēmiem hobijiem neaizraujos. Vasaras laikā cenšos pēc iespējas vairāk būt brīvā dabā ārpus Rīgas. Vai fakts, ka esat tuvāk dabai palīdz pētījumos? Palīdz! Vienmēr atceros stāstu par Nilu Boru, kuru arī sev ik pa laikam atgādinu. Bors nāk uz laboratoriju un visu laiku tajā satiek studentu. Bors viņam prasa: “Ko Tu šeit dari?” Students atbild: “Kā? Es te strādāju, veicu savus pētījumus.” Bors bijis neapmierināts un viņam jautājis: “Bet, kad tad Tu domā?” Būšana brīvā dabā palīdz, jo tad mēs atpūšamies un varam ķerties klāt jauniem pētījumiem. Un, šūpuļtīklā guļot, vislabāk domājas. Katram cilvēkam ir sava atziņa, savs moto, ar kuru viņš iet savu dzīves ceļu, kāds ir jūsu moto? Īstenībā domāju, ka moto mainās dažādos dzīves posmos. Man pašlaik šis nav kā moto, bet atziņa, pie kuras cenšos pieturēties – saglabāt harmoniju starp personīgo dzīvi un darbu, sabalansēt laiku ģimenei un laiku pētījumiem. Pašlaik, kaut arī esmu atvaļinājumā, visu laiku sanāk būt kustībā un kaut ko darīt. Par publikāciju ciklu „Mēneša pētnieks” Ar zinātni prātos un sirdī Latvijas Universitātē darbojas, teoretizē un pārbauda hipotēzes daudz un dažādu nozaru pētnieki. Gan tādi, kam jau ir ievērojams zinātnisko publikāciju skaits savos dzīvesgājumu aprakstos, gan tādi, kas pētniecības pievilcību vēl tikai atklāj. Lai godinātu zinātnes vārdu, lai ieskatītos, kas notiek Latvijas Universitātes fakultātēs un institūtos un lai izstāstītu pētnieku stāstus savējiem un citiem, ar 2012. gada janvārī tiek uzsākts publikāciju cikls „Mēneša pētnieks”. Turpmāk katru mēnesi Latvijas Universitātes portālā publicēsim aktuālos pētnieku stāstus, savukārt gada noslēgumā ļausim publiski portāla lasītājiem balsot par savu favorītu, tādējādi suminot to pētnieku, kura darbība ir uzrunājusi visvairāk lasītājus. Mēneša pētnieks. Zinātnes vārdā!